Barona Minhauzena piedzīvojumi

Desmitā jūras dēka

Esmu jums, godājamie kungi, jau stāstījis par nelielu ceļojumu uz Mēnesi, lai dabūtu rokā savu sidraba cirvi. Vēlāk es vēlreiz tur nonācu daudz patīkamākā veidā un paliku pietiekami ilgi, lai pamatīgi iepazītos ar visdažādākām parādībām, kuras aprakstīšu jums tik sīki, cik man to atļaus atmiņa.

Kāds mans attāls radinieks bija ieņēmis galvā, ka jābūt ļaudīm augumā līdzīgiem tiem, kādus Gulivers sastapis Brobdingnagas karaļvalstī.

Lai tos sameklētu, viņš devās ekspedīcijā un lūdza, lai es viņu pa­vadu. Man jāsaka, es nekad nebiju šo stāstu uzskatījis par kaut ko vairāk kā tikai labu pasaku un tikpat maz ticēju Brobdingnagai kā Eldorado, bet, lai vai kā, mans radinieks bija iecēlis mani par savu mantinieku, un tātad arī es jutu pret viņu zināmu pienākumu.

Mēs nonācām laimīgi līdz Dienvidjūrai, nesastapuši nekā tāda, ko būtu vērts pieminēt, ja nu — tad dažus lidojošus vīriešus un sievietes, kas gaisā dejoja menuetu vai arī veica sarežģītus lēcienus un vēl tamlī­dzīgus sīkumus.

Astoņpadsmitajā dienā, kad mēs bijām pabraukuši garām Otaheiti salai, pēkšņs orkāns pacēla mūsu kuģi vismaz savas tūkstoš jūdzes virs ūdens līmeņa un noturēja šādā augstumā krietni ilgi. Beidzot spēcīgs vējš piepūta mūsu buras, un tagad mēs šāvāmies uz priekšu ar neticamu āt­rumu. Pusotra mēneša bijām ceļojuši virs mākoņiem, kad pamanījām Zemi — lielu, apaļu un spožu, līdzīgu mirdzošai salai. Mēs ieslīdējām ērtā ostā, izkāpām malā un redzējām, ka Zeme ir apdzīvota. Lejā zem mums mēs saskatījām citu Zemi ar pilsētām, kokiem, kalniem, upēm, ezeriem un visu citu, kas, jādomā, bija tā pasaule, ko bijām pametuši.

Uz Mēness — jo zaigojošā sala, kur bijām piestājuši, bija Mēness — mēs redzējām liela auguma būtnes, kas jāja uz trijgalvainām lijām. Lai jums rastos pareizs priekšstats par šo putnu lielumu, pietiek, ja pateikšu, ka attālums no viena spārna gala līdz otram ir sešas reizes garāks par garāko buru tauvu uz mūsu kuģa.

Tāpat kā mēs savā pasaulē jājam uz zirgiem, tā Mēness iedzīvotāji lido apkārt uz šiem putniem.

Turienes karalis tieši tai reizē karoja ar Sauli. Viņš man piedāvāja virsnieka vietu, bet es atteicos no goda, ko viņa majestāte man novēlēja.

Viss šai pasaulē ir pārmērīgi liels — parasta muša, piemēram, nav daudz mazāka par mūsu aitu. Visvairāk izmantotie ieroči Mēness iedzīvo­tāju vidū ir rutki, kurus lieto kā metamos šķēpus un kuri nogalina uz vietas visus tos, kam trāpa. Vairogi viņiem ir izgatavoti no sēnēm, un, kad rutku laiks pagājis, tad to vietā stājas sparģeļi.

Man gadījās šeit redzēt arī Suņa zvaigznes iezemiešus, kurus viņu tirgotāju gars pavedina uz tamlīdzīgiem sirojumiem. Sejas tiem ir kā lie­liem buldogiem. Acis atrodas abpus deguna gala, vai pareizāk, deguna apakšējās daļas. Viņiem nav plakstiņu, bet, gulēt ejot, viņi apsedz acis ar mēli. Parasti viņu garums ir divdesmit pēdas, bet Mēness iedzīvotāji neviens nav mazāks par trīsdesmit sešām pēdām. Šos radījumus sauc ne­parastā vārdā — nevis par cilvēkiem, bet vārītājiem, jo, tāpat kā mēs, tie gatavo ēdienus uz uguns.

Starp citu, ēšanas process aizņem viņiem ļoti maz laika, jo viņi paver tikai kreisos sānus un iebāž visu devu uzreiz kuņģī, tad sānus atkal aiz­ver, līdz paiet atkal viens mēnesis. Tādējādi viņiem visā gada laikā nav vairāk par divpadsmit ēdienreizēm — iekārtojums, kas ikvienam, ja vien tas nav baudkārs rijējs, jāatzīst par labāku nekā mūsu.

Uz Mēness viss aug kokos, bet atkarībā no augļiem, kas uz tiem aug, šie koki savā starpā ir ļoti atšķirīgi — tiklab lieluma ziņā, kā arī lapu veidojumā. Tie, uz kuriem aug vārītāji, tātad cilvēki, ir nesalīdzi­nāmi skaistāki par pārējiem; šiem kokiem ir lieli, taisni zari, lapas miesas krāsā un augļi ir rieksti ar sevišķi cietām čaumalām un vismaz sešas pēdas gari. Kad tie ir nogatavojušies, ko var noprast pēc tā, kā izmainās to krāsa, tos rūpīgi novāc un glabā tik ilgi, cik uzskata par nepieciešamu. Ja rieksta kodolus grib atdzīvināt, tad riekstus iemet katlā ar verdošu ūdeni — čaumalas pēc dažām stundām atveras un dzīvā radība izlec laukā.

Šo būtņu gars jau no laika gala, vēl iekams tās uzrodas pasaulē, no­lemts un pakļauts kādam noteiktam uzdevumam. No vienas čaumalas iz­lobās karavīrs, no citas filozofs, vēl no citas — dieva vārdu zinātājs, ju­rists, fermeris, zemnieks un tā joprojām, un katrs tūlīt pat sāk pilnībā iz­kopt sava amata prasmi, ko līdz šim zinājis tikai teorētiski. Ļoti grūti pēc čaumalas ārējā izskata noteikt, kas tanī slēpjas, taču manā laikā kāds zinātnieks varen sparīgi apgalvoja, ka zinot šo noslēpumu. Tomēr uz viņu daudz neklausījās, uzskatīja viņu par neglābjami slimu.

Kad Mēness iedzīvotāji kļūst veci, viņi nemirst, bet izgaist, izkūp kā dūmi.

Dzert viņiem nav nekādas vajadzības, jo ķermeņi šķidrumu neizdala, vienīgi izelpojot. Tiem uz katras rokas tikai pa vienam pirkstam, ar ko tie var visu darīt tikpat labi un vēl labāk nekā mēs, kam bez īkšķa ir vēl veseli četri pirksti.

Galva tiem atrodas zem labās rokas, un, kad viņi dodas ceļojumā vai arī uzsāk darbu, kas prasa spējas kustības, tad parasti atstāj to mājā, jo paprasīt galvai padomu var, vienalga, cik tālu paši no tās atrastos. Tāpat Mēness dižciltīgie iedzīvotāji, kad vēlas uzzināt, kas notiek vienkāršajā tautā, nemēdz turp doties. Viņi paliek mājā, īstenībā, mājā paliek viss augums, bet vajadzīgās ziņas dabūt aizsūta tikai galvu vienu pašu, kas vienmēr un visur var palikt nepazīta un pēc sava īpašnieka vēlēšanās atgriezties ar iegūto informāciju.

Vīnogu sēkliņas uz Mēness ir pilnīgi līdzīgas mūsu krusai, un es esmu cieši pārliecināts, ka tad, kad vētra uz Mēness notriec vīnogas no kātiem, sēkliņas krīt uz mūsu zemes kā krusa. Man liekas arī, ka šī parādība dažiem vīntirgotājiem ir jau sen zināma, jo man ne reizi vien gadījies vīns, kas liekas pagatavots no krusas graudiņiem un garšo gluži tāpat kā Mēness vīns.

Gandrīz aizmirsu pastāstīt par kādu visai neparastu apstākli. Vēders ļaudīm uz Mēness kalpo tam pašam nolūkam kā mums ceļa somas — viņi tanī sabāž iekšā visu, kas nepieciešams, un, tāpat kā kuņģi, atver un aizver pēc vajadzības, jo tādas liekas kravas kā zarnu, aknu, sirds viņiem nav.

Acis viņi var pēc patikas izņemt un atkal ielikt un tikpat labi ar tām redzēt — vai nu tās ir pierē, vai tiek turētas rokā. Ja gadās vienu sabojāt vai pazaudēt, tad var aizņemties vai nopirkt citu un izlietot tāpat kā sa­vējo. Tāpēc uz Mēness ik uz soļa sastopami cilvēki, kas tirgojas ar acīm; un šai vienīgajā gadījumā iedzīvotājiem piemīt savs untums — reizēm ir modē zaļas, reizēm dzeltenas acis.

Ir tiesa, tas viss izklausās savādi, bet katrs, kuram rodas kaut vai mazākās šaubas, var pats doties uz Mēness un pārliecināties, ka esmu palicis patiesībai tik uzticīgs, kā reti kāds cits ceļotājs.