Barona Minhauzena piedzīvojumi

Trešā jūras dēka

Reiz man draudēja nopietnas briesmas aiziet bojā Vidusjūrā. Kādā vasaras pēcpusdienā peldējos netālu no Marseļas tīkamajā jūrā, kad pamanīju lielu zivi, kas plati ieplestu rīkli milzīgā ātrumā šāvās man virsū. Laiku nedrīkstēja zaudēt, izvairīties no tās arī nebija nekādas iespējas. Ne mirkli nekavējoties, es sarāvos cik vien iespējams mazāks, pievilku ceļgalus un piespiedu rokas sev klāt. Šādā stāvoklī iespruku caur žokļiem taisnā ceļā kuņģī iekšā. Te, kā jau to var iedomāties, es pavadīju kādu laiku pilnīgā tumsā, toties tīkamā siltuma atmosfērā. Droši vien laiku pa laikam es sagādāju zivij vēdergraizes un tā būtu bijusi priecīga no manis atbrīvoties. Telpas bija pietiekami, tāpēc palēkdamies un dancodams, kūleņodams un griezdamies es to varen kaitināju.

Taču, liekas, nekas viņu tā nesatrauca kā zibenīgās kustības, kad es, kājas piecirzdams, mēģināju atveidot skotu deju. Viņa neganti iebrēcās un gandrīz stāvus līdz pusei pacēlās laukā no ūdens. Bet ar to pašu tā piesaistīja kāda garām braucoša itāliešu tirdzniecības kuģa apkalpes uz­manību un nedaudz mirkļos bija ar harpūnām pieveikta.

Kad zivs bija pacelta uz klāja, dzirdēju vīrus apspriežamies, kā labāk zivi uzšķērst, lai iegūtu iespējami vairāk eļļas. Itāliešu valodu es sapratu, tāpēc mani sagrāba bailes, ka viņu naži var pie reizes uzšķērst arī mani. Nostājos pašā kuņģa viducī, kur vietas atliktu vairāk nekā ducim cilvēku, jo domāju, ka procedūra sāksies vai nu vienā vai otrā zivs galā. Manas bailes drīz pagaisa, jo viņi sāka ar pavēderes uzšķēršanu.

Tiklīdz pamanīju gaismas atspulgu, tā iebrēcos pilnā rīklē, cik patī­kami būtu tikties ar godājamiem kungiem, ja tie mani atbrīvotu no nepa­tīkamā stāvokļa, kādā esmu gandrīz noslāpis.

Nav iespējams aprakstīt izbrīnu šo cilvēku sejās, kad viņi izdzirda zivs vēderā atskanam cilvēka balsi. Pārsteigums pieauga vēl lielāks, kad viņi ieraudzīja visā augumā izsoļojam laukā kailu cilvēku.

Es izstāstīju viņiem visu notikušo tā, kā izstāstīju nupat jums, par ko viņi nevarēja vien no brīnumiem attapties.

Pēc tam kad biju mazliet iestiprinājies un ielēcis jūrā, lai noskalotos, aizpeldēju pie savām drēbēm, kas atradās turpat krastmalā, kā atstātas. Pēc aptuveniem aprēķiniem nezvēra vēderā biju iespundēts apmēram trīs un pus stundas.