Emīls, Divas lotiņas un Citi

Devītā nodaļa Gasta kundze piedzīvo vilšanos

Kad Antons savā skolas somā meklēja dzīvokļa atslēgu, lai atslēgtu durvis, tās atvērās pašas no sevis, un viņa priekšā stāvēja māte.

— Labdien, manu zēn, — viņa sacīja un smaidīja.

— Labdien, — viņš apmulsis atbildēja. Tad viņš uzdroši­nājās aiz prieka palēkties, apskāva māti un teica: — Es esmu tik priecīgs, ka tu atkal esi vesela. — Viņi abi iegāja dzīvojamā istabā. Antons apsēdās uz dīvāna un apbrīnoja katru mātes soli.

— Mazliet nogurstu, — viņa paskaidroja un piekususi ap­sēdās dēlam blakus. — Kā veicās skolā?

— Naumaņu Rihards ģeogrāfijas stundā sacīja, ka Indijā dzīvojot indiāņi. Šausmas, kas tas par stulbu cilvēku. Un Smies ieknieba Pramanam, un Pramans izlēca no sola, un Bremzera kungs jautāja, kas tur notiek. Un Pramans teica, ka viņam esot kāda blusa, varbūt pat divas. Un tad Smies pielēca kājās un iesaucās, ka viņš nedrīkstot sēdēt blakus tādiem zēniem, kam esot blusas. Viņa vecāki to neļaujot. Mēs nosmējāmies līki. — Antons māksloti iesmējās, tad vēlreiz. Tad viņš jautā­ja: — Tev šodien joki nepatīk?

— Stāsti vien mierīgi tālāk, — māte sacīja.

Antons atspieda galvu pret dīvāna atzveltni un izstiepa kājas.

— Bremzera kungs pēdējā stundā bija ļoti laipns pret mani un vēlējās, lai es viņu apciemojot, ja man esot laiks. — Pēkšņi viņš satrūkās: — Ak, es miegamice! Man taču jāvāra! — Māte viņu aizturēja un norādīja uz galdu. Uz tā jau bija nolikti šķīvji un liela, kūpoša bļoda.

Zirņi ar desiņām? — Antons jautāja. Māte apstiprinoši

pamāja ar galvu, tad abi apsēdās un sāka ēst. Antons ēda dū­šīgi. Kad šķīvis bija iztukšots, māte viņam uzlika vēl. Viņš bija sajūsmināts. Bet tagad viņš pamanīja, ka māte savai porcijai nebija pat pieskārusies. Nu arī Antonam vairs negaršoja. Bē­dīgs viņš maisīja zupu un zvejoja desas gabaliņus. Klusums kā draudoša migla nolaidās pār istabu.

Beidzot viņš vairs neizturēja.

— Māmiņ, vai es neesmu bijis paklausīgs? Ja nu kādreiz pašam nemanot… Vai varbūt naudas dēļ? Bez tām desiņām īstenībā varēja iztikt.

Viņš maigi uzlika uz mātes rokas savējo.

Māte ātri izgāja ar traukiem virtuvē. Tad viņa ienāca atkal un sacīja:

— Sāc nu mācīties. Es tūlīt nākšu. — Antons sēdēja uz krēsla un purināja galvu. Ko gan viņš bija nogrēkojies? No­klaudzēja gaiteņa durvis. Viņš atvēra logu, nosēdās uz palo­dzes un izliecās laukā. Pagāja labs brīdis, kamēr māte iznāca laukā no mājas. Viņa gāja sīkiem soļiem. Steiga viņu nogurdi­nāja. Viņa devās pa Artilērijas ielu uz leju un tad pagriezās ap stūri.

Noskumis Antons apsēdās pie galda, paņēma skolas somu un tinti un sāka košļāt spalvaskātu.

Beidzot māte atkal atgriezās. Viņa bija nopirkusi mazu puķu pušķīti, atnesa ūdeni, ielika puķes ziliraibā vāzē, sakārtoja la­pas, tad aizvēra logu un, uzgriezusi Antonam muguru, palika pie tā stāvam un klusēja.

— Skaistas puķes, — viņš sacīja, rokas sakrustojis, un tikko varēja elpot. — Gaiļbiksītes, vai?

Māte stāvēja istabā kā svešs cilvēks. Viņa skatījās ārā pa logu un raustīja plecus. Vislabāk viņš būtu pieskrējis mātei klāt. Bet viņš tikai mazliet pacēlās no krēsla un lūdza:

— Saki taču kādu vārdu! — Viņa balss skanēja kā aizsma­kusi, un varbūt viņa to arī nedzirdēja.

Un tad viņa jautāja nepagriezdamās:

— Kāds šodien ir datums?

Viņš gan brīnījās un, lai viņu vēl vairāk nenokaitinātu, pie­skrēja pie sienas kalendāra un skaļi lasīja:

— Devītais aprīlis.

— Devītais aprīlis, — viņa atkārtoja un piespieda kabatas lakatiņu pie mutes.

Un pēkšņi viņš saprata, kas bija noticis! Mātei šodien dzim­šanas diena. Un viņš to bija aizmirsis!

Antons atkrita krēslā un trīcēja. Viņš aizvēra acis, un viņa karstākā vēlēšanās bija ielīst kaut vai zemē. Tad tāpēc viņa šo­dien bija piecēlusies. Un tāpēc viņa bija izvārījusi zirņus ar de­siņām. Viņai pašai bija sev jānopērk puķu pušķītis! Nu viņa stāvēja pie loga aizmirsta. Viņš pat neuzdrīkstējās pieiet tu­vāk un noglāstīt viņu. Jo viņa to nevarēja viņam piedot. Kaut viņš vismaz zinātu, kā uz ātru roku var saslimt. Tad māte, pro­tams, pienāktu pie viņa gultas — un viss būtu atkal labi. Viņš piecēlās un gāja uz durvīm. Tur viņš vēlreiz atgriezās un lū­dzoši jautāja:

— Vai tu sauci, māmuļ?

Bet viņa, atspiedusies pret logu, stāvēja klusi un nekustīgi.

Viņš izgāja ārā, virtuvē apsēdās pie pavarda un gaidīja, kad sāks birt asaras. Bet asaras nebira. Tikai reizēm viņš nodrebinājās, it kā kāds viņu turētu aiz apkakles.

Tad viņš sameklēja tušas kārbiņu un izņēma vienu marku. Jā, tam nu vairs nebija nekādas nozīmes. Marku viņš iebāza kabatā. Vai tomēr nevajadzētu noskriet lejā un kaut ko atnest? Viņš jau dāvanu varētu iemest vēstuļu kastītē un pats aizskriet. Un nekad vairs neatgriezties! Šokolādi tik viegli varēja iebāzt pa vēstuļu kastītes spraugu un apsveikumu kartīti klāt. «No tava dziļi nelaimīgā dēla Antona,» viņš apakšā parakstītos. Tā mātei paliktu no viņa vismaz laba piemiņa.

Uz pirkstgaliem viņš izzagās no virtuves, izgāja cauri gai­tenim, piesardzīgi atvēra gaiteņa durvis, izlavījās ārā un kā zaglis aizvēra durvis.

Māte vēl ilgi stāvēja pie loga un raudzījās ārā, it kā tur būtu izlikta visa viņas trūcīgā un drūmā dzīve. Viņa zināja tikai bēdas, tikai slimības un rūpes. Kā zēns varēja aizmirst viņas dzimšanas dienu! Arī viņš tai pamazām zuda — tāpat kā viss pārējais, un līdz ar to zuda viņas dzīves vienīgais saturs. Pēc operācijas viņa domāja: «Man jādzīvo, kas notiks ar An­tonu, ja es tagad nomiršu?» Un nu viņš bija aizmirsis viņas dzimšanas dienu!

Beidzot viņai kļuva mazā puišeļa žēl. Kur gan viņš varēja būt? Savu aizmāršību viņš jau bija nožēlojis. «Vai tu sauci, māmuļ?» viņš vēl bija jautājis, iekams nobēdājies atstāja is­tabu. Viņa nedrīkstēja būt barga. Viņš tik ļoti bija nobijies. Viņa nedrīkstēja būt tik stingra, viņas dēļ viņš pēdējās nedēļās bija daudz izcietis. Sākumā viņš katru dienu viņu slimnīcā ap­ciemoja. Viņam bija jāiet uz pilsētas ēdināšanas punktu, un dzīvoklī viņš bija gluži viens dienu un nakti. Tad viņa pār­brauca mājās. Jau četrpadsmit dienas viņa gulēja gultā, un zēns vārīja ēdienus un gāja iepirkties, un pāris reižu ar slapju lupatu bija pat uzmazgājis grīdu.

Māte sāka dēlu meklēt. Viņa iegāja guļamistabā. Iegāja virtuvē. Paskatījās pat tualetes telpā. Viņa ieslēdza gaitenī gaismu un paskatījās aiz skapjiem.

— Anton! — viņa sauca. — Nāc, manu zēn, es vairs nedus­mojos! Anton!

Viņa sauca gan skaļi, gan klusi, gan maigi. Dzīvoklī zēna nebija. Kaut kur aizskrējis. Sirds kļuva nemierīga. Māte lū­dzoši sauca tā vārdu. Viņš bija prom.

Viņš bija prom! Tad viņa atrāva dzīvokļa durvis un skrēja pa kāpnēm lejā meklēt savu zēnu.

Devītās pārdomās vesta PAR PASSAVALDĪSANOS

Kā jums Antons patīk? Man viņš ļoti patīk. Bet tā aizskriet projām un pamest māti vienu, tas man, atklāti sakot, diez kā nepatīk. Kas notiktu, ja katrs, kas izdarījis kaut ko nepareizi, skrietu projām? Grūti pat iedomāties. Galvu nedrīkst zaudēt, vajag turēt drošu prātu!

Vai arī cits gadījums. Kāds puika dabūjis sliktu liecību, skolotājs vecākiem atsūtījis vēstuli vai ari, teiksim, kāds bērns mājās nejauši sasitis dārgu vāzi, cik bieži tad dzird runājam: «Aiz bailēm no soda aizbēdzis. Nav nekur atrodams. Vecāki sagatavojušies uz visļaunāko.»

Nē, draugi, tā neiet. Ja kaut kas izdarīts, tad jāsaņemas un jāizrunājas. Un, ja kādam ir tik ļoti lielas bailes no soda, tad par to, laipni lūdzu, padomājiet iepriekš.

Pašsavaldīšanās ir svarīga un vērtīga īpašība. Un galve­nais, kas būtu vērā ņemams, — pašsavaldīšanos var iemācīties.

Aleksandrs Lielais, lai izvairītos no pārsteidzīga soļa, katr­reiz, pirms pieņēma kādu lēmumu, skaitīja līdz trīsdesmit. Nu, lūk, brīnišķīga recepte. Vajadzības gadījumā dariet tāpat.

Vēl labāk būs, ja skaitīsiet līdz sešdesmit.