Aprīļa ragana

VIĻŅI UN DAĻIŅAS

Neutrinos they are very small

They have no charge and have no mass

And do not interact at all

The earth is just a silly ball

To them, through which they simply pass

Like dustmaids down a drafty hall

Or photons through a sheet of glass…

John Updike"

4 Neitrino tiešām loti mazi Bez lādiņa, bez masas Tā pareizi to lasi Viens otru netraucē nemaz Tiem zeme atkal muļķa lode Tie cauri viegli iziet tai Kā apkopējas zālei netīrai Vai fotons glāžu istabai…

Džons Apdaiks (No angļu valodas atdzejojis Pēteris Lediņš.)

"kas tu esi?" jautā mana māsa. Viņa ir jūtīgāka par citiem, vienīgi viņa dažbrīd ap­jauš manu klātbūtni. Tagad viņa izskatās pēc putna, stāvēdama ar izstieptu kaklu un pētoši lūkodamās dārzā. Pāri baltajam naktskreklam viņai mugurā uzmests tikai pelēks rītasvārks, un, kā šķiet, viņa nemaz nejūt, ka nakts salna vēl arvien kavējas tepat. Rītasvārks ir vaļā, un josta nesasieta nokarājas vienīgajā cilpā. Kā šaura astes spalva tā gulstas uz virtuves kāpnēm aiz viņas.

Spējā kustībā viņa pagriež galvu, ieklausās dārzā un gaida atbildi. To nesagaidījusi, viņa atkārto jautājumu, tagad jau bažīgāk un griezīgākā balsī: "Kas tu esi?"

Viņas elpa veido mazus baltu spalvu pušķīšus. Tas vi­ņai piestāv. Viņa ir ēterisks tips. Kā migla, es nodomāju jau tobrīd, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju. Tā bija karsta augusta diena pirms daudzām vasarām, vēl ilgi pirms tam, kad nonācu aprūpes namā. Hubertsons bija parū­pējies, lai mani ar ratiņkrēslu izstumj ārā un novieto ēnā zem lielās kļavas, kad teju teju bija jāsākas ārstu konferencei invalīdu slimnīcas sapulču zālē. It kā nejauši viņš auto stāvvietā saskrējās ar Kristīņu Vulfu un it kā nejauši aicināja viņu izvēlēties tuvāko ceļu pāri pla­šajam zālājam, kur sēdēju es. Viņas laiviņas dziļi grima mīkstajā zālē, un, kad abi nonāca uz grantētā ceļa, sie­viete uz bridi apstājās un pārbaudīja, vai pie zolēm nav pielipusi zeme. Tikai tad es ieraudzīju, ka viņai kājās ze­ķes, lai gan laiks bija karsts. Viņa bija tērpusies greznā blūzē, pusgaros svārkos un zeķubiksēs. Viss baltā un pelēkā krāsā, tikai dažādos toņos.

"Tava lielā māsa ir tāda dāma, kas mazgā rokas hlorīnā," teica Hubertsons, pirms viņu man parādīja.

Pavirši skatoties, tas bija labs raksturojums. Tomēr nepietiekams. Kad es viņu tagad īstenībā redzēju, man viņa gan pēc krāsas, gan formas izskatījās visai neno­teikta, turklāt šķita, ka matērijas likumi uz viņu neat­tiecas, ka viņai piemīt spēja līdzīgi dūmiem izslīdēt caur aizvērtiem logiem un aizslēgtām durvīm. Vienu mirkli man likās, ka Hubertsona roka iziet cauri viņas augš­delmam, kad vīrietis paliecās uz priekšu, lai viņu atbal­stītu.

Visā visumā tas nemaz nebūtu tik dīvaini. Mēs bieži aizmirstam, ka tā dēvētie dabas likumi ir tikai mūsu vienkāršotie priekšstati par īstenību, kas ir pārāk sarež­ģīta, lai mēs to varētu saprast. Kā, piemēram, tas, ka mēs dzīvojam daļiņu mākonī, kurām trūkst masas; tie ir fotoni un neitroni. Un vēl tas, ka visa matērija arī tā, kas atrodas cilvēka ķermenī, sastāv galvenokārt no tukšuma. Attālumi starp atomu daļiņām ir tikpat lieli, cik starp kādu zvaigzni un tās planētām. Tātad virsmu un cietību rada nevis daļiņas pašas, bet tie magnētiskie lauki, kas tās satur kopā. Bez tam kvantu fizika māca, ka vissīkākie matērijas elementi nav vienīgi daļiņas. Tie ir ari viļņi. Vienlaikus. Dažiem no tiem piemīt arī spēja vienā un tajā pašā bridi atrasties dažādās vietās. Vienas mikrosekundes laikā elektrons izmēģina savas iespēja­mās pozīcijas, un šajā acumirkli visas tā iespējas ir vienlīdz iespējamas.

Tātad viss plūst. Kā jau zināms.

Uz šāda fona nemaz nav tik dīvaini, ka dažs labs no mums var pārkāpt fizikas likumus. Bet, kad Hubertsona roka sasniedza Kristīņu, kas stāvēja uz vienas kājas un pārbaudīja savu zoli, tad izrādījās, ka viņas kontūras ir tikpat noteiktas kā visiem citiem cilvēkiem. Viņa roka satvēra Kristīnas augšdelmu un tur ari palika.

Gadu gaitā viņa nav kļuvusi mazāk caurspīdīga; vēl joprojām viņa izskatās tā, it kā jebkurā bridi varētu iz­šķīst un pievienoties viļņu un daļiņu kustībai vienā vienīgā jūklī.

Bet, protams, tā ir tikai ilūzija, patiesībā Kristlna ir cilvēka matērijas pikucis, kas cieši turas kopā. Pat ļoti cieši.

Un tagad viņas elektroni ir izlēmuši ieņemt jaunu stāvokli. Viņa samirkšķina acis un aizmirst mani, saņem rītasvārku ciešāk ap augumu un dodas pa dārza taciņu uz pastkastīti pēc rīta avīzēm, un zem viņas zābakiem žļurkst kūstošais sniegs.

Vēstule atrodas kastītes pašā apakšā. Kad viņa to ierauga, caur dārzu kā viegls vējš aizšalc tāds kā baismu vilnis. Astrīda, viņa domā, bet tūlīt pat atceras, ka Astrīda mirusi, ka patiesībā tas noticis pirms trim gadiem. Tas viņu nomierina. Viņa paņem avīzes padusē un sāk iet atpakaļ uz māju, tajā pašā laikā aplūkodama aploksni no visām pusēm. Viņa neskatās uz kājām.

Tieši tādēļ viņa paklūp uz beigtās kaijas.

Tajā pašā brīdi mana otra māsa atver acis viesnīcas istabā Gēteborgā, strauji tverdama pēc elpas. Tā viņa mostas vienmēr; kādu sekundi viņa ir pārbijusies, pirms atceras, kas viņa ir un kur atrodas. Rīta panika norimst, un viņa gandrīz iegrimst atpakaļ miegā, bet tad saņemas un izstiepj rokas pret griestiem. Ak Dievs! Viņai nu gan nav laika te gulšņāt un vāļāties! Šodien viņa taču izmantos šo parasto ceturtdienu, lai ietu pati pa savām pēdām. A walk down Memory Lane!" Viņa šo ceļu ir gājusi ari agrāk, bet pēdējā reize bijusi ļoti sen.

Margarēta pieceļas gultā sēdus un taustās pēc ciga­retēm. Pirmais dūmu ievilciens liek viņai nodrebēt, ir tāda sajūta, it kā āda atdalītos no miesas un sāktu lidi­nāties dažus milimetrus virs tās. Viņa paskatās uz sa­vām rokām. Tās ir kailas, balti bālas un kaulainas. Viņa ir aizmirsusi savu vienīgo naktskreklu pie Klāsa…

Lai gan Margarēta ir pārliecināta smēķētāja, svaigs gaiss viņai tomēr ir ļoti svarīgs. Aizsegusi savu kailumu ar segu, viņa iet pie loga un plaši to atver. Pēc tam pa­liek stāvam aukstumā un skatās ārā zilpelēkajā ziemā, kas jau iet uz pavasara pusi.

Nekur citur Zviedrijā gaisma nav tik neglīta kā Gēteborgā, viņa domā. Tā ir parasta un labi pazīstama doma. Tā viņa mēdz sevi mierināt, kad mājās Kirunā tumsa viņu spiež pie zemes. Viņai tomēr ir veicies, par spīti visam. Viņa mierīgi būtu varējusi nodzīvot visu dzīvi zem Gēteborgas metāliskajām debesīm, ja nebūtu kaut kas noticis. Kāds gadījums Tanumā…

Margarēta ievelk dūmus un, apmierināti smaidīdama, ļauj tiem izplūst gaisā. Šodien taču viņa dosies uz Tanumu. Pirmo reizi vairāk nekā divu gadu desmitu laikā viņa atgriezīsies vietā, kas noteica viņas pieauguša cilvēka dzīvi.

Toreiz viņai tikko bija palicis divdesmit trīs un viņa bija pusgatava arheoloģe. Visu karsto vasaru viņa bija rakusi, sijājusi un slaucījusi viršu klajuma smiltis, lai atbrīvotu vēl kādu senu zīmējumu, un visu laiku viņā

" Lejup pa Atmiņu ielu. (Angļu vl.) bija vibrējusi kāda stīga neizsakāmās gaidās. Šī stīga vibrēja Fleminga dēļ; viņš bija dāņu viesprofesors ar tumšu balsi un šaurām acīm. Jau tolaik Margarētai, maigi izsakoties, bija zināma pieredze ar pusmūža vīrie­šiem, un tagad viņa lika lietā visus trikus un paņēmie­nus, kādus apguvusi. Viņa nodūra acis un ātri izlaida roku caur matiem, kad vīrietis uz viņu paskatījās, izslēja krūtis un ejot šūpojās gurnos, zemā balsī smējās un kafijas pārtraukumu laikā dūdoja par viņa jokiem.

Sākumā viņš bija vairāk nobijies nekā glaimots. Pro­tams, viņš bieži meiteni uzmeklēja, viņš smaidīja, ja to darīja Margarēta, un smējās viņai līdzi, bet pats neizrā­dīja nekādu iniciatīvu. Toties viņš arvien biežāk gluži nesakarīgi minēja sievu un bērnus, savu vecumu un pienākumus. Bet Margarēta neatlaida tvērienu. Viņai bija fantastisks raksturs kā toreiz, tā tagad, un, jo cītī­gāk Flemings izvairījās, jo neatlaidīgāk viņa meklēja tā skatienu. Viņai šis vīrietis bija jādabū!

Problēma bija vienīgi tā, ka Margarēta īsti nezināja, kāpēc šis vīrietis viņai vajadzīgs.

Viņiem vajadzētu vienam ar otru gulēt. Skaidrs, ka tā. Vakaros savā teltī viņa bieži iztēlojās, kā Flemings ar vienu roku sagrābs viņu ap vidu, kamēr ar otru tajā pašā laikā vērs vaļā bikšu priekšu. Viņš drebēs un taustīsies, bet viņa tam nemaz nepalīdzēs, tieši otrādi, viņa to aiz­kavēs un, piespiedusi savu kaunumu pie viņējā, izdarīs apļveida kustības. Bet, kad bikšu priekša būs pilnīgi vaļā, viņa tur iebāzīs roku un saņems saujā vīrieša locekli, kas vibrēs un piebriedis kā tāds bezformigs kunkulis zem apakšbikslšu baltā kokvilnas triko, un pēc tam viņas pirksti virzīsies tālāk viegli kā tauriņa spārnu vēdas.

Bet gulēšana ar viņu bija tikai ceļš. Nevis mērķis. Margarēta nojauta: būs jāsamierinās ar to, ka viņas bauda atspoguļosies Fleminga baudā, bet patiesībā viņai tas bija vienalga.

Viņā bija vēl kāds tukšums, ko vajadzēja piepildīt, bet viņa zināja, ka tas notiks vēlāk, kad, vasaras nakts apņemti, abi gulēs viršos. Tad Flemings kaut ko sacīs vai darīs ko tieši, to viņa nezināja un šis kaut kas uz visiem laikiem piepildīs viņas ķermeņa dobumus. Pēc tam viņa dzīvos apmierināta. Piepildīta uz mūžu.

Un beidzot tas notika. Kādu vakaru Flemings apskāva viņu ap vidu un sāka neveikli darboties ap savu bikšu priekšu. Margarēta paņēma saujā viņa locekli, iekāre vairs ilgāk neļāva gaidīt, un viņa noslīga viršos zem Fle­minga. Tad viss bija pāri, jo, kad vīrieša loceklis kļuva ļengans, viņam nebija nekā, ar ko piepildīt Margarētu. Viņa smagums, kas tikko bija kā mierinājums un solī­jums, tagad kļuva smacējošs un draudīgs. Viņa nogrūda vīrieti malā un tvēra pēc elpas. Viņš nekādi nereaģēja, vienīgi norukšķējās un mainīja stāvokli. Cieši aizmidzis, viņš gulēja ziedošajos viršos.

Vēl šodien Margarēta nezina, kā tas notika, ka viņa piecēlās un gāja. Tas būtu vairāk izskatījies pēc viņas, ja viņa būtu palikusi turpat un dūdojusi Fleminga azotē, ja viņa dažus mēnešus būtu apmierinājusies ar saņemta­jām druskām un tūlīt pat nebūtu cerējusi uz citām, maz­liet lielākām drupačām. Bet vilšanās atstāja mutē rūgtu garšu un lika viņai vilkt kājās šortus un iet projām. Ar nolūku viņa devās nepareizā virzienā, projām no izraku­miem un arheologu teltīm, pretī kaut kam citam…

"Ak tu, mazā meitenīte!" Margarēta mierinoši saka, kad divdesmit piecus gadus vēlāk stāv pie atvērta loga. Viņa izbāž roku no segas, ko apņēmusi apkārt; žests ir mek­lējošs, it kā viņa gribētu izstiept roku cauri laikam un sasniegt nepiepildīto meiteni, kas iet pa Tanumas virsāju.

Bet tajā pašā acumirklī viņa saprot, ko šāds žests pauž par viņas īstenības izpratni, viņa aprauj šo kustību un ļauj rokai mainīt virzienu. Tā satver cigareti un nodzēš.

Margareta ir fiziķe, un kā tādai viņai no modernās fi­zikas ir mazliet bail. Dažreiz viņai šķiet, ka tādi jēdzieni kā laiks un telpa, un matērija izšķīst viņas acu priekšā, un tad viņai jāapstājas, jāiegrožo straujā fantāzija un jāiestāsta sev pašai, ka, no cilvēku viedokļa, nekas nav mainījies. Šeit, uz zemes, matērija vēl arvien ir cieta un laiks ir upe, kas plūst caur pasauli no dzīves sākuma līdz beigām. Vienīgi teorijā, viņa saka sev, laiks ir tikai ilūzija; cilvēkam tas ir īsts, un tādēļ mēģinājumi to pie­veikt norāda vienīgi uz viņa neprātību. Piemēram, mie­rināt sevi, iedomājoties, ka tu esi tā pati, kas pirms div­desmit gadiem.

Viņa ar blīkšķi aizver logu, aizvelk aizkarus un ļauj segai nokrist uz grīdas. Viņa izstaipās. Tagad viņa ies dušā un saposīsies, tad dosies ceļā ar Klāsa nekopto, veco auto vispirms uz Tanumu, tad uz Mūtalu un pa­mazām virzīsies uz Stokholmu. Garlaicīgā konference, kuru viņa tikko pārcietusi Gēteborgā, ir izpildījusi savu uzdevumu. Viņa varēs iztikt bez Kirunas un savas nolā­pītās disertācijas veselu nedēļu! Duškabīnē atgriežas atmiņas. Pēkšņi viņa redz savā priekšā Flemingu, atce­ras viņa pabailīgo smaidu un izteiksmīgos čukstus dienu pēc tam. Tas taču bija brīnišķīgi, vai ne? Un, protams, brīnišķīgi būs ari šonakt? Un rudeni viņš parūpēsies, lai kļūtu par Margarētas zinātnisko vadītāju…

Tagadējā Margarēta paceļ seju pret ūdens strūklu un aizver acis. Viņa redz jauno Margarētu mierīgi smaidām un dziļāk pārliecamies pār darbu.

"Diemžēl," viņa saka. "Diemžēl, Fleming. Nekas neiz­nāks…"

"Kāpēc?" viņš dāniski vaicā.

Viņa pagriež galvu un paskatās vīrieti.

"Jo man pietiek arheoloģijas. Rudeni es studēšu fiziku. Šonakt izlēmu."

Tagadējā Margarēta sausi iesmejas, atcerēdamās viņa izskatu.

Mana trešā māsa guļ uz matrača un mirkšķina acis. Vispār viņa guļ pilnīgi nekustīgi.

Birgitai nav gultas. Viņai nav arī matrača pārvalka; viņa novietojusies tieši uz netīri dzeltenā porolona. Rokas izplestas, no kreisā mutes kaktiņa tek šaura sie­kalu strūkliņa…

Viņa izskatās nožēlojami. Kā krustā sista kviešu miltu mīkla.

Tomēr viņa domā par skaistumu un atceras laiku, kad piecpadsmit gadu vecumā viņu Mūtalā uzskatīja par Merilinas Monro pienbalto līdzinieci. Uz grīdas turpat blakus guļ Rogers, tievs un mazs, īsts knauķis no vī­rieša, ar taukainiem matiem un netīri pelēkiem bārdas rugājiem. Tieši viņa dēļ Birgita nevar gulēt, tieši viņa dēļ piespiež sevi atcerēties laiku, kad pati bija skaista. Un pašlaik viņai gandrīz jau laimējas. Viņa redz Dogenu izslīdam no sava auto, aizcērtam durvis un skatāmies apkārt. Auto stāvvietā ir kluss, dzirdama vienīgi Klifa Ričarda balss, kas plūst no pārnēsājamā magnetofona. Visu skatieni ir pievērsti Dogenam, meiteņu ilgas kā tauriņi plivinās viņam pretī, puišu bezspēcība pārvēršas par pēkšņu klusumu.

Birgita zina, ka Dogens ir ceļā pie viņas, viņa to zina, pirms puisis vispār sāk iet. Un te viņš jau ir klāt, atrauj auto durvis un satver Birgitas rokas locītavu.

"Tagad tu esi mana meiča," viņš saka. Vairāk neko. Tikai to vien.

Kā filmā, domā Birgita jau tūkstošo reizi mūžā. Tas tiešām bija kā īstā filmā. Un filma griežas tālāk; kora dziesmas un stīgas piepilda Visumu, atceroties, kā viņš to noguldīja uz motora vāka un noliecās, lai pirmo reizi noskūpstītu…

Bet Rogers miegā sakustas, un tāpēc filma pārtrūkst, kaut kas noskrapst, un attēls izgaist. Viņa pagriež galvu un paskatās uz vīrieti, nāsīs iesitas viegla amonjaka dvaka. Uz viņa bāli zilajiem džinsiem redzams tumšs, slapjš plankums, kas izplešas no bikšu atveres pār kreiso cisku…

Birgita ir pārguruši, bet, ja viņai būtu kādas spēka paliekas, viņa uzveltos šim tārpam un nosmacētu to ar savas miesas svaru. Bet viņai spēka nav itin nemaz. Viņa pat nespēj aizspiest ar rokām ausis, lai nedzirdētu Rogera balsi. Bet vispār jau tam nebūtu nekādas nozī­mes. Vārdi ir pateikti, un viņa sacītais uz mūžiem iegra­vēts Birgitas smadzeņu garozā.

"Pie velna," viņas atmiņā Rogers saka un apsedz ar roku viņas seju. "Velna milti. Tu esi tik nesmuka kā pats nelabais, tāpēc man vairs nestāv…"

Birgita samirkšķina acis un tver pēc elpas, meklē atmiņā kora dziesmas un stīgas, Dogena lielās rokas un Merilinas Monro pienbalto līdzinieci Mūtalā. Bet filma ir beigusies, spole nežēlīgi turpina griezties, filmas gals plivinās pa gaisu, un attēli ir pazuduši.

Viņa spēji aizver acis un samiedz tās kā divas melnas svītras, mēģinot atsaukt mierinošās atmiņas. Kad tas neizdodas, viņa pa pusei paver plakstus un pablenž uz Rogeru. Šodien beidzot viņa šo pretekli trieks ratā.