Ceturtā nodaļa

Pildītas pankūkas — cik briesmīgi! Noslēpumainās piezīmju burtnīcas. Ceļi uz skolu un atvadu skūpsti, gulēt ejot. Gatavo­jas sazvērestība. Dārza svētki — ģenerālmēģinājums. Atvadī­šanās no Ezerkalniem pie Kalnezera.

Brīvdienas tuvojas beigām. Skapjos tīrās veļas kaudzes sa­rukušas. Skumjas par to, ka būs jāatstāj bērnu vasaras no­metne, un prieks par atgriešanos mājās aug vienādā mērā.

Muteziusa kundze ieplānojusi mazas atvadsvinības. Kādas meitenes tēvs, kuram pieder tirdzniecības nams, ir atsūtījis lielu kasti ar krāsainām laterniņām, vītnēm un daudzām citām lietām.

Nu audzinātājas un bērni čakli strādā, lai pienācīgi izro­tātu verandu un dārzu. No koka uz koku viņi nēsā virtuves kāpnītes, iekar lapotnē raibas laterniņas, no zara uz zaru izstiepj vītnes un uz gara galda sagatavo loteriju. Citi uz ma­zām zīmītēm uzraksta ložu numurus. Galvenais laimests ir skrituļslidu pāris.

— Bet kur tad ir Cirtas un Bizes? — jautā Ulrikas jaun­kundze. (Tā tagad saukā Luīzi un Loti!)

— Ak tās! — izsmejoši atsaucas Monika. — Tās jau droši vien atkal sēž kaut kur zālē, sadevušās rokās, lai vējš tās vienu no otras neaizpūš projām!

Dvīņu māsas nesēž vis kaut kur zālē, bet gan Meža kafej­nīcas dārzā. Viņas nav arī sadevušās rokās — to darīt viņām nepavisam nav laika —, bet viņām abām priekšā ir piezīmju burtnīcas, abas tur rokā zīmuļus, un tieši šajā acumirkli Lote diktē Luīzei, kas cītīgi kricelē:

— Vislabāk māmiņai garšo nūdeļu zupa ar liellopu gaļu.

Liellopu gaļu pērc pie miesnieka Hubera. Pusmārciņu ribu, labi cauraugušas.

Luīze paceļ galvu.

— Miesnieks Hubers Makša Emanuēla ielā, Prinča Eižena ielas stūrī, — viņa nober.

Lote apmierināta pamāj.

— Pavārgrāmata ir virtuves skapī, apakšējā plauktā pa kreisi. Un grāmatā ir visas receptes, kādas es zinu.

Luīze atzīmē: «Pavārgrāmata... virtuves skapis... apak­šējais plaukts pa kreisi...»

Tad viņa atspiežas uz elkoņiem un saka:

— No vārīšanas man ir briesmīgas bailes! Bet, ja pirmajās dienās man izies greizi, vai es varbūt varu teikt, ka brīvdie­nās esmu aizmirsusi vārīt, ko?

Lote vilcinādamās pamāj.

— Bez tam tu jau vari man tūlīt rakstīt, ja kaut kas neiet, kā vajag. Es iešu katru dienu uz pastu un jautāšu, vai nav kas pienācis.

— Es arī, — saka Luīze. — Tikai raksti gan labi bieži! Un «Imperiālā» ēd dūšīgi! Tētiņš vienmēr ļoti priecājas, kad man garšo!

— Ļoti muļķīgi, ka tieši pildītas pankūkas ir tavs mīļākais ēdiens! — Lotiņa rūc. — Nu, bet tur nekā nevar līdzēt! Teļa šnicele un gulašs gan būtu labāki!

— Ja tūliņ pirmajā dienā tu apēdīsi trīs pankūkas vai arī četras vai piecas, vēlāk varēsi teikt, ka ar tām esi pārēdusies visam mūžam!

— Tā var! — atbild māsa, kaut gan viņai, tikai iedomājo­ties vien par piecām pankūkām, iekšā viss sagriežas otrādi. Bet par to viņa nebēdā!

Tad abas meitenes atkal noliecas pār savām burtnīciņām un pārmaiņus noklausās viena otras skolas biedreņu vārdus, kla­ses vietu sadalījumu, skolotājas paražas un pareizo ceļu uz skolu.

— Ar ceļu uz skolu tev būs vieglāk nekā man, — saka Luīze. — Tu tikai pasaki Trūdai, lai viņa pirmajā dienā atnāk tev pakaļ! To viņa dažreiz dara. Nu, un tad tu omulīgi soļo vi­ņai līdzās un iegaumē ielu stūrus un visu pārējo!

Lote pamāj ar galvu. Piepeši viņa satrūkstas.

— Vēl ko es tev nemaz neesmu pateikusi — tikai neaiz­mirsti māmiņu noskūpstīt, kad viņa tevi vakarā apguldīs!

Luīze raugās tālumā.

— Tas man nav jāpieraksta. To es nekādā ziņā neaizmir­sīšu.

Vai jūs manāt, kas še notiek? Dvīņu māsas vēl arvien ne­grib vecākiem atklāt, ka zina patiesību. Viņas nevēlas, ka ve­cāki tūliņ pieņem izšķirošus lēmumus. Viņas nojauš, ka viņām uz to nav tiesību. Un baidās, ka vecāki varētu viņu laimi būt māsām atkal tūlīt un galīgi iznīcināt. Bet tieši ar to viņas ne­kādi nespētu samierināties: aizbraukt atpakaļ, no kurienes ieradušās, it kā nekas nebūtu noticis! Dzīvot tālāk tai pasaules pusē, ko bez viņu ziņas ierādījuši vecāki! Nē! Īsi un skaidri — gatavojas sazvērestība. Fantastiskais plāns, ko uzbūrušas ilgas un piedzīvojumu kāre, ir šāds: abas meitenes nolemj samainīt kleitas, frizūras un samainīties pašas! Luīze ar rūpīgi sapītām bizēm (un arī citādi viņa centīsies būt kārtīga!), it kā viņa būtu Lote, «atgriezīsies mājās» pie mātes, kuru viņa pazīst tikai no fotogrāfijas. Turpretim Lote ar vaļējiem matiem, jaut­ra un dzīvespriecīga, cik jau nu vien viņa spēs tāda būt, brauks pie tēva uz Vīni.

Sagatavošanās nākamajiem piedzīvojumiem bija pamatīga. Burtnīcas pilnas piezīmju. Viņas viena otrai rakstīs uz piepra­sījumu, ja būs nepieciešams vai ja atgadīsies svarīgi, nepare­dzēti notikumi. Varbūt abu vērīgajiem prātiem galu galā pat izdodas uzminēt, kāpēc vecāki dzīvo šķirti. Un varbūt viņas tad kādā jaukā dienā, kādā brīnumjaukā dienā abas kopā ar abiem vecākiem... bet tik tālu viņas neuzdrošinās domāt, kur nu vēl par to runāt.

Dārza svētkos aizbraukšanas priekšvakarā viņām ir ģenerāl­mēģinājums. Lote atnāk kā cirtainā, draiskā Luīze. Luīze iero­das kā kārtīgā Lote — ar biželēm. Un abas savas lomas tēlo lieliski. Neviens neko nemana! Pat ne Trūda, Luīzes skolas biedrene no Vīnes. Abām neizsakāmu jautrību sagādā vienai otru skaļi saukt savā atdāvinātajā vārdā. Lote pārgalvībā met kūleņus. Un Luīze izliekas tik maiga un klusa, ka pat mušai nevarētu pāri nodarīt.

Laterniņas mirgo vasarīgajos kokos. Vītnes šūpojas vakara vējā. Svētki un brīvdienas tuvojas noslēgumam. Pie laimes rata liek izdalīti laimesti. Stefijai, nabadzītei, krīt galvenais lai­mests — skrituļslidas. (Labāk mazs mierinājums, nekā nekāds!)

Beidzot māsas, uzticīgas savām lomām, guļ samainītajās gultās un no uztraukuma sapņo par briesmīgām lietām. Loti, piemēram, Vīnē uz stacijas perona sagaida viņas tēva pārcilvēciska lieluma fotogrāfija, turpat blakus baltu cepuri galvā stāv viesnīcas pavārs ar ķerru, kas pilna kūpošu pildīto pankūku, — brrr!...

Otrā rītā mazā gaismiņā Egernas dzelzceļa stacijā Ezerkalnos pie Kalnezera no pretējām pusēm pienāk divi vilcieni. Des­mitiem mazu meitenīšu čalodamas sakāpj vagonos. Lote dziļi izliecas ārā pa logu. No otrā vilciena pa kādu logu māj Luīze. Meitenes viena otru drošina ar smaidu. Sirdis pukst strauji. Lampu drudzis aug. Ja tagad nešņāktu un nerīstītos lokomotīve — mazās meitenītes varbūt tomēr vēl pēdējā acumirklī...

Bet nē, te noteicējs ir vilcienu saraksts. Stacijas priekšnieks paceļ savu zizli. Vilcieni vienlaicīgi sāk kustēties. Bērnu rokas māj.

Lote kā Luīze brauc uz Vīni.

Un Luīze kā Lote brauc uz Minheni.

Загрузка...