Divas Lotiņas

Desmitā nodaļa

Lotiņa apātiski guļ gultā. Viņa ir iemigusi. Viņa daudz guļ. «Vājums,» šodien pusdienas laikā bija teicis ārsts Strobls. Di­riģenta kungs sēž pie bērna gultas un nopietni lūkojas uz mazo, šauro sejiņu. Dienām ilgi viņš vairs neiziet no istabas. Diriģēšanā viņu atvieto. No bēniņiem viņam nonesta saliekamā gulta. Blakus zvana telefons. Rēzija uz pirkstgaliem ienāk istabā.

— Tālsaruna ar Minheni! — viņa čukst. — Vai jūs varat runāt?

Viņš klusu pieceļas un pamāj viņai palikt pie bērna, kamēr viņš atgriezīsies. Tad viņš iziet blakus istabā. No Minhenes? Kas gan tas varētu būt? Laikam koncertdirekcija Kellers un Ko. Ak, kaut tie liktu viņu mierā!

Viņš paņem klausuli un atsaucas. Tiek savienots.

— Šeit Palfijs!

— Šeit Kernere! — no Minhenes atsaucas sievietes balss.

— Kā? — viņš apjucis jautā. — Kas? Luīzelote?

— Jā! — tālā balss atbild. — Piedod, ka es tev piezvanīju. Bet es esmu noraizējusies par bērnu. Cerams — tas nav slims?

— Ir, — viņš klusu atbild. — Bērns ir slims!

— Ak! — Tālā balss skan ļoti izbijusies. Savilcis pieri grumbās, Palfija kungs jautā:

— Bet es nesaprotu, kā tu...

— Mums bija tāda nojauta, man un — Luīzei!

— Luīzei! — Viņš nervozi iesmejas. Tad viņš samulsis klau­sās. Klausās un apjūk arvien vairāk. Purina galvu. Uztraukts izlaiž pirkstus cauri matiem.

Tālā sievietes balss steidzīgi pastāsta, ko var pastāstīt mil­zīgā steigā.

— Vai jūs vēl runājat? — apjautājas centrāles jaunkundze.

— Jā, pie joda! — diriģents kliedz. Zināms, var jau arī iedomāties jucekli, kas valda viņa galvā.

— Kas tad bērnam kait? — jautā viņa šķirtās sievas rūpju nomāktā balss.

— Nervu drudzis, — viņš atbild. — Krīze esot pārvarēta, — ārsts saka. Bet ir ļoti liels fizisks un garīgs nogurums.

— Labs ārsts?

— Nu protams! Ārsts Strobls. Viņš Luīzi pazīst jau no ma­zotnes. — Vīrietis apjucis iesmejas. — Piedod, tā jau ir Lote. Viņš tātad to nepazīst. — Diriģents nopūšas.

Minhenē nopūšas kāda sieviete. Divi pieaugušie nezina, ko iesākt. Viņu sirdis un mēles ir paralizētas. Un viņu smadze­nes, liekas, viņu smadzenes arī.

Šajā nospiedošajā, bīstamajā klusumā ieskanas skaļa bērna balss.

— Tētiņ! Mīļo, mīļo tētiņ! — atskan no tālienes. — Te runā Luīze. Labdien, tētiņ! Vai mēs lai braucam uz Vīni? Steidzoši?

Izšķirošie vārdi ir pateikti. Abu pieaugušo saltā nospiestība kūst kā ledus pavasarī.

— Labdien, Luīziņ! — tēvs ilgu pilns iesaucas. — Tā ir laba doma!

— Vai ne? — Bērns laimīgi smejas.

— Kad tad jūs varat būt šeit? — viņš vaicā.

Tagad atkal atskan jaunās sievietes balss.

— Es tūlīt uzzināšu, cikos rīt atiet pirmais vilciens.

— Lidojiet ar lidmašīnu! — viņš kliedz. — Tad jūs būsiet ātrāk šeit. «Kā gan es tā varēju kliegt?» viņš domā. «Bērnam taču jāguļ!»

Kad Palfijs atgriežas bērnistabā, Rēzija viņam atkal at­brīvo ierasto vietu pie gultas un grib uz pirkstgaliem iziet.

— Rēzij! — viņš čukst.

Viņi abi paliek stāvot.

— Rīt ieradīsies mana sieva.

— Jūsu sieva?

— Cst! Ne tik skaļi! Mana šķirtā sieva, Lotiņas māte.

— Lotiņas?

Viņš smaidīdams atmet ar roku. No kurienes lai viņa to zinātu?

— Luīziņa arī atbrauks!

— Kā tā? Te taču guļ Luīziņa!

Viņš papurina galvu.

— Nē, tā ir viņas dvīņu māsiņa.

— Dvīņu māsiņa? — Diriģenta kunga ģimenes apstākļi sniedzas pāri Rēzijas saprašanai.

— Parūpējieties par to, lai mums būtu ko ēst! Par guļvie­tām mēs vēl parunāsim.

— Ak tu žē! — viņa murmina, klusu iziedama pa durvīm.

Tēvs skatās uz nogurušo, aizmigušo bērnu, kura mitrā piere spīd. Viņš to uzmanīgi noslauka ar drāniņu.

Šī tātad ir otra mazā meitiņa! Viņa Lotiņa! Kāda gan dros­me un gribasspēks bija mājojuši bērnā, iekams viņu pārvarēja slimība un izmisums! No tēva gan viņai šī varonība nav. Bet no kā?

No mātes?

Atkal zvana telefons. Rēzija pabāž istabā galvu:

— Gerlahas jaunkundze! — Palfija kungs nepagriezies no­raidoši papurina galvu.

Svarīgu ģimenes apstākļu dēļ Kernera kundze saņem no doktora Bernava atvaļinājumu. Pa telefonu viņa sazinās ar lidostu un patiesi arī dabū divas vietas lidmašīnā nākošās die­nas rītam. Tad tiek sakravāts koferis.

Nakts liekas bezgala gara, lai tā būtu cik īsa būdama. Bet arī šķietami bezgalīgās naktis paiet.

Kad otrā rītā mājas ārsts Strobla kungs Peperla pavadībā pienāk pie mājas Rotenturma ielā, tieši tajā brīdī piebrauc tak­sometrs.

Maza meitenīte izkāpj no mašīnas — un tūlīt Peperls kā apsēsts lec bērnam klāt! Viņš rej, viņš griežas kā vilciņš, viņš smilkst no prieka, viņš atkal lec klāt.

— Labdien, Peperl! Labdien, ārsta kungs!

Ārsta kungs aiz pārsteiguma aizmirst atņemt sveicienu. Pēk­šņi viņš pielec, ja arī ne tik graciozi kā viņa Peperls, bērnam klāt un kliedz:

— Vai tu galīgi esi zaudējusi prātu? Tūlīt gultā! Luīze un suns iejoņo vārtos.

Kāda jauna dāma izkāpj no automašīnas.

— Tas bērns grib nomirt, vai? — sašutis kliedz ārsts,

— Viņa nav tas bērns, ko jūs domājat, — jaunā dāma laipni saka. — Tā ir māsa.

Rēzija atver durvis. Ārpuse elsdams stāv Peperls ar kādu bērnu.

— Labdien, Rēzij! — bērns iesaucas un metas ar suni uz bērnistabu.

Izbijusies Rēzija tiem nolūkojas paka] un pārmet krustu.

Tad stenēdams pa kāpnēm svempjas augšā vecais ārsts. Viņš nāk kopā ar ļoti skaistu sievieti, kura nes ceļojuma koferi.

— Kā klājas Lotiņai? — jaunā sieviete steidzīgi jautā.

— Man liekas — mazliet labāk, — Rēzija atbild. — Vai es drīkstu jums parādīt ceļu?

— Pateicos, es zinu! — Un svešā jau ir nozudusi bērn­istabā.

— Kad jūs kaut cik būsiet attapusies, — ārsts jautri saka, — jūs man varbūt palīdzēsiet novilkt mēteli. Tikai nesteidzie­ties!

Rēzija satrūkstas.

— Lūdzu tūkstošreiz piedošanu, — viņa stostās.

— Ar manu vizīti jau šodien nav nekāda steiga, — viņš pacietīgi paskaidro.

— Māmiņ! — čukst Lote. Viņas acis, lielas un spožas, pie­vērstas mātei kā kādai gleznai no sapņu un burvību pasaules. Jaunā sieviete klusēdama glāsta bērna karsto roku. Viņa nometas pie gultas uz ceļiem un maigi apkampj drebošo būtni.

Luīze zibenīgi ātri palūkojas uz tēvu, kas stāv pie loga. Tad viņa rosās ap Lotiņas spilveniem, uzbužina tos, apgriež uz otru pusi, kārtodama parausta palagu. Tagad Luīze ir saimniecīte. Pa šo laiku viņa to ir iemācījusies!

Diriģenta kungs slepus vēro visas trīs. Māti un viņas bēr­nus. Viņa bērni tie jau, protams, arī ir. Un jaunā māte kād­reiz, pirms gadiem, pat bija viņa jaunā sieva. Pagājušas dienas, aizmirstas stundas iznirst viņa acu priekšā. Tas bija sen, sen...

Peperls, kā zibens ķerts, guļ pie gultas kājgaļa un visu lai­ku skatās no vienas mazās meitenītes uz otru. Pat mazais, melni lakotais purna galiņš neizpratnē šaudās starp abām meitenēm šurp un turp, it kā šaubīdamies, ko nu darīt. Tā samulsi­nāt jauku, bērnus mīlošu suni!

Klauvē.

Četri cilvēki istabā pamostas it kā no savāda nomoda miega. Ienāk ārsta kungs. Kā vienmēr jautrs un mazliet skaļš. Pie gultas viņš apstājas.

— Kā klājas slimniecei?

— Labi, — atbild Lotiņa un vārgi pasmaida.

— Vai mums šodien beidzot ir apetīte? — viņš rūc.

— Ja māmiņa vārīs! — čukst Lotiņa.

Māmiņa pamāj ar galvu un pieiet pie loga.

— Piedod, Ludvig, ka es tikai tagad tev pasaku labdien.

Diriģents spiež viņas roku.

— Es tev ļoti pateicos, ka esi ieradusies.

— Es lūdzu tevi! Tas taču bija pats par sevi saprotams! Bērns...

— Protams, bērns, — viņš atbild. — Un tomēr!

— Tu izskaties tā, it kā dienām ilgi nebūtu gulējis, — viņa vilcinādamās piebilst.

— Gan es to atgūšu. Es baidījos par... par bērnu!

— Tas jau drīz atkal būs vesels, — jaunā sieviete paļāvīgi saka. — Es to jūtu.

Pie gultas sačukstas. Luīze cieši pieliecas Lotiņai pie auss.

— Māmiņa par Gerlahas jaunkundzi nekā nezina. Mēs viņai to arī nekad nedrīkstam teikt.

Lotiņa bailīgi pamāj ar galvu.

Ārsta kungs to nevar būt dzirdējis, viņš pārbauda termo­metru. Kaut gan tieši ar ausīm viņš uz termometru neskatās. Ja nu viņš tomēr kaut ko būtu sadzirdējis, tad katrā ziņā neliks to ne vismazākā mērā manīt.

— Temperatūra ir gandrīz normāla, — viņš saka. — Ļau­nākajam tu esi pāri! Sirsnīgi apsveicu, Luīziņ!

Paldies, ārsta kungs, — īstā Luīze smiedamās atbild.

— Vai varbūt jūs domājat mani? — jautā Lotiņa, piesar­dzīgi iesmiedamās. Galva tomēr vēl sāp.

— Jūs man esat divas mazas intrigantes, — viņš rūc, — pa­visam bīstamas! Pat manu Peperlu esat izvazājušas aiz deguna. — Viņš izstiepj abas rokas un ar katru savu lielo plaukstu maigi pārbrauc vienas meitenes galviņai.

Pēc tam ārsts enerģiski noklepojas, pieceļas un saka:

— Nāc, Peperl, taisies vaļā no abiem blēdīgajiem sieviš­ķiem!

Peperls atvadoties pavicina asti. Tad viņš pieglaužas ārsta platajām bikšu starām tieši tajā brīdī, kad padomnieks diri­ģentam Palfija kungam skaidro:

— Māte ir tādas zāles, ko nevar nopirkt aptiekā! — Viņš pievēršas jaunajai sievietei. — Vai jūs varēsiet palikt tik ilgi, kamēr Luīziņa — ak nē jel! — es domāju, Lotiņa, atkal būs pilnīgi vesela?

— Varēšu, ārsta kungs, un es jau gribētu!

— Tātad, — piebilst vecais kungs, — bijušajam vīra kun­gam vajadzēs ar to samierināties.

Palfijs paver muti.

— Lai nu paliek, — ārsts izsmejoši saka. — Jūsu māksli­nieka sirds, zināms, asiņos. Dzīvoklī tik daudz ļaužu! Bet pa­cietieties! Drīz jūs būsiet atkal viens.

Mājas ārsts — tas gan šodien nav uz mutes kritis! Durvis viņš atgrūž vaļā tik veikli, ka Rēzija, kas ārpusē klausās, dabū galvā punu. Viņa tur saķērusi sāpošo galvu.

— Piespiediet klāt tīru nazi! — viņš iesaka — ārsts no gal­vas līdz kājām. — Viss kārtībā! Vērtīgs padoms neko nemaksā!

Pār zemi nolaidies vakars. Arī Vīnē tāpat kā citur. Bērn­istabā ir kluss. Luīze guļ. Lote guļ. Miegs viņai atdos veselību.

Kernera kundze un diriģents vēl pirms dažām minūtēm bija sēdējuši blakusistabā. Viņi daudz ko pārrunāja un vēl vairāk noklusēja. Tad viņš piecēlās un teica:

— Tā! Tagad man jāiet. — Turklāt, starp citu, ne bez pa­mata viņš sev likās mazliet komisks. Ja apdomā, ka blakus is­tabā guļ divas deviņus gadus vecas meitenītes, kas viņam ir no glītas sievietes, kura stāv viņa priekšā, un viņam pašam kā noraidītam dejas stundu kavalierim jāvācas projām! No sava paša dzīvokļa! Ja vēl tagad, tāpat kā vecajos, labajos laikos, būtu neredzami mājas gari — kā tie gan smietos!

Viņa to pavada līdz ārdurvīm.

Viņš vilcinās.

— Gadījumā, ja kļūtu sliktāk, es būšu studijā.

— Neraizējies, — viņa paļāvīgi saka. — Labāk neaizmirsti, ka tev daudz miega jāatgūst.

Viņš pamāj.

— Ar labu nakti!

Kamēr viņš lēnām kāpj pa kāpnēm zemē, viņa klusu iesau­cas:

— Ludvig! — Viņš jautājoši pagriežas atpakaļ.

— Vai tu rīt nāksi brokastīs?

— Nākšu!

Kad Kernera kundze ir aizvērusi durvis un aizlikusi priekšā ķēdi, viņa vēl kādu brīdi domīgi paliek stāvot. Viņš patiesi kļuvis vecāks. Viņš gandrīz izskatās kā īsts vīrs, šis viņas bijušais vīrs!

Tad viņa atmet galvu atpakaļ un mātes rūpībā aiziet ap­sargāt savu un viņa bērnu miegu.

Stundu vēlāk pie kādas mājas Kerntnera bulvārī no automa­šīnas izkāpj jauna, eleganta dāma un uzrunā saīgušo durvju sargu.

— Diriģenta kungs? — viņš rūc. — Nezi vai viš ir augše!

— Studijā ir gaisma. Tātad ir. Ņemiet!

Viņa sargam iespiež saujā naudu un aizsteidzas garām uz kāpnēm.

Tas aplūko naudas zīmi un iečāpo atpakaļ savā dzīvoklī.

— Tu? — augšā pie durvīm jautā Ludvigs Palfijs.

— Uzminēji! — dzēlīgi attrauc Irēne Gerlaha un ienāk stu­dijā. Viņa apsēžas, aizkūpina cigareti un nogaidoši raugās di­riģentā.

Viņš neko nesaka.

— Kāpēc tu pa tālruni liec teikt, ka neesi runājams? — viņa jautā. — Vai tev liekas, ka tas ir ļoti interesanti?

— Es neesmu licis teikt, ka neesmu runājams.

— Bet?

— Es nebiju spējīgs ar tevi runāt. Es par to nevarēju do­māt. Bērns bija smagi slims.

— Bet tagad taču tam klājas labāk. Citādi jau tu būtu Rotenturma ielā.

Viņš pamāj ar galvu.

— Jā, viņai klājas labāk. Bez tam tur ir mana sieva.

— Kas?

— Mana sieva. Mana šķirtā sieva. Viņa šeit ieradās ar otru bērnu.

— Ar otru bērnu? — atbalso jaunā, elegantā dāma.

— Jā, mums ir dvīņi. Vispirms Luīziņa bija pie manis. Bet pēc brīvdienām otra. Taču to es nemaz nebiju ievērojis. Es to zinu tikai kopš vakardienas.

Dāma ļauni smejas.

— To tava šķirtene ir viltīgi izkārtojusi!

— Viņa jau arī to zina tikai kopš vakardienas, — diriģents nepacietīgi piebilst.

Irēne Gerlaha ironiski savelk skaisti nokrāsotās lūpas.

— Pikanta situācija, vai ne? Vienā dzīvoklī ir sieviete, ar kuru tu vairs neesi precējies, otrā cita, ar kuru tu vēl neesi pre­cējies.

Viņu sagrābj niknums.

— Daudz ir tādu dzīvokļu, kuros ir sievietes, ar kurām es vēl neesmu precējies!

— Ā! — Viņa pieceļas. — Asprātīgs tu arī vari būt?

— Piedod, Irēne, esmu nervozs.

— Piedod, Ludvig, es arī.

Blaukš! Durvis ir aizcirtušās, un Gerlahas jaunkundze ir aizgājusi!

Pēc tam kad Palfija kungs kādu laiciņu ir noraudzījies uz durvīm, viņš pieiet pie flīģeļa, pašķirsta savas bērnu operas notis un, izvilkdams kādu nošu lapu, apsēžas pie taustiņiem.

Kādu laiku viņš spēlē no lapas. Nopietnu, vienkāršu kanonu vienā no vecajām baznīcas skaņkārtām. Tad viņš to variē. No doriešu skaņkārtas uz c-mollu. No c-molla uz es-dūru. Un pa­mazām no parafrāzes izlobās jauna melodija. Tik vienkārša un aizkustinoša melodija, it kā divas mazas meitenītes to dziedātu ar savām gaišajām, skaidrajām bērnu balsīm. Kādā vasarīgā pļavā. Pie vēsa kalnu ezera, kurā spoguļojas zilā debess. Tā debess, kuras saule vienlīdzīgi silda un apspīd visus radījumus, nešķirojot labajos, ļaunajos un tādos, kuriem viss ir vienalga.