Emīls, Divas lotiņas un Citi

Divpadsmita nodaļa Kleperbeins nopelna desmit markas un vienu pļauku

Poges kungs stāvēja pašā ielas vidū pie Komiskās operas un sasprindzināti skatījās pāri uz Ganību dambja tiltu. Viņš redzēja, ka meitene garāmgājējiem izstiepj pretī roku un knik­sē. Dažreiz garāmgājēji apstājās un deva naudu. Tad mazā kniksēja atkal un, kā likās, pateicās. Poges kungs atcerējās iepriekšējās dienas ainu mājās. Punktiņa taču bija stāvējusi dzīvojamā istabā, vaimanājusi pret sienu un teikusi: «Sērko­ciņi, pērciet sērkociņus, mani kungi un dāmas!» Tas bijis mē­ģinājums. Par to nebija vairs nekādu šaubu. Tur stāvēja viņa meita un ubagoja! Viņam sala.

Viņš aplūkoja vājo un garo personu meitenītei blakus. Skaidrs, tā bija Andahtas jaunkundze. Viņa bija apsējusi la­katu un uzlikusi tumšas acenes. Tomēr Poges kungs viņu pa­zina.

Viņa bērns stāvēja uz tilta — plānā, vecā kleitiņā, bez ce­pures, matu cirtas lietū bija sadalījušās šķipsnās. Poges kungs uzslēja mēteļa apkakli. Tagad viņš pamanīja, ka vēl aizvien tur rokās neaizdedzinātu cigāru. Tas bija pavisam izjucis, un viņš to iemeta peļķē, it kā tas pie visa būtu vainīgs. Tad garām nāca kāds policists un aizrādīja, ka jāstāv uz ietves.

— Kārtībnieka kungs, — sacīja Poges kungs. — Vai ir at­ļauts maziem bērniem šeit vakaros stāvēt un ubagot?

Policists paraustīja plecus.

— Vai jūs domājat tās abas uz tilta? Ko tur lai dara. Kas tad aklo sievieti šeit atvestu?

— Viņa ir akla?

— Protams. Un turklāt diezgan jauna. Viņa tur stāv gan­drīz katru vakaru. Arī tādi cilvēki grib dzīvot. — Policists brī­nījās, ka svešais viņu diezgan sāpīgi sagrāba aiz rokas. Tad viņš noteica: — Jā, tas ir posts.

— Cik ilgi šīs abas tur parasti stāv?

— Vismaz divas stundas, tā līdz desmitiem.

Poges kungs atkal nokāpa no ietves. Viņam bija tāda seja, it kā viņš tūlīt gribētu mesties tur pāri, tad viņš apdomājās un pateicās ierēdnim. Policists sveicināja un gāja tālāk.

Pēkšņi parādījās Gotfrīds Kleperbeins, ņirdza pār visu seju un raustīja Poges kungu aiz mēteļa.

— Nu, ko es jums teicu, direktora kungs? — viņš čukstēja. — Vai esmu melojis?

Poges kungs klusēja un stingām acīm raudzījās pāri ielai.

— Tilta otrā pusē stāv jūsu meitas jaunkundzes draugs, — naidīgi sacīja Kleperbeins. — Tas arī ubago. Bet tā pa īstam. Viņa vārds ir Antons Gasts. Tam jau sen vajadzētu atrasties aizgādībā.

Poges kungs klusēja un vēroja Antonu. Vai Punktiņa drau­dzētos ar šo ubaga zēnu? Un kādēļ gan īsti viņa meita un audzinātāja pārdod sērkociņus? Kas aiz tā slēpjas? Kāpēc vi­ņām vajadzīga nauda? Viņš tiešām nezināja ko domāt.

— Tā, nu būtu laiks izmaksāt honorāru, — atgādināja Kle­perbeins un viegli pieskārās Poges kunga mētelim. Direktors iz­vilka kabatas portfeli, izņēma desmit marku zīmi un iedeva zēnam.

— Paturiet kabatas portfeli rokā, — piemetināja Kleper­beins. — Ja jūs man pieliksiet vēl desmit markas, tad es ne­stāstīšu nevienam citam, ko jūs nupat redzējāt. Pretējā gadī­jumā es to darīšu, un jau rīt par to varēs lasīt avīzēs. Tas jums droši vien būtu nepatīkami.

Nu Poges kungam pietrūka pacietības. Viņš zēnam iedeva tādu pļauku, ka noskanēja vien. Daži garāmgājēji apstājās un gribēja jau iejaukties. Bet zēns tik ātri aizskrēja, ka viņi no­domāja, ka tā vajag. Gotfrīds Kleperbeins skrēja, ko kājas nes. Viss šis notikums viņam sagādāja ļoti daudz pļauku. Tā jau nu bija trešā, un viņš nolēma apmierināties ar desmit markām. Desmit markas un trīs pļaukas, pagaidām viņam ar to pietika.

Poges kungs vairs nevarēja noskatīties, kā viņa meita stāv lietū uz tilta. Vai nepārskriet pāri un neaizvest Punktiņu mā­jās? Taču tad viņam ienāca vēl kas labāks prātā. Viņš pamāja taksometram.

— Brauciet, cik ātri vien iespējams, uz operu! — viņš uz­sauca, iesēdās mašīnā un aizbrauca.

Kas viņam bija padomā?

Antonam neveicās. Pirmkārt, viņš atkal stāvēja neienesīgajā pusē, un, otrkārt, lija. Kad lija, cilvēki steidzās vairāk, nekā parasts. Viņiem nebija nekādas vēlēšanās apstāties un vilkt laukā no kabatas naudas maku. Neveicās, bet garastāvoklis vi­ņam bija labs. Salabšana ar māti viņu joti iepriecināja.

Pēkšņi viņš viegli satrūkās. Tas taču bija Andahtas jaun­kundzes līgavainis, tas taču bija Velna Roberts?

Vīrietim bija mugurā lietus mētelis un galvā dziļi uz acīm uzvilkta cepure, viņš pagāja Antonam garām, nemaz to neievē­rodams. Antons aizvēra savu koferi un pienācīgā atstatumā se­koja viņam.

Vīrietis aizgāja līdz tilta galam, tur to šķērsoja un pa tilta otru pusi nāca atkal lēnām atpakaļ. Antons iepleta acis. Drīz vīrietim vajadzēja pienākt pie Andahtas jaunkundzes! Antons virzījās pamazām gar margām uz priekšu. Tagad šis tēvainis deva guvernantei kādu zīmi, un viņa nobijās. Punktiņa to ne­manīja. Viņa kniksēja un vaimanāja, un gribēja garāmgājējiem par katru cenu pārdot sērkociņus.

Antons piespiedās cieši pie margām dažu metru attālumā no visiem trim un vēroja, kas notiks. Vīrietis Andahtas jaunkun­dzei iedeva krietnu dunku pa sāniem, viņa purināja galvu, tad viņš sagrāba viņas roku un tvēra somā, kas karājās viņai uz rokas, pavandījās tajā un izvilka kaut ko spīdošu. Antons rau­dzījās turp. Tās bija atslēgas.

Atslēgas? Kādēļ šis tēvainis no Andahtas jaunkundzes par ņēma atslēgas?

Viņš apgriezās, Antons pārliecās pār tilta margām, lai viņu nepamanītu, un iespļāva Sprē upē. Vīrietis pagāja garām, un nu viņam pēkšņi bija ļoti jāsteidzas. Viņš aizskrēja prom pa Kuģu būvētāju dambi.

Antons ilgi nedomāja. Viņš ieskrēja pirmajā restorānā, kas pagadījās ceļā, palūdza tālruņu grāmatu un meklēja burtu P.

Tad viņš sameklēja kabatā naudu un ieskrēja tālruņu ka­bīnē.

Divpadsmitās pārdomās vesta PAR NELIEŠIEM

Gotfrīds Kleperbeins ir nelietis. Tādi nelieši sastopami jau starp bērniem. Tas ir sevišķi sāpīgi.

Ir daudz pazīmju, pēc kurām var noteikt šādu nelieti. Ja cilvēks ir slinks, viltīgs, nesātīgs, naudaskārs, melis, tad var saderēt uz desmit pret vienu, ka runa ir tikai par nelieti. Pa­taisīt tādu nelieti par kārtīgu cilvēku ir visgrūtākais uzdevums, kādu vien var iedomāties. Tas ir tas pats kā ar sietu nest ūde­ni. Savādi, kāpēc tas ir tik grūti? Ja cilvēks zina, cik skaisti un patīkami ir būt pieklājīgam, tad viņam taču vajadzētu vi­siem spēkiem censties tādam kļūt, vai ne?

Ir tālskati, kurus var izvilkt. Vai jūs tādus esat redzējuši? Tie ir mazi un glīti, un tos var ērti iebāzt kabatā. Bez tam tos var arī izbīdīt, un tad tie ir garāki par pusmetru. Tāpat, man šķiet, ir arī ar šiem neliešiem. Un varbūt ar cilvēkiem vispār. Jau bērna gados tie ir tieši tādi, par kādiem kļūst vēlāk, tādi kā izvelkamie tālskati. Viņi tikai aug, viņi nemainās.