Aprīļa ragana

KRASTĀ IZMESTA MALKAS PAGALE

"Ir pavasaris," domāja Sesija. "Šonakt es iemiesošos katrā dzīvā radībā šajā pa­saulē."

Rejs Bredberijs

īsi pirms rītausmas mainAs visas gaiteņa skaņas, nakts personāla čukstus un klusinātos soļus salauž papēžu klaudzoņa un balsis stikla dzidrumā. Sākusies rīta maiņa. Bez tam šodien ir Čerstinas Pirmās maiņa. To jūt pat gaisā, tas vibrē darbošanās tīksmē, vēl pirms ierodas viņa pati. Kad rīta maiņa ir Čerstinai Otrajai, gaiss ir mierīgs un smaržo pēc kafijas.

Šodien ir trešdiena. Varbūt mani nomazgās dušā. Kopš pēdējās reizes pagājusi jau vesela nedēļa, un mana ķermeņa saldskābā dvaka kļūst nepanesama. Tā man traucē koncentrēties. Manai smaržu izjūtai nav nekādas vainas. Diemžēl.

Es pūšu iemutī gari un mērķtiecīgi, un ekrāns virs manas gultas iemirgojas.

"Vai vēlies saglabāt tekstu, pirms dators tiek iz­slēgts? JāNē?"

īss pūtiens. Jā, es vēlos saglabāt tekstu. Dators iedū­cās un izdziest.

Tikai tagad es apjaušu, cik manas acis nogurušas. Zem plakstiņiem ir dedzinoša sajūta. Kādu brīdi man jāatpū­šas tumsā. Bez tam ir drošāk izlikties aizmigušai, ja Čerstina Pirmā izlemtu doties rīta apgaitā. Ja viņa mani pieķertu, ka esmu pavadījusi nomodā visu nakti, tad teiktu īsu runu par to, cik svarīgs ir normāls dienas ritms. Varbūt viņai pat ienāktu prātā norīkot savu audzināšanas patruļu iestiprināt mani braucamkrēslā un aizstumt uz kādu no mūžīgajām vientiesības sacensībām zālē. Uz at­miņas trenēšanu četrgadīgajiem. Vai bilžu bingo. Pirmā godalga vienmēr ir apelsīns, un no uzvarētāja tiek gai­dīts, lai tas smaidītu un neslienātos viss pēc dalīb­nieka spējām -, kad velte tiek pasniegta. Tieši tāpēc es nekad neuzvaru, vienalga, cik man daudz pareizu at­bilžu. Čerstina Pirmā blēdās ar rezultātiem. Pacientiem ar attieksmes problēmām kā viņa saka savā amerikanizētajā sociālajā prozā nav ļauts uzvarēt. Tad tiktu zaudēta šo vientiesības sacensību terapeitiskā vērtība. Mana attieksmes problēma ir izlikšanās, ka nespēju smaidīt. Es slienājos un taisu grimases, un izliekos izmi­susi, ka nevaru vadīt mutes kaktiņus, kad audzināšanas patruļa mani kārdina ar uzvarētāja apelsīnu, bet es nesmaidu. Nekad. Un Čerstina Pirmā, kura zina, ka tas ir melīgs teātris, katru reizi kļūst neglābjami nikna. To­mēr viņa nespēj mani atklāti apsūdzēt; viņa nevar palīgmāsām pastāstīt, ka patiesībā es vienreiz esmu viņai uz­smaidījusi.

Tas bija pirms mēneša, kad nodaļā vadīju pirmo dienu. Vairākas stundas es biju klausījusies viņas balsi gaitenī, kas brīžam jautri vāvuļoja, brīžam atkal līdzjū­tīgi vaimanāja, un tas lika manai ādai sačokuroties. Viņas balss man atgādināja pārāk daudzu citu cilvēku runāšanu, un viņa panāca to, ka visas šīs balsis manās ausīs pārauga trokšņainā kakofonijā: tur bija Kārina no invalīdu iestādes, saulainā Ruta, kura vēlējās kļūt par audžumāti (bet ne jau šai te), vāciete Trūdija Neiroloģi­jas nodaļā un viņas pēcteces Berita, Anna un Veronika. Visām viņām bija uzmundrinošas putnu balsis, un visas uzvedās kā ielasmeitas. Viņas smaidīja un vīteroja, un dāļāja glāstus par maksu. Bet viņu rokas bija aukstas kā ledus, un cena, ko viņas prasīja, bija nesamērīga. Gods un slava.

Aprūpes namā man apkārt bija diezgan vienaldzīgas tantes ar siltām rokām un balsīm, kas nesolīja pārāk daudz, un pirms dažiem gadiem es dabūju īstu dzīvokli, un man bija pašai savi asistenti. Tie bija dažādi cilvēki, jauni vīrieši un vecākas sievietes, kas bēga no bezdarba, nogurušas mazu bērnu mātes bez izglītības un pusmūža mākslinieki, kuru sapņi par lielo popularitāti bija gaisuši. Viņi mani baroja un mazgāja, un ģērba, neprasot, lai es pateicībā viņus mīlētu. Viņu miers bija nesatrici­nāms un iejūtīgs man ievaidoties vai arī nepatikā sa­sprindzinot kādu muskuli, viņi nekavējoties atlaida tvē­rienu un mēģināja man pieskarties no jauna un maigāk. Bet tagad ar to bija cauri. Lēkmes mani mocīja arvien biežāk un kļuva spēcīgākas, brīžam es gatavojos ieslīdēt īstā status epilepticus nepārtrauktā epilepsijas lēkmē. Un tā kādu dienu pie manas gultas stāvēja Hubertsons un, it kā kaunēdamies nolaidis skatienu, paskaidroja, ka ilgāk tā vairs nevarot turpināties. Asistentu nepietiekot, profesionāli izglītotiem mediķiem mani nepārtraukti jānovērojot vismaz dažus mēnešus, kaut vai tik ilgi, lai noteiktu un nozīmētu jaunas zāles. Tātad man jāatgriežoties slimnīcā, no kurienes viņš mani jau reiz bija izpestījis. Un balss ārā gaitenī atklāja, ka te valda persona, kas gatava labestības vārdā vai lauzt kaklu.

Tomēr es patiesībā mēģināju uzvesties pieklājīgi. Uz ekrāna uzmirgoja pieklājīgs sveiciens, kad Čerstina Pirmā ienāca manā istabā. Es tieši gatavojos pūst iemutī, iepazīstinot ar sevi, kad viņa pārliecās pār manu gultu un pagrūda ekrānu malā.

"Ak tu nabadzīte…" viņa sacīja un pastiepa roku, lai noglaudītu man vaigu.

Es nevaru kontrolēt savas spazmas, bet toreiz man laimējās. Mana galva noraustījās un pagriezās sāņus, un es nonācu tieši pareizā leņķi, lai tiktu pie viņas īkšķa. Es iecirtu tajā zobus. Es kodu. Es kodu tik spēcīgi, ka pati varēju just, kā mani priekšzobi izspiežas cauri viņas bal­tajai ādai un skar kaulu, līdz nākamā spazma parāva manu galvu sānis un lika atlaist kodienu. Tā bija reize, kad es smaidīju. Tas bija silts, plats un sirsnīgs smaids. Vienīgais smaids, ko es jebkad esmu veltījusi Čerstinai Pirmajai.

Pie nākamās spazmas es atkal satvēru iemuti un sāku pūst. Es nevarēju redzēt ekrānu viņa to bija no­stūmusi pārāk tālu pa labi bet tik un tā parādījās vārdi, ko es būtu vēlējusies pateikt:

"Neviens mani nesauks par nabadzīti!"

Viņa pagrūda ekrānu un, šņukstēdama bez asarām, metās ārā no istabas, ar kreiso roku satvērusi labo īkšķi augstākajā mērā nosodošā žestā. Kādu sekundi es gri­bēju gavilēt par savu uzvaru, bet nākamajā mirkli ierau­dzīju tekstu, kas iemirdzējās uz ekrāna man virs gal­vas.

Neviens mani nesauks par nabadzīti! Nav slikti. Arnolds Švarcenegers to nebūtu pateicis labāk.

Un tomēr man kaut kas jāsaka. Jo nav cita stāvokļa, kas būtu novalkājis tik daudz nosaukumu kā šis; katru desmitgadi pēdējos simt gados kāds rūgts, vecs vārds tika izspļauts un vietā sameklēts jauns un mīlīgāks. Ta kroplis kļuva tizls un tizlais gaudens, tad gaudenais kļuva defektīvs un defektīvais invalids, bet invalīds kļuva par cilvēku ar iedragātu veselību, un beidzot viņš bija kļuvis par personu ar funkcionāliem traucēju­miem.

Aiz katra no šiem vārdiem atrodas neprātīga cerība. Ari man par to nav nekādu šaubu. Neviens karstāk par mani nevēlas, lai kādu dienu mēs atrastu burvju vārdu to vārdu, kas visu piepildīs, kas sadziedēs ievainotas smadzenes, kas dos mugurkaulam spēju pašam sevi iz­ārstēt un ļaus atmirušām nervu šūnām izveseļoties. Līdz šim mēs to vēl atraduši neesam. Un, ja saskaitīsim visus vārdus, kurus esam izmēģinājuši, vai to summa nebūs tāda, kā to virs manas galvas izvaidēja Čerstina Pirmā?

Gaidot šo maģisko vārdu, es tātad izvēlos stāvēt ār­pus vispārpieņemtajiem aprakstiem. Es zinu, kas es esmu. Krastā izmesta malkas pagale. Saplaisājusi vraka šķēpele no kāda cita laika.

"Velns parāvis, tā vien šķiet, it kā pats gadsimts būtu sagumzījis tavu ķermeni," kādā Jaungada naktī manā dzīvoklī teica Hubertsons, būdams pilnā. Tā bija replika, kas man sadzina karstumu vaigos, bet es atļāvu savam ekrānam palikt melnam. Kādēļ gan man būtu vajadzējis atbildēt? Ak, ļauj man priekš tevis, mans mīļotais, būt reiz cilvēkam, nevis piemineklim? Kaut ko tādu sacīt nevar. Jo sevišķi tad, ja tavas kājas ir saslēgtas mūžīgā augļa stāvoklī, bet galva un rokas nepārtraukti atrodas krampjveida kustībās, seja taisa grimases un rokas plīvo kā ūdensaugi. Tad jāpiesargās no mīlestības vārdiem un jāizliekas, ka neko nedzird.

Bet es dzirdu. Es redzu. Un jūtu.

Es redzu un dzirdu, un jūtu, kaut arī viss, kas citiem cilvēkiem kontaktu uzturēšanai ir vesels un nebojāts, man ir sabojāts un sagrauts. Tikai daži tievi pavedieni savieno to, kas patiesībā esmu es, ar to, kas ir mans ķer­menis. Mana balss sastāv no trīs skaņām: es nopūšos aiz labsajūtas, es vaidu nepatikā, es bauroju kā kaujams lops, kad ciešu. To visu es spēju vadīt. Es varu ari īsāk vai garāk iepūst iemuti, šie pūtieni uz datora ekrāna pārvēršas tekstā. Turklāt es vēl arvien varu lai gan ar nebeidzamām pūlēm ar kreiso roku satvert karoti, aizvadīt to līdz šķīvim un pēc tam uz muti. Es varu koš­ļāt un norit. Tas arī viss.

Ilgi es sev mēģināju iestāstīt, ka tajā haosā, kas ir manā ķermenī, tomēr atrodas cilvēcisks kodols. Man ir griba un saprāts, man ir sirds, kas pukst, plaušas, kas elpo, un kas vēl svarīgāk cilvēka smadzenes ar tik daudzām īpašām spējām, ka mani pat sāk mākt bailes. Tomēr drosmīgie uzskati nepalīdzēja. Beidzot es biju spiesta atzīt, ka esmu noķerta tajā noteikumu zirnekļu tīklā, ko Lielais Jokdaris pārvilcis pasaulei. Šāds uzskats pastiprinājies pēdējā mēneša laikā. Dažreiz man pat šķiet, ka Čerstina Pirmā ir Dieva sūtne, viņa mazais zir­neklītis, kas kādu dienu slepus nolaidīsies pa tīklu, lai izšķīdinātu manas iekšas ar savām skābenajām siekalām un tad visu no manis izsūktu.

Jā. Tas būtu loģiski. Bet pagaidām tas nedrīkst notikt. Man atliek divi uzdevumi. Pirmkārt, es vēlos zināt, kura no manām māsām nozaga to dzīvi, kas bija domāta man.

Un pēc tam es gribu sekot savam mīļajam līdz kapa malai.

Tikai tad esmu gatava ļaut sevi iztukšot.

Tagad es viņu dzirdu. Neviens cits neatver nodaļas durvis tik klusu kā viņš, neviens tik miegaini no rītiem nešļūkā pa gaiteņiem. Šodien viņš ir mazliet nedrošs, varbūt baidās, ka pēkšņi varētu uzrasties Čerstina Pirmā un smaidīdama aizšķērsot ceļu.

Čē-Viens, tā viņš šo personu dēvē. Atšķirībā no Čē-Divi.

"Viņa ir neiespējama," viņš saka. "Visa šī pludlīnijas forma un visas šīs baltās virsmas… Nedodu ne pieci, ka viņa nav izlieta no vaniļas saldējuma. Uzsildi viņu, un viņa zaudēs gan krāsu, gan formu!"

Viņš gan tagad vairs neko daudz nedod par zīdainu ādu un spriegām dzīslām. Iespējams, ka tam ir zināma saistība ar paša novecošanu. Viņa seja ir nogurusi un kļuvusi garāka pēdējo gadu laikā, uzacis pelēkas un sa­kuplojušas, dubultzods piebriedis, un maisiņi zem acīm pietūkuši. Tajā pašā laikā viņa krekli izskatās arvien notraipltāki un viņa bikšu dibens arvien līdzīgāks mai­sam. Dažas palīgmāsas no Čerstinas Pirmās audzināša­nas patruļas sauc viņu par pretīgu. Viņa pati apmierinās ar distances ievērošanu. Ja viņš pienāk pārāk tuvu, viņa strauji atkāpjas sāņus un izbrauc ar pirkstiem caur sa­viem garajiem matiem, it kā atbrīvojoties no pieskā­riena.

Es gan nekad tā nedarītu. Ja man būtu vaniļas balts augums ar stingrām dzīslām un spēja kustēties, es bieži atļautos viņam pieskarties. Viņš ir vienīgais cilvēks, kura pieskārieni man patīk. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņš man tik reti pieskaras. Apmēram reizi mēnesī viņš mani formāli izmeklē, bet tad aizvien klāt ir māsiņa un viņa rokas kļūst lietišķas un bezpersoniskas. Vienu vienīgu reizi viņš izmeklēšanu ir nobeidzis ar glāstu. Tas bija to­reiz, kad man bija jau ceturtais plaušu karsonis gada laikā. Ar abām rokām viņš apņēma manu galvu un pie­vilka mani sev klāt, piespiezdams manu vaigu pie krūtīm.

"Esi modra," viņš teica. "Arī šoreiz tu vēl nemirsi."

Pie sava vaiga es jutu viņa raupjo vilnas džemperi, kas bija uzvilkts zem baltā virsvalka. Un viņa ķermenis smaržoja pēc mandelēm…

Nūjā, tas bija pirms vienpadsmit gadiem un nekad vairs nav atkārtojies.

Dažreiz kad esam vieni viņš apsēžas uz gultas malas un glauda ar roku manu segu, bet parasti gan viņš sēž tālāk un pat neskatās uz mani. Viņš apsēžas dziļajā loga nišā un, apņēmis ar rokām ceļus, runādams skatās laukā pa logu un uzmanīgi vēro datora ekrānu, kad es atbildu. Viņam mana klātbūtne vairāk ir manos vārdos nekā manā ķermenī.

Viņš arī ir tas, kas devis man vārdus. Un ne tikai tos. Viņš man devis arī smaržu un garšu, atmiņas par auk­stumu un karstumu, manas mātes vārdu un manu māsu attēlus. Viņš ir pierunājis Lietišķās mākslas apvienību piešķirt manai gultai ar rokām austus linu palagus un pateicībā nolasījis viņiem lekciju par to, kā lina cauruļveida šķiedra neļauj veidoties izgulējumiem. Viņš ir izlūdzies Rotari klubam samaksāt par manu datoru un Lauvu klubam par manu televizoru. Reizi gadā viņš mani iebāž speciāli iekārtotā invalīdu mašīnā un aizved uz Stokholmas Tehnisko muzeju apskatīt miglas ka­meru. Un, kad esam tur nonākuši, viņš man ļauj sēdēt stundām ilgi tumšajā telpā un vērot matērijas deju.

Visu es esmu saņēmusi no Hubertsona. Pilnīgi visu.

Es biju nogurusi un krustām šķērsām izpētīta, kad Linčēpingas neiroķirurgi pirms piecpadsmit gadiem bei­dzot padevās un lika mani pārvest uz hroniski slimo cilvēku centru Vadstenā. Pirmās nedēļas mani pieslēdza sistēmai, lai noturētu pie dzīvības. Es reti atvēru acis un no laba prāta nekustējos. Pēc pāris dienām jutu, kā uz maniem gurniem radās izgulējumi, lai gan mani grozīja katru otro stundu. Toreiz personāla pietika. Un tam pie­mita arī pienākuma apziņa. Kāda māsiņa bija sadabūjusi vecu izgriezumu no avīzes Ostgota-Correspondenten, ko pakāra man pie sienas. Attēlā biju es pati, iestutēta braucamkrēslā ar studenta cepuri pusplikajā paurī. Gada varonīgākā studente!

"Paskaties," teica apkopējas katru reizi, kad pagrieza mani pret sienu. "Vai tad tu neatceries? Tu esi malacis, kļuvi taču par studenti…"

Tolaik es vēl arvien spēju izdot vairākas skaņas, kas atgādināja parastu runu, tikai doma vien par to, ar kādām grimasēm man vajadzētu no sevis dabūt laukā atbildi, mani galīgi nokausēja. Neko es nevēlējos vairāk par to, lai viņi aizvāktu šo briesmīgo bildi, bet es to ne­spēju pateikt.

Trešās nedēļas ceturtdienā atnāca Hubertsons, pirms tam viņam bija atvaļinājums. Viņš iesoļoja manā istabā, vairākkārt nokrekšķinādamies, kamēr māsiņa iepazīs­tināja viņu ar manu anamnēzi. Es neatvēru acis, lai uz viņu paskatītos, ārsts paliek ārsts, kas nu tur daudz ko redzēt?

Viņš pārliecās pār manu gultu un apskatīja attēlu uz sienas, pirms mani izmeklēja, bet neko neteica. Tā vietā viņš ar raupjām rokām mani braucīja un spaidīja, un taustīja tāpat, kā to darījuši simtiem citu ārstu. Tikai tad, kad viņš jau devās projām, es sapratu, ka viņš ir citāds. Apstājies durvīs, viņš sacīja: "Man šķiet, šis izgriezums jānovāc. Pielieciet to kaut kur citur, lai citi redz, bet parūpējieties, lai viņai uz to nav jāska­tās…"

To pašu pēcpusdienu atnāca apkopēja ar līmlenti un izdarīja, kā viņš bija licis. Kad darbs bija galā, viņa izmēģinot pastiepa man glāzi sulas, un pirmo reizi trīs nedēļu laikā es spēju pavērt muti un padzerties.

Pēc pāris dienām viņš ienāca manā istabā ar deci­metru biezu mapi padusē. Viņš nāca tieši uz manu gultu un saņēma manu kreiso roku.

"Vai šodien tu domā atbildēt uz jautājumiem?

Es truli uz viņu paskatījos, bet neatbildēju.

"Nu nekas," viņš teica un saspieda manu roku. "Viens spiediens nozīmē jā. Divi nozīmē nē."

Tā bija signālu sistēma, kuru labi atcerējos. Pati pirmā. No Invalidu nama.

"Tu esi pamatīgi izmeklēta, un tev ir uzstādīta dia­gnoze. Tu to varbūt jau zini. Bet vai tu zini kaut ko vairāk par sevi pašu?"

Es atvilku roku. Par to nu viņam nav nekādas da­ļas.

"Nebozies," viņš teica. "Vai zini, kad esi dzimusi? Un kas ir tava māte? Jā vai nē?"

Viņa tvēriens bija citāds un stingrāks.

"Nu? Jā vai nē?"

Es padevos, aizvēru acis un paspiedu viņa roku divas reizes. Viņš tūlīt atlaida tvērienu, devās pie loga, apsē­dās dziļajā nišā un saņēma rokas ap celi.

"Sasodīts, tas nu gan ir fantastiski," viņš sacīja. "Tu te guli un līdz dullai galvai prāto par astronomiju un elementārdaļiņu fiziku un citām abstraktām lietām esmu lasījis tavus domrakstus! bet nezini nenieka par sevi pašu…"

Viņš apklusa un šķirstīja mapi. Es pievērsu viņam skatienu, bet patiesībā neko neredzēju. Bija vēls rudens, metās jau krēsla, un viņš man bija tikai kontūra. Pēc brīža viņš piecēlās un atkal pienāca pie gultas.

"Ir vēl viens iemesls, kāpēc tev ir tā, kā tev ir," viņš sa­cīja. "Izskaidrojums. Vienmēr ir iemesls un izskaidrojums.

Es tev to varu dot. Bet jautājums ir tāds: vai tu to vispār vēlies zināt?"

Man izdevās neveikli sagrābt viņa roku, es to sa­spiedu, cik vien stipri spēju. Divas reizes.

"Jā, jā," viņš mierīgi sacīja. "Dari, kā gribi. Bet es rīt atkal atnākšu…"

Viņš būtu varējis piemetināt: katru rītu, līdz mūsu laiks beigsies.

Tagad viņš atgrūž vaļā durvis, ļaudams mazam sau­les zaķītim no gaiteņa gaismas izlēkt uz grīdas.

"Labs rīts, dāmas," viņš saka tāpat, kā teicis katru ritu piecpadsmit gadu laikā. "Kā iet?"

Es atbildu ar citātu:

"0 captain, my captain…*"

Viņš pavīpsnā un aizšļūc uz loga nišu.

"Es vēl neesmu miris. Kā ir ar māsām?"

Kad viņš ir iekārtojies krēslā, es iepūšu atbildi, tā viņam uzmirdz no ekrāna.

"Ar viņām ir apmēram tā, kā viņas to pelnījušas…"

Viņš iesmejas:

"Tieši tā es arī domāju. Tagad šīs nabaga raganas ir iecirtušas tevī nagus…"

Bija laiks, kad es uzskatīju, ka viņš rada manus no­moda sapņus. Tā es tos saucu. Otrs vārds halucināci­jas bija pārāk satraucošs.

Kādu vakaru tūlīt pēc mūsu pirmās tikšanās uz skārda palodzes pie mana loga nolaidās kaija. Pavisam parasta kaija ar pelēkiem spārniem un dzeltenām kā-

' Ak, kapteini, mans kapteini… (Angļu vai.) jām. Bet, tā kā bija auksts un pelēks novembra vakars, tad kaijai te nevajadzēja atrasties, tai būtu bijis jāaizlido pāri ūdeņiem, nonākot kaut kur pie Gibraltāra. Un ari man nebūtu vajadzīga nekāda spēja atstāt savu ķermeni un ieurbties šis kaijas spalvu rotā. Tomēr pēkšņi es tur atrados, dziļi iegrimusi balti zīdainajās dūnās.

Vispirms es nesapratu, kas notiek, es biju bez elpas un stāvā sajūsmā, kad iegrimu šajā brīnumā. Kaijas iek­šienē visas plēves mirdzēja kā perlamutrs, mitrās aknas spīdēja brūni sārtas, un kājas putna skeletā bija trauslas ar cauru vidu, it kā Lielais Jokdaris būtu domājis izgrebt sev flautu, bet pēc tam noguris un ar vieglu smīnu pār­veidojis savu radījumu par visbļaurīgāko putnu ar visne­jaukāko balsi. Tikai tad, kad es skatījos lejup uz zemi tālu zem mums, es aptvēru, kur atrodos. Es sēdēju kai­jas melnajā acī.

Nekad neaizmirsīšu savas šausmas, to vibrējošo dār­doņu, kas vienā acumirklī aiznesa mani atpakaļ uz manu ķermeni. Es bauroju. Mute bija plaši atplesta un spļāva ārā histēriskus patskaņus guturālā jezgā. Pa gai­teni kāds sāka skriet, papēži klaudzēja pret grīdu, un se­kundi vēlāk šīm skaņām pievienojās vēl citu tikpat skaļu soļu troksnis. Trīs balti tērptas sievietes saskrēja pie ma­nām durvīm, un tajā pašā acumirklī, kad durvis at­sprāga vaļā, kaija pacēlās un aizlidoja.

Šim vakaram sekoja vēl citi.

Sākumā es ļoti baidījos. Ja pa griestiem staigāja muša, es aši aizvēru acis un iestāstīju sev, ka man jā­sargā savs saprāts, jo mans saprāts bija vienīgā vērtība, kas man piederēja. Dažreiz tas palīdzēja, citreiz atkal ne. Pēkšņi es spēju karāties ar galvu uz leju pie manis pašas griestiem un ar mušas prizmveida acīm vērot simtiem tās būtnes attēlu, kas atradās gultā zem manis. Tad vienā mirkli atrāvos no griestiem un kliegdama nokritu atpakaļ sevi pašā.

"Viņu moka murgi," māsas sūdzējās apgaitas laikā. "Viņa pamostas un kliedz katru nakti…"

"Ak tā," noteica Hubertsons. "Labi. Lieliski."

Bet, pavēries māsu sejās, viņš parakstīja vieglu sedatlvu.

Tolaik viņš vēl joprojām bija glīts vīrietis, protams, viņa skaistums neatgādināja drupu kaudzi kā tagad, viņu vienkārši varēja saukt par izskatīgu. Un viņš to iz­mantoja. Katru ceturtdienu viņš brauca uz Standard Hotel Norčēpingā un katru piektdienas ritu, ievērojami nokavējies, ienāca manā istabā ar nogurušu skatienu. Nodaļas meičas reti bija neskartas, vienmēr atradās kāda, kas ļāva savām acīm atpūsties viņējās vienu mi­nūti par ilgu. Kad viņas mani mazgāja vai klāja man gultu, viņu stipri klusinātās sarunas galvenokārt grozī­jās ap Hubertsonu un ap tām sievietēm, kuras bija viņa kolekcijā. Vismaz tā bija sākumā. Kad māsas sāka manīt, ka viņš nāk uz manu istabu gandrīz katru ritu, ap mani izveidojās neliels klusuma loks. Tas bija izbrīna pilns un diezgan netaisnīgs klusums.

Es pati ari brīnījos un nesapratu, ko viņš grib. Vispār es biju satikusi ieinteresētus ārstus ari agrāk, sevišķi tajos gados, kad biju idiotisks malacis, kas tēmēja uz studenta godu, bet neviens gan nebija tāds kā viņš. Viņš tikai nāca. Dienu no dienas, ritu pēc rīta. Dažreiz viņš vispār nebilda ne vārda, citreiz atkal nepārtraukti pļā­pāja veselu stundu vai vēl ilgāk. Es uzzināju viņa uzska­tus par pasaules kārtību un politiku, viņa domas par pētnieku sabiedrības sabrukumu un specializācijas sistē­mas ierobežotību plus vienu otru pikantu sīkumu par viņa studiju biedriem un kolēģiem. Nekas no tā mani gan neinteresēja.

Reizēm viņš mani sabaidīja. Ja viņš ieradās agri, pirms kļuva gaišs un pirms es biju kārtīgi pamodusies, tad gadījās, ka man galvā eksplodēja zināmas bērnības atmiņas un mani sagrāba acumirklīga panika. Ēna! Bet mana sirds pārstāja dauzīties, kad viņš gāja uz loga nišu. Manas bērnības ēna nekad neatgāja tik tālu no gultas, tā gribēja būt tuvu tai bezspēcībai, kas lika lo­ceklim piebriest. Bet Hubertsons nekad neiekāroja manu nespēku. Viņš vēlējās kaut ko citu, kaut ko tādu, ko neviens cits nekad nebija prasījis.

Kad ziema beidzās, es jau biju pieradusi, biju aizmir­susi viņa pirmo vizīti un jautājumus, ko viņš tobrīd uzdeva. Bet kādā aprīļa rītā viņam atkal rokā bija biezā mape. Viņš to nolika manas gultas kājgalī un satvēra manu kreiso roku.

"Tavu māti sauc Ellena Juhansone," viņš teica.

Es mēģināju izraut roku tik nikni, cik vien spēju, bet viņš tvērienu neatlaida.

"Tu esi dzimusi Mūtalas dzemdību namā 1949. gada 31. decembrī. Vienu minūti pirms divpadsmitiem."

Manas spazmas pieņēmās spēkā, kā tas notiek vien­mēr, kad uztraucos. Es mēģināju aizvērt acis, lai izslēgtu viņu no redzesloka.

"Viņai nekad vairs nebija bērnu. Tomēr tev ir trīs māsas."

Es atvēru acis; to redzēdams, viņš zināja, ka noķēris mani uz āķa.

"Tā bija Ellena, kas izlēma, ka tavs vārds būs Dezirē. Tas nozīmē ilgi gaidītā…"

Es pablenzu viņā. Jau kopš daudziem gadiem redzu ironiju savā vārdā.

"Viss liecina par to, ka tu kā auglis esi bijusi vesela."

Liels paldies. Tas gan ir mierinājums.

"Bet kā jaundzimušai tev bija dzeltenā kaite. Ļoti no­pietna. Un tolaik vēl nebija iemācījušies pārliet jaundzimušiem asinis. Tādēļ tu ieguvi savus cerebrālos bojāju­mus."

Brīdi pasūkājis apakšlūpu, viņš pāršķīra lapu.

"Bez tam tev arī radās daži smadzeņu bojājumi tieši dzemdību laikā. No turienes epilepsija un dažādās paralīzes. Tev kā jaundzimušai acīmredzot bijusi arī ne­liela smadzeņu asiņošana… Ellenas iegurnis bija defor­mēts angļu slimības dēļ, un viņi ļāva tai gulēt trīsdesmit stundas. Tolaik reti taisīja ķeizargriezienu…"

Vai viņa dzemdībās nomira? Vai tāpēc es tiku atstāta?

Pēkšņi manī iedegās interese. Es pieskāros Hubertsona rokai, lai viņš saprastu, ka man ir vēl jautājumi. Tomēr bija pagājuši daudzi mēneši, kopš man bija kas sakāms, un bija vajadzīgs laiks, lai atkal atrastu balsi, es izdvesu tikai vaidus un kaut kādus krekšķus. Hubertsonam acīmredzot šķita, ka manis izdotās skaņas un vēcināšanās, kas šoreiz bija bez spazmām, nozīmē pro­testu. Viņš tikai satvēra manu roku vēl ciešāk un pie­spieda pie spilvena, vēl arvien nepaceļot skatienu no saviem papīriem.

"Tava galva bija ļoti stipri cietusi, bet tu, šķiet, pie­dzimi laimes krekliņā…"

Nu un tad? Ne jau to es gribēju zināt. Es biju tik sa­niknota, tik saniknota un izmisusi, ka mēģināju viņam iespļaut sejā. Tas gan neizdevās, es nepareizi novērtēju savas raustīšanās ritmu, un spļāviens nokrita uz sienas. Tomēr tas bija pietiekami, lai viņš atlaistu manu roku, viņš iztaisnoja muguru, atkāpās soli atpakaļ un paska­tījās manī.

"Es ari esmu piedzimis laimes krekliņā," viņš sacīja. "Tas nozīmē veiksmi, tu taču to zini?"

Viņš strauji savilka seju grimasē, bet tad ļāva tai pār­vērsties greizā smaidā.

"Saproti, mēs esam sevišķa suga. īpaši laimīga suga."

Viņš apklusa un novērsa skatienu, paskatījās ārā pa logu un tad sacīja tajā pašā rotaļīgajā toni:

"Patiesībā es nedrīkstētu to stāstīt, bet faktiski es pa­zīstu tavu māti. Nu, Ellenu. Reiz viņa bija mana dzīvokļa saimniece, bet šobrīd ir mana paciente. Pareizāk sakot, tas, kas no viņas palicis pāri…"

"Ei, klausies taču," viņš tagad saka. "Šķiet, ka tu esi kaut kur tālu. Kā tev ir?"

Es samirkšķinu acis un esmu atpakaļ pie tāda viņa, kāds viņš ir tagad. Viņš stāv pie manas gultas kājgaļa kā ēna, ko ietver agra pavasara rītausma. Gaisma viņam neglaimo, tā nosūc no viņa sejas visu krāsu, un āda iz­skatās kā pergaments. Es steidzīgi pūšu atbildi.

"Labi. Un tev pašam?"

Viņš ļauj jautājumam bridi karāties uz ekrāna bez atbildes. Tas mani spiež to atkārtot.

"Klausies! Kādas ir tavas vērtības?" Viņš parausta plecus:

"Neuzbāzies…"

Bet es neliekos mierā, esmu norūpējusies un pūšu tik strauji, ka iznāk kļūda.

"Runājot nopietni. Vai esi pārbaudījis?"

Viņš dziļi nopūšas.

"Jā, esmu pārbaudījis. Ir apmēram tā, kā to varētu sa­gaidīt. Tāpēc pieņemu mērus…"

"Papildu insulīnu? Arī šodien?"

"Mmm…"

"Īstenībā tev vajadzētu uzmanīties."

Viņš pārlaiž roku pār seju straujā kustībā un pēc tam skatās tieši uz mani.

"Tagad gan izbeidz."

Bet es nemaz nedomāju beigt. Es kampju pēc iemuša un ātri pūšu atbildi:

"Tavas analīzes varbūt būtu labākas, ja tu mazāk dzertu!"

Nezinu, kas ar mani notiek. Nevienu vienīgu reizi visu šo gadu laikā arī ne pēc tās Jaungada nakts, kad viņš līdz nemaņai piedzērās manā dzīvoklī es neesmu likusi manīt, ka esmu redzējusi viņa ilgošanos pēc rei­buma pārņemtas atpūtas. Tāds ir bijis noteikums, pir­mais paragrāfs nenoslēgtajā līgumā, kas vadījis mūsu biežo tikšanos. Man ir tiesības būt gan humora pilnai, gan nekaunīgai, bet es nedrīkstu kļūt familiāra. Nekad. Tāpēc man vēderā plivinās bailes; es esmu pārkāpusi no­teikumus, viņš mani tagad atstās! Bet viņš neiet projām. Viņš tikai saraujas aiz pārsteiguma, pirms pauž savu noraidošo attieksmi:

"Ak Kungs! Nu jau, sasodīts, viss sāk izskatīties pēc vecas laulības…"

Viņš aiziet atpakaļ uz loga nišu un apsēžas. Man izkrīt iemutis. Veca laulība? Tā viņš nekad agrāk nav runājis. Nav devis nekādu mājienu. Protams, man pašai jāatzīst, ka esmu fantazējusi šajā virzienā, esmu sapņojusi, ka Lielais Jokdaris slīd pa gaiteni kā teātra Zevs ar zvaigžņu diadēmu, ietērpts tumšzilā apmetnī, lai padarītu mani par Hubertsona līgavu. Viņš uzliek savu dziedinošo roku uz mana ķermeņa, manas kājas acumirklī iztaisnojas un iegūst muskuļus skaisti vei­dotus pilnasinīgus muskuļus, manas rokas iegūst mieru un seja izlīdzinās. Tukšie ādas maisiņi, kas ir manas krūtis, piebriest kā īsti liliju spilventiņi, kas greznoti ar izmeklēti daiļiem krūšu galiņiem sārtas meža zeme­nes salda krējuma šķīvī. Un retās šķipsnas uz manas gal­vas tajā pašā mirklī pārvēršas par viļņojošu matu mežu. Tie, iespējams, būtu kastaņbrūni. Likt blondu parūku uz visa šī krāšņuma būtu par daudz, tas varbūt apstulbi­nātu Hubertsonu un liktu viņam laisties lapās vēl labu laiku pirms kāzu nakts. Un es taču negribēju viņu aizbaidīt, es vēlējos tikai sēdēt uz savas gultas malas līgavas tērpā kā starojoša Pelnrušķīte, kad viņš nāktu savā pēdējā rīta vizītē.

"Kāpēc tu smejies?"

Es sakampju iemuti un meloju kā īsta sieva:

"Es nesmejos."

Viņš nošņaukājas un pagriež man muguru. Ārā jau kļuvis gandrīz pavisam gaišs, pelēkā rītausmas stunda ir beigusies. Liekas, būs jauka diena. Tas debesu stūrītis, kas vīd aiz Hubertsona, ir ledus zils. Bet tikko atnā­kusi gaisma nepalīdz. Viņa seja vēl arvien ir dzelten­pelēka, un līnijas tajā šķiet melnākas kā jebkad. Man ir rūgti skatīties uz viņu. Uz savu vīru? Jā. Varbūt. Savā ziņā.

Ne jau nu daudz es zinu par laulības dzīvi es varu atsaukties tikai uz dažiem tūkstošiem romānu un uz ne­noteiktu televīzijas seriālu skaitu bet tas, ko esmu lasījusi un redzējusi, daudzējādā ziņā līdzinās tam, kas bija starp mums. Pusotru desmitgadi mēs esam riņķo­juši viens ap otru vienmēr pa to pašu orbītu kā pāris nomaldījušos viena lādiņa elektronu, kas nav spējīgi īsti saplūst, bet ir tikpat nespējīgi izšķirties. Mēs esam runājuši dienām un nedēļām, mēnešiem un gadiem un tomēr esam klusējuši par to, kas iededzinājis mūsos dziļākās brūces. Tādēļ bieži esam ieniruši manā bērnībā, bet tikai viegli skāruši viņa bērnības virsmu. Un tāpēc es vairāk zinu par viņa darbu un pacientiem nekā par īso laulību, kas jau bija palikusi pagātnē, kad satikā­mies. Tāpat mēs lielos lokos esam riņķojuši ap svarīgāko manā īstenībā. Viņa skatiens jau agri brīdināja nestāstīt par manām spējām. Tādēļ es izliekos, ka tā ir rotaļa. Es tēloju Šeherezadi, kamēr viņš izliekas, ka ir ārsts, kuru uzjautrina kāda dīvaina paciente ar stāstnieka talantu. Tad mēs viens no otra paslēpjamies neīstā saprāta ķī­niešu lādītē.

Brīžiem es skumstu, ka Hubertsons, neskatoties uz savu neparastību, ir tik parasts vīrietis. Viņš cieš no teofobijas; viņam ir bail pat domāt par to, ko nesaprot. Tāpēc viņam jāatsakās nodarboties ar jautājumiem par matērijas un Visuma dabu, tādēļ viņš žāvājas, kad es de­dzīgi stāstu par elementārdaļiņu fizikas sasniegumiem pēdējos gados, tādēļ viņš kļūst nervozs, kad es uzjaut­rinos par domu, ka laiks sāks iet atpakaļ, kad Visums beigs izplesties un sāks sarauties. Viņam tas neliekas uzjautrinoši. Turpretī viņam, šķiet, ļoti iet pie sirds, ka es safantazēju tik daudz patiešām ticamu stāstu par saviem asistentiem un slimnīcas personālu un ka pama­zām to apstiprina īstenība. Man esot labi attīstīta novē­rošanas spēja, viņš saka. Dažreiz viņš iet pat tik tālu, ka sauc to par intuīciju.

Nu viņš vairs nebožas.

"Vai šonakt kaut kas bija?" viņš jautā.

Ir cerība, ka man tiks piedots. Es iztapīgi tveru pēc iemuša.

"Kā tad. Es nogalināju kaiju."

Viņš izskatās pārsteigts:

"Kāpēc?"

Es vēlos, kaut varētu teikt patiesību, ka nogalināju kaiju, jo redzēju Kristīņu sapņojam. Pūšot iemutī melīgo atbildi, atmiņas par patiesībā notikušo aizplīvo man ga­rām; es redzu, cik tumši mirdzēja logi Kristīnas mājā, kā kaija tupēja uz skārda palodzes pie viņas guļamistabas loga un kā es pati atrados kaijas acī. Kristīnas sapņi kā bāli miglas vāli peldēja virs viņas gultas. Sākumā tie bija neskaidri un nesaprotami, bet pēc brīža jau pieņēma skaidra attēla formu: trīs meitenes ķiršu dārzā. Un pēc tam pāri zālājam nāca Ellena, nesdama paplāti ar sulu, viņai brilles bija noslīdējušas uz paša degungala, un viņa ar priecīgu skatienu vērās pāri aceņu ietva­riem.

Tas viss. Bet pietiekami.

Manas dusmas atplauka kā jūras anemone, es to re­dzēju, šo tumšsarkano indīgo radību, kas pleta savus taustekļus visos virzienos pret Ellenu, šo nodevēju, pret Kristīņu, Margarētu un Birgitu, šīm velnišķīgajām zaglēm! Un pēkšņi manas dusmas vērsās pret visu pa­sauli, arī pret kaiju, un es to uzdzinu gaisā un piespiedu tai, skaļi kliedzot, lidot pret vēju plašos lokos, līdz ka­mēr spārnos izzuda spēks un putns sāka drebēt. Tad es to griezu atpakaļ un liku piķēt no liela augstuma lejup tieši pret manas māsas sarkanās villas sienu Songgātanā.

Bet patiesību Hubertsons iztulkotu kā trakumu un neprātu. Tādēļ es atbildu ar vienu vienīgu teikumu.

"Kaija visu tikai sarežģīja…"

Hubertsons sarauc pieri:

"Vai tad tev atkal piesities lielais drebeklis?"

Es neatbildu. Mans melnais ekrāns liek viņam piecel­ties un atgriezties pie manas gultas. Viņš nostājas kāj­galī un pēta mani piemiegtām acīm.

"Nu, vai tev ir spazmas? Vai tev bail? Un tikai tāpēc, ka runa ir par šim trijām?"

Mana roka triecas pret gultas režģi neparasti spēcīgā spazmā. Viņš to redz, bet nereaģē.

"Es nesaprotu," viņš saka. "Visi citi notikumi burtiski plūst ārā no tevis, bet šos tu vilcini gadiem. Kāpēc tu tā baidies uzzināt kaut ko saistošu tieši par viņām? Vai tad tu neapjēdz, ka tieši tas tev vajadzīgs?"

Es tveru iemuti:

"Vai tagad tu esi psihiatrs?"

Atbildes vietā viņš nokrekšķinās. Tad pieiet pie galda un pārbrauc ar roku pār melnajiem vākiem.

"Vai tev vajag vēl vairāk materiālu?"

Es izdodu skaņu, kuru varētu iztulkot kā nē. Man nevajag vairāk materiālu. Jau pirms vairākiem gadiem viņš man pagādāja šo mapi. Tā ir pilna ar žurnāliem, fotogrāfijām un avīžu izgriezumiem par manu māti un manām māsām. Gandrīz visu es zinu no galvas.

"Ko tu teiksi?"

Es atkal satveru iemuti un sāku pūst.

"Nē. Vairāk man nevajag. Pašlaik man veicas, gan jau būs labi."

"Vai varu izlasīt?"

"Nē. Vēl ne. Tikai tad, kad būs gatavs."

Viņš pagriež man muguru un klusēdams, sabāzis rokas kabatās, sāk pētīt gleznu pie sienas naivu Ikea reprodukciju. Tas, ka viņš pagriezis man muguru, sadzen mani bailes un liek lūgties. Es pūšu tik strauji, ka iemutis piepildās siekalām.

"Klausies! Šoreiz es nedomāju padoties. Es apsolu."

Viņš dzird, ka esmu beigusi pūst, un pagriežas, lasa un smaida.

Viņš man ir piedevis.

"Labi."

Starp mums iestājas klusums, mūsu acis sastopas. Un tikai tagad es redzu, ka kaut kā trūkst: vieglā mirdzuma, kas vienmēr bija jaušams viņa skatienā. Es zinu, ko tas nozīmē; to zina ikviens, kas vadījis savu dzīvi slimnīcā. Ir jāpasteidzas.

Mani žokļi saslēdzas, tie cieši sakož iemuti. Tajā pašā laikā mana galva tik spēcīgi sitas sānis, ka gumijas cau­rulīte pārvēršas par netīru šautru gaisā. Hubertsons pienāk pie manas gultas un uzmanīgi izmāna iemuti man no mutes. Viņa āda vēl arvien smaržo pēc mande­lēm. Un smaržai ir krāsa. Pēkšņi visa istaba iemirdzas rītausmas gaišumā.

Nekāda izvairīšanās vairs neder. Ir laiks iekustināt manas māsas. Bet šobrīd vēl ne. Vispirms es gribu aiz­vērt acis un brīdi atpūsties mandeļu smaržā.