Barona Minhauzena piedzīvojumi

Mednieku stāsti

Es nekavēšos lieki pie daža laba jautra notikuma, kas atgadījās tam­līdzīgos apstākļos, jo esmu nodomājis apstāties vēl pie dažādiem med­nieku stāstiem, kas man liekas neparastāki un saistošāki.

Jūs, protams, varat iedomāties, mani kungi, ka es allaž mīļu prātu uzturējos tādu krietnu draugu sabiedrībā, kas prata pienācīgi novērtēt plašo, neierobežoto meža klajumu priekšrocības. Tiklab šāda veida izklai­dēšanās dažādība, kā arī nepieredzētā laime, kas mani nepameta, lai arī ko uzsāku, vēl šobaltdien visu toreiz notikušo pārvērš vispatīkamākās atmiņās.

Kādu rītu ieraudzīju pa savas guļamistabas logu, ka lielais dīķis, kas atradās netālu, ir no vienas vietas kā nosēts ar meža pīlēm. Paķēris no kakta savu bisi, pa kaklu pa galvu metos pa kāpnēm lejā, turklāt tik strauji, ka ieskrēju ar pieri stenderē. Dzirksteles pašķīda gar acīm, bet tas mani neaizkavēja ne uz brīdi.

Drīz vien atrados šāviena attālumā, bet, tiklīdz piemetu bisi pie pleca, tā ar sašutumu pamanīju — nupat notikušajā spējā triecienā no bises laktiņas nokritis krams. Ko lai dara? Laiku zaudēt nedrīkstēja. Par laimi, man iekrita prātā, kas nupat bija gadījies ar manām acīm. Tātad es uzvilku gaili, notēmēju uz meža pīlēm un iezvēlu sev ar dūri pa aci. Spējā belzienā man atkal izsprāga pietiekami daudz dzirksteļu — atskanēja šāviens, un es biju trāpījis pieciem pāriem pīļu — četriem brūnkaklu un vienam lauču pārim.

Īsti vīrišķīgai rīcībai allaž par pamatu ir attapība. Ja tā ne vienreiz vien līdzējusi laimīgi tikt galā ar grūtībām karavīriem un jūrniekiem, tad jāsaka, arī medniekiem tai jāpateicas tikpat bieži par savu veiksmi.

Tā reiz kādā ezerā, pie kura biju nokļuvis savās medību gaitās, re­dzēju peldam vairākus desmitus meža pīļu, bet pārāk tālu izklaidus citu no cita, lai varētu cerēt ar vienu šāvienu nolikt vairāk par vienu pašu; un, par nelaimi, pēdējais lādiņš jau bija stobrā. Es labprāt būtu gribējis iegūt tās visas, jo tuvākajā laikā biju nodomājis aicināt ciemos krietnu pulku labu draugu un paziņu.

Te atcerējos, ka somā man atlicis vēl gabaliņš speķa. To es piestipri­nāju pie samērā garas suņa pavadas, ko vēl atšķetināju, tādējādi paga­rinot vēl vismaz reizes četras. Tad pats paslēpos piekrastes niedrēs, izmetu ūdenī speķa kumosiņu un ar patiku noskatījos, kā mudīgi piepeldēja tuvākā pīle un speķi norija. Pirmajai drīz vien sekoja visas pārējās, jo, tā kā glumais kumosiņš pie pavediena ar steigu nesagremots otrā galā atkal iznāca laukā, tad to aprija nākošā un atkal nākošā. Vārdu sakot, speķa gabaliņš izceļoja visām pīlēm, cik to bija, cauri, no pavediena nenotrūk­stot. Tā nu tās visas bija kā krelles uz diega savērtas. Sevī priecādamies, izvilku tās malā, apmetu auklu reizes piecas ap pleciem un vidu un devos atpakaļceļā uz mājām.

Līdz mājām bija vēl labs gabals, ko iet, bet tik daudzu pīļu smagums lika sevi krietni vien manīt, tāpēc man sāka mesties žēl, ka esmu paķēris vairāk nekā vajadzēja. Toreiz man palīdzēja kāds gadījums, kas sākumā mani ne mazums mulsināja. Pīles, proti, vēl bija visas dzīvas un, attapušās no pirmā izbīļa, sāka spēcīgi vēcināt spārnus un kopā ar mani celties gaisā. Viens otrs līdzīgos apstākļos nezinātu padoma. Taču es izmantoju gadījumu savā labā un airēju ar svārku šēzēm pa gaisu uz sava mājokļa pusi.

Kad atrados jau virs savas mājas un vajadzēja padomāt, kā bez bries­mām tikt lejā, es apgriezu citai pēc citas visām pīlēm kaklus un tādējādi viegli un pamazām slīdēju lejā un tieši caur manas mājas skursteni no­kļuvu pavardā, kur, par laimi, vēl nebija iekurta uguns, — par lielām izbailēm un pārsteigumu manam pavāram.

Kaut kas līdzīgs man reiz gadījās arī ar irbju baru.

Biju izgājis laukā, lai izmēģinātu jaunu bisi, un jau visu nelielo skrošu krājumu izniekojis, kad pēkšņi gluži negaidot man no kāju apakšas uz- spurdza vesels bars irbju. Vēlēšanās redzēt dažas no tām vakarā uz sava galda izraisīja ideju, kuru arī jūs, mani kungi — ticiet man —, vajadzības gadījumā varat likt lietā.

Tiklīdz biju noskatījis, kur irbes apmetušās, es aši pielādēju bisi, izlietodams skrošu vietā lādējamo koku, kam, cik nu tādā steigā paguvu, augšējo galu mazliet noasināju. Tad piezagos irbēm tuvāk klāt un, tiklīdz tās pacēlās gaisā, nospiedu gaili un sagādāju sev patīkamu pārsteigumu vērot, kā mans lādējamais koks ar septiņām irbēm, kas droši vien nespējā vien nobrīnīties, ka tik agri jau atrodas vienkopus uz iesma, gabaliņu tālāk no manis pamazām nolaidās zemē. Kā jau teicu, vajag dzīvē mācēt vienmēr tikt ar visu galā.

Kādā citā reizē varenā Krievijas mežā es uzdūros brīnum skaistai, melnai lapsai. Būtu gaužām žēl tās vērtīgo kažoku sabojāt ar lodes vai skrošu šāviņa caurumiem. Lapsa kūmiņš stāvēja cieši klāt pie kāda koka. Viens mirklis, un es jau biju izņēmis no bises lodi, tās vietā ielādēju pa­matīgu naglu, izšāvu un trāpīju tik meistarīgi, ka pienagloju lapsas asti pie koka. Tad devos pie zvēra, paņēmu savu mednieka nazi un pārbraucu ar to krustām pār purnu, tad apstrādāju to ar pātagu un dabūju no skaistā kažoka laukā tik pamatīgi, ka prieks bija šādu brīnumu redzēt.

Laimīgs gadījums un nejaušība bieži palīdz kļūdu izlabot. Par to es dabūju pārliecināties drīz pēc šī notikuma, kad dziļa meža vidū ieraudzīju snājam meža cūku un tai pa priekšu sivēnu. Mana lode netrāpīja. Sivēns tecēja uz priekšu viens pats, bet meža cūka palika nekustīgi stāvam kā pienaglota. Kad papētīju tuvāk, atklāju, ka tā ir akla meža cūka, kas bija turējusi zobos sava sivēna astīti, lai tas pildītu bērna pienākumu un vadātu viņu. Mana lode bija izskrējusi starp abiem un pārrāvusi šo vadāmo saitīti, kuras vienu galu vecā meža cūka joprojām turēja iekostu zobos. Tā kā vedējs pārstāja to vilkt uz priekšu, tā palika stāvam. Tad nu es satvēru atlikušo sivēna astes galiņu un bez grūtībām un pretestības aiz­vedu veco, nevarīgo dzīvnieku uz mājām.

Lai arī cik briesmīgas ir meža cūkas, taču meža kuiļi ir drausmīgāki un bīstamāki. Reiz es satiku vienu mežā, kad, par nelaimi, nebiju saga­tavojies ne uzbrukt, ne aizstāvēties. Tikko paguvu pasprukt aiz kāda koka, kad niknais zvērs, cik spēka, metās man virsū no sāniem. Bet viņa ilkņi tik dziji ietriecās kokā, ka viņš nespēja uzreiz ne tos laukā dabūt, ne arī mesties man vēlreiz virsū.

Hahā, es nodomāju, nu tu man esi rokā! Aši paķēru akmeni un tik cieši iedzinu viņa ilkņus kokā, ka nu tas nekādi vairs nevarēja tikt prom. Tā nu zvēram vajadzēja pagaidīt, kamēr no tuvējā ciema dabūšu šurp ratiņus un virves, lai to dzīvu un veselu aizgādātu mājās, kas man arī lieliski izdevās.

Nav šaubu, ka jums, mani kungi, gadījies dzirdēt par mednieku un strēlnieku svēto aizgādni Hubertu, kā arī par stalto briedi, ko viņš reiz sastapis mežā un kas starp ragiem nesis svēto krustu. Svētajam Hubertam esmu katru gadu labā kompānijā nesis savu ziedojumu un briedi droši vien savas tūkstoš reizes redzējis attēlotu baznīcās, kā arī izšūtu viņa bruņinieku ģerboņos, tāpēc, būdams īstens mednieks, nevaru uzņemties uz savas sirdsapziņas un apliecināt ar savu godu, vai šādi krusta brieži bijuši tikai senos laikos vai sastopami vēl šobaltdien. Bet ļaujiet man pa­stāstīt, ko esmu redzējis pats savām acīm. Reiz, kad biju iztērējis visu līdzpaņemto munīciju, gluži negaidot man ceļā nostājās visstaltākais brie­dis, kāds vien jebkad pasaulē redzēts. Viņš raudzījās man tik paļāvīgi acīs, it kā zinātu labāk par mani pašu, ka man patronu soma ir tukša. Daudz neprātodams, es pielādēju bisi ar pulveri, pa virsu uzbēru sauju ķiršu kauliņu, kurus, cik vien ātri spēju, biju izlobījis no ogām. Un tā izšāvu pilnu lādiņu tieši pierē starp ragiem. Šāviens gan briedi apdul­lināja — viņš grīļojās —, tomēr deva kājām ziņu.

Vienu vai divus gadus vēlāk man gadījās būt medībās tai pašā mežā, un, paskat tik, pēkšņi parādās stalts briedis ar pilnīgi izaugušu vairāk nekā desmit pēdu lielu ķiršu koku ragu starpā!

Tūdaļ atausa atmiņā mans iepriekšējo gadu piedzīvojums. Uzskatīju briedi kā seniegūtu un apzīmētu īpašumu un ar vienu šāvienu nogāzu zemē, līdz ar to tiku reizē pie cepeša un ķiršu mērces, jo koks bija pār­pilns ar tik garšīgām ogām, kādas savu mūžu man nebija gadījies baudīt.

Kurš tad nu var apgalvot, vai kāds aizrautīgs mednieks no svētajiem vīriem — uz medībām nasks abats vai bīskaps — nav līdzīgā veidā ar šāviņu svētajam Huberta briedim starp ragiem iedēstījis krustu?

Grūtā brīdī, kad jāizšķiras par kaut ko vai neko, kas brašam mednie­kam var ne vienreiz vien gadīties, viņš labāk ķeras pie nezin kādiem līdzekļiem, izmēģina visu, nekā palaiž garām retu izdevību. Esmu pats dažu labu reizi piedzīvojis šādu neapskaužamu likteņa izaicinājumu.

Ko jūs, piemēram, teiksiet par šādu notikumu?

Tas notika Polijā, mežā, kad jau dzisa dienas gaisma un man bija izbeidzies šaujamais pulveris. Ceļā uz mājām man uzbruka baismīgs lācis ieplestu rīkli, sagatavojies mani uzreiz aprīt. Veltīgi steigā pārmeklēju visas kabatas, gribēdams atrast pulveri vai svinu. Neatradu nekā cita kā vien divus bises krama gabalus, ko parasti mēdz visādam gadījumam ņemt līdzi. Vienu es, no visa spēka atvēzējies, iemetu tieši pašā nezvēra atplestajā rīklē. Tas šim lāgā vis nepatika, un, pagriezies pa kreisi riņķī apkārt, viņš dzīrās lobt prom, un es nu varēju ar otru krama gabalu laist pa pakaļvārtiem. Viss norisinājās lieliski un brīnumaini vienkārši. Krams ne vien ielingoja iekšā, bet sasitās kopā ar otru tā, ka izšķīlās uguns un ar varenu brīkšķi saspridzināja lāci. Kaut arī es šoreiz tiku cauri ar veselu ādu, tomēr otrreiz vairs nevēlētos šādu manevru atkārtot — ielaisties darīšanās ar lāci bez jebkādiem cita veida aizsardzības līdzekļiem.

Zināmā mērā to var uzskatīt par likteni, ka mežonīgākie un bīsta­mākie zvēri man uzbruka tieši tad, kad nebiju spējīgs dot pienācīgu pretsparu; tā vien šķita, ka instinkts viņiem pačukstētu par manu ne­varību.

Tā, piemeram, reiz biju tieši noskrūvējis no kramenīcas akmeni, lai to paslīpētu, kad pēkšņi, baismīgi rēkdams, man metās virsū nevis lācis, bet īsts briesmonis. Vienīgais, ko es ātrumā paguvu, bija aši uzrāpties kokā, lai tur sagatavotos aizsardzībai. Par nelaimi, rāpjoties augšā, man izkrita nazis, ko nupat biju lietojis, un man nebija nekā ar ko pievilkt skrūvi, kas jau tāpat bija grūti pagriežama. Lejā pie koka stāvēja lācis, katru acumirkli varēja sagaidīt, ka tas mēģinās mani dabūt zemē.

Ar sitienu izšķilt dzirkstis no acīm, kā to biju reiz darījis, es vairs lāgā negribēju, jo, nerunājot nemaz par citiem apstākļiem, kas tam stājās ceļā, pēc šī eksperimenta man sākās neciešamas sāpes acīs, kas vēl nebija īsti rimušas.

Ar skumjām noraudzījos uz nazi, kas lejā bija durteniski iestidzis sniegā, taču ilgu pilnie skatieni nelīdzēja ne par matu. Beidzot iešāvās prātā doma — tikpat laimīga, cik neparasta. Es notēmēju ūdens strūklu, par kuras trūkumu izbaiļu brīdī nekad nevaram žēloties, tieši uz naža spalu. Briesmīgais sals, kas todien valdīja, ūdens strūklu tūdaļ sasaldēja, vienā mirklī izveidojot lāsteku, kas sniedzās no naža līdz koka apakšē­jiem zariem. Tad satvēru spala pagarinājumu un bez lielām grūtībām, bet ļoti piesardzīgi uzvilku nazi augšā. Tikko biju paguvis ar to pieskrū­vēt kramu, kad Pekaiņa kungs jau sāka svempties augšā.

Nudien, es nodomāju, jābūt tik saprātīgam kā lācim, lai ar tādu precizitāti varētu aprēķināt laiku, un saņēmu ciemiņu ar tik sirsnīgiem apsveikuma šāvieniem, ka viņam uz mūžu pārgāja patika kāpt kokos.

Gluži tāpat kādu citu reizi man pēkšņi uzbruka baismīgs vilks un no tik maza attāluma, ka man neatlika nekas cits kā gluži instinktīvi iegrūst atplestajā rīklē dūri. Tieši savas drošības labad es grūdu dūri arvien tālāk un tālāk, līdz roka sniedzās iekšā līdz plecam. Bet ko nu? Nevaru apgalvot, ka šādā neērtā situācijā es justos īpaši labi. Iedomājieties tikai — deguns pret degunu ar vilku!

Mēs neapveltījām viens otru ar diezin cik maigiem skatieniem.

Būtu es izvilcis roku atpakaļ, tad zvērs ar vēl lielāku niknumu saplo­sītu mani gabalos — tas bija skaidri un nepārprotami lasāms viņa zalgojo­šās acīs. īsi sakot, es satvēru viņu aiz iekšām, iemaucu ārpusi uz iekšu,, kā to mēdz darīt ar cimdu, nosviedu zemē un pametu guļam.

Šādu joku es tomēr neuzdrīkstējos atkārtot ar traku suni, kas drīz vien pēc šī notikuma man uzbruka vienā no Sankt-Pēterburgas šaurajām ieliņām. Liec kājas pār pleciem! — es nodomāju. Lai ātrāk varētu paskriet, nometu mēteli un kā plēsts iemuku mājā. Mēteli vēlāk liku kal­potājam ienest un iekārt skapī pie citām drēbēm.

Nākamajā dienā es ne pa jokam pārbijos, izdzirdis Johana negantu brēkšanu:

— Dieviņ tētiņ, barona kungs, jūsu mētelis ir traks!

Ar vienu lēcienu biju pie skapja un ieraudzīju visas savas drēbes izsvaidītas un saplosītas. Kalpotājs bija trāpījis naglai uz galvas, apgal­vodams, ka mētelis ir traks. Es pats vēl ierados īstā laikā, lai noskatītos, kā tas, uzbrucis vienam no maniem skaistajiem svētku tērpiem, bez žē­lastības to pluinīja un raustīja.