Divas Lotiņas

Astotā nodaļa

Lotiņas klavieru māka atstāta novārtā. Viņas vaina tā nav. Bet tēvam tagad vairs nav laika stundu došanai. Varbūt tas ir sakarā ar darbu pie bērnu operas? Iespējams. Varbūt kas cits? Mazas meitenītes taču jūt, kad kaut kas nav kārtībā. Kad tēvi runā par bērnu operām un par Gerlahas jaunkundzi klusē — kā mazi zvērēni viņas saož, no kurienes draud briesmas.

Rotenturma ielā no dzīvokļa iznāk Lote un piezvana pie pretējām durvīm. Aiz tām dzīvo kāds gleznotājs, vārdā Gabele, patīkams, laipns kungs, kas Loti labprāt kādreiz gribētu zīmēt, ja viņai būtu laiks.

Gabeles kungs atver.

— Ā, Luīze!

— Šodien man ir laiks, — viņa saka.

— Vienu acumirkli, — viņš iesaucas, ieskrien savā darb­istabā, paņem no dīvāna lielu lakatu un pārklāj uz molberta atrodošos gleznu. Pašreiz viņš glezno kādu klasisku antīkās senatnes ainu. Un tamlīdzīgi skati ne vienmēr piemēroti bēr­niem.

Tad viņš mazo ieved iekšā, nosēdina atzveltnes krēslā, pa­ņem rokā bloku un sāk skicēt.

— Tu vairs tik bieži nespēlē klavieres! — viņš ieminas.

— Vai jūs tas ļoti traucēja?

— Nepavisam! Taisni otrādi! Tieši tā man pietrūkst.

— Tētiņam nav vairs tik daudz laika, — viņa nopietni saka. — Viņš komponē operu. Tā būs bērnu opera.

Gabeles kungam to prieks dzirdēt. Tad viņš kļūst īgns.

— Šie logi! — viņš šķendējas. — Itin neko nevar redzēt. Būtu vajadzīga darbnīca!

— Kāpēc tad jūs sev to nenoīrējat, Gabeles kungs?

— Tāpēc, ka neviena nav izīrējama. Darbnīcas ir retums!

Pēc brīža bērns saka:

— Tētiņam ir studija. Ar lieliem logiem. Un ar gaismu no augšas.

Gabeles kungs kaut ko norūc.

— Kerntnera bulvārī, — Lote papildina. Un vēl pēc brīža:

— Komponēšanai taču nemaz nevajag tik daudz gaismas kā gleznošanai, vai ne?

— Nē, — atbild Gabeles kungs.

Nu Lote taustās vēl vienu soli tālāk uz priekšu. Viņa domīgi saka:

— Īstenībā taču tētiņš varētu ar jums mainīties! Tad jums būtu lielāki logi un vairāk gaismas gleznošanai. Un tētiņam būtu savs dzīvoklis komponēšanai tepat, tieši blakus otrajam dzīvoklim!

Liekas, šī doma viņai sagādā ļoti lielu prieku.

— Vai tas nebūtu praktiski?

Pret Lotes domu gājienu Gabeles kungam būtu daudz kas iebilstams. Tā tomēr neklājas, tāpēc viņš smaidot paskaidro:

— Tas patiesi būtu ļoti praktiski. Tikai jautājums, vai tētis domā tāpat.

Lote pamāj ar galvu.

— Es viņam pavaicāšu! Tūlīt, bez kavēšanās.

Palfija kungs ir savā studijā, un viņam ir viesis. Dāma. Irēnei Gerlahas jaunkundzei «nejauši» vajadzējis tuvumā ie­pirkties, un tad viņa domājusi: «Uzskriešu žigli pie Ludviga, jā?»

Ludvigs ir nobīdījis pie malas partitūras lapas, pie kurām viņš strādā, un tērzē ar Irēni. Sākumā viņš kādu brīdi skaišas, jo par visu vairāk necieš, ja pie viņa iebrūk bez pieteikšanās un traucē darbā. Bet pamazām tomēr uzvar labsajūta sēdēt kopā ar šo tik daiļo dāmu un pa pusei aiz pārskatīšanās glāstīt viņas roku.

Irēne Gerlahas jaunkudze zina, ko viņa grib. Viņa grib precēt Palfija kungu.

Viņš ir slavens. Viņš tai patīk. Viņa tam patīk. Tātad pā­rāk lielas grūtības ceļā nestāv. Par savu nākošo laimi viņš gan vēl neko nezina. Bet ar laiku viņa māksliniekam to saudzīgi ieskaidros. Beidzot viņam liksies, ka viņš pats nācis uz domām par precēšanos.

Viens šķērslis tomēr vēl ir: aušīgais bērns! Bet, kad Irēne būs Ludvigam uzdāvinājusi vienu divus mazuļus, viss nokār­tosies tā, kā viņa to vēlēsies. Irēne Gerlaha taču tiks galā arī ar šo nopietno, biklo radījumu!

Zvana.

Ludvigs atver.

Un kas stāv durvīs? Nopietnais, biklais radījums! Rokā puķu pušķis, viņa pakniksē un saka:

— Labdien, tētiņ! Es tev atnesu svaigas puķes! — Tad viņa iesoļo studijā, īsi pakniksē viešņai, paņem vāzi un nozūd vir­tuvē.

Irēne ļauni smīn.

— Kad redz tevi un tavu meitu, rodas iespaids, ka tu esi zem viņas tupeles.

Diriģenta kungs apjucis smejas.

— Viņai pēdējā laikā ir tāds īpašs rīkošanās veids, un bez tam tas, ko viņa dara, ir caur un cauri pareizi, tur nav ko iebilst!

Kamēr Gerlahas jaunkudze rausta savus skaistos plecus, atkal parādās Lote. Vispirms viņa noliek uz galda svaigās pu­ķes. Tad viņa atnes traukus un, uzlikdama tases, saka tētim:

— Es ātri uzvārīšu kafiju. Mums taču jāpacienā tava viešņa.

Tētiņš un viņa viešņa apjukuši noraugās tai pakaļ. «Un es šo bērnu turēju par biklu!» domā Gerlahas jaunkundze. «Ai, kāda esmu bijusi muļķe!»

Pēc brīža ienāk Lote ar kafiju, cukuru un krējumu, ielej — namamāte kas namamāte —, pavaicā, kas vēlas cukuru, pie­bīda viešņai krējumu, tad apsēžas blakus savam tētiņam un, laipni smaidīdama, saka:

— Es arī kompānijas pēc iedzeršu kādu malku.

Tētis viņai ielej kafiju un galanti jautā:

— Cik daudz krējuma, cienītā kundze?

Bērns šķelmīgi smejas.

— Pusi uz pusi, mans kungs!

— Lūdzu, cienītā kundze!

— Pateicos, cienītais kungs!

Viņi dzer. Klusē. Beidzot Lote uzsāk sarunu.

— Es nupat biju pie Gabeles kunga.

— Vai viņš tevi zīmēja? — vaicā tēvs.

— Tikai mazliet, — meitene saka. Vēl malks kafijas, tad Lote nevainīgi piebilst: — Viņam ir par maz gaismas. Galve­nais, viņam tā vajadzīga no augšas. Tā kā šeit...

— Tad lai viņš sev noīrē darbnīcu ar gaismu no augšas, — trāpīgi piezīmē diriģents un nemaz nenojauš, ka stūrē tieši uz turieni, kur Lote to grib dabūt.

— To es jau viņam arī teicu, — viņa mierīgi paskaidro — Bet visas ir izīrētas, nu, tādas darbnīcas.

«Ir gan viltniece!» domā Gerlahas jaunkundze. Jo viņa, arī būdama Ievas meita, nu jau zina, kas Lotei prātā. Un pa­tiesi...

— Komponēšanai taču gaisma no augšas nav vajadzīga, tētiņ. Vai ne?

— Nē, īstenībā nē.

Meitene dziļi ievelk elpu, saspringti raugās uz savu priekš­autu un jautā, it kā viņai tikai nupat šis jautājums būtu ienā­cis prātā:

— Ja nu tu ar Gabeles kungu apmainītos, tētiņ? — Paldies dievam, tas ir pateikts! Lote slīpi no apakšas lūkojas tēvā. Vi­ņas acis bailīgi lūdz. Tēvs, pa pusei saīdzis, pa pusei uzjautri­nāts, skatās no mazās meitenītes uz eleganto dāmu, kas tieši vēl pagūst uzburt sejā maigi ironisku smīnu.

— Tad Gabeles kungam būtu darbnīca, — meitene saka, un balss mazliet dreb. — Un gaismas, cik viņam vajag. Bet tu dzīvotu mums tieši blakus. Man un Rēzijai. — Lotes acis, ja tā var izteikties, tēva skatiena priekšā noslīgušas ceļos. — Tad tu būsi viens — gluži tāpat kā te. Un, kad tev negribēsies būt vienam, tu tikai pāriesi pāri gaitenim un būsi klāt. Tev pat nevajadzēs uzlikt cepuri. Un pusdienas mēs varēsim ēst mājās. Kad ēdiens būs gatavs, mēs trīsreiz piezvanīsim pie tavām dur­vīm. Mēs vienmēr vārīsim to, ko tu vēlēsies. Arī žāvētas ga­ļas ēdienus. Un, kad tu spēlēsi klavieres, mēs caur sienu klausīsimies... — Bērna balss skan aizvien klusāk. Tā izdziest.

Gerlahas jaunkundze strauji pieceļas. Viņai uz ātrāko jā­iet mājās. Kā gan laiks skrien! Bet bija jau arī ti-i-k intere­santas sarunas.

Diriģenta kungs pavada viešņu. Viņš noskūpsta smaržīgo sievietes roku.

— Tātad šovakar, — viņš saka.

— Varbūt tev nebūs laika?

— Kā tā, mīļā?

Viņa smaida.

— Varbūt tu tieši tad pārvāksies!

Viņš smejas.

— Nesmejies par agru! Cik es tavu meitu pazīstu, tad viņa jau būs pasūtījusi mēbeļu saiņotājus.

Saniknota dāma joņo pa kāpnēm lejup.

Kad diriģents atgriežas atpakaļ darbnīcā, Lote jau mazgā kafijas traukus. Viņš uzsit uz flīģeļa pāris taktis. Tad lieliem soļiem staigā pa istabu šurp un turp. Sastingušu skatienu viņš raugās uz aprakstītajām partitūras lapām.

Lote ļoti cenšas neskandināt tases un šķīvjus. Kad viņa ir visu noslaucījusi un salikusi atpakaļ skapī, viņa uzliek cepu­rīti un klusu ieiet studijā.

— Ardievu, tētiņ... ardievu. Vai tu būsi vakariņās?

— Nē, šodien ne.

Bērns lēni pamāj ar galvu un atvadoties pastiepj roku.

— Klausies, Luīze, — man nepatīk, ja citi domā manā vietā, kaut arī tu esi mana meita! Es pats zinu, kā man ir vislabāk.

— Protams, tētiņ, — viņa klusu un mierīgi saka. Vēl ar­vien viņa tur ardievām izstieptu roku.

Viņš to beidzot tomēr paspiež un pie tam pamana, ka bēr­na skropstās mirdz asaras. Tēvam jāmāk būt stingram. Tāpēc viņš izliekas, it kā nekā sevišķa neredzētu, tikai īsi pamāj un piesēžas pie flīģeļa.

Lote ātri dodas uz durvīm, uzmanīgi tās atver — un ir no­zudusi.

Diriģenta kungs pārlaiž roku pār matiem. Bērna asaras, arī tas vēl! Kad jākomponē bērnu opera! Pie velna! Tas nav izturams, kad tādam mazam radījumam acīs asaras. Tās mirdzēja meitenes skropstās kā rasas pilieni uz tieviem zāles stiebriem...

Diriģenta rokas uzsit dažus toņus. Klausīdamies viņš no­liec galvu. Nospēlē skaņkārtu vēlreiz. Atkārto to sekvencē. Tā ir kādas jautras bērnu dziesmas molla variācija no viņa operas. Viņš izmaina ritmu. Viņš strādā.

Kāds gan labums no bērnu asarām? Jā, tādam māksliniekam ir labi! Tūlīt viņš paņems nošu papīru un rakstīs notis. Un beigās viņš, dziļi apmierināts, atzvelsies krēslā un berzēs rokas, tāpēc ka viņam izdevusies tik brīnišķīgi skumja dziesma c-mollā. (Vai patiešām tuvumā nav kāda, kas viņu šad un tad iepērtu?)

Atkal ir aizritējušas nedēļas. Irēne Gerlahas jaunkundze atgadījumu darbnīcā nav aizmirsusi. Bērna priekšlikumu tēvam apmainīt studiju Kerntnera bulvārī pret gleznotāja Gabeles dzī­vokli viņa ir uztvērusi par to, kas tas arī īstenībā bija: par cīņas pieteikumu. Īsta sieviete — un Irēne Gerlaha, kaut gan Lote viņu necieš, ir īsta sieviete! — tā sevi neliks ilgi lūgties. Viņa pārzina savus ieročus. Viņa prot tos likt lietā. Viņa ap­zinās to iedarbību. Visas savas bultas viņa ir izšāvusi uz svār­stīgo mērķi, diriģenta mākslinieka sirdi. Visas bultas ir trā­pījušas centrā. Tās visas tagad ar savām atkarpēm stingri tu­ras vīrieša — mīļotā ienaidnieka sirdī. Viņš ir iedzīts strup­ceļā.

— Es gribu, lai tu kļūsti mana sieva, — viņš saka. Tas skan kā dusmīga pavēle.

Viņa glāsta tā matus, smaida un zobgalīgi ierunājas:

— Tad, mīlulīt, es rīt apģērbšu savu labāko kleitu un lūgšu no tavas meitas tavu roku.

Šoreiz atkal viena bulta ir iestrēgusi viņa sirdī. Un šī bulta ir saindēta.

Gabeles kungs zīmē Loti. Piepeši viņa rokas ar bloku un zīmuli nolaižas un viņš saka:

— Kas tev šodien kait, Luīziņ? Tu izskaties kā nomākusies diena!

Meitene smagi elpo, it kā uz krūtīm viņai būtu uzgāzts ve­zums akmeņu.

— Ak, nav jau nekas sevišķs!

— Vai tam ir sakars ar skolu?

Viņa papurina galvu.

— Tas nebūtu tik ļauni.

Gabeles kungs noliek bloku.

— Zini ko, mazā nelaimes čupiņa? Šodien beigsim! — Viņš pieceļas. — Ej pastaigājies. Tas novirza uz citām domām.

— Varbūt man paspēlēt klavieres?

— Vēl labāk! — viņš saka. — To es caur sienu dzirdu. Tad man arī kaut kas tiek.

Viņa tam pasniedz roku, pakniksē un aiziet.

Viņš domīgi nolūkojas mazajai pakaļ. Viņš zina, cik smagi rūpes var nospiest bērna sirdi. Gabeles kungs pats reiz bija bērns un pretēji vairumam pieaugušo nav to aizmirsis.

Kad no blakus dzīvokļa atskan klavieru plinkšķināšana, viņš samierināts pamāj ar galvu un sāk svilpot līdzi melodiju.

Tad viņš strauji norauj no molberta lakatu, paņem rokā paleti un otas, piemiegtām acīm aplūko savu darbu un sāk strā­dāt.

Ludvigs Palfija kungs ierodas Rotenturma ielā. Kāpnes viņam šķiet divtik augstas kā parasti. Viņš pakar mēteli un plat­mali uz drēbju pakaramā. Luīziņa spēlē klavieres? Nu tai vajadzēs pārtraukt un viņu kādu brīdi uzklausīt. Viņš nostiepj taisni žaketi, it kā būtu ieradies pie priekšniecības. Tad viņš atver istabas durvis.

Bērns paceļ acis no taustiņiem un uzsmaida tēvam.

— Tētiņ! Cik jauki! — Viņa nolec no klavieru ķebļa,

— Vai uzvārīt tev kafiju? — Viņa grib steigties uz virtuvi. Viņš to aiztur.

— Paldies, nē! — viņš saka. — Man ar tevi jārunā. Apsē­dies!

Viņa apsēžas lielajā, mīkstajā atzveltnes krēslā, kurā viņa izskatās tik maziņa kā lellīte, nogludina rūtainos svārciņus un gaidu pilna lūkojas augšup uz tēvu.

Viņš nervozi nokrekšķinās, paiet dažus soļus šurp un turp un beidzot paliek stāvot atzveltnes krēsla priekšā.

— Tātad, Luīziņ, — viņš iesāk, — runa ir par kādu sva­rīgu un nopietnu lietu. Kopš tavas mātes vairs... vairs nav, esmu bijis viens. Septiņus gadus. Protams, ne gluži viens, man jau biji tu. Un tu man arvien vēl esi!

Bērns viņu uzlūko lielām acīm.

«Cik muļķīgi es runāju!» vīrietis domā. Viņam ir briesmī­gas dusmas pašam uz sevi.

— Īsi un skaidri, — viņš saka. — Es vairs ilgāk negribu būt viens. Kaut kas mainīsies. Manā un līdz ar to arī tavā dzīvē.

Istabā ir gluži kluss.

Kāda muša sīkdama mēģina caur aizvērta loga rūti izlidot ārā. (Katrs cilvēks viņai varētu pateikt, ka tas ir gluži veltīgi un ka viņa vienīgi ielauzīs savu kukaiņa galvaskausu. Mušas nu reiz ir dumjas, bet cilvēki, vai tie ir gudri, ko?)

— Esmu nolēmis atkal precēties!

— Nē! — skaļi saka bērns. Tas skan kā kliedziens. Tad bērns klusu atkārto: — Lūdzu, nē, tētiņ, lūdzu, nē, lūdzu, lūdzu, nē!

— Tu jau Gerlahas jaunkundzi pazīsti. Viņai tu ļoti patīc. Un viņa tev būs laba māte. Tā kā tā būtu grūti un aplami au­dzināt tevi mājā bez saimnieces. — (Vai nav aizkustinoši? Vēl tikai trūka, ka viņš teiktu, ka grib precēties vienīgi tāpēc, lai bērnam beidzot atkal būtu māte!)

Lote nepārtraukti purina galvu un pie tam bez skaņas kus­tina lūpas. Kā automāts, kas nevar apstāties. Tas izskatās sa­traucoši. Tāpēc tēvs atkal ātri novēršas un saka:

— Jaunajos apstākļos tu iedzīvosies ātrāk, nekā tu domā. Ļaunas pamātes sastopamas vairs tikai pasakās. Tātad, Luīziņ, es zinu, ka varu uz tevi paļauties. Tu esi visprātīgākā nebēdnīte, kāda vien var būt. — Viņš palūkojas pulkstenī. — Tā. Tagad man jāiet. Ar Luzeru mēģināt «Rigoleto». — Un viņš jau ir pa durvīm ārā.

Meitene sēž kā apstulbusi.

Gaitenī Palfija kungs uzspiež savā mākslinieka galvā plat­mali. Istabā atskan kliedziens:

— Tētiņ! — Izklausās tā, it kā kāds slīktu.

«Dzīvojamā istabā nevar noslīkt,» domā Palfija kungs un aiziet. Viņam ļoti jāsteidzas. Jo viņam taču jāstrādā ar kamerdziedoni Luzeru.

Lote ir attapusies no apstulbuma. Arī izmisumā saglabājas un sevi attaisno viņas praktiskais prāts. Ko darīt? Jo ir skaidrs, ka kaut kas jādara. Nekad tētiņš nedrīkst precēt citu sievieti, nekad! Viņam taču ir sieva! Kaut arī tā vairs pie viņa nedzīvo. Nekad bērns necietīs jaunu māti, nekad! Viņai taču ir sava māte, viņas par visu vairāk mīļotā māmiņa!

Varbūt māmiņa varētu palīdzēt. Bet viņa to nedrīkst zināt, Viņa nedrīkst zināt abu bērnu lielo noslēpumu un jo sevišķi ne to, ka tēvs šo Gerlahas jaunkundzi grib ņemt par sievu!

Tādējādi paliek tikai viens ceļš. Un pa šo ceļu Lotiņai jāiet pašai.

Viņa paņem tālruņu grāmatu. Šķirsta to trīcošiem pirkstiem, «Gerlahs». Gerlahu nav sevišķi daudz. «Gerlahs Stefans, Vīnes viesnīcu sabiedrības ģenerāldirektors, Kobencla alejā 43.»

Tētiņš nesen stāstīja, ka Gerlahas jaunkundzes tēvam piederot restorāni un viesnīcas, arī «Imperiāls», kur viņi katru dienu ēd pusdienas. Kobencla aleja 43.

Pēc tam kad Rēzija ir izskaidrojusi, kā jābrauc uz Kobencla aleju, bērns uzliek cepuri, uzvelk mēteli un saka:

— Tagad es aizeju.

— Kas tev vajadzīgs Kobencla alejā? — Rēzija ziņkārīgi vaicā.

— Man ar kādu cilvēku jārunā.

— Bet atgriezies drīz.

Bērns pamāj ar galvu un dodas ceļā.

Kalpone ienāk Irēnes Gerlahas elegantajā istabā un smaida:

— Kāds bērns grib ar jums runāt, cienītā jaunkundz. Kāds mazs skuķēns.

Cienītā jaunkundze tieši nupat ir svaigi nolakojusi nagus un vicina plaukstas, lai laka ar gaisa plūsmu ātrāk nožūtu.

— Kāds mazs skuķēns?

— Viņu saucot — Luīze Palfija.

— Ā! — stiepti nosaka cienītā jaunkundze. — Uzved viņu augšā!

Istabene nozūd. Jaunā dāma pieceļas, pamet skatienu spo­gulī, un viņai jāpasmaida par savu saspringti nopietno sejas izteiksmi. «Luīze Millere nāk pie lēdijas Milfordes,» viņa uzjautrināta domā, jo ir ļoti izglītota.

Kad meitene ienāk istabā, Gerlahas jaunkundze kalponei pa­vēl:

— Uzvāri mums šokolādi! Un atnes pildītās vafeles! — Tad viņa mīlīgi pievēršas viešņai. — Cik jauki, ka tu mani apciemo! Te nu ir redzams, cik es esmu neuzmanīga. Jau sen man va­jadzēja tevi ielūgt. Vai tu neatģērbsies?

— Pateicos, — saka mazā. — Es nepalikšu ilgi.

— Tā? — Irēne Gerlaha it nemaz nezaudē savu laipni lab­vēlīgo sejas izteiksmi. — Bet atsēsties tev, cerams, būs laiks?

Meitene uzmetas uz krēsla malas un ne acu nenolaiž no dāmas.

Dāmai situācija sāk likties neciešami muļķīga. Taču viņa savaldas. Kā nekā šis un tas ir likts uz spēles. Uz spēles, kurā viņa grib uzvarēt un uzvarēs.

— Vai tu nejauši gāji garām?

— Nē, man jums kaut kas jāsaka.

Irēne Gerlaha apburoši smaida.

— Esmu pati uzmanība. Lūdzu!

Bērns noslīd no krēsla, nostājas istabas vidū un paskaidro:

— Tētiņš teica, ka jūs gribot viņu precēt.

— Vai tiešām tā viņš teica? — Gerlahas jaunkundze dzidri iesmejas. — Vai viņš drīzāk neteica, ka viņš grib mani pre­cēt? Bet tas jau nav svarīgi. Tātad, jā, Luīziņ, tavs tētis un es — mēs gribam apprecēties. Un tu un es — mēs noteikti labi sapratīsimies. Par to es esmu cieši pārliecināta. Tu ne? Pa­gaidi vien — kad mēs kādu laiku būsim nodzīvojušas kopā, mēs būsim labākās draudzenes. Mēs abas patiesi centīsimies. Uz to še mana roka!

Bērns kāpjas atpakaļ un nopietni saka!

— Jūs nedrīkstat precēt tētiņu!

Mazā noteikti iet par tālu.

— Un kādēļ gan ne?

— Tādēļ, ka jūs to nedrīkstat.

— Ne sevišķi izsmeļošs paskaidrojums, — Gerlahas Jaunkundze asi piebilst. Ar laipnību še neko nepanāks, — Tu gribi man aizliegt kļūt par tava tēva sievu?

— Jā!

— Tas nu ir kas nedzirdēts! — Jaunā dāma uztraucas. — Esmu spiesta tevi lūgt iet uz mājām. Un es vēl padomāšu, vai par šo dīvaino apciemojumu nepastāstīt tavam tēvam. Ja es neko nestāstīšu, tad tikai tāpēc, lai mūsu vēlākajai drau­dzībai, kurai es vēl arvien gribu ticēt, neliktu ceļā nopietnus šķēršļus. Uz redzēšanos!

Pie durvīm meitene vēlreiz pagriežas atpakaļ un saka!

— Lai paliek viss pa vecam! Lūdzu, lūdzu... Tad Ger­lahas jaunkundze ir viena.

Tam jādara gals. Precības jāpaātrina. Un jārūpējas par to, lai bērns tiktu ievietots internātā. Nekavējoties! Te var lī­dzēt tikai stingra audzināšana ārpus mājas.

— Kas jums vajadzīgs?

Kalpone stāv ar paplāti rokās.

— Es atnesu šokolādi un pildītās vafeles. Kur tad ir tā mazā meitenīte?

— Vācieties pie velna!

Tā kā diriģenta kungam ir jādiriģē opera, viņš nepārnāk vakariņās. Kā vienmēr tādās reizēs, Rēzija pasēž pie galda kopā ar meiteni,

— Tu šodien nekā neēd, — Rēzija pārmetoši piezīmē, — Un izskaties ļoti slikti, taisni bail skatīties. Kas tev kait?

Lote papurina galvu un klusē.

Saimniece satver bērna roku un izbijusies palaiž to vaļā.

— Tev taču ir drudzis! Tūlīt ej gultā! — Tad viņa elsdama pūzdama ienes pilnīgi apātisko radījumu bērnistabā, izģērbj un apgulda.

— Nekā nestāstīt tētiņam, — mazā murmina. Viņai klab zobi. Rēzija sakrauj spilvenus un pēļus citu uz cita. Tad viņa skrien pie telefona un zvana mājas ārstam Strobla kungam.

Vecais kungs apsola tūlīt ierasties. Viņš ir tikpat uztraukts, cik Rēzija. Viņa zvana uz Valsts operu.

— Labi! — viņai atbild. — Starpbrīdī mēs to diriģenta kungam pateiksim.

Rēzija atkal iedrāžas guļamistabā. Bērns mētā pa gaisu rokas un nesakarīgi, nesaprotami murmina. Segas, spilveni un pēļi guļ uz grīdas.

Kaut jel mājas ārsts atnāktu! Ko lai iesāk? Kompreses? Bel kādas? Aukstas? Karstas? Slapjas? Sausas?

Starpbrīdī diriģents Palfijs, tērpies frakā, sēž dziedātājas ģērbtuvē. Viņi iedzer pa malkam vīna un runā par teātri. Teāt­ra ļaudis vienmēr runā par teātri. Tas nu reiz tā ir. Klauvē.

— Iekšā!

Ienāk skatuves meistars.

— Beidzot es jūs atrodu, profesora kungs! — iesaucas ve­cais, uztrauktais vīrs. — Zvanīja no Rotenturma ielas. Meitas jaunkundze pēkšņi saslimusi. Tūlīt paziņots mājas ārstam Strobla kungam, un viņam jau droši vien jābūt pie slimnieces.

Diriģenta kungs izskatās bāls.

— Paldies tev, Herlička, — viņš klusu saka. Skatuves meis­tars aiziet.

— Cerams, nebūs nekas ļauns, — ieminas dziedātāja. — Vai mazajai masalas jau bijušas?

— Nē, — viņš atbild un piece]as. — Atvaino, Mici. — Kad durvis aiz viņa ir aizvērušās, viņš sāk skriet.

Viņš zvana.

— Hallo, Irēne!

— Jā, mīlulīt? Vai tad jau ir beigas? Es tik drīz vēl nebūšu saposusies.

Viņš steidzīgi paziņo, ko nupat dzirdējis. Tad viņš piebilst:

— Es baidos, ka mēs šodien nevarēsim satikties.

— Protams, ne. Cerams, nebūs nekas ļauns. Vai mazajai masalas jau bijušas?

— Nē, — viņš nepacietīgi atbild. — Es tev piezvanīšu rīt no rīta. — Tad viņš nokar klausuli.

Atskan zvans. Starpbrīdis beidzies. Opera un dzīve rit tālāk.

Beidzot opera ir galā. Rotenturma ielā diriģents drāžas pa kāpnēm augšā. Rēzija viņu ielaiž. Viņai vēl galvā cepure, jo viņa ir bijusi dežurējošā aptiekā.

Ārsts sēž pie gultas.

— Nu kā ir? — tēvs čukstus jautā.

— Ne visai labi, — atbild ārsts. — Bet jūs mierīgi varat runāt skaļi. Es viņai izdarīju iešļircinājumu.

Lotiņa guļ spilvenos sarkana kā vēzis un smagi elpo. Sejā viņai lasāmas ciešanas, it kā mākslīgais miegs, ko sagādājis vecais ārsts, viņai darītu sāpes.

— Masalas?

— Nekas tamlīdzīgs, — rūc ārsts.

Rēzija ienāk istabā un norij asaras.

— Nu, noņemiet taču beidzot cepuri! — diriģents nervozi saka.

— Ak jā, protams! Atvainojiet! — Viņa noņem cepuri un tur rokā.

Mājas ārsts abus jautājoši uzlūko.

— Bērns acīmredzot pārdzīvo kādu smagu garīgu krīzi, — viņš ieminas. — Jūs par to zināt? Nē? Vai jums vismaz ir kāda nojauta?

Rēzija saka:

— Es tiešām nezinu, vai tam ir kāds sakars, bet... Šodien pēcpusdienā viņa izgāja. Tāpēc ka viņai ar kādu vajadzēja ru­nāt. Un pirms aiziešanas viņa jautāja, kā vislabāk nokļūt Kobencla alejā.

— Kobencla alejā? — vaicā ārsts un paskatās uz diriģentu.

Palfijs ātri iziet blakus istabā un piezvana.

— Vai šodien pēcpusdienā Luīze bija pie tevis?

— Jā, — atsaucas sievietes balss. — Bet kāpēc viņa tev to stāsta?

Uz to viņš neatbild, bet jautā tālāk:

— Un ko viņa gribēja?

Gerlahas jaunkundze saīgusi iesmejas.

— To lai viņa pati tev pastāsta!

— Lūdzu, atbildi!

Laime, ka viņa neredz diriģenta seju!

— Taisnību sakot, viņa atnāca, lai man aizliegtu kļūt par tavu sievu, — Irēne aizkaitināta atbild.

Viņš kaut ko nomurmina un noliek klausuli.

— Kas tad viņai kait? — Gerlahas jaunkundze jautā. Tad viņa pamana, ka saruna pārtraukta. — Zvērēns tāds! — viņa pusbalsī saka. — Cīnās visiem līdzekļiem. Liekas gultā un tēlo slimu!

Ārsts atvadās un dod vēl dažus norādījumus. Diriģents viņu pie durvīm aiztur.

— Kas bērnam kait?

— Nervu drudzis. Es rīt no rīta atkal pienākšu. Ar labu nakti! — Diriģents ieiet bērnistabā, apsēžas pie gultas un sa­ka Rēzijai: — Jūs varat būt brīva! Ejiet gulēt!

— Bet ir taču labāk...

Viņš to uzlūko.

Viņa aiziet. Vēl arvien viņai rokā ir cepure.

Diriģents glāsta mazo, karsto sejiņu. Bērns drudža miegā satrūkstas un strauji pagriežas uz sāniem.

Tēvs pārlaiž skatienu istabai. Uz pults sēdekļa guļ sakra­vāta skolas soma. Turpat blakus sēž Kristele, lelle.

Nu viņš sēž tumsā un glāsta lelli kā bērnu. Tādu bērnu, kurš nebīstas no viņa rokas.