Divas Lotiņas

Vienpadsmitā nodaļa

Laiks, kas, kā zināms, dziedē brūces, dziedē arī slimības. Lotiņa ir atkal vesela. Viņa atkal nēsā bizes un matu lentes. Un Luīzei, tāpat kā agrāk, ir vaļējas cirtas, un viņa tās purina pēc sirds patikas.

Meitenes palīdz māmiņai un Rēzijai iepirkties un virtuves darbos. Viņas kopā rotaļājas bērnistabā. Viņas kopā dzied, kad Lotiņa vai pat tētiņš sēž pie klavierēm. Viņas apciemo Gabeles kungu blakus dzīvoklī. Vai arī izved ārā Peperlu, kad ārsta kungam ir pieņemšanas stundas. Suns ir samierinājies ar di­vām Luīziņām, pie kam savu īpašību mīlēt mazas meitenītes

viņš vispirms dubultoja un tad šīs simpātijas sadalīja uz pu­sēm. Ir jāprot izlīdzēties.

Bet dažreiz, jā, tad māsas bailīgi raugās viena otrai acīs. Kas tagad būs?

Četrpadsmitajā oktobrī abām meitenēm ir dzimšanas diena, Viņas ar vecākiem sēž bērnistabā. Divos svečturos katrā deg pa desmit svecēm. Viņi ēd mājas cepumus un dzer šokolādi. Tētis nospēlē brīnumjauku «Dzimšanas dienas maršu dvīnī­šiem». Tad viņš uz klavieru ķebļa apgriežas apkārt un jautā:

— Kāpēc mēs jums galu galā nekā nedrīkstējām dāvināt?

Lotiņa dziļi ievelk elpu un saka:

— Tāpēc, ka mēs vēlamies kaut ko tādu, ko nevar nopirkt!

— Ko tad jūs vēlaties? — jautā māmiņa.

Tagad ir Luīzes kārta dziļi ievilkt elpu. Tad viņa, no uz­traukuma drebēdama, paskaidro:

— Lote un es — mēs no jums dzimšanas dienā vēlamies, lai mēs no šī brīža vienmēr drīkstētu palikt kopā! — Beidzot tas ir pateikts!

Vecāki klusē. Lote gluži klusu saka:

— Tad jums visu mūžu mums vairs nekad nekas nebūs jā­dāvina. Ne uz vienu dzimšanas dienu. Un ne uz vieniem Zie­massvētkiem.

Vecāki vēl aizvien klusē.

— Jūs taču to vismaz varētu pamēģināt! — Luīzei acīs ir asaras. — Mēs noteikti būsim ļoti paklausīgas. Vēl daudz pa­klausīgākas nekā tagad. Un vispār viss būs daudz, daudz jau­kāk!

Lote pamāj.

— To mēs jums apsolām!

— Ar godavārdu un visu citu, — steidzīgi piemetina Luīze.

Tēvs pieceļas no klavieru sēdekļa.

— Vai tev nebūtu nekas pretī, Luīzelote, ja mēs ieietu bla­kusistabā mazliet parunāties?

— Jā, Ludvig, — atbild viņa šķirtā sieva. Un abi ieiet bla­kusistabā. Durvis aiz viņiem aizveras.

— Turēsim īkšķus! — uztraukta čukst Luīze. Četras mazas rokas sažņaudz un spiež četrus mazus īkšķīšus. Lote bez ska­ņas kustina lūpas.

— Vai tu skaiti lūgšanu? — Luīze jautā.

Lote pamāj.

Tad arī Luīze sāk kustināt lūpas.

— Nāc, kungs Jēzu, esi mūsu viesis un svētī visu to, ko tu mums esi devis! — viņa pusbalsī murmina.

Lote neapmierināta purina bizes.

— Tas neder, — viņa nedroši saka. — Bet man nekas cits nenāk prātā. — Nāc, kungs Jēzu, esi mūsu viesis un svētī...

Ja mēs paši par sevi nedomātu, — Palfija kungs blakus­istabā saka, visu laiku raudzīdamies grīdā, — tad, bez šaubām, vislabāk būtu, ja bērni vairs netiktu izšķirti.

— Noteikti, — piebilst jaunā sieviete. — Mums viņus nekad nevajadzēja vienu no otra atraut.

Viņš vēl arvien lūkojas grīdā.

— Mums daudz kas jāizlabo. — Viņš nokrekšķinās. — Es tāpēc esmu ar mieru, ka tu — ka tu ņem abus bērnus pie sevis uz Minheni.

Viņa piespiež roku pie sirds.

— Varbūt, — viņš turpina, — tu man atļausi, ka meitenes mani četras nedēļas gadā apciemo? — Kad viņa nekā neatbild, viņš piebilst: — Vai varbūt trīs nedēļas? Vai vismaz divas ne­dēļas? Jo, kaut gan tu man neticēsi, abi bērni man ir ļoti mīļi.

— Kāpēc lai es tev neticētu? — viņš dzird sievu sakām.

Viņš parausta plecus.

— Es to pārāk maz esmu pierādījis!

— Tomēr! Pie Lotiņas slimības gultas, — viņa saka. — Un kā tu zini, ka abi bērni kļūtu laimīgi, kā mēs to vēlētos, ja viņi uzaugtu bez tēva?

— Bez tevis tas ne tik neietu!

Ak, Ludvig, vai tu patiešām neesi pamanījis, pēc kā bēr­ni ilgojas un ko viņi tikai nav uzdrīkstējušies izteikt?

Protams, es esmu to ievērojis! — Viņš pieiet pie loga.

— Protams, es zinu, ko viņi grib! — Viņš nepacietīgi rausta loga aizvirtni. — Viņi grib, lai arī tu un es paliekam kopā!

— Tēvu un māti viņi grib, mūsu bērni! Vai tas ir daudz prasīts? — jaunā sieviete pētījoši jautā.

— Nē! Bet ir arī pieticīgas vēlēšanās, kas nav izpildāmas! Viņš stāv pie loga kā zēns, kas ielikts kaktā un aiz spīta vairs negrib nākt ārā.

— Kāpēc nav izpildāmas?

Pārsteigts viņš apgriežas.

— To tu man jautā? Pēc visa, kas ir bijis?

Viņa to nopietni uzlūko un pamāj ar galvu — tik tikko ma­nāmi. Tad viņa saka:

— Jā, pēc visa, kas ir bijis!

Luīze stāv pie durvīm, vienu aci piespiedusi atslēgas cauru­mam. Lote stāv turpat blakus un tur abas mazās dūrītes, īkšķus žņaudzīdama, tālu nost no sevis.

— Ā! Ā! Ā! — murmina Luīze. — Tētiņš skūpsta māmiņu! Lotiņa gluži pretēji savam paradumam strauji pagrūž māsu sānis un savukārt palūr pa atslēgas caurumu.

— Nu? — jautā Luīze. — Vēl vienmēr?

— Nē, — čukst Lotiņa un starojoša izslejas. — Tagad mā­miņa skūpsta tētiņu!

Un dvīņu māsiņas gavilēdamas apskaujas.