Barona Minhauzena piedzīvojumi

Devītā jūras dēka

Kādā citā ceļojumā pa jūru es braucu kopā ar kapteini Hamiltonu. Mūsu ceļš veda uz Austrumindiju. Man līdzi bija putnu suns, kurš, es to varu apgalvot vārda vistiešākajā nozīmē, nebija ar zeltu atsverams, jo tas nekad nelika man vilties.

Reiz, kad mēs pēc visprecīzākajiem aprēķiniem, kādi vien iespējami, bijām vēl vismaz trīssimt jūdžu tālu no krasta, mans suns, saslējis ausis, sāka paklusi riet. Gandrīz veselu stundu es to ar izbrīnu vēroju un pastāstīju par šo apstākli kapteinim un visiem kuģa virsniekiem, un apgalvoju, ka mums jābūt tuvu zemei, jo mans suns saož medījumu.

Tas izraisīja vispārējus smieklus, kas gan ne drusku nemainīja manas labās domas par suni.

Pēc garākiem strīdiem par un pret es beigu beigās skaidri pateicu, ka vairāk uzticos sava Treija degunam nekā visu jūrnieku acīm uz klāja, un drosmīgi ieteicu saderēt uz simts ginejām — summu, kas man bija paredzēta šim ceļojumam —, ka pusstundas laikā mēs tiksim pie medī­juma.

Kapteinis, gaužām labsirdīgs cilvēks, sāka no jauna smieties un lūdza Krauforda kungam, mūsu kuģa ārstam, pārbaudīt manu pulsu. Ārsts, to iz­darījis, paziņoja, ka es esot pilnīgi vesels. Pēc tam abi ņēmās sačukstēties, bet sarunas lielāko daļu es sapratu.

— Viņš nav īsti pie pilna prāta, — apgalvoja kapteinis. — Es nebūtu godīgs, ja pieņemtu derības.

— Esmu gluži pretējās domās, — iebilda ārsts. — Viņam nekait ne­kas, viņš tikai vairāk uzticas sava suņa ožai nekā visu kuģu virsnieku skaidrajam prātam. Zaudēt jau nu viņš zaudēs katrā ziņā, bet to viņš ir pelnījis.

— Un tomēr šādas derības, — kapteinis palika pie savām domām, — būtu samērā negodīga izrīcība. Taču jo patīkamāk, ja es pēc tam viņam atdošu naudu atpakaļ.

Pa sarunas laiku Treijs, tāpat kā iepriekš, bija palicis stāvam un uzglūnam medījumam, tā vēl lieku reizi apstiprinādams manas domas. Es piedāvāju derības otrreiz — tagad tās tika pieņemtas.

Tikko paguva izšķirt mūsu rokas, kad daži matroži, kas kuģa pakaļ­galā piestiprinātā laivā zvejoja, nogalināja milzum lielu haizivi, kuru tū­līt uzvilka uz borta. Zivi uzšķērda, un paskat — dzīvnieka kuņģī atradām ne mazāk par sešiem pāriem dzīvu irbju.

Nabaga radījumi bija jau tik ilgi atradušies šādā situācijā, ka kāda irbe sēdēja uz piecām olām, no kurām viena bija izperēta tieši tobrīd, kad haizivs tika uzšķērsta.

Mazo putnēnu mēs uzaudzējām kopā ar kaķēniem, kas bija piedzi­muši īsu brīdi iepriekš. Kaķe to iemīļoja tāpat kā savus četrkājainos bērnus un katrreiz aizkustinoši uztraucās, ja irbīte aizlidoja kur tālāk un tūlīt pat neatgriezās. Pārējo putnu vidū bija četras irbju mātes, no kurām parasti viena vai vairākas perēja, tāpēc visā ceļojuma laikā kapteiņa pus­dienu galdā netrūka medījuma. Nabaga Treijam es liku aiz pateicības par simts ginejām, kuras biju ar viņa palīdzību vinnējis, katru dienu pa­sniegt visus kauliņus un reizēm arī veselu putnu.