Emīls, Divas lotiņas un Citi

Sestā nodaļa Kur ir Vāgentāleru kundzes veikals? Bet vārišanu taču nevar aizmirst! Lote operā māj. List konfekšu lietus. Pirmā nakts Minhenē un pirmā nakts Vinē. Dīvainais sapnis, kurā Gerlaha jaunkundze darbojas kā ragana. Vecāki drīkst visu. Neaizmir­stule, Minhene 18!

Luīzelote Kernera kundze tik tikko paguva atvest savu mei­tu uz mazo dzīvoklīti Makša Emanuēla ielā. Viņai tūlīt, lai cik tas nepatīkami, ar lielu steigu bija jābrauc atpakaļ uz re­dakciju. Darbs viņu gaidīja, un darbs nedrīkst gaidīt.

Luīze — ak, nē! — Lote iepazīšanās nolūkā uz ātru roku ap­skatīja dzīvokli. Tad viņa paņēma atslēgas, naudas maku un iepirkumu tīkliņu. Un tagad Lote iepērkas. Pie miesnieka Hu- bera Prinča Eižena ielas stūrī viņa nopērk pusmārciņu liellopu gaļas, ribas, labi cauraugušas, nieres un dažus kaulus. Un nu viņa cītīgi meklē Vāgentālera kundzes pārtikas preču veikalu, lai iegādātos garšsaknes, nūdeles un sāli.

Un Annija Ilaberzecere ir ne mazums izbrīnījusies, ka vi­ņas klases biedrene l.ote Kernere stāv ielas vidū un centīgi šķirsta kādu piezīmju burtnīcu.

— Vai tu uz ielas gatavo skolas uzdevumus? — viņa ziņ­kārīgi jautā. — Vēl jau ir brīvdienas!

Luīze samulsusi uzlūko meiteni. Ir jau arī pārāk muļķīgi, ja tevi uzrunā cilvēks, kuru tu nekad dzīvē neesi redzējis, bet kurš tev labi jāpazīst!

Beidzot viņa saņemas un jautri saka:

— Labdien! Nāksi līdzi? Man jāiet pie Vāgentālera kun­dzes nopirkt garšsaknes.

Tad viņa paņem otro meiteni zem rokas — kaut viņa vis­maz zinājusi, kā šo vasarraibumaino radījumu sauc! — un ļauj, tai nemanot, sevi aizvest uz Vāgentālera kundzes vei­kalu.

Vāgentālera kundze, protams, priecājas, ka Lotiņa Kernere ir no brīvdienām mājā un dabūjusi tik sārtus vaigus. Kad viss ii nopirkts, katra meitene saņem pa konfektei un bez tam vēl uzdevumu nodot sirsnīgu sveicienu Kernera kundzei un HaBErzecera kundzei.

I.uīzei noveļas akmens no sirds. Beidzot viņa zina, ka ot- injai jābūt Annijai Haberzecerei. (Piezīmju burtnīcā rakstīts: Annija Haberzecere — trīs reizes biju uz viņu dusmīga, viņa ml mazākos bērnus, sevišķi Ilzi Merku, pašu mazāko klasē.) Nu, ar to jau var kaut ko iesākt!

Atvadoties pie majas durvīm Luīze tad ari paziņo:

— Ka es neaizmirstu, Annij, — trīs reizes esmu bijusi uz tevi dusmīga Ilzes Merkas dēļ un tā, tu jau zini! Nākošo reizi es . ne tikai būšu dusmīga, bet… — Pie tam viņa izdara nepārpro­tamu rokas kustību un aizskrien.

«To mēs vēl redzēsim,» saniknota domā Annija. «Rīt pat redzēsim. Tā jau brīvdienās prātu izdzīvojusi!»

Luīze vāra. Viņa ir aizsējusi māmi­ņas priekšautu un šaudās kā atspole šurp un turp starp gāzes pavardu, kur virs liesmām stāv kastroļi, un galdu, uz kura ir atvērta pavārgrāmata. Pas­tāvīgi viņa cilā kastroļu vākus. Kad verdošais ūdens šņākdams skrien pāri, viņa satrūkstas. Cik daudz sāls jāpie­liek nūdeļu ūdenim? Pusēdamkarotes! Cik selerijsāls? Viena šķipsniņa! Cik tad galu galā ir viena šķipsniņa?

Un tālāk: jāsarīvē muskatrieksts! Kur tad ir muskatrieksts? Kur sakņu rīve?

Mazā meitenīte rokas atvilktnēs, rāpjas uz krēsliem, ielūko­jas visos traukos, paveras pulkstenī pie sienas, nolec no krēsla, paķer dakšiņu, paceļ kādu vāku, apdedzina pirkstus, iespiedzas, ar dakšiņu padursta gaļu — nē, tā vēl nav mīksta!

Ar dakšiņu rokā viņa paliek kā pienaglota stāvot. Ko gan viņa nupat gribēja meklēt? Ak, pareizi! Muskatriekstu un sak­ņu rīvi! Ai, kas tur tik mierīgi guļ blakus pavārgrāmatai? Garšsaknes! Ak manu dieniņ, tās taču jānotīra un jāpieliek buljonam! Tātad — prom dakšiņu, šurp nazi! Bet vai tikai gaļa jau nebūs gatava? Un kur sakņu rieksts un rīvmuskats? Muļ­ķības — sakņu rīve un muskatrieksts! Garšsaknes vispirms jā­nomazgā zem krāna. Un burkāns jānokasa. Au, nedrīkst, pro­tams, sev iegriezt pirkstā! Un, kad gaļa mīksta, tā no kastroļa jāizņem. Un, lai vēlāk izkāstu kaulus, vajadzīgs siets. Un pēc

pusstundas pārnāks māmiņa. Un divdesmit minūtes pirms tam nūdeles jāielaiž verdošā ūdeni! Un kā izskatās virtuvē! Un muskatrieksts! Un siets! Un sakņu rīve! Un … Un … Un …

Luīze atkrīt virtuves krēslā. Ak, Lotiņ! Nav viegli būt tavai māsai! «Imperiāla» viesnīca … ārsts Strobls … Peperls … Franča kungs … Un tētiņš … tētiņš … tētiņš …

Un pulkstenis tikšķ.

Pēc divdesmit deviņām minūtēm pārnāks māmiņa! Pēc div­desmit astoņām ar pusi minūtēm! Pēc divdesmit astoņām! Luīze apņēmīgi sažņaudz rokas dūrēs un pieceļas, sagatavojusies jau­niem darbiem. Pie tam viņa murmina:

— Tas taču būtu smieklīgi!

Bet vārīšana ir savāda lieta. Ar apņēmību vien varbūt pie­tiek, lai nolēktu no augsta torņa. Bet, lai izvārītu nūdeles un liellopu gaļu, ar gribasspēku vien nepietiek.

Un, kad Kernera kundze, no dienas kņadas piekususi, at­griežas mājās, viņa vis neatrod priekšā smaidošu saimnie- cīti — nekā tamlīdzīga, bet galīgi nogurušu nelaimes čupiņu^ mazliet saskrambātu, apmulsušu, nomāktu būtni, no kuras mu­tes, kas savilkta uz raudāšanu, viņai pretī skan:

— Nebaries, māmiņ! Man liekas, es vairs neprotu vārīt!

— Bet, Lotiņ, vārīšanu taču nevar aizmirst! — māte izbrī­nījusies iesaucas. Tomēr brīnīties nav laika. Jānožāvē bērna asaras, jānogaršo buljons, jāieliek tanī izvārīta gaja, jāizņem no skapja šķīvji, naži, dakšiņas un karotes un jādara vēl daudz kas cits.

Kad viņas beidzot sēž dzīvojamā istabā zem lampas un strebj nūdeļu zupu, māte mierinādama saka:

— Garšo taču ļoti labi, ko?

— Jā? — Kautrīgs smaids iezogas bērna sejā. — Patiesi?

Māte pamāj ar galvu un atbildei pasmaida pretī.

Luīze uzelpo vieglāk, un uzreiz viņai pašai garšo tik labi kā vēl nekad mūžā. Par spīti «Imperiāla» viesnīcai un pan­kūkām.

— Nākošās dienās es vārīšu pati, — māte saka. — Tad tu vērīgi sekosi. Un drīz vien tu to atkal pratīsi tikpat labi kā pirms brīvdienām.

Mazā dedzīgi pamāj.

— Varbūt pat vēl labāk! — viņa mazliet izaicinoši piebilst.

Pēc ēšanas viņas par abām nomazgā traukus. Un Luīze pa­stāsta, cik jauki bijis bērnu vasaras nometnē. (Par meiteni, kas viņai izskatījusies tik līdzīga, ka abas varētu samainīt, viņa gan nemin ne pušplēsta vārda!)

Pa to laiku Lotiņa, tērpusies Luīzes skaistākajā kleitā, sēž Vīnes valsts operas balkona ložā, atspiedusies pret barjeru, kas pārvilkta ar samtu, un degošām acīm skatās lejup, kur diri­ģents Palfijs diriģē «Ansīša un Grietiņas» uvertīru.

Cik brīnišķīgs tētiņš izskatās frakā! Un kā mūziķi viņam klausa, kaut gan viņu vidū ir gluži veci kungi! Kad viņš spē­cīgi draud ar zizli, viņi spēlē, cik stipri vien var. Un, kad viņš vēlas, lai spēlētu klusāk, viņi žūžina kā vakara vējiņš. Tiem

gan laikam no viņa lielas bailes! Pie tam viņš pirmīt tik jautri pamāja augšup uz ložu.

Ložas durvis atveras.

Eleganta jauna dāma ieslīd ložā, apsēžas pie barjeras un uzsmaida bērnam, kas pacēlis uz viņu acis.

Lote kautri novēršas un atkal skatās, kā tētiņš dresē mū­ziķus.

Jaunā dāma izņem binokli. Un konfekšu kārbu. Un pro­grammu. Un pūdernīcu. Viņa ātrāk nemitas, kamēr samta bar­jera izskatās kā skatlogs. Kad uvertīra beigusies, publika skaļi aplaudē. Diriģents Palfija kungs dažas reizes paklanās. Un tad, no jauna paceldams zizli, palūkojas augšup uz ložu.

Lote kautri pamāj ar roku. Tētiņš pasmaida vēl maigāk nekā pirms tam.

Te Lote ievēro, ka māj ne tikai viņa, bet arī viņai blakus sēdošā dāma.

Dāma māj tētiņam? Varbūt viņas dēļ tētiņš tik maigi bija inaidījis? Un nemaz ne savas meitas dēļ? Jā, un kā gan Luīze par svešo sievieti nav neko stāstījusi? Vai tētiņš viņu neilgi pazīst? Bet kā tad viņa drīkst tam tik draudzīgi māt?

Bērns cenšas paturēt prātā: «Šodien pat jāaizraksta Luīzei. Vai viņa par to kaut ko zina. Rīt pirms skolas jāaiziet uz pas- lu Nodot uz pieprasījumu: «Neaizmirstule, Minhene 18.»

Tad paceļas priekškars — un meitenes uzmanību piesaista Ansīša un Grietiņas liktenis.

Lotiņa elpo aizgūtnēm. Tur, lejā, vecāki sūta savus divus bērnus uz mežu, lai tiktu no viņiem vaļā. Pie tam vecāki viņus taču mīl! Kā tad viņi var būt tik ļauni? Vai viņi nemaz nav ļauni? Vai ļauns ir tikai tas, ko viņi dara? Viņi ir bēdīgi. Bet kāpēc tad viņi tā dara?

Lotiņa arvien vairāk uztraucas. Pašai to skaidri neapzino­ties, pretrunas viņas jūtās sāk arvien mazāk attiekties uz abiem bērniem tur, uz skatuves, bet arvien vairāk uz sevi pašu, dvīņu māsu un pašas vecākiem.

Vai viņi drīkstēja darīt to, ko ir izdarījuši? Māmiņa no­teikti nav ļauna sieviete, un arī tētis, zināms, nav ļauns. Taču tas, ko viņi izdarīja, — tas bija ļauni! Malkas cirtējs un viņa sieva bija tik nabagi, ka viņi bērniem nevarēja nopirkt maizi. Bet tētiņš? Vai viņš bija tik nabags?

Kad vēlāk Ansītis un Grietiņa pienāk pie brūni apceptās piparkūku mājiņas, paskrubina to un izbīstas no raganas balss, Gerlahas jaunkudze, tā sauc eleganto dāmu, noliecas pie bērna, piebīda tam konfekšu kārbu un čukst:

— Vai tu arī gribi mazliet paskrubināt?

Lotiņa satrūkstas, paceļ uz augšu acis, ierauga sev priekšā sievietes seju un izdara strauju, atvairošu kustību. Pie tam viņa nejauši no ložas malas nogrūž konfekšu kārbu, un lejā, parterā, kā uz burvju mājienu nolīst īslaicīgs konfekšu lietus!

Uz augšu pavēršas galvas. Apslāpēti smiekli iejaucas mū­zikā. Gerlahas jaunkundze smaida — pa pusei apjukusi, pa pusei dusmīga. Meitene no bailēm sastingst. Ar vienu rāvienu viņa izrauta no mākslas bīstamās burvestības. Un pēkšņi at­topas bīstamajā īstenībā.

— Es ļoti, ļoti atvainojos, — čukst Lotiņa.

Dāma piedodoši smaida.

— Ak, tas jau nekas, Luīziņ, — viņa mierina.

Varbūt šī arī ir ragana? Tikai skaistāka nekā tā uz ska­tuves?

Luīze pirmoreiz guļ gultā Minhenē. Māmiņa sēž uz gultas malas un saka:

— Tā, mana Lotiņa, tagad dusi saldi! Un sapņo kaut ko jauku.

— Vai tu arī drīz nāksi? — bērns nomurmina.

Pie pretējās sienas stāv lielāka gulta. Uz atlocītas segas nolikts māmiņas naktskrekls, sagatavots uzvilkšanai.

— Tūlīt, — māmiņa atbild, — tiklīdz tu būsi iemigusi.

Bērns apvij rokas mātei ap kaklu un viņu noskūpsta. Tad

vēlreiz. Un vēl trešo reizi…

— Ar labu nakti!

Jaunā sieviete spiež sev klāt mazo būtni.

— Es tā priecājos, ka tu atkal esi mājās, — viņa čukst.

- Tu man vienīgā esi palikusi.

Bērna galva miegaini atslīgst atpakaļ. Luīzelote Palfija, 'l/.imusi Kernere, sakārto segu un bridi klausās savas meitas elpas vilcienos. Tad viņa uzmanīgi pieceļas. Un uz pirkstga­liem ieiet atpakaļ dzīvojamā istabā.

Zem stāvlampas guļ aktu vāki. Ir vēl tik daudz, ko darīt.

īgnā Rēzija ir pirmo reizi apguldījusi Loti. Tūlīt pēc tam Lote atkal slepus piecēlās un uzrakstīja vēstuli, ko viņa agri no rīta grib aiznest uz pastu. Tad viņa klusi ielīda atpakaļ Luīzes gultā un pirms gaismas izdzēšanas vēlreiz mierīgi ap­skatīja bērnistabu.

Tā ir plaša, skaista telpa ar pasaku tēliem uz sienām, ro­taļlietu skapi, grāmatu plauktu, rakstāmpulti skolas darbiem, lielu rotaļlietu veikalu, glītu, vecmodīgu tualetes galdiņu, leļļu ratiem, leļļu gultu — netrūkst nekā, izņemot pašu galveno!

Vai gan Lotiņa kādreiz — klusībā, lai tikai māmiņa to ne­manītu, — nav sev vēlējusies tik skaistu istabu? Tagad, kad viņai tā ir, Lotiņā urbjas dzeļošas, ilgu un skaudības asinātas sāpes. Viņa ilgojas pēc mazās, vienkāršās guļamistabiņas, kur tagad guļ māsa, pēc māmiņas vakara skūpsta, pēc gaismas stara, kas atspīd no dzīvojamās istabas, kur māmiņa vēl strādā, pēc tā, lai tad klusi atvērtos durvis un viņa dzirdētu, kā mā­miņa brītiņu apstājas pie bērna gultas, uz pirkstgaliem aizslīd uz savu gultu, uzvelk naktskreklu un ietinas segā.

Ja šeit vismaz blakus istabā atrastos tētiņa gulta! Varbūt viņš krāktu. Tas būtu jauki! Tad zinātu, ka viņš ir pavisam tuvu. Taču viņš neguļ tuvumā, bet citā mājā, Kerntnera bulvāri. Varbūt viņš vispār vēl neguļ, bet sēž ar eleganto konfekšu jaun­kundzi lielā, mirdzošā zālē, dzer vīnu, smejas, dejo ar viņu, viņai maigi pamāj, kā pirmīt operā, viņai, nevis mazajai mei­tenītei, kas laimīga slepus bija mājusi no ložas.

Lote iemieg. Viņa sapņo. Pasaka par nabadzīgajiem vecā­kiem, kuri tāpēc, ka viņiem nebija maizes, sūtīja Ansīti un Grietiņu uz mežu, jaucas kopā ar pašas bailēm un raizēm.

Sai sapnī Luīze un Lote izbaiļu pilnām acīm sēž kopējā gultā un cieši raugās uz durvīm, pa kurām nāk iekšā daudzi maiznieki ar baltām cepurēm galvā un nes maizes klaipus. Viņi krauj maizi gar sienām. Maiznieku nāk un iet arvien vairāk. Maizes kalni aug. Istaba kļūst arvien šaurāka.

Tad parādās tēvs frakā un sparīgiem žestiem diriģē maiz­nieku parādi. Iedrāžas māmiņa un noraizējusies vaicā:

— Bet, vīriņ, kas gan tagad notiks?

— Bērniem jāiet projām! — viņš dusmīgi kliedz. — Mums vairs nav vietas. Mums mājās ir pārāk daudz maizes.

Māmiņa lauza rokas. Bērni žēli šņukst.

— Ārā! — viņš iekliedzas un draudoši paceļ diriģenta zizli.

Te gulta paklausīgi pieripo pie loga. Logs atsprāgst vaļa. Gulta izlaižas pa logu ārā.

Tā lido projām pāri kādai lielai pilsētai, pāri upei, pāri pauguriem, laukiem, kalniem un mežiem. Tad tā atkal laižas zemē un nosēžas kādā varenā, mūžamežam līdzīgā koku bie­zoknī, kur baisi atbalsojas drausmīga putnu ķērkšana un plē­sīgu zvēru rēcieni. Abas mazās meitenes sēž gultā, no bailēm kā paralizētas.

Biezoknī kaut kas sāk brikšķēt un krakšķēt.

Bērni atkrīt guļus un pārvelk segu pāri galvai. No krū­miem iznāk ragana. Taču tā nav ragana no operas skatuves, bet drīzāk gan līdzinās konfekšu dāmai. Ar savu binokli viņa skatās uz gultiņu, pamāj ar galvu, ļoti augstprātīgi pasmaida un trīs reizes sasit plaukstas.

Kā uz pavēli tumšais mežs pārvēršas saulainā pļavā. Un pļavā stāv no konfekšu kārbām uzcelta mājiņa ar šokolādes tāfelīšu sētu. Jautri čivina putni, zālē lēkā marcipāna zaķi, un visur vizuļo zelta ligzdas, kurās ir lieldienu olas. Mazs put­niņš uzmetas uz gultas un tik skaisti dzied koloratūrā, ka Lote un Luīze, kaut arī sākumā tikai līdz degungalam, uzdrīkstas palīst ārā no segas apakšas.

Bet, kad viņas ierauga pļavu ar lieldienu zaķiem, šokolā­des olas un konfekšu mājiņu, abas ātri izrāpjas no gultas un pieskrien pie sētas. Tur nu viņas stāv savos garajos naktskrek­los un brīnās.

— Speciālmaisījums! — Luīze skaļi iesaucas. — Un asorti! Un rūgtā pildītā!

— Un speciāli rūgtā! — Lote iepriecināta piebilst. (Arī sapnī viņa labprāt neēd neko saldu.)

Luīze nolauž no sētas lielu šokolādes gabalu.

— Ar riekstiem! — viņa kāri piebilst un grib iekost.

Te no mājiņas atskan raganas smiekli! Bērni izbīstas. Luīze aizsviež šokolādi tālu projām.

Un nu pār pļavu elsdama pūzdama nāk māmiņa ar stumja­miem ratiem, kas pilni maizes klaipu.

— Sargieties, bērni! — viņa, baiļu pārņemta, sauc. — Viss ir saindēts!

— Mēs bijām izsalkušas, māmiņ!

— Te jums ir maize. Es ātrāk nevarēju tikt projām no re­dakcijas. — Viņa apkampj savus bērnus un grib tos vest pro-

jām. Bet te atveras konfekšu durvis. Parādās tēvs ar lielu zāģi, kādi ir malkas cirtējiem, un iesaucas:

— Atstājiet bērnus mierā, Kernera kundze!

— Tie ir mani bērni, Palfija kungs!

— Mani ari, — viņš atkliedz. Un, nākdams tuvāk, sausi pa­skaidro: — Es bērnus pārdalīšu uz pusēm! Ar zāģi! Man pie­nākas puse Lotes un puse Luīzes un jums ari, Kernera kundze!

Dvīņu māsiņas trīcēdamas ielēkušas gultā.

Māmiņa ar izplestām rokām kā sargādama nostājas gultai priekšā.

— Nekad, Palfija kungs!

Bet tēvs viņu pagrūž sānis un sāk no galvgaļa zāģēt gultu pušu. Zāģis tā šņirkst, ka pār kauliem skrien tirpuļi, un zāģē gultu centimetru pēc centimetra gareniski pušu.

— Laidieties vaļā! — pavēl tēvs.

Zāģis nāk arvien tuvāk un tuvāk kopā sakļautajām māsu rokām. Tūlīt tas iegriezīsies ādā. Māmiņa izmisīgi raud.

Dzird ņirdzīgi smejamies raganu.

Beidzot bērnu rokas padodas.

Zāģis starp viņiem pilnīgi pārzāģē gultu, līdz no tās ir izveidojušās divas gultas, katra uz četrām kājām.

— Kuru dvīni jūs gribat, Kernera kundze?

— Abus, abus!

— Ļoti žēl, — saka vīrs. — Taisnībai jābūt. Nu, ja jūs ne­varat izšķirties, es ņemu to tur! Man ir vienalga. Es tā kā tā viņas nevaru izšķirt. — Viņš pieskaras vienai no gultām, — Kura tad tu esi?

— Luīziņa! — meitene atsaucas. — Bet tu to nedrīksti da­rīt!

— Nē! — tagad kliedz Lote. — Jūs mūs nedrīkstat dalīt uz pusēm!

— Turiet mutes! — vīrs bargi uzsauc. — Vecāki drīkst visu. — Tad viņš iet uz konfekšu mājiņu, vilkdams auklā sev līdzi vienu no gultām. Šokolādes sēta pati no sevis atsprāgst vaļā. Luīze un Lote izmisušas māj.

— Mēs rakstīsim viena otrai! — kliedz Luīze.

— Uz pieprasījumu! — atsaucas Lote. — Neaizmirstule, Minhene 18!

Tēvs un Luīze pazūd mājiņā. Tad izgaist arī pati mājiņa, it kā būtu noslaucīta no zemes virsas.

Māmiņa apkampj Loti un bēdīgi saka:

— Nu mēs abas esam gluži vienas.

Piepeši viņa nedroši uzlūko bērnu.

— Kurš no maniem bērniem tu esi? Tu izskaties kā Lote!

— Es jau esmu Lote!

— Nē, tu izskaties kā Luīze!

— Es taču esmu Luīze!

Māte izbijusies lūkojas bērna sejā un dīvainā kārtā ierunā­jas tēva balsī:

— Vienai cirtas! Vienai bizes! Tie paši deguni! Tās pašas galvas!

Lotei tagad kreisajā pusē ir bize, labajā — cirtas kā Luīzei. No acīm viņai rit asaras. Un viņa izmisusi murmina:

— Nu es vairs pati nezinu, kura no mums abām esmu! Ak, nabaga pusītei