Emīls, Divas lotiņas un Citi

Piektā nodaļa Kāds bērns uz kofera. Vientuļie tēvoči «Imperiālā». Peperls un nemaldīgais dzīvnieku instinkts. «Luīze» jautā, vai viņa operā drīkst pamāt. Rēķināšanas kļūdas saimniecības grāmatā. Sērlija Temple nedrīkstēja noskatīties pat savas filmas. Diriģenta Palfija kunga sarežģītā dvēseles dzīve.

Minhene. Galvenā dzelzceļa stacija, sešpadsmitais perons. Lokomotīve ir apstājusies un kampj gaisu. Braucēju straumē izveidojušās atkalredzēšanās salas. Mazas meitenītes apskauj savus starojošos vecākus. Līksmi aizkustinošajā rosmē visi aiz­mirst, ka vēl atrodas tikai stacijā, nevis mājā.

Tomēr pamazām perons kļūst tukšs.

Un beidzot tur stāv vairs tikai viens vienīgs bērns ar bizī- tēm un matu lentēm. Līdz vakardienai meitenīte nēsāja cirtas. Līdz vakardienai tas vārds bija Luīze Palfija.

Mazā meitenīte galu gala apsēžas uz kofera un cieši sakož zobus. Svešas pilsētas stacijā gaidīt savu māti, kuru pazīst tikai no fotogrāfijas un kura ne­nāk, — tā nav nekāda bērnu spēle.

Luīzelote Palfija kun­dze, dzimusi Kernere, ku­ra kopš sešarpus gadiem (kopš izšķiršanās ar vīru) atkal saucas Luīzelote Ivcrnere, sakarā ar jaun-

ienākušo aktuālo materiā­lu ir aizkavēta «Minhenes Ilustrētā» žurnāla redak­cijā, kur viņa strādā par māksliniecisko redaktori.

Beidzot viņa ir sada­būjuši taksometru. Bei­dzot izcīnījusi perona bi­ļeti. Beidzot vienā skrieša­nā sasniegusi sešpadsmito peronu.

Perons ir tukšs. Nē! Pašā viņā galā kāds bērns sēž uz kofera! Jaunā sieviete joņo kā vie­sulis pa peronu uz priekšu.

Kādai mazai meitenītei, kas sēž uz kofera, trīc ceļi. Neapjaustas jūtas sagrābj bērna sirdi. Sī jaunā, laimē starojošā, šī patiesi esošā, virmo­jošā, dzīvības pilnā sieviete taču ir viņas māte!

— Māmiņ!

Luīze drāžas sievietei pretī un, pamezdama rokas gaisā, krīt viņai ap kaklu.

— Mana saimniecīte, — caur asarām čukst jaunā sieviete. — Beidzot, beidzot tu atkal esi pie manis!

Mazā bērna mute sirsnīgi skūpsta viņas glezno seju, mai­gās acis, lūpas, matus, eleganto cepurīti. Jā, arī cepurīti.

Vīnes viesnīcas «Imperiāls» restorānā, tāpat ari virtuvē valda patīkams satraukums. Pastāvīgo viesu un darbinieku mī­lule, operas diriģenta Palfija meita, ir atkal ieradusies!

Lote, piedodiet, Luīze sēž, kā visi to paraduši redzēt, pati savā krēslā ar abiem augstajiem spilveniem un varonīgi ēd pildītās pankūkas.

Pastāvīgie viesi viens pēc otra pienāk pie galda, noglauda mazās meitenes cirtas, maigi uzsit viņai uz pleca, pajautā, kā paticis vasaras nometnē, piebilst, i Vīnē pie tētiņa tomēr droši vien ir visjaukāk, uzliek uz galda visādas dāvanas: ce-

purnus, šokolādi, konfektes, krāsainos zīmuļus, jā, viens Izvelk no kabatas mazu, vecmodīgu rokdarbu kastīti un sam hIs paskaidro, ka tā viņam vēl esot no mirušās vecmāmiņas, tad viņi pamāj ar galvu diriģentam un dodas atpakaļ pie saviem galdiņiem. Šodien viņiem atkal reiz ēdiens labi garšos, iem vientuļajiem tēvočiem!

Bet vislabāk tas, protams, garšo diriģenta kungam pašam. Viņam, kas aizvien tik ļoti izjutis visu «īsto mākslinieku» vien­tulības nepieciešamību un savu bijušo laulību vienmēr uzska­tījis par nelaimīgu klupienu pilsoniskajā dzīvē, — viņam šo­dien ir pavisam nemākslinieciski silti un mājīgi ap sirdi. Un, kad meita, kautri smaidīdama, satver viņa roku, it kā baidī­damās, ka tēvs citādi varētu aizbēgt, diriģentam, kaut gan viņš ēd gaļu, nevis klimpas, kaklā iespiežas kamols!

Ak, un tur jau atkal iepeld viesmīlis Francis ar jaunu pan­kūku!

Lote purina cirtas.

— Es vairs nevaru, Franča kungs!

— Bet, Luīziņ! — pārmetoši iebilst viesmīlis. — Tā taču vēl ir tikai piektā!

Pēc tam kad Franča kungs mazliet apbēdināts ar piekto pankūku ir aizzēģelējis atpakaļ uz virtuvi, Lote saņem dūšu un saka:

— Vai zini ko, tētiņ, — no rītdienas es vienmēr ēdīšu to, ko tu ēd!

— Kā tad tā! — iesaucas diriģenta kungs. — Un ja nu es ēdīšu žāvētu gaļu? Tu ta­ču to nevari ciest. Tev jau no tās kļūst nelabi!

— Ja tu ēdīsi žāvētu gaļu, — viņa satriekta sa­ka, — es labprāt atkal ēdīšu pankūkas. — (Nav nemaz tik vienkārši būt savas pašas māsail)

Un tad?

Un tad ierodas mājas ārsts Strobls ar Peperlu, Peperls ir suns.

— Skaties, Peperl, —ārsts smaidīdams saka, — kas atkal ir atgriezies! Ej un pasaki Luīziņai labdien! — Peperls pavicina asti un teciņus dodas pie Palfija galda, lai Luīziņai, savai senajai draudzenītei, pateiktu labdien.

Se tev nu bija! Kad Peperls ir pienācis pie galda, viņš ap­osta mazo meiteni un, nepateicis labdien, steidzīgi aizcilpo at­pakaļ pie ārs|a kunga.

— Dumjš Ioops! — ārsts dusmīgi saka. — Nepazīst vairs savu labāko draudzenīti! Tikai tāpēc vien, ka viņa dažas nedē­ļas pabijusi uz laukiem! Un ļaudis vienmēr gudri runā par dzīvnieku nemaldīgo instinktu! — Bet Lotiņa pie sevis nodomā: «Labi, ka ārsti nav tik saprātīgi kā Peperls.»

Diriģenta kungs un viņa meita, apkrāvušies ar pastāvīgo viesu dāvanām, koferi, lelli un peldu somu, ir ieradušies mājās Rotenturma ielā. Un Rēzija, Palfija saimniecības vadītāja, ne­var vien norimt aiz atkalredzēšanās priekiem. Bet Lote no Luī­zes zina, ka Rēzija ir viltīga kā lapsa un viņas izdarības ir visīstākais teātris. Tēvs, protams, neko nemana. Vīrieši nekad neko nemana.

Viņš izzvejo no kabatas portfeļa biļeti, iedod to meitai un saka:

— Šovakar es diriģēšu Humperdinka «Ansīti un Grietiņu»! Rēzija tevi aizvedīs uz teātri un pēc izrādes aizies tev atkal pakaļ.

— O! — Lote staro. — Vai es tevi no savas vietas varēšu redzēt?

— Zināms.

— Un vai tu dažreiz paskatīsies uz mani?

— Nu pats par sevi saprotams!

— Un vai es drīkstēšu tev mazliet pamāt, kad tu skatīsies?

— Es pat pamāšu pretī, Luīziņ!

Tad zvana telefons. Otrā galā runā sievietes balss. Tēvs atbild īsi. Bet, tiklīdz viņš nolicis klausuli, viņam tomēr ļoti jāsteidzas. Vēl pāris stundu viņam jābūt vienam, jā, un jā­komponē. Jo galu galā viņš nav tikai diriģents vien, bet arī komponists. Un mājā komponēt viņš nu reiz nevar. Nē, šim nolūkam viņam ir studija Kerntnera bulvārī. Tatad …

— Uz redzēšanos rīt pusdienas laikā «Imperiālā»!

— Un es drīkstu tev operā pa­māt, tētiņ?

— Zināms, bērns. Kāpēc gan ne?

Skūpsts uz nopietnās bērna pie­res! Cepure uz stūrainās mākslinieka galvas! Durvis aizcērtas!

Mazā meitene lēni pieiet pie loga un norūpējusies domā par dzīvi. Mā­te nedrīkst mājā strādāt. Tēvs nevar mājā strādāt.

Ar vecākiem ir grūti!

Bet, tā kā māte Loti ir audzinā­jusi par nosvērtu un praktisku cilvē­ciņu, viņa drīz vien met domāšanu pie malas, apbruņojas ar piezīmju burtnīcu un sāk pēc Luīzes norādīju­miem sistemātiski, istabu pēc istabas, izpētīt skaisto vecvīniešu dzīvokli.

Pēc tam kad pētnieciskais gā­jiens ir galā, viņa pēc sena para­duma nosēžas pie virtuves galda un uz tā nomestajā saimniecības grāmatā pārrēķina pēc kārtas visas izdevumu ailes,

Pie tam viņai duras acīs divas īpatnības. Pirmkārt, Rēzija, saimniecības vadītāja, gandrīz katrā lappusē ir kļūdījusies. Un, otrkārt, katru reizi tas noticis Rēzijai par labu.

— Ko tad tas nozīmē? — Virtuves durvīs parādās Rēzija.

— Es tavā grāmatā pārrēķināju izdevumus, — Lote klusu, bet noteikti saka.

— Kas tā būs par jaunu modi? — dusmīgi vaicāja Rēzija. — Rēķini skolā, kur tas piederas!

— Es tagad vienmēr tevi pārbaudīšu, — bērns laipni pa­skaidro un nolec no virtuves krēsla. — «Mēs mācāmies skolā, bet ne skolai,» skolotāja sacīja. — To teikusi, Lote lepni iziet pa durvīm. Rēzija apjukusi blenž nqpakaļus.

Cienījamās mazākās un lielākās lasītājas un lasītāji! Ta­gad, man šķiet, pienācis laiks mazliet pastāstīt jums par Luī­zes un Lotes vecākiem, it sevišķi par to, kas viņus savā laikā

noveda līdz laulības šķiršanai. Ja šajā vietā grāmatā kāds pieaugušais paska­tītos jums pār plecu un iesauktos: «Kas tas par cilvēku! Kā gan viņš iedroši- I nās stāstīt bērniem tādas lietas!» —• tad izlasiet viņam priekšā sekojošo:

«Kad Šērlija Temple bija maza sep­tiņus astoņus gadus veca meitenīte, viņa jau bija visā pasaulē slavena ki­nozvaigzne un kino producenti ar viņu pelnīja miljoniem dolāru. Bet, kad Šēr­lija ar savu māti gribēja aiziet uz kino un noskatīties kādu Sērlijas Temples filmu, viņu nelaida iekšā. Viņa vēl bija par jaunu. Tas bija noliegts. Viņa tikai drīkstēja filmēties. To viņai atļāva. Sim nolūkam viņa bija pietiekoši veca.»

Ja pieaugušais, kas lūkojas jums pār plecu, nav sapratis Sērlijas Temples piemēru — tā kopsakaru ar Luīzes un Lotes vecākiem un viņu šķiršanos —, tad nododiet viņam no manis sirsnīgu sveicienu un paziņojiet, ka es viņam lieku teikt: pa­saulē ir ļoti daudz šķirtu vecāku un ļoti daudz bērnu, kas no tā cieš. Un ir daudz citu bērnu, kas cieš no tā, ka vecākf nešķiras! Bet, ja no bērniem prasa, lai viņi šādu stāvokli pa­ciestu, tad nedrīkst ar viņiem par to vienkāršā un saprotamā valodā nepārrunāt!

Tātad diriģents Ludvigs Palfija kungs ir mākslinieks, un mākslinieki, kā zināms, ir dīvaini ļaudis. Viņš gan nenēsā ce­puri ar platām malām un plīvojošas kaklasaites, tieši otrādi, viņš ir ģērbies pavisam pieklājīgi, tīri un gandrīz eleganti.

Bet viņa dvēseles dzīve! Tā ir sarežģīta. O! Viņa dvēseles dzīve — tādu var pameklēt! Kad viņam ir kāda muzikāla ideja, tad, lai to pierakstītu un mūzikā izteiktu, viņam tūlīt uz vie­tas jāpaliek vienam. Un gadās, ka šāda ideja rodas kādās lie­lās viesībās. «Kur palicis Palfijs?» mājastēvs tad jautā. Un kāds atbild: «Viņam droši vien atkal kas iešāvies prātā!» Mā­jastēvs saldskābi pasmaida, bet pie sevis nodomā: «Ir gan auša! Nevar taču ar katru iedomu skriet projām!» Diriģents Palfijs tomēr var!

Viņš aizskrēja projām arī pats no sava dzīvokļa toreiz, kad

vel bija precējies, gluži jauns, iemīlējies, godkārīgs, bezgal, laimīgs un neprātīgs — viss vienā personā.

Un, kad dzīvoklī dienu un nakti brēca mazie dvīnīši un Vī­nes filharmonijas mākslinieki pirmo reizi iestudēja viņa Pirmo klavierkoncertu, viņš atsūtīja pēc flīģeļa un lika to aizvest uz studiju Kerntnera bulvārī, ko viņš savā mākslinieka izmisumā bija noīrējis!

Un, tā kā viņam toreiz bija ļoti daudz ideju, viņš vairs' tikai retumis atnāca pie savas jaunās sievas un raudošajiem dvīņiem.

Luīzelote Palfija, dzimusi Kernere, tikko divdesmit gadus veca, par to nepavisam nepriecājās. Un, kad līdz viņas tikko divdesmit gadus vecajām ausīm nonāca ziņas, ka vīra kungs savā studijā ne tikai raksta notis, bet arī ar operdziedātājām, kurām viņš ļoti patīk, iestudē lomas, viņa sašutumā iesniedza laulības šķiršanas pieprasījumu.

Tagad diriģentam, kas tik ļoti rūpējās par savu radošo vientulību, bija viss, ko viņš gribēja. Nu viņš varēja būt viens, cik ilgi vien patīk. Pēc šķiršanās pie viņa palikušo dvīnīti Ro- tenturma ielā audzināja krietna aukle. Par viņu pašu Kerntnera bulvāra studijā, kā viņš tik karsti bija vēlējies, neviens ne­interesējās.

Bet tas nu viņam pēkšņi arī vairs nebija pa prātam. Ak, šie mākslinieki! Viņi patiesi nezina, ko grib! Tomēr viņš čakli komponēja un diriģēja un kļuva gadu no gada slavenāks. Bez tam, kad viņam viss apnika, viņš taču varēja aiziet uz otro māju un parotaļāties ar Luīzi, savu meitiņu.

Ikreiz, kad Minhenē notika koncerts, kurā atskaņoja jau­nus Ludviga Palfija darbus, Luīzelote Kernere nopirka sev biļeti, sēdēja tad ar nodurtu galvu vienā no pēdējām, lētajām rindām un saklausīja sava šķirtā vīra mūzikā, ka viņš nav kļu­vis laimīgs. Par spīti saviem panākumiem. Un par spīti savai vienatnei.