Divas Lotiņas

Otrā nodaļa

Pat Ulrikas jaunkundze ir kaut ko nojautusi.

Vai pamiers starp abām meitenēm bija drošs un ilgstošs? Turklāt noslēgts bez pārrunām, bez vārdiem? Es gribētu tam ticēt. Bet no pamiera līdz mieram ir tālu. Arī bērniem. Vai par to jāšaubās?

Viņas neuzdrošinājās viena otru uzlūkot, kad abas otrā rītā pamodās, kad garajos, baltajos naktskreklos skrēja uz mazgā­šanās telpu, kad pie blakus skapjiem ģērbās, kad uz blakus krēsliem sēdēja pie piena brokastīm un kad, dziesmas dziedā­damas, viena otrai līdzās skraidīja gar ezeru un vēlāk ar audzinātājām gāja rotaļās un vija puķu vainadziņus. Tikai vienu vienīgu reizi viņu ašie, šaudīgie skatieni sastapās, bet tūlīt atkal izbijušies slīdēja katrs uz savu pusi.

Ulrikas jaunkundze sēž pļavā un lasa brīnišķīgu romānu, kur katrā lappusē ir runa par mīlu. Brīžiem viņa ļauj grāmatai noslīdēt zemē un sapņaini domā par Rādemahera kungu, inženieri, krustmātes apakšīrnieku; viņa vārds ir Rūdolfs. Ak, Rū­dolf!

Pa to laiku Luīze ar draudzenēm spēlē bumbu. Taču ar visu sirdi viņa spēlei nenododas. Bieži viņa lūkojas apkārt, it kā kādu meklētu un nevarētu atrast. Trūda jautā:

— Kad tu reiz tai jaunajai nokodīsi degunu, ko?

— Nerunā muļķības! — atbild Luīze.

Kristīne pārsteigta viņu uzlūko:

— Kāpēc muļķības? Šķiet, tev bija uz viņu dusmas?

— Es taču nevaru katram, uz ko man ir dusmas, nokost degunu, — vēsi paskaidro Luīze. Un turklāt vēl piebilst: — Bez tam man uz viņu nemaz dusmu nav.

— Bet vakar tev bija gan, — neatlaižas Stefija.

— Un vēl kādas dusmas! — papildina Monika. — Pie va­kariņām tu viņai zem galda tā iespēri, ka viņa gandrīz kauca.

— Nu redzi! — ar gandarījumu nosaka Trūda.

Luīza sabožas.

— Ja jūs tūlīt nebeigsiet, — viņa pikti iesaucas, — iesperšu arī jums abām. — To pateikusi, viņa apgriežas un aizskrien.

— Tā jau pati nezina, ko grib, — nosaka Kristīne un pa­rausta plecus.

Lote viena pati sēž pļavā ar puķu vainadziņu galvā un vij vēl otru. Te pār viņas priekšautu pārslīd ēna. Viņa paceļ uz augšu acis.

Priekšā stāv Luīze un apjukusi, nedroši mīņājas no vienas kājas uz otru.

Lotes lūpās ievelkas tik tikko manāms smaids. Tik tikko sa­skatāms. Īstenībā tikai ar palielināmo stiklu.

Luīze pasmaida pretī.

Lote tur rokās vainadziņu, ko nupat novijusi, un kautri jautā:

— Vai gribi?

Luīze nometas uz ceļiem un dedzīgi saka:

— Jā, bet tikai tad, ja tu man to uzliec galvā.

Lote uzspiež vainadziņu uz Luīzes cirtām. Tad viņa pamāj ar galvu un piebilst:

— Skaisti!

Abas līdzīgās meitenītes nu sēž pļavā blakus, ir gluži vie­nas, klusē un viena otrai bikli uzsmaida. Tad Luīze dziļi ievelk elpu un jautā:

— Vai tu uz mani vēl dusmojies? Lote papurina galvu.

Luīze skatās zemē un izgrūž:

— Tas nāca tik pēkšņi. Autobuss! Un tad tu! Tādas iz­bailes!

Lote pamāj.

— Tādas izbailes, — viņa atkārto. Luīze paliecas uz priekšu.

— Īstenībā tas ir ļoti jocīgi, vai ne?

Lote pārsteigta ieskatās viņas nebēdnīgi zibošajās acīs.

— Jocīgi? — Tad klusu iejautajas: — Vai tev ir māsas un brāļi?

— Nav!

— Man arī nav, — saka Lote.

Abas meitenes ir ielavījušās mazgāšanās telpā un stāv liela spoguļa priekšā. Lote ar ķemmi un suku aizrautīgi cenšas saglauzt Luīzes cirtas.

Luīze kliedz «au!» un «ai!».

— Vai būsi mierīga! — ar mākslotu stingrību rājas Lote. — Kad tava māmiņa tev pin bizes, tu taču nekliedz!

— Man nemaz nav māmiņas! — rūc Luīze. — Tāpēc... au!... tāpēc jau es esmu tik skaļš bērns, tā mans tētis saka.

— Vai tad viņš tevi nekad neieper? — apjautājas Lote, sāk­dama pīt bizes.

— Nu nē! Esmu viņam pārāk mīļa!

— Tam taču nav nekā kopēja ar mīlestību, — gudri pie­zīmē Lote.

— Un bez tam viņam jau tāpat ir pilna galva.

— Tur jau pietiek, ja ir roka brīva! — Abas smejas.

Tad Luīzes bizes ir sapītas, un nu abas meitenes degošām acīm skatās spogulī. Sejiņas staro kā saulītes. Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās spogulī! Divas pilnīgi vienādas meitenītes skatās no spoguļa pretī.

— Kā divas māsas! — sajūsmināta čukst Lote.

Atskan pusdienu gongs.

— Tas tik būs joks! — iesaucas Luīze. — Nāc! — Abas iz­skrien no mazgāšanās telpas.

Viņas ir sadevušās rokās.

Pārējie bērni jau sen sēž. Tikai Luīzes un Lotes ķeblīši vēl brīvi.

Te atveras durvis un ienāk Lote. Viņa bez vilcināšanās ap­sēžas uz Luīzes ķeblīša.

— Ei, tu! — brīdina Monika. — Tā ir Luīzes vieta! Atce­ries sāpīgo spērienu!

Bet meitene tikai parausta plecus un sāk ēst. Durvis atkal atveras, un — ka tu izputētu! — tik tiešām Lote ienāk vēlreiz.

Ne aci nepamirkšķinājusi, viņa dodas uz pēdējo brīvo vietu un apsēžas.

Pārējās meitenes pie galda iepleš acis un mutes. Nu arī no blakus galdiņiem bērni raugās šurp. Viņi pieceļas un sadrūzmējas ap abām Lotēm.

Sasprindzinājums atslābst tikai tad, kad abas meitenes ie­sāk smieties. Nepaiet ne minūte, un visa zāle skanēt skan no bērnu smiekliem.

Muteziusa kundze sarauc pieri.

— Kas tas par traci? — Viņa pieceļas un ar cēli nosodošu skatienu iesoļo līksmajā pulkā. Bet, kad viņa ierauga abas bižainītes, dusmas izkūst kā sniegs saulē. Uzjautrināta viņa vaicā: — Kura tad no jums ir Luīze Palfija un kura Lote Kernere?

— To mēs neteiksim! — atbild viena no Lotēm, samirkšķi­nādama acis, un atkal atskan skaļi smiekli.

— Vai manu dieniņ! — jocīgā izmisumā izsaucas Muteziusa kundze. — Ko nu mēs iesāksim?

— Varbūt, — jautri dod padomu otrā Lote, — varbūt kāds var uzminēt?

Stefija vicina roku pa gaisu. Kā meitene, kas noteikti grib noskaitīt dzejoli.

— Izdomāju! — viņa iesaucas. — Trūda ar Luīzi mācās vienā klasē! Trūdai jāatmin!

Trūda vilcinādamās izspraucas priekšā, pētījoši noskatās no vienas Lotes uz otru un neziņā papurina galvu. Bet tad viņas sejai pārslīd šķelmīgs smaidiņš. Viņa spēcīgi parausta tuvāk stāvošo Loti aiz bizes — un nākamajā acumirklī noskan pļauka.

Vaigu saķērusi, Trūda sajūsmināta iesaucas:

— Tā bija Luīze! — (Ar to arī vispārējā jautrība šimbrī­žam ir sasniegusi augstāko pakāpi.)

Luīze un Lote ir saņēmušas atjauju iet uz ciematu. Abas Lotes katrā ziņā jāiemūžina bildē. Lai fotokartītes varētu no­sūtīt uz mājām. Tur nu gan brīnīsies!

Fotogrāfs, kāds Eipeldauera kungs, pēc pirmā pārsteiguma savu darbu nostrādāja nevainojami. Viņš izdarīja sešus da­žādus uzņēmumus. Pēc desmit dienām fotokartītes būs gatavas.

Kad meitenes ir projām, fotogrāfs savai sievai saka:

— Zini ko, galu galā es nosūtīšu dažas kopijas kādam ilustrētam žurnālam. Tie dažreiz par tādām lietām interesējas.

Ārā, veikala priekšā, Luīze atkal atraisa savas muļķīgās biželes, jo kārtīgais matu sasukājums bojā viņas labsajūtu. Un, kad viņa no jauna var purināt savas cirtas, atgriežas arī vi­ņas možums. Luīze uzaicina Loti uz glāzi limonādes. Lote stī­vējas.

Bet Luīze enerģiski saka:

— Tev jāklausa! Tētis man vakar atsūtīja kabatas naudu. Ejam!

Tā viņas aizstaigā uz Meža kafejnīcu, apsēžas dārzā, dzer limonādi un pļāpā. Ir taču tik daudz ko stāstīt, jautāt un at­bildēt, kad divas mazas meitenītes tikko kā sadraudzējušās!

Starp kafejnīcas galdiņiem knābādamas un klukstēdamas šurp un turp tekā vistas. Vecs medību suns aposta abas vieš­ņas, un tam nav iebildumu pret viņu klātbūtni.

— Vai tavs tētis jau sen miris? — jautā Luīze.

— Es nezinu, — Lote atbild. — Māmiņa par viņu nekad nerunā — un jautāt man negribas.

Luīze pamāj.

— Es savu māmiņu vairs nemaz neatceros. Agrāk uz tētiņa flīģeļa stāvēja liela viņas ģīmetne. Reiz viņš pienāca klāt, kad es to aplūkoju. Un nākamā dienā ģīmetnes vairs nebija. Viņš laikam to ieslēdzis rakstāmgaldā.

Vistas kladzina. Medību suns snauž. Viena maza meitenīte, kurai vairs nav tēva, un viena maza meitenīte, kurai vairs nav mātes, dzer limonādi.

— Tu taču arī esi deviņus gadus veca? — jautā Luīze.

— Jā. — Lote pamāj ar galvu. — Četrpadsmitajā oktobri man apritēs desmit.

Luīze izslējās taisna kā svece.

— Četrpadsmitajā oktobrī?

— Četrpadsmitajā oktobrī.

Luīze paliecas uz priekšu un nočukst:

— Man arī.

Lote kļūst nekustīga kā lelle.

Aiz mājas dzied gailis. Medību suns ar muti ķersta biti, kas san viņa tuvumā. Caur atvērto virtuves logu dzird dzie­dam mežziņa sievu.

Abas meitenītes kā hipnotizētas raugās viena otrai acīs. Lote norīstās un no uztraukuma aizsmakusi jautā:

— Un kur tu esi dzimusi?

Luīze atbild klusu un vilcinādamās, it kā baidīdamās:

— Linčā pie Donavas!

Lote pārbrauc ar mēli pār sausajām lūpām.

— Es arī!

Dārzā ir pavisam kluss. Vienīgi koku galotnes kustas. Var­būt tās ar saviem spārniem skāra liktenis, kas tikko pārlaidās pār dārzu?

Lote klusu ierunājas:

— Man skapī ir ... māmiņas fotogrāfija.

Luīze pielec kājās.

— Parādi! — Viņa norauj otro meiteni no krēsla un velk no dārza laukā.

— Kas tad nu! — kāda balss sašutumā iesaucas. — Kas tās par jaunām paražām? — Tā ir mežziņa sieva. — Dzert limo­nādi un nemaksāt!

Luīze izbīstas. Trīcošiem pirkstiem viņa meklē savā mazajā maciņā, iespiež sievai rokā vairākkārt pārlocītu naudas zīmi un skrien atpakaļ pie Lotes.

— Te būs atlikums! — sieva kliedz. Bet bērni viņu nedzird. Viņi skrien projām kā sadeguši.

— Nez ko šīs mazās muļķītes nodarījušas? — sieva rūc. Tad viņa ieiet mājā. Vecais medību suns tai iečāpo pakaļ.

Nometnē Lote steidzīgi rokas pa savu skapi. No veļas kau­dzes apakšas viņa izvelk fotogrāfiju un parāda to pie visām miesām trīcošajai Luīzei.

Luīze kautri un nedroši aplūko ģīmetni. Tad viņas skatiens noskaidrojas. Acis ieurbjas sievietes sejā.

Lote gaidu pilna lūkojas draudzenē. Luīze, no laimes ap­reibusi, ļauj ģīmetnei izslīdēt no rokām un svētlaimīgi pamāj ar galvu. Tad viņa dedzīgi spiež sev klāt ģīmetni un čukst:

— Mana māmiņa!

Lote apliek roku Luīzei ap kaklu.

— Mūsu māmiņa! — Divas mazas meitenītes cieši pieglau­žas viena otrai. Bet aiz šī noslēpuma, kas viņām nupat atklā­jies, gaida jaunas mīklas, citi noslēpumi.

Cauri visai mājai nodārd gongs. Bērni smiedamies un čalo­dami skrien pa kāpnēm lejup.

Luīze grib ģīmetni atlikt atpakaļ skapī. Bet Lote saka:

— Es tev to dāvinu!

Ulrikas jaunkundze stāv kantorī skolotājas rakstāmgalda priekšā, un no uztraukuma viņai uz vaigiem ir apaļi, koši sar­kani plankumi.

— Es nevaru noklusēt, — viņa izgrūž. — Man jums jāuzti­cas! Ja es tikai zinātu, kas mums jādara!

— Nu, nu, — saka Muteziusa kundze, — kas tad nospiež jūsu sirdi, mana mīļā?

— Tie nemaz nav astroloģiski dvīņi!

— Kas nav astroloģiski dvīņi? — Muteziusa kundze smai­dot jautā. — Anglijas karalis un drēbnieks?

— Nē! Luīze Palfija un Lote Kernere! Es noskaidroju uz­ņemšanas grāmatā! Viņas abas ir dzimušas vienā dienā Linčā. Tā nevar būt sagadīšanās!

— Droši vien tā nav sagadīšanās, mana mīļā. Arī man bija tādas aizdomas.

— Jūs tātad to zināt? — jautā Ulrikas jaunkundze un strauji ierauj elpu.

— Protams! Kad es mazajai Lotiņai pirmajā dienā nopra­sīju viņas dzimšanas datus un tos pierakstīju, es tos salīdzi­nāju ar Luīzes dzimšanas laiku un vietu. Te bija nepārprotama līdzība. Vai nav tā?

— Jā, jā. Un kas tagad notiks?

— Nekas.

— Nekas?

— Nekas! Bet, ja jus neturēsiet mēli aiz zobiem, es jums, mana mīļā, ausis noraušu.

— Bet...

— Nekādu «bet»! Bērni neko nenojauš. Tie nupat ir nofo­tografējušies un sūtīs bildītes uz mājām. Ja pavedieni šādā ceļā atšķetināsies — labi! Bet jūs un es — mēs atturēsimies tēlot likteni. Es jums pateicos par jūsu rūpēm, mana mīļā. Un ta­gad, lūdzu, atsūtiet pie manis virēju!

Ulrikas jaunkundzes seja neizskatās sevišķi gudra, kad vi­ņa atstāj kantori. Starp citu, tāda tā arī nekad nav bijusi.