Emīls, Divas lotiņas un Citi

Pirmā nodaļa Punktiņa spele teātri

Kad direktors Poges kungs pusdienās atgriezās mājās, viņš apstājās kā pienaglots un samulsis raudzījās dzīvojamā istabā. Tur stāvēja viņa meita Punktiņa ar seju pret sienu, nepārtraukti kniksēja un vaidēja. «Vai meitenei ir vēdergraizes?» Poges kungs domāja. Viņš aizturēja elpu un nekustējās ne no vietas. Punktiņa pastiepa abas rokas pret sudrabaini iztapsēto sienu, kniksēja un drebošā balsī teica:

— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi!

Punktiņas mazais, brūnais takšelis tupēja meitenei blakus, galvu piešķiebis, brīnījās un sita ar asti takti. Punktiņa bēdīgi teica:

— Žēlojiet mūs, nabaga ļautiņus! Viena kārbiņa tikai desmit feniņus. • Sunītis Pifka sāka kasīt aiz auss. Viņam laikam cena likās par augstu, vai arī viņš nožēloja, ka pašam nav klāt naudas.

Punktiņa izstiepa rokas vēl augstāk, kniksēja un murmi­nāja:

— Māte ir pavisam akla un vēl tik jauna. Trīs kārbiņas par divdesmit pieciem feniņiem. Lai dievs jūs svētī, mīļā dāma! — Šķita, ka siena no viņas būtu nopirkusi trīs kārbiņas sērkociņu.

Poges kungs skaļi iesmējās. Kaut kas tamlīdzīgs viņam vel nekad nebija atgadījies. Viņa meita stāvēja dzīvojamā Istabā, kuras iekārta maksāja trīs tūkstoši marku, un diede- li'ja, lai tapetes no viņas kaut ko nopērk. Punktiņa izbijās, l/.il/.Irdejusi smieklus aiz muguras, apgriezās, ieraudzīja tēvu un ai/muka. Pifka vienaldzīgi cilpoja viņai līdzi.

Jums abiem laikam visi nav mājās? — jautāja tēvs, bet viņš iif.aņenia nekādu atbildi. Tad viņš apgriezās un iegāja savā darba istabā. Tur uz rakstāmgalda bija vēstules un laikraksti. Viņš dziļi iesēdās ādas atzveltnes krēslā, aizdedzināja cigāru un sāka lasīt.

Punktiņas īstais vārds bija Luīze. Bet, tā kā viņa pirmajos dzīvības gados lāgā nebija gribējusi augt, viņu iesauca par Punktiņu. Un tā viņu sauca arī vēl tagad, lai gan meitene jau sen gāja skolā un tik maza nemaz vairs nebija. Viņas tēvs Po­ges kungs bija spieķu fabrikas direktors. Viņš pelnīja daudz naudas, un viņam bija ari daudz ko darīt. Viņa sieva, Punkti­ņas māte, turpretī domāja citādi. Viņai likās, ka vīrs pelna par maz un strādā par daudz. Poges kungs tādos gadījumos mēdza sacīt: sievietes no tādām lietām nekā nesaprot. Bet tam sieva gan īsti neticēja.

Viņi dzīvoja lielā dzīvoklī netālu no Reihstāga krasta. Des­mit istabu dzīvoklis bija tik liels, ka Punktiņa, kamēr, no pus­dienām atgriezdamās, tika līdz bērnu istabai, gandrīz arvien bija izsalkusi. Tik garš bija ceļa gabals.

Tā kā mēs tieši runājām par ēšanu, tad jāsaka: Poges kungs bija izsalcis. Viņš pazvanīja. Ienāca resnā kalpone Berta.

— Vai badā būs jāmirst? — viņš saīdzis jautāja.

— Nē jau, nē! — teica Berta. — Bet cienītā kundze vēl ir pilsētā, un es domāju …

Poges kungs piecēlās.

— Ja jūs vēl turpināsiet domāt, rīt paliksiet bez brīvdie­nas, — viņš pateica. — Žigli! Ēdīsim! Pasauciet jaunkundzi un bērnu. — Resnā Berta sakustējās un izvēlās pa durvīm.

Ēdamistabā Poges kungs ieradās pirmais. Viņš ieņēma tab­leti, savieba seju un uzdzēra ūdeni. Viņš rija tabletes, kad tik vien bija izdevība: pirms ēšanas, pēc ēšanas, pirms gulētiešanas un pēc piecelšanās; dažreiz tabletes bija apaļas ripiņas, dažreiz kā bumbiņas, dažreiz četrstūrainas. Varēja pat domāt, ka viņš tās iebauda ar sevišķu prieku. Bet patiesība iemesls bija kuņģa kaite.

Pēc tam ieradās Andahtas jaunkundze. Andahtas jaunkun­dze bija bērnu audzinātāja. Viņa bija ļoti gara, ļoti vāja un ļoti

savāda. «Viņa laikam bērnībā bāzta pārāk karstā vannā,» Berta arvien mēdza teikt, un vispār viņas viena otru diez kā necieta. Agrāk, kad Poges mājās vēl nebija guvernantes un bija tikai auklīte Kēte, Punktiņa vienmēr sēdēja virtuvē pie Bertas un Kutēs. Tur viņa lobīja pākstis, Berta veda viņu iepirkties un stāstīja meitenei par savu brāli Amerikā. Punktiņa vienmēr bija sveika un vesela un neizskatījās tik bāla kā tagad, kopš maja bija šī savādā Andahta.

Mana meita izskatās Joti bāla, — Poges kungs norūpē­jies teica. Vai jums tā neliekas?

— Nē, - atbildēja Andahtas jaunkundze. Tad Berta ienesa

zupu un smejas. Andahtas jaunkundze pašķieleja uz kalpones pusi. ^

— Kāpēc jūs tik aušīgi smejaties? — jautāja namatēvs un strēba tik centīgi, it kā par to viņam kāds maksātu. Tad viņš pēkšņi ļāva karotei iekrist zupā, piespieda salveti pie mutes, sāka rīstīties, neganti klepot un rādīja uz durvīm.

Tur stāvēja Punktiņa. Ak tavu brīnumu! — kāda viņa iz­skatījās.

Viņa bija uzvilkusi tēva sarkanos rītasvārkus, zem tiem pabāzusi spilvenu un izskatījās pēc apaļas, iedauzītas tējkan­nas. Tievās, kailās kājas, kas bija redzamas, atgādināja bungu vālītes. Uz galvas meitenei šūpojās Bertas svētdienas cepure. Tas bija jocīgs daikts no raibiem salmiem. Punktiņa vienā rokā turēja mīklas veltni un atvērtu lietussargu, bet otrā auklu. Pie auklas bija piesieta panna, un pannā, kas klabēdama vilkās viņai nopakaļ, sēdēja takšelis un rauca pieri. Pieri viņš rauca nevis tāpēc, ka bija saīdzis, bet tāpēc, ka viņam bija par daudz ādas uz galvas. Un, tā kā nebija kur palikt, radās ilg­viļņi.

Punktiņa apgāja vienreiz apkārt galdam, tad nostājās pretī tēvam, vērīgi viņā lūkojās un nopietni jautāja:

— Lūdzu, uzrādiet biļeti?!

— Nē, — tēvs sacīja. — Vai jūs mani nepazīstat? Es taču esmu dzelzceļa ministrs.

— Ak tā, — viņa atteica.

Andahtas jaunkundze piecēlās, paķēra Punktiņu aiz apkak­les, atbruņoja un novilka dīvaino apģērbu, līdz meitene atkal izskatījās pēc normāla bērna. Resnā Berta paņēma kostīmu, mīklas veltni un lietussargu un iznesa laukā. Viņa smējās vēl virtuvē. To varēja gluži skaidri, dzirdēt.

— Kā gāja skolā? — jautāja tēvs, bet, tā kā Punktiņa ne­atbildēja un ar karoti plunčāja zupu, viņš turpināja jautāt:

— Cik ir trīsreiz astoņi?

— Trīsreiz astoņi? Trīsreiz astoņi ir viens simts divdesmit, dalīts ar pieci, — meitene atbildēja.

Direktors Poges kungs ne par ko vairs nebrīnījās. Viņš klu­sībā pārrēķināja un, tā kā bija pareizi, sāka atkal ēst. Pifka bija uzrāpies uz tukša krēsla, atbalstījis priekškājas pret galdu un, pieri saraucis, vēroja, vai visi ēd zupu. Izskatījās, it kā tas gribētu teikt runu. Berta ienesa vistu ar rīsiem un viegli iesita

Pifkam. Takšelis to pārprata un uzrāpās uz galda. Punktiņu no cēla Pifku zemē un teica:

— Vislabāk es gribētu būt dvlne.

Tēvs skumīgi paraustīja plecus.

— Tas būtu lieliski, — sacīja meitene. — Mēs ietu vienādi ģērbtas, un mums būtu vienāda matu krāsa, vienādi kurpju nu­muri, vienādas kleitas un pavisam, pavisam vienādas sejas.

— Un tad? — jautāja Andahtas jaunkundze.

Punktiņa nosēcās aiz labsajūtas, iedomājoties tādu laimi.

— Neviens nezinātu, kura esmu es un kura ir viņa. Un, ja domātu, ka tā esmu es, tad tā būtu viņa. Un, ja domātu, ka tā ir viņa, tad tā būtu es. Ai, tas būtu lieliski!

— Tas būtu neizturami, — piezīmēja tēvs.

— Un, ja skolotāja sauktu: «Luīze!» — tad pieceltos es un teiktu: «Ne, es esmu tā otra.» Un tad skolotāja sacītu: «Sē­dies!» izsauktu otru un kliegtu: «Kāpēc tu nepiecelies, Luī­ze?» —- un tā sacītu: «Es taču esmu Karlīnīte.» Un pēc trim dienam kolotāja dabūtu krampjus un brauktu atvaļinājumā uz sanatoriju ārstēties, bet mums būtu brīvdienas.

— Dvīņi bieži vien ir arī ļoti atšķirīgi, — Andahtas jaun­kundze apgalvoja.

— Mēs ar Karlīnīti nekādā ziņā ne, — iebilda Punktiņa.

lādu līdzību jūs vēl nebūtu redzējuši. Pat direktors mūs ne­varētu atšķirt. — Direktors bija viņas tēvs.

— Man jau ar tevi pietiek, — direktors sacīja un paņēma otru porciju vistas.

— Kas tev ir pret Karlīnīti? — Punktiņa jautāja.

— Luīze! — tēvs skaļi iesaucās. Kad viņš teica Luīze, tas nozīmēja, ka nu jābeidz blēņoties, citādi nebūs labi. Punktiņa klusēja, ēda vistu ar rīsiem un paslēpšus rādīja Pifkam visā­das grimases, kamēr tas izbailēs noskurinājās un aizskrēja uz virtuvi.

Heidzot, kad viņi jau ēda saldo ēdienu — todien bija plū­mes - , ieradās ari Poges kundze. Viņa gan bija ļoti skaista, bel ■ tarp mums runājot — arī diezgan neciešama. Berta kād­reiz bija teikusi kādai citai kalponei: «Manu cienīgo vajadzētu ar slapju lupatu nosist. Viņai ir jauks, ņiprs bērns un labs vīrs, bet vai tu domā, ka viņa par tiem rūpējas? Nekas tamlī­dzīgs. Cauru dienu braukā apkārt pa pilsētu, iepērkas, apmaina pirkto, iet uz pēcpusdienas tējām un modes skatēm, un vakaros arī vēl nabaga vīram jāskrien līdzi. Visu cauru nedēļu — gan uz teātri, gan uz kino, gan uz ballēm — vienā skriešanā. Mā­jās viņa vispār vairs nerādās. Nu, bet tur ir ari savs labums.»

Tātad Poges kundze bija ieradusies, apsēdās un izskatījās aizvainota. īstenībā viņai vajadzētu lūgt piedošanu, ka ieradu­sies tik vēlu. Taču viņa vēl apvainojās, ka pārējie nebija gai­dījuši ar pusdienām. Poges kungs atkal ieņēma tabletes, šoreiz četrstūrainas, savieba seju un uzdzēra pēc tam ūdeni.

— Neaizmirsti, ka mēs šovakar esam ielūgti pie ģenerālkon­sula Oleriha, — sieva atgādināja.

— Neaizmirsīšu, — sacīja Poges kungs.

— Vista ir pavisam atdzisusi, — viņa teica.

— Tā ir gan, — sacīja resnā Berta.

— Vai Punktiņai skolā kaut kas uzdots? — Poges kundze jautāja.

— Nē, — atbildēja Andahtas jaunkundze.

— Bērns, tev jau viens zobs kustas! — kundze iesaucās.

— Tā ir gan, — teica Punktiņa.

Poges kungs piecēlās no galda.

— Es nemaz vairs neatceros, kāda mūsu māja izskatās vakaros.

— Turklāt mēs vakar vakarā pat līdz āra durvīm neti­kām, — atbildēja viņa sieva.

— Toties Brikmaņi bija šeit, — viņš sacīja, — un Srami un Dītrihi, visa māja bija pilna cilvēku.

— Vai mēs vakar bijām mājās vai nebijām mājās? — sieva enerģiski jautāja un vērīgi raudzījās vīrā. Direktors Poge dro­šības labad neko neatbildēja un iegāja darba istabā. Punktiņa sekoja tēvam un apsēdās pie viņa lielajā ādas atzveltnes krēslā.

— Zobs kustas? — viņš jautāja. — Vai sāp?

— Ak, ko nu, — meitene atbildēja. — To es pie gadījuma izraušu. Varbūt vēl šodien.

Tad mājas priekšā ietaurējās mašīna. Punktiņa pavadīja tēvu līdz nama durvīm. Hollaka kungs, šoferis, meitenīti svei­cināja, un arī viņa sveicināja. Punktiņa darīja to tāpat kā viņš — pielika roku pie cepures, kaut gan viņai cepure nemaz nebija galvā. Tēvs iekāpa, auto aizbrauca, tēvs vēl pamāja ar roku, ari Punktiņa pamāja.

Kad viņa gribēja ieiet atpakaļ istabā, durvīs stāvēja Got­frīds Kleperbeins, tas bija šveicara dēls un īsts resgalis.

— Paklau, — viņš teica, — ja tu man dosi desmit markas, es neko neizpaudīšu. Citādi es pateikšu tavam tēvam.

— Ko tad? — Punktiņa nevainīgi jautāja.

Gotfrīds Kleperbeins draudoši nostājās ceļā.

— To tu zini tīri labi, neizliecies par muļķi, manu sirsniņ!

Punktiņa gribēja tikt mājā, bet zēns viņu nelaida iekšā.

Tad viņa nostājās tam blakus, salika rokas uz muguras un izbrīnījusies raudzījās debesīs, it kā tuvotos cepelīns vai maijvabolīte uz slidām, vai kas tamlīdzīgs. Zēns, protams, arī paskatījās uz augšu, un tad meitenīte ka zibens pašāvās tam garām, bet Gotfrīds Kleperbeins palika, kā mēdz teikt, ar garu degunu.

Pirmās pārdomās vĒsta PAR PIENĀKUMU

Pirmajā nodaļā jau parādījušies diezgan daudzi cilvēki, vai ne? Palūkosim, vai mēs viņus visus atceramies. Tātad tur ir direktors Poges kungs, viņa godātā laulātā draudzene, Punkti­ņa, kalsnā Andahtas jaunkundze, resnā Berta, Gotfrīds Kleper­beins un Pifka, mazais takšelis. Būtībā Pifku mums nevaja­dzētu pieminēt, jo takši nav īsti cilvēki, žēl.

Un tagad es gribu vaicāt sekojošo: kura no šim personām jums patika un kura ne? Ja man atļauts izteikt savas domas, tad Punktiņa un arī resnā Berta man patīk diezgan labi. Par Poges kungu man vēl nav skaidra priekšstata. Toties Punktiņas māli es nevaru ieredzēt ne acu galā. Kaut kas šajā sievietē man nepatīk. Viņa nerūpējas par savu vīru, kāpēc tad viņa to ap­precēja? Viņa nerūpējas par savu bērnu, kāpēc viņa to laida pasaulē?

Si sieviete izturas nevērīgi pret saviem pienākumiem, vai man nav taisnība? Nevienam nebūtu ko iebilst, ka viņa labprāt iet uz teātri vai kino vai, manis dēļ, visu nedēļu kaut kur skrai­da apkārt. Tomēr vispirms viņa ir Punktiņas māte un Poges kunga sieva. Bet, ja viņa to aizmirst, arī mēs viņu varam aizmirst.

Vai ne?