Divas Lotiņas

Trešā nodaļa

Laiks iet uz priekšu. Tas jau arī neko labāku nezina.

Vai abas mazās meitenes atnesušas savus fotouzņēmumus no ciemata fotogrāfa Eipeldauera kunga? Sen jau! Vai Ulrikas jaunkundze ir ziņkāri apjautājusies, vai uzņēmumi nosūtīti uz mājām? Sen jau! Vai Luīze un Lote ir pamājušas ar galviņu un atbildējušas «jā»? Sen jau!

Un tikpat ilgi šie paši fotouzņēmumi, saplēsti smalkās druskās, guļ tumši zaļā Ezerkalnu Kalnezera dibenā. Meitenes Ulrikas jaunkundzei ir melojušas. Viņas savu noslēpumu grib paturēt sev. Grib to par abām paslēpt un varbūt par abām arī atklāt. Un, kas viņu noslēpumiem pienāk pārāk tuvu, tiek ne­saudzīgi piekrāpts. Citādi nevar. Pat Lotiņai nav sirdsapziņas pārmetumu. Un tas daudz ko nozīmē.

Abas meitenes tagad viena otrai pieķērušās kā dadži. Trūda, Stefija, Monika, Kristīne un citas dažreiz uz Luīzi dusmojas, uz Loti ir greizsirdīgas. Bet ko tas līdz? Tas neko nelīdz. Kur gan viņas pašreiz varētu atrasties?

Viņas atrodas skapju istabā. Lote izņem no sava skapja divus vienādus priekšautus, vienu no tiem iedod māsai, otru apsien sev un saka:

— Šos priekšautus māmiņa nopirka pie Oberpolingera.

— Ahā! — saka Luīze, — tas ir tirdzniecības nams Neihauza ielā pie... kā gan tos vārtus sauc?

— Kārļa vārti.

— Pareizi, pie Kārļa vārtiem!

Viņas jau diezgan daudz zina viena par otru — gan par mājas dzīvi, dzīvokļiem un kaimiņiem, gan skolas biedrenēm un skolotājām! Luīzei taču viss ārkārtīgi svarīgs, kam vien ir kāds sakars ar māti! Un Lote pūlas visu, itin visu, ko zina māsa, uzzināt par tēvu.

Diendienā viņas ne par ko citu nerunā. Un vēl vakarā sa­vās gultās viņas stundām ilgi sačukstas. Katra atklāj kādu citu, kādu jaunu kontinentu. Tas, ko līdz šim aptvēra viņu bēr­nības debesis, taču bija, kā pēkšņi izrādījās, tikai viņu pasau­les viena puse!

Un, ja arī tiešām meitenes kādreiz no visas sirds negudro, kā šīs abas puses savienot, lai redzētu veselo, viņas satrauc cita doma, moka cits noslēpums: kāpēc vecāki vairs nav kopā?

— Vispirms, protams, viņi apprecējās, — vai simto reizi skaidro Luīze. — Tad viņiem piedzima divas mazas meitenītes. Un, tā kā māmiņas vārds ir Luīzelote, viņi vienu bērnu nosauca par Luīzi, otru par Loti. Tas taču ir ļoti skaisti! Tad jau vi­ņiem vēl vajadzēja saprasties?

— Katrā ziņā, — saka Lote. — Bet pēc tam viņi noteikti ir sastrīdējušies. Un viens no otra aizgājuši. Un mūs gluži tāpat pārdalījuši kā pirms tam māmiņas vārdu!

— Īstenībā viņiem vispirms bija mums jāpajautā, vai viņi drīkst mūs dalīt uz pusēm.

— Toreiz jau mēs vēl nemaz nepratām runāt!

Abas māsas bezpalīdzīgi pasmaida. Tad viņas paņem viena otru zem rokas un ieiet dārzā.

Ir pienācis pasts. It visur — zālē, uz mūra sētas un uz dār­za soliem — nometušās mazas meitenītes un lasa vēstules.

Lote tur rokās apmēram trīsdesmit piecus gadus veca vī­rieša fotogrāfiju un maigu skatienu raugās savā tēvā. Ak tad tāds viņš izskatās! Un tā, lūk, kļūst ap sirdi, ja tev ir īsts, dzīvs tēvs.

Luīze lasa priekšā, ko viņš raksta:

— «Mans mīļais, vienīgais bērns!» Kāds krāpnieks! — viņa iesaucas, paceldama acis. — Viņš taču labi zina, ka viņam ir dvīņi! — Tad viņa lasa tālāk: — «Vai Tu jau galīgi esi aizmirsusi, kāds izskatās Tavs mājas pavēlnieks, ja tik noteikti un pie tam vēl brīvdienu beigās gribi dabūt viņa fotogrāfiju? Sākumā es Tev gribēju nosūtīt vienu savas bērnības bildīti. Tādu, kur es kā kails zīdainis guļu uz lāčādas.

Bet Tu raksti, ka noteikti jābūt gluži jaunam uzņēmumam. Nu tad es tūlīt aizskrēju pie fotogrāfa, kaut gan man īstenībā nemaz nebija laika, un viņam sīki izskaidroju, kāpēc man fotogrāfija tik stei­dzami vajadzīga. Citādi, es viņam teicu, mana Luīze mani vairs nepazīs, kad es viņai aiziešu pretī uz staciju. To viņš, par laimi, saprata. Un tā nu Tu ģīmetni vēl laikā saņemsi. Ceru, ka Tu nometnē savas audzinātājas tā nedancini kā tēvu, kas Tevi tūkstoškārt sveicina un ilgojas pēc Tevis!»

— Brīnišķīgi! — saka Lote. — Un jautri! Bet uz fotogrā­fijas viņš izskatās tik nopietns!

— Droši vien viņam bija kauns pie fotogrāfa smieties, — spriež Luīze. — Citu cilvēku priekšā viņš vienmēr rāda no­pietnu seju. Bet, kad mēs esam vieni, viņš dažreiz ir ļoti jautrs.

Lote cieši tur rokā fotogrāfiju. — Un es to tiešām drīkstu paturēt?

— Protams, — atbild Luīze, — tā­pēc es liku, lai man atsūta.

Tuklvaidze Stefija sēž uz sola, tur rokā vēstuli un raud. Bet tomēr neizdveš ne skaņu. Asaras nemitīgi rit pār apaļo nopietno bērna sejiņu. Garām iet Trūda, ziņkārīgi apstājas, apsēžas blakus un nogaidoši uzlūko Stefiju. Pienāk Kristīne un apsēžas otrā pusē. Tuvojas Luīze un Lote, abas apstājas.

— Vai tev kas kait? — jautā Luīze.

Stefija turpina klusu raudāt. Piepeši viņa nodur acis un vienmuļā balsī saka:

— Mani vecāki šķiras!

— Cik nekrietni! — iesaucas Trūda. — Vispirms viņi ņem un tevi aizsūta brīvdienās un pēc tam tā izrīkojas! Tev aiz mu­guras!

— Man liekas, tētis mīl citu sievieti, — Stefija šņukst.

Luīze un Lote steidzīgi iet tālāk. Tas, ko viņas nupat dzir­dējušas, spēcīgi satrauc prātus.

— Mūsu tētim taču nav citas sievas? — jautā Lote.

— Nē, — atbild Luīze. — Tad jau es to zinātu.

— Varbūt ir kāda, ar kuru viņš nav precējies? — Lote vil­cinādamās vaicā.

Luīze papurina cirtaino galviņu.

— Paziņas viņam, protams, ir. Arī sievietes. Bet «tu» viņš nesaka nevienai. Bet kā ir ar māmiņu? Vai māmiņai ir kāds — kāds labs draugs?

— Nē, — pārliecināti atbild Lote. — Māmiņai esmu es un darbs, nekā cita viņa no dzīves nevēlas — tā viņa saka.

Luīze neizpratnē uzlūko māsu.

— Jā, bet kāpēc tad viņi izšķīrās?

Lote padomā.

— Varbūt viņi tiesā nemaz nav bijuši? Tā, kā to vēlas Stefijas vecāki?

— Kāpēc tētis ir Vīnē un māmiņa Minhenē? — vaicā Luīze.

— Kāpēc viņi mūs pārdalījuši uz pusēm?

— Kāpēc, — Lote domīgi turpina, — viņi mums nekad nav stāstījuši, ka mēs nemaz neesam vienīgie bērni, bet gan dvīņi? Un kāpēc tev tētis nav pastāstījis, ka māmiņa ir dzīva?

— Un māmiņa tev noklusējusi, ka tētis ir dzīvs! — Luīze iespiež rokas sānos.

— Ir gan mums jauki vecāki, ko? Pagaidi vien, gan mēs viņiem abiem to reiz atgādināsim! Lai tad brīnās!

— To mēs nemaz nedrīkstam, — kautri ieminas Lote.

— Mēs jau esam tikai bērni!

— Tikai? — jautā Luīze un atmet galvu atpakaļ.