Barona Minhauzena piedzīvojumi

Piektā jūras dēka

Tā kā mums, godājamie kungi, ir pietiekami daudz laika iztukšot vēl vienu pudeli, tad izstāstīšu jums kādu citu gaužām neparastu noti­kumu, kāds man atgadījās dažus mēnešus pirms pēdējā ceļojuma atpakaļ uz Eiropu.

Lielvezīrs, kuram mani ieteica Romas, Krievijas un arī Francijas vēst­nieki, uzticēja man Lielkairā kādu ļoti svarīgu misiju, kam tai pašā reizē vajadzēja uz mūžīgiem laikiem palikt noslēpumā.

Ar lielu pompu un milzīgas svītas pavadībā es devos turp pa zemes ceļu. Pa ceļam man radās izdevība palielināt kalpotāju skaitu ar vairā­kiem visai noderīgiem puišiem. Tikko biju attālinājies dažas jūdzes no Konstantinopoles, ievēroju kādu neliela, sīka auguma vīreli, kas milzīgā ātrumā joza šķērsām pāri laukam, kaut arī viņam pie katras kājas bija piesieta savas piecdesmit mārciņas smaga svina bumba. Pārsteigts par redzēto, es viņam uzsaucu:

— Uz kurieni, uz kurieni, draugs, tik ātri steidzies? Un kāpēc tīšu­prāt apgrūtini sevi ar tādu smagumu?

— Kopš pusstundas kā skrienu no Vīnes, kur līdz šim kalpoju dižcil­tīgiem kungiem un šodien no viņiem šķīros. Esmu nodomājis doties uz Konstantinopoli un tur iesaistīties darbā. Ar smagumu pie kājām gribēju drusku samazināt ātrumu, pēc kura tagad vairs nav jādzenas, jo, kā mēdza sacīt mans skolotājs: «Kas dzīvo mēreni, dzīvo ilgi.»

Brašais skrējējs man iepatika, pajautāju, vai viņš varbūt negribētu kalpot pie manis, un viņš bija tūdaļ ar mieru.

Mēs devāmies tālāk, pamezdami aiz sevis dažu labu pilsētu, dažu labu valsti.

Netālu no ceļa ieraudzījām zaļā mauriņā kādu nekustīgi guļam, šķita, ka viņš ir aizmidzis. Tā tas tomēr nebija — viņš tikai turēja ausi pie zemes piespiestu, it kā vēlētos noklausīties, kas notiek pašā elles peklē.

— Ko tu tur, draugs, klausies?

— Laiku kavēdams, klausos, kā zāle aug.

— Un vai vari sadzirdēt?

— Kā nieku.

— Tad nāc manā dienestā, draugs, kas zina, ko pie reizes vēl vajadzēs noklausīties!

Puisis pielēca kājās un sekoja man.

Gabaliņu tālāk ievēroju uz pakalna stāvam mednieku un skrotējam tukšā gaisā.

— Labu veiksmi, mednieka kungs! Bet uz ko tu šauj? Es redzu vienīgi zilas debesis.

— Ak, es tikai izmēģinu savu jauno bisi. Strasburgas katedrāles torņa galā bija uztupies zvirbulis, to es nupat nošāvu.

Katrs, kas zina, cik ļoti cienu dižciltīgo mednieka un strēlnieka amata prasmi, nejutīsies pārsteigts, ka apkritu izcilajam šāvējam ap kaklu. Protams, es darīju visu, lai dabūtu viņu savā dienestā.

Mēs devāmies tālāk cauri dažai labai pilsētai, dažai labai valstij, kamēr beidzot nonācām pie Libānas kalniem. Tur milzīga ciedru meža malā stāvēja plecīgs, spēcīgs vīrs un vilka virvi, ko bija apmetis apkārt visam mežam.

— Ko tu, draugs, tur velc? — es jautāju spēcīgajam puisietim.

— Ak, man uzdeva sagādāt būvkokus, bet esmu aizmirsis mājā cirvi. Tagad jāizlīdzas, kā var.

To sakot, vīrs manu acu priekšā ar rāvienu nogāza visu mežu, kas auga aptuveni kvadrātjūdzes platībā, tik viegli, it kā tas būtu klēpis niedru. Nav grūti iedomāties, ko es darīju. Es nebūtu palaidis spēkavīru vaļā arī tad, ja tas man maksātu visu manu sūtņa algu.

Kad pēc tam beidzot nokļuvu ēģiptiešu zemē, sacēlās neganta vētra un es baidījos, ka mani ar visiem aizjūgiem, zirgiem un svītu nesagrābj un neaiznes pa gaisu. Ceļa kreisajā pusē stāvēja rindā septiņas vējdzirna­vas, kuru spārni griezās ap savu asi tādā ātrumā kā visčaklāko vērpēju ratiņu vārpstas. Netālu pa labi stāvēja varena apmēra cilvēks un ar rādītājpirkstu turēja aizspiestu labo nāsi. Tiklīdz milzis ievēroja mūsu postu un redzēja, cik nožēlojami vētra mūs rausta un pluinī, viņš izdarīja puspagriezienu, nostājās mums tieši pretī un tik godbijīgi, cepuri noceldams, mani sveicināja — kā musketieris savu pulkvedi.

Pēkšņi gaiss aprima, ka nebija manāma ne mazākā vēsmiņa, un visas septiņas vējdzirnavas apstājās.

Pārsteigts par šādu parādību, kas likās pretrunā ar visiem dabas likumiem, es uzsaucu tam velna zellim:

— Vai dzirdi? Kas te notiek, vai tevi nelabais apsēdis jeb tu pats esi sātana dzimuma?

— Lūdzu piedošanu, jūsu ekselence, — šis man atteica. — Es tikai gādāju par nelielu vēju sava kunga vējdzirnavām; bet, lai vējš visas sep­tiņas neapgāztu, vajadzēja vienu nāsi aizspiest.

Velna pulveris! — es klusībā nodomāju. Tas var noderēt, kad no­nākšu mājās un pietrūks elpas izstāstīt visas brīnumainās dēkas, ko esmu piedzīvojis gan uz sauszemes, gan uz jūras!

Mēs drīz vien vienojāmies. Vējpūtis pameta savas dzirnavas, kur bi­jušas, un sekoja man.

Tikmēr bija jau īstais laiks ierasties Lielkairā. Tiklīdz biju tur kā pienākas izpildījis savu uzdevumu, man radās vēlēšanās atlaist visu nekam nevajadzīgo svītu, atstājot tikai no jauna pieņemtos visnoderīgā­kos cilvēkus, lai kopā ar tiem kā vienkārša privātpersona dotos atpa­kaļceļā.

Laiks pieturējās jauks, un slavenā Nīlas upe bija neaprakstāmi val­dzinoša, tāpēc padevos kārdinājumam un, noīrējis barku, turpināju ceļu līdz Aleksandrijai pa ūdeni. Viss veicās labāk par labu līdz trešajai ceļo­juma dienai.

Jums, godājamie kungi, būs droši vien jau gadījies dzirdēt par gads­kārtējiem Nīlas plūdiem. Kā jau teikts, trešajā dienā ūdens Nīlā sāka ne­prātīgi celties, un nākamajā dienā visa apkārtne, kur vien acis met, jūdzēm tālu bija pārplūdusi.

Piektajā dienā pēc saulrieta mana barka pēkšņi kaut kur ieķērās — nodomāju, ka meldros vai krūmājos. Tiklīdz atausa rīta gaisma, redzēju, ka man visapkārt ir mandeles — nogatavojušās, lieliskas.

Kad bijām izmetuši rokas loti, konstatēju, ka līgojamies vismaz seš­desmit pēdu virs zemes un lāgā netikām ne uz priekšu, ne atpakaļ. Apmē­ram ap astoņiem vai deviņiem, cik varēju spriest pēc saules, pēkšņi sa­cēlās spēcīgs vējš, kas mūsu barku sagāza pilnīgi uz sāniem. Tajā sasmēlās ūdens, tā nogrima, un, kā jūs tūlīt dabūsiet zināt, man ilgu laiku nebija par to ne miņas, ne ziņas.

Laimīgā kārtā mēs visi, proti, astoņi vīri un divi pusaudži, izglābā­mies tādējādi, ka pieķērāmies pie kokiem, kuru zari bija pietiekami stipri, lai noturētu mūs, bet ne tik stipri, lai noturētu mūsu barkas svaru. Šādā situācijā mums pagāja trīs dienas, un iztikām vienīgi no mandelēm. Katram skaidrs, ka dzeramā mums netrūka.

Mūsu neveiksmes divdesmit otrajā dienā ūdens tikpat strauji nokri­tās, kā bija uzplūdis, un divdesmit sestajā mēs atkal varējām nostāties uz cietas zemes. Pirmais tīkamais priekšmets, ko mūsu acis skatīja, bija — barka. Tā atradās apmēram divsimt asu atstatumā no vietas, kur bija no­grimusi. Izžāvējuši saulē visu, kas no mūsu kuģa krājumiem varētu būt noderīgs, mēs posāmies, lai tiktu no jauna uz pazaudētā ceļa. Pēc visprecīzākiem aprēķiniem konstatēju, ka mēs esam aizdzīti savas simts piec­desmit jūdzes tālu prom — pāri dārziem, dzīvžogiem un brikšņiem.

Nedēļas laikā sasniedzām upi, kas atkal rāmi plūda savā gultnē, un pastāstījām par piedzīvoto kādam bejam. Tas ļoti laipni palīdzēja mums visās mūsu vajadzībās un nodeva mūsu tālākajam ceļam vienu no savām barkām. Apmēram pēc sešām dienām nonācām Aleksandrijā, kur iekā­pām kuģī, kas devās uz Konstantinopoli.

Sultāns mani visai labvēlīgi pieņēma, un man tika piešķirts tas gods redzēt viņa harēmu, kur viņa augstībai labpatika pašam mani ievest.