Emīls, Divas lotiņas un Citi

Divpadsmita nodaļa Gravundera kungs brīnās. Direktora Ķiliāna jocīgais stāsts. Luiziņas un Lotiņas precibu plāni, tMinhenes Ilustrētā» titul­lapa. Jauna plāksnīte pie kādām vecām durvīm.

Bērnu smiekli un kāda bērnu dziesma.

Benno Gravundera kungs, vecs, pieredzējis Vīnes pirmā ie­cirkņa dzimtsarakstu nodaļas darbinieks, slēdz kādas laulības, kas viņu, par spīti visai pieredzei, tomēr brīžiem it kā izsit no sliedēm. Līgava ir līgavaiņa šķirtā sieva. Abas viena otrai bries­mīgi līdzīgās desmitgadīgās meitenes ir līgavas un līgavaiņa bērni. Viens laulību liecinieks, kāds gleznotājs, vārdā Antons Gabele, ir bez kaklasaites. Toties otrajam lieciniekam, kādam padomniekam profesoram doktoram Stroblam, ir suns! Un suns priekšistaba, kur tam īstenībā bija jāpaliek, sataisīja tādu traci, ka vajadzēja viņu vest iekšā un atļaut viņam piedalīties lau­lībās! Suns par laulību liecinieku!

Nē, tas ir kas nedzirdēts!

Lotiņa un Luīze godbijīgi sēž savos krēslos un ir laimīgas kā pasakā. Un viņas ir ne tikai laimīgas, bet arī lepnas, varen lepnas. Jo pašas ir šīs brīnišķīgās, neaptveramās laimes vaini­nieces. Kas gan būtu noticis ar nabaga vecākiem, ja nebūtu bi­juši bērni, ko?

Redziet, kā! Un nebija jau tas arī tik viegli — visā slepe­nībā tēlot likteni! Piedzīvojumi, asaras, bailes, izmisums, sli­mība — nekas viņām netika aiztaupīts, itin nekas! …

Pēc laulību ceremonijas Gabeles kungs sačukstas ar Palfija kungu. Pēc tam abi mākslinieki slepeni samirkšķinās. Bet, par ko viņi sačukstas un samirkšķinās, to zina tikai viņi paši un neviens cits.

K' i ncia kundze, šķirtene Palfija, jaunlaulātā Palfija, savu veco un jauno kungu un pavēlnieku dzirdēja tikai nomurmi­

nām: «Vēl par agru?» Tad, pagriezies pret sievu, viņš vienkārši turpina:

— Man ir laba ideja. Zini ko? Mēs vispirms aiz­brauksim uz skolu un pie­teiksim Loti.

— Loti? Bet Lote jau nedēļām ilgi… Piedod, tev, protams, taisnība!

Diriģenta kungs maigi uzlūko diriģenta kundzi.

— Es domāju gan.

Kiliāna kungs, meiteņu skolas direktors, ir patiesi izbrīnījies, kad diriģents Palfijs ar sievu piesaka otru meitu, kura uz mata līdzinās pirmajai. Bet kā vecs skolotājs viņš ir pieredzējis daudz ko tādu, kas nav bijis mazāk dīvains, un tā galu galā viņš atkal atgūst mieru.

Pēc tam kad jaunā skolniece pēc visiem likumiem ir ievesta lielā grāmatā, viņš omulīgi atlaižas rakstāmgalda krēslā un saka:

— Kā jauns palīgskolotājs es reiz kaut ko piedzīvoju, tas

man jums un abām meite­nītēm jāpastāsta! Ap liel­dienām manā klasē iera­dās jauns zēns. Kāds na­badzīgs zēns, bet ļoti kār­tīgs un, kā es drīz vien ievēroju, ļoti uzcītīgs. Mā­cības viņam veicās labi. Aritmētikā īsā laikā viņš pat bija par visiem labā­kais. Tas ir: ne vienmēr! Sākumā es pie sevis prā­toju: «Kas zina, kāds gan

tam iemesls!» Bet vēlāk nodomāju: «Tas taču savādi! Daž­reiz viņš rēķina kā pa diedziņu un neielaiž nevienu vienīgu kļūdu, citas reizes viņam iet gausāk un bez tam ar kļūdām!»

Skolas direktora kungs uz brīdi apklust un labsirdīgi pa­mirkšķina Luīzei un Lotei.

— Beidzot es izgudroju īpašu metodi. Piezīmju grāmatiņā es atzīmēju, kad zēns bija rēķinājis labi un kad slikti. Un te nu atklājās kaut kas pavisam traks. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās viņš rēķināja labi, otrdienās, ceturtdienās un sest­dienās — slikti.

— Nē, tas nu ir gan kaut kas! — Palfija kungs saka. Un abas mazās meitenes ziņkārīgi grozās savos krēslos.

— Sešas nedēļas es to vēroju. Nekad tas nemainījās. Pirm­dienās, trešdienās, piektdienās — labi! Otrdienās, ceturtdienās, sestdienās — slikti! Kādu vakaru es devos pie vecākiem uz māju un pastāstīju viņiem savu mīklaino novērojumu. Viņi ska­tījās viens uz otru — pa pusei apjukuši, pa pusei uzjautrināti, un tad vīrs teica: «Tas, ko skolotāja kungs novērojis, ir pa da­ļai taisnība.» Tad viņš ar diviem pirkstiem pasvilpa. Un tūlīt no blakusistabas izskrēja divi zēni. Divi viena auguma un arī citādi pilnīgi vienādi zēni. «Viņi ir dvīņi,» ierunājās sieva. «Zeps ir labais rēķinātājs, Tonijs ir tas otrs!» Kad es biju kaut cik attapies, es jautāju: «Ja, miļie cilvēki, kāpēc tad jūs abus ne­sūtāt skolā?» Un tēvs man atbldēja: «Mēs esam trūcīgi, sko­lotāja kungs. Zēniem par abiem ir tikai viens labs uzvalks.»

Palfiju laulātais pāris smejas. Kiliāna kungs smaida. Luī­ziņa iesaucas:

— Tā tik ir ideja! Tā mēs arī darīsim!

Kiliāna kungs padraud ar pirkstu.

— Pamēģiniet tikai. — Gestneres jaunkundzei un Brukbau­ras jaunkundzei jau tāpat būs pietiekami grūti jūs vienu no ot­ras atšķirt.

— It īpaši, — sajūsmināta piebilst Luīze, — kad mēs vie­nādi sakārtosim matus un samainīsimies vietām.

Direktors sasit virs galvas plaukstas un vispār izliekas, it ka būtu tuvu izmisumam.

Briesmīgi! — viņš saka. — Un kā tas vēl būs kādreiz vēlāk, kad jūs būsiet jaunas dāmas un kāds jūs gribēs precēt?

— Ta kā mēs izskatāmies vienādas, — domīgi ieminas Lo­tiņa, — mēs iepatiksimies vienam un tam pašam vīrietim!

— Un ari mums noteikti patiks viens un tas pats! — iesau­cas Luīze. — Tad mēs gluži vienkārši precēsim viņu abas! Tā būs vislabāk! Pirmdienās, trešdienās un piektdienās es būšu viņa sieva. Un otrdienās, ceturtdienās un sestdienās būs Loti­ņas kārta!

— Un, ja gadījumā viņš jums neliks rēķināt, viņš vispār ne­manīs, ka viņam ir divas sievas, — diriģenta kungs smieda­mies saka.

Direktors Kiliāna kungs pieceļas.

— Nabadziņš, — viņš līdzjūtīgi piebilst.

Palfija kundze smaida.

— Viens labums tādam sadalījumam tomēr ir! Svētdienās viņš būs brīvs!

Kad jaunizceptais, pareizāk, atkalizceptais laulātais pāris ar dvīņiem iet pāri skolas pagalmam, ir tieši brokastu starp­brīdis. Drūzmējas un grūstās simtiem mazu meiteņu. Luīze un Lote tiek neticīgi apbrīnotas.

Beidzot Trūdai izdodas izspiesties līdz dvīņiem. Smagi elpo­dama, viņa skatās no vienas uz otru.

— Kas tad tas! — viņa saka. Tad viņa aizvainota griežas pie Luīzes: — Vispirms tu man aizliedz še skolā par to runāt, un tagad jūs gluži vienkārši ierodaties!

— Es tev to aizliedzu, — izlabo Lote.

— Tagad tu to mierīgi vari pastāstīt visiem, — Luīze laipni paziņo. — No rītdienas mēs nāksim abas!

Tad Palfija kungs kā ledlauzis spiežas cauri pūlim un izvada savu ģimeni pa skolas vārtiem ārā. Bet Trūda pa to laiku kļūst par vispārējās ziņkāres upuri. Viņa tiek uzstumta pīlādža kokā. Seit no augšas viņa pastāsta ziņkārīgajam mei­teņu pūlim visu, ko zina.

Zvans. Starpbrīdis beidzies. Vismaz tā vajadzētu domāt.

Skolotājas ieiet klasēs. Klases ir tukšas. Skolotājas pieiet pie logiem un sašutušas raugās lejup skolas pagalmā. Skolas pagalms ir pārpildīts. Skolotājas ielaužas direktora kabinetā, lai visas kopā sūdzētos.

— Atsēdieties, cienītās dāmas! — viņš saka. — Skolas ap­kalpotājs man nupat ienesa «Minhenes Ilustrētā» jauno nu­

muru. Titullapa var ļoti interesēt mūsu skolu. Vai es drīkstu lūgt, Brukbauras jaunkundze? — Viņš tai pasniedz žurnālu.

Un nu arī skolotājas, tāpat kā mazās meitenes skolas pa­galmā, aizmirst, ka starpbrīdis jau sen beidzies.

Irēne Gerlahas jaunkundze eleganta kā vienmēr stāv operas tuvumā un samulsusi skatās «Minhenes Ilustrētā» titullapā, uz kuras redzamas divas mazas meitenītes ar biželēm. Kad viņa paceļ uz augšu acis, viņa raugās vēl ciešāk. Jo ielu krusto­jumā pietur taksometrs un taksometrā sēž divas mazas meite­nītes ar kādu kungu, ko viņa ir labi pazinusi, un kādu dāmu, ar kuru viņa nekad negribētu iepazīties.

Lote iekniebj māsai.

— Tā, lūk, tur!

— Au-a! Kas tad?

Lote tik tikko dzirdami čukst:

— Gerlahas jaunkundze!

— Kur?

— Pa labi! Tā ar to lielo cepuri. Un ar laikrakstu rokā! — Luīze pašķielē uz eleganto dāmu. Vismīļāk viņa tai triumfējoši parādītu mēli.

— Kas jums abām ir?

Sasodīts — nu māmiņa tomēr kaut ko ir pamanījusi!

Te, par laimi, no automobiļa, kas gaida blakus taksomet­ram, izliecas kāda cienījama veca dāma. Viņa sniedz māmiņai ilustrētu žurnālu un smaidīdama saka:

— Vai drīkstu jums pasniegt piemērotu dāvanu?

Palfija kundze paņem «Ilustrēto», ierauga titulbildi, smai­dot pateicas un sniedz žurnālu savam vīram.

Automobiļi snk kustēties. Veca daina atvadoties māj.

Bērni uzrāpjas uz sēdekļa blakus tētiņam un apbrīno titul­bildi.

— Ak, šis Eipeldauera kungs! — izsaucas Luīze. — Mūs tā iegāzt!

— Mēs taču domājām, ka esam saplēsušas visus fotouzņē­mumus! — saka Lote.

— Viņam taču ir negatīvi! — māmiņa paskaidro. — Tā viņš vēl var nokopēt simtiem bilžu.

— Cik labi, ka viņš jūs piešmauca, — tēvs spriež. — Bez

viņa māmiņa nekad nebūtu uzzinājusi jūsu noslēpumu. Un bez viņa šodien nebūtu kāzu.

Luīze pēkšņi apgriežas un palūkojas atpakaļ uz operu. Bet no Gerlahas jaunkundzes nav vairs ne vēsts.

Lote māmiņai saka:

— Mēs uzrakstīsim Eipeldauera kungam vēstuli un pateik­simies viņam.

Atkalizceptais jaunais pāris ar dvīņiem kāpj augšā pa kāp­nēm Rotenturma ielā. Atvērtajās durvīs jau gaida Rēzija savā svētdienas tērpā, smaida pār visu plato zemnieces ģīmi un pa­sniedz jaunajai sievai lielu puķu pušķi.

— Es jums ļoti pateicos, Rēzij, — jaunā sieva saka. — Un es priecājos, ka jūs gribat pie mums palikt!

Rēzija pamāj ar galvu kā lelle no leļļu teātra, tikpat ener­ģiski un tikpat stīvi. Tad viņa stomīdamās paskaidro:

— Man jau vajadzēja atpakaļ uz mājām. Pie tēva kunga. Bet man Lotiņas jaunkundzīte tik dikti mīļa!

Diriģenta kungs smejas: — Pret mums trim pārējiem jūs sevišķi pieklājīga neesat, Rēzij!

Rēzija bezpalīdzīgi parausta plecus.

Bet Palfija kundze izlīdzinoši iejaucas.

— Mēs taču nevaram mūžīgi stāvēt kāpņu telpā!

— Laipni lūdzu! — Rēzija atrauj durvis.

— Vienu acumirkli! — diriģenta kungs omulīgi saka. — Man vispirms jāieiet otrajā dzīvoklī!

Visi, izņemot viņu pašu, sastingst. Jau kāzu dienā viņš atkal grib iet uz studiju Kerntnera bulvārī! (Nē, Rēzija gan nemaz nesastingst. Viņa drīzāk klusu pie sevis smejas!)

Palfija kungs pieiet pie Gabeles kunga dzīvokļa durvīm, iz­velk no kabatas atslēgu un vienā mierā atslēdz.

Lotiņa pieskrien pie viņa. Pie durvīm ir piestiprināta jauna plāksnīte, un uz jaunās plāksnītes skaidri lasāms: Palfijs.

— Ak, tētiņ! — viņa bezgala laimīga izsaucas.

Te jau arī Luīze stāv viņai blakus, izlasa plāksnīti, saķer māsu aiz apkakles un aiz prieka sāk ar viņu diet. Vecās koka kāpnes līgojas visos stūros.

— Nu pietiek, — diriģenta kungs beidzot iesaucas. — Tagad labi aši ar Rēziju uz virtuvi un palīdziet viņai! — Viņš paska­tās pulkstenī. — Pa to laiku es māmiņai izrādīšu savu dzīvokli.

Un pēc pusstundas mēs ēdīsim. Kad būs tik tālu, piezvaniet Viņš saņem1 a 'z rokas jauno sievu.

Pie pretējām durvīm Luīze pakniksē un saka:

— Uz labu kaimiņu satikšanu, diriģenta kungs!

Jaunā sieva noņem cepuri un novelk mēteli.

— Kāds pārsteigums! — viņa klusu ierunājas.

— Patīl<arns pārsteigums? — viņš vaicā. Viņa pamāj.

— Tā jau sen bija Lotiņas vēlēšanās, pirms tā kļuva ari manējā, — vil ?š vilcinādamies stāsta. — Gabele visos sīkumos izstrādāja kaujas plānu un nokārtoja mēbeļu pārvešanu.

— Tad tāpēc mums vispirms vajadzēja braukt uz skolu?

— Jā. Flīģe la transports mazliet ieilga.

Viņi ieiet darbistabā. Uz flīģeļa stāv no rakstāmgalda at­vilktnes augšāmcēlusies jaunas sievietes fotogrāfija no kāda pagājuša, neaizmirstama laika. Viņš apliek sievai apkārt roku.

— Trešajā stāvā pa kreisi mēs būsim laimīgi četratā un trešajā stāvā pa labi — es viens pats, bet ar jums aiz sienas.

— Tik daudz laimes! — Viņa tam pieglaužas.

— Katrā zil ?ā vairāk, nekā mēs to pelnām, — viņš nopietni saka. — Bet ne vairāk, kā mēs spējam panest.

— Es nekad nebūtu ticējusi, ka kaut kas tāds ir iespējams.

— Kas?

— Ka zaudētu laimi var atgūt — tāpat kā nokavētu mācību stundu.

Viņš rāda uz kādu bildi pie sienas. No rāmja uz vecākiem raugās Gabeles zīmēta, maza, nopietna bērna sejiņa.

— Par katru mūsu jaunās laimes sekundi, — viņš saka, — mums jāpateicas mūsu bērniem.

Luīze, aizsē ju si priekšautu, stāv uz krēsla un ar spraudī­tēm piestiprina Pie sienas «Minhenes Ilustrētā» titullapu.

— Skaisti. — Rēzija godbijīgi saka.

Lotiņa tāpat virtuves priekšautā čakli rosās ap pavardu.

Rēzija izslauka sev no acu kaktiņa asaru, klusu pašņauka- jas un tad v2icā » vēl arvien stāvēdama fotogrāfijas priekšā:

— Kura tad no abām jūs katra esat?

Mazās rneite nes apjukušas viena otru uzlūko. Tad viņas skatās uz piesprausto fotogrāfiju. Tad no jauna viena uz otru.

— Ak tā … — Lotiņa nedroši iesāk.

— Es, liekas, sēdēju pa kreisi, kad Eipeldauera kungs knip- sēja, — Luīze domīgi saka.

Lote neticīgi purina galvu.

— Nē, es sēdēju pa kreisi. Vai arī?

— Jā, jūs jau nu pašas nezināt, kura katra esat! — visā balsī kliedz Rēzija un sāk smieties.

— Nē, mēs tiešām nezinām, — sajūsmināta iesaucas Luīze. Un nu smejas visas trīs tā, ka viņu smiekli ielaužas blakus

dzīvoklī. Tur jaunā sieva gandrīz vai izbijusies vaicā:

— Vai šādā troksnī tu varēsi strādāt?

Viņš pieiet pie flīģeļa un, paceldams vāku, saka:

— Tikai šādā troksnī! — Un, kad blakus dzīvoklī smiekli sāk norimt, viņš spēlē savai sievai priekšā duetu es-dūrā no bērnu operas, mūzika aizskan līdz kaimiņu dzīvokļa virtuvei. Tur visas trīs rīkojas tik klusu, cik klusu vien iespējams.

Kad dziesma ir izskanējusi, Lotiņa kautri jautā:

— Kā tas galu galā ir, Rēzij? Tagad, kad tētiņš un māmiņa ir atkal ar mums kopā, Luīzei un man taču vēl var būt māsiņas un brālīši?

— Jā — zināms! — Rēzija pārliecināti saka. — Vai tad jūs tādus vēlaties?

— Protams, — Luīze enerģiski atbild.

— Puikas vai meitenes? — interesējas Rēzija.

— Puikas un meitenes! — Lote saka. Bet Luīze no visas sirds iesaucas:

— Un tikai dvīņus!