Barona Minhauzena piedzīvojumi

Pēcvārds

BARONA MINHAUZENA BRĪNIŠĶĪGIE PIEDZĪVOJUMI

Kurš no mums nav bērnībā lasījis grāmatu par barona Minhauzena jautrajām dēkām? Kurš nav smējies par lielīgā vācu barona fantastiska­jiem piedzīvojumiem, kad viņš izmauc vilku no ādas, uzlec uz izšautas lielgabala lodes, izvelk pats sevi aiz bizes no purva? Mūsu atmiņā ir dzīvs valdzinošais klasiskās bērnu grāmatas varonis, un, ja kāds sāk aizrautīgi melot, cildinādams savus neveiktos varoņdarbus un nopelnus, mēs mēdzam teikt: «Tāds kā Minhauzens.»

Tomēr «Minhauzens», tāpat kā lasītāju iemīļotās grāmatas — Servantesa «Dons Kihots», Svifta «Gulivera ceļojums» — nebija rakstīts bērniem. Šī grāmata ir pasaules satīriskās literatūras šedevrs. Tā radusies sava laika vadošo demokrātisko ideju ietekmē.

Barona Minhauzena literārā piedzimšana bija neparasta. Par «Barona Minhauzena» sākotnējās ieceres un teksta autoru atzīts Rūdolfs Erihs Raspē (1737—1794), vācu literāts un zinātnieks, kurš 1775. gadā emigrēja uz Angliju. 1785. gadā Raspē anonīmi laida klajā Londonā nelielu grāma­tiņu ar nosaukumu «Barona Minhauzena vēstījums par brīnišķīgajiem ceļojumiem un gājieniem uz Krievzemi». Tas bija vācu stāstu un anekdošu tulkojums, publicēts kādā no humoristiskajiem krājumiem Vācijā. Raspē stāstus ne vien pārtulkoja, bet pat izveidoja no tiem veselu vēstījumu.

Turpmākajos izdevumos autors grāmatu ievērojami pārstrādāja, pa­pildinādams tekstu ar Minhauzena piedzīvojumiem uz jūras.

Raspē deva raksturojumu «Vēstījuma» iecerei, sacīdams, ka grāmatu vajadzētu nosaukt par «Melu nosodītāju». Viņš uzsvēra savas satīras tikumiski audzinošo nozīmi, apzīmēdams to par lielībnieku melīgu izdomu parodiju.

Turpmākais «Barona Minhauzena piedzīvojumu» liktenis saistās ar XVIII gs. vācu dzejnieka demokrāta Gotfrīda Augusta Birgera vārdu. Birgeram, kā viņš teicis, vajadzējis «ievest no ārzemēm» Minhauzena stāstus, «kas dzimuši vācu zemē un apceļojuši visus savas tēvzemes no­stūrus». Tā 1786. gadā pirmo reizi vācu valodā radās grāmata «Barona fon Minhauzena brīnišķīgie ceļojumi un piedzīvojumi uz ūdens un uz sauszemes, par kuriem viņš mēdza stāstīt savu draugu pulkā pie pudeles vīna».

Priekšvārdā Birgers saka: «Mēs atradām par iespējamu uzskatīt šo grāmatiņu tāpat kā pirmajā, tā arī otrā vācu izdevumā nevis kā mums uzticētu mantu, bet drīzāk kā paši savu īpašumu, ar kuru drīkst ar pilnām tiesībām rīkoties pēc saviem ieskatiem.» Un tiešām, vācu dzejnieks bū­tiski pārveidoja ne vien daiļdarba apmērus, bet arī tā ieceri. Ar rakstnieka demokrāta spalvu Minhauzena stāsti ieguva īsteni tautiskas satīras rak­sturu par vācu junkuriem, baroniem un baznīcas kalpiem.

Kas īsti devis Birgeram tiesības dēvēt «Barona Minhauzena piedzī­vojumus» par savu īpašumu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešams īsumā iepazīties ar dzejnieka daiļradi.

Gotfrīds Augusts Birgers (1747—1794), trūcīga lauku mācītāja dēls, beidzis Getingenas universitāti, bija viens no redzamākiem «vētras un dziņu» literatūras laikmeta kustības pārstāvjiem. Priekšgalā tā laika lite­ratūrai, kas atspoguļoja vācu tautas tiekšanos uz nacionālu vienotību un dziļu neapmierinātību ar feodālo dzimtbūšanas iekārtu, stāvēja vācu nācijas ģēniji — izcilie humānisti Gēte un Šillers. XVIII gs. 70.—80. gadu labākajos darbos, it īpaši Gētes drāmā «Gecs fon Berlihingens» un Šillera drāmās «Laupītāji» un «Mīla un viltus», izpaudās tautas naids pret ap­spiedējiem, cerība uz labāku, taisnīgāku dzīvi.

Šo gadu redzamākie rakstnieki atmaskoja savos darbos valdošās šķiras mantkārību un egoismu, parazītismu un augstprātību, necilvēcīgumu un liekulību, iestājās par vienkāršu darba darītāju interesēm, aiz­stāvot tos no vareno zemes valdnieku un to iztapoņu patvaļas. Sie rakst­nieki bija dedzīgi patrioti un centās izkopt vācu tautas cildenās nacionālās tradīcijas, savdabīgo kultūru un valodu.

Viens no Birgera daiļrades avotiem bija satīriskas teiksmas, senat­nīgi folkloras apkopojumi un grāmatas, no kurām dzejnieks smēla tematu daudziem saviem darbiem. Te arī notika Birgera pirmā iepazīšanās ar tiem jocīgajiem, fantastiskajiem stāstiem, kas likti barona Minhauzena stāstu pamatā.

Birgeru tūlīt pat ieinteresēja nelielā, anonīmā grāmatiņa, kas bija parādījusies Londonā. «Barona Minhauzena piedzīvojumi» daudzējādā ziņā bija veiksmīga to ideju un māksliniecisko principu iedzīvināšana prozas jomā, kurus Birgers aizstāvēja savā daiļradē.

Par materiālu «Barona Minhauzena piedzīvojumiem» noderēja fan­tastiskie stāsti, kas parodēja sadomātus piedzīvojumus medībās, karā, ceļojumos un izsmēja visādus «brīnumus». Ir noskaidroti dažādi Minhau­zena stāstu avoti. Viens no tiem — tā sauktie iztēlē radušies ceļojumi, parodiska rakstura darbi, kuros tiek izsmieti dažāda veida literāri izdomā­jumi par «aizjūras brīnumiem». Daži Minhauzena jūras piedzīvojumu mo­tīvi, piemēram, aizgūti no sengrieķu satīriķa Lukiāna (II gs.) «Patiesa notikuma».

Tomēr grāmata par slaveno lielībnieku Minhauzenu nebūtu varējusi rasties, ja vācu literatūrā nebūtu senu un bagātu tautas humora un satīras tradīciju.

Daudzi Minhauzena piedzīvojumi ņemti tieši no folkloras avotiem, un īstenībā ir apstrādāti tā saucamie stāsti par meļiem. Folkloras tradīcijas ietekmēja pašu grāmatas ieceri un tās mākslinieciskās īpatnības. «Piedzī­vojumu» sakņošanos tautas gara apcirkņos labi izjutis M. Gorkijs, kurš savā runā I Vissavienības rakstnieku kongresā Birgera grāmatu minēja to ievērojamāko pasaules literatūras sniegumu vidū, kas radušies tautas gara mantu ietekmē un balstoties uz tām.

Vācu folklorā «melu» temats tiek apgaismots dažādi. Dažos stāstos par meļiem varonis nav blēdis, kas slēpj patiesību savtīgos nolūkos, bet stāstu sagudrotājs, kas uzjautrina klausītājus. Šādu stāstu saturs parasti ir fantastiski notikumi un visdīvainākās un sarežģītākās situācijas. Tāpat kā tautas pasakās, varonis — parasti zemāko slāņu pārstāvis — saņem atalgojumu par izcilo prātu un attapību, tā arī šeit pelnītu triumfu gūst «melu» sacerētājs, kurš apveltīts ar ļoti bagātu iztēles spēju. Kā raksturīgu piemēru te var minēt dzejoli par karali, kurš atdos savu meitu par sievu tam, kurš pratīs viņu pārliecināt par izdomāto melu patiesību. Folklorā izplatīts arī motīvs par nabaga studentiem, kas nav samaksājuši rēķinu par maltīti. Viesnīcnieks sola neņemt maksu no tā studenta, kurš pastāstīs «vislielākos patiesībai līdzīgus melus».

Tuvāka saskare ar «Minhauzena piedzīvojumiem» ir tām teiksmām, kurās tiek atmaskoti meļi lielībnieki.

Senajos vācu satīriskajos krājumos redzam veselu rindu barona Min­hauzena «senču».

«Minhauzena piedzīvojumos» meļu un lielībnieku attēlojums ir tur­pinājums un attīstība satīriskajām tradīcijām, kas sastopamas folklorā un litera'^rā.

Tāpat kā folklorā stāstos par meļiem, arī «Minhauzenā» satīriskās atmaskošanas līdzeklis ir komiskā fantastika.

Interesanti atzīmēt, ka buržuāziskā reakcionārā kritika, pieminot «Minhauzena» fantastiku, bieži to izmanto savu ideālistisko ideju propa­gandai. Tās traktējumā Minhauzena tēls pauž ideju par poētiskās iztēles un fantāzijas pārākumu pār īstenību, gara pārākumu pār matēriju.

Tamlīdzīgi apgalvojumi ir lieliskās progresīvās, demokrātiskās lite­ratūras rupja falsifikācija.

Protams, «Barona Minhauzena piedzīvojumu» poētiskā fantastika val­dzina ar savu bagātību un daudzveidību, asprātību un jautro norisi. Autors ar neparastu vieglumu un vienkāršību stāsta ar Minhauzena muti dēkas, kas birst kā no pilnības raga. Tomēr, priecādamies par grāmatas fantastiku, mēs tai pašā laikā smejamies par varoņa lielīgajām pretenzi­jām uzdot šo fantastiku par nemaldīgu patiesību.

Radošā izdoma Birgera darbā nekalpo vis melu cildināšanai, bet to atmaskošanai. Tai nav pašapmierinājuma iezīmes, tā vajadzīga grāmatas varoņa izsmiešanai, vācu tautas negatīvo parādību asai kritikai. Tā ir patiess vācu tautas ģēnija nepārspētās izdomas un fantāzijas triumfs pār vācu junkuru meļu aprobežotību un trulumu.

Barons Minhauzens parādīts grāmatā kā noteikts sociāls tips — vācu junkuru kārtas pārstāvis.

Markss saskatīja Minhauzena tēlā pašu melīguma personificējumu. Minhauzena melīgums nav vis pēc Marksa domām poētisks paņēmiens, bet sociāli motivēts vācu barona rakstura vilciens. Tas izpaužas vācu muiž­nieka pārspīlētā pašpārliecībā un godkārē, karotāja lielībā un plātība. Ar ko tad melīgais barons lielās? Ar savu «drosmi», «attapību», «prātu» un «savaldību», ar saviem suņiem un zirgiem, savu pazīšanos ar ģenerā­ļiem un valdošajām personām.

Smiedamies par barona nejēdzīgajiem izdomājumiem, par viņa «veik­smi», mūs līdz ar to pārņem pretīgums pret visu viņa nožēlojamo un tukšo dzīvi, kas aizslīd mūsu acu priekšā kā virtene smieklīgu un nejēdzīgu notikumu.

Minhauzena mākslinieciskā savdabība ir tā, ka viņa tēls ir reizē div­kāršs — vienlaikus tas ir gan satīras objekts, gan atmaskotājs. Stāstījums pēc formas noris ar melīgā barona muti, taču būtībā ar lasītāju visu laiku runā «autors», kas personificē patiesību, grāmatas ironisko garu. Ironija vijas cauri visiem Minhauzena piedzīvojumiem no sākuma ^īdz beigām un nosaka visa vēstījuma noskaņu.

Ironisks ir pats «Minhauzena» komisma pamatojums — stāstījuma iedomātās «patiesības» atšķirība no īstenās patiesības. Minhauzens ar pārsmalcinātu rūpību sargā «kavaliera godu», kas noder par ķīlu tam, ka viņš nav ne ar ko nogrēkojies pret patiesību; ar sašutumu viņš runā par Amsterdamas muzeja uzraugu, kurš sadomājis melīgu versiju par krokodila nogalināšanu Ceilonas salā.

Iemīļots autora satīras priekšmets ir krāpšana. Ar iznīcinošu ironiju tiek aprakstīta ticība dabas «brīnumiem» (stāsts par svētā Huberta briedi); dzēlīgi izsmieta reliģija un garīdzniecība (svētā oreols ap dzērāja galvu; Romas pāvesta kāre pec austerēm), katoļu baznīcas valstu alkatība (turku sultāna bagātību lik­tenis).

Gandrīz visi birgera papildinājumi ņemti no folkloras, taču tā nav mehāniska aizgūšana, bet izmantotā materiāla radošs pārveidojums un pārstrādājums. Raksturīgs piemērs ir viena no pīļu medību epizodēm. Šī «piedzīvojuma» pirmavots ir Tila Pūcesspieģeļa, pazīstamā folklo­ras varoņa, nedarbs. Vēlēdamies pasmieties par saimnieku, Tils piestipri­nāja pie kopā sasietu auklu galiem maizes kumosiņus un sāka ar tiem barot saimnieka vistas. Maizi norijušas, vistas bija sasaistītas cita ar citu.

Folkloras nenozīmīgais motīvs noderēja par pamatu vienam no vis­spilgtākajiem un jautrākajiem piedzīvojumu stāstiem: pīles, pievilinātas ar speķa gabaliņu, tiek uzvērtas «kā krelles» uz Minhauzena nodevīgās auklas un pēc tam aizgādā attapīgo mednieku pa gaisu mājā.

Kāds cits populārs Minhauzena piedzīvojums aizgūts no Bēbeļa «Facetija». «Melu kalējs» pēc kaujas dzirda zirgu, un tad atklājas, ka zirgs ir uz pusēm pārgriezts.

Viena no epizodēm, ko birgers ielicis Raspē tekstā, pēc sava rakstura atšķiras no visa pārējā. Tas ir notikums par Minhauzena tikšanos ar pie­ciem puišiem, kas salīgst pie viņa par kalpiem. Stāsts par izmanīgajiem kalpiem, kuriem veltīti divi piedzīvojumi, ir principiāli nozīmīgs grāmatas idejiski mākslinieciskajai iecerei.

Šīs epizodes īstenais varonis nav vis barons Minhauzens, bet viņa kalpi, kas pastrādā brīnumus, pierādīdami savu spēku un veiklību. Taču šie brīnumi neizraisa ironiju — tie ir darbojošos personu apbrīnojamo rakstura īpašību dabiskais rezultāts.

Nesalīdzināmi «patiesāki» par uzrauga neveikliem meliem, kuriem nav ne humora, ne fantāzijas!

Grāmatas ironija nevēršas tikai pret melīgo Minhauzenu vien, bet arī pret dažādām sociālās netaisnības parādībām, kas raksturīgas XVIII gs. Vācijai. Dažos gadījumos autors atmet ironijas masku, atklāti un drosmīgi kritizē dzimtbūšanas iekārtu, augstākās sabiedrības paradumus.

It īpaši spēcīgi izskan pirmā jūras piedzīvojuma satīriskās beigas — salas vadoņa bojā eja. Te parādās asa un skarba kritika par tautai neiz­sakāmi smago sabiedrisko iekārtu Vācijā, izteikts bargs sašutums par tādām parādībām kā tautas aplaupīšana, varmācīga zaldātos ņemšana, pār­došana uz svešumu utt.

«Mums stāstīja,» saka autors, «ka šādus satraucošus paradumus viņš atvedis no Ziemeļiem.» Ar «Ziemeļiem» te, protams, domāta Vācija. Taču sevišķi zīmīgu likteni autors lemj cietsirdīgajam salas vadonim — saceļas spēcīga vētra un tirānu nogalina.

Iemīļots autora satīras priekšmets ir baznīcas kalpu tikumi, reliģija. Ar iznīcinošu ironiju tiek aprakstīta ticība baznīcas leģendu - svētā Huberta briedis; dzēlīgi izsmieta reliģija un Romas pāvesta kāre pēc bagātībām.

Minhauzena kalpi pieder pie vācu tautas pasaku pašiem ievērojamā­kiem varoņiem. Pasakā ar nosaukumu «Seši izstaigās visu pasauli» («Sechse kommen durch die ganze Welt») puiši palīdz nabaga zaldātam tikt pie laimes. Visi kopā tie ir tāds spēks, ko nespēj satriekt pat karalis.

Šajos pasaku varoņos, darba cilvēkos, kurus daba apveltījusi ar apbrīnojamām varoņu spējām, tauta ieguldījusi ticību par savu neuzvaramību, spēku, cerību uz labāku nākotni.

«Barona Minhauzena piedzīvojumos» pasaku varoņi ir derīgi cilvēki pretmetā nekam nederīgiem sīkmaņiem. Tieši ar šo darba cilvēku palī­dzību Minhauzenam izdodas apvest ap stūri turku sultānu un iegūt milzu bagātību. Pozitīvie tautas varoņi ir vispilnīgākā un spilgtākā tā demo­krātiskā gara izteiksme, kādu Birgers ieviesa grāmatā par baronu Minhauzenu.

Kopš «Barona Minhauzena piedzīvojumu» iznākšanas pagājis vairāk nekā pusotra simta gadu, bet arī vēl šobaltdien grāmata saglabājusi savu nozīmi. Mūsu zemē tā līdzās citiem dižiem pasaules literatūras piemi­nekļiem ieguvusi plašu un pelnītu popularitāti.

«Minhauzena» satīra ir saglabājusi savu aktualitāti. Tā joprojām atmasko daudzus reakcionāros «parlamenta klaigātājus», kā savā priekš­vārdā saka Birgers, joprojām parāda īstā gaismā dažādus — tiklab armi­jas, kā pilsoņu minhauzenus. Minhauzeni — tādi ir īstenībā tie buržuā­ziskie žurnālisti, kuri stāsta fantastiskās pasakas par kapitālistisko dzīves veidu.

Padomju ļaudis, reālo brīnumu radītāji, augstu vērtē «Barona Min­hauzena piedzīvojumu» autora radošo izdomu, asprātību un fantāziju.

Tāpēc arī šo nelielo grāmatu, par kuru Birgers teicis, ka tā tomēr vairāk vērta nekā daudzi «biezi un cienījami sējumi, kas nespēj izraisīt ne smieklus, ne asaras», mūsu padomju lasītājs saņems ar pateicību.

A. Amsterdams

GOTFRĪDS AUGUSTS BIRGERS

BARONA MINHAUZENA PIEDZĪVOJUMI

1970

No vācu valodas tulkojusi Ērika Lāse

Gustava Doiē ilustrācijas

Vāku zīmējusi Valda Muižule