Emīls un Berlīnes zēni

Desmitā nodaļa Detektīvi seko taksometram

Trīs stafetes skrējēji drāzās šurp no Trautenavas ielas un vicināja rokas.

— Uz priekšu! — Profesors uzsauca. Un tūlīt viņš, Emīls, brāļi Mitencveiji un Krumbīgels joņoja uz Ķeizara aleju, it kā viņiem būtu jāpārspēj pasaules rekords simt jardu skrējienā. Pēdējos desmit metrus līdz avīžu kioskam viņi piesardzīgi nosoļoja, jo Gustavs deva mājienu.

— Par vēlu? — Emīls jautāja bez elpas.

— Vai tu jucis esi? — Gustavs čukstēja. — Ja es ko daru, tad daru to kārtīgi.

Zaglis stāvēja otrpus ielas pie Josti kafejnīcas un vēroja apkārtni, it kā viņš būtu Šveicē. Tad viņš nopirka no avīžu pārdevēja vakara avīzi un sāka lasīt.

— Ja viņš tagad nāks šurp pāri pie mums, nebūs labi, — Krumbīgels ieteicās.

Viņi stāvēja aiz kioska, piespieduši galvas pie sienas un drebēja aiz sasprindzinājuma. Zaglis nelikās par viņiem ne zinis un apbrīnojamā mierā šķirstīja avīzi.

— Viņš noteikti šķielē pāri avīzes malai, vai kāds viņu neizspiego, — vecākais Mitencveijs sprieda.

— Vai viņš bieži skatījās uz jūsu pusi? — Profesors apvaicājās.

— Nepavisam! Viņš tā sukāja iekšā, it kā trīs dienas nekā nebūtu ēdis.

— Uzmanību! — Emīls iesaucās.

Vīrietis ar stīvo platmali salocīja laikrakstu, nopētīja garāmgājējus, tad zibenīgi pamāja taksometram, kas tukšā brau­ca viņam garām. Auto pieturēja, vīrietis iekāpa, un auto aiz­brauca.

Taču tad jau zēni sēdēja citā taksometrā un Gustavs sa­cīja šoferim:

— Vai redzat to taksometru, kas patlaban nogriežas uz Prāgas laukumu? Jā? Brauciet pakaļ, šofera kungs. Tikai piesardzīgi, lai viņš nepamana.

Auto sāka braukt, šķērsoja Ķeizara aleju un noteiktā atstatumā turējās līdzi otram taksometram.

— Kas noticis? — šoferis apvaicājās.

— Mēs dzenamies pakaļ zaglim, — Gustavs paskaidroja. — Bet tas lai paliek starp mums, sapratāt?

— Kā kungi vēlas, — šoferis atbildēja un vēl pajautāja: — Bet vai nauda jums arī ir?

— Par ko jūs mūs turat? Profesors pārmetoši iesaucās.

— Nu, nu, — vīrietis noburkšķēja.

— Viņa numurs ir IA 3733, — Emīls pavēstīja.

— Tas ir ļoti svarīgi, — Profesors piekrita un atzīmēja numuru.

— Nebrauciet pārāk tuvu klāt! — Krumbīgels brīdināja.

— Labi jau, labi, — šoferis purpināja.

Tā viņi joņoja pa Moca ielu, pāri Viktorijas Luīzes lauku­mam un atkal tālāk pa Moca ielu. Daži cilvēki uz ietvēm apstājās, noskatījās pakaļ taksometram un smējās par komiska­jiem zēniem mašīnā.

— Slēpieties! — Gustavs čukstēja. Zēni nometās uz grīdas cits pār citu.

— Kas noticis? — Profesors noprasīja.

— Pie Lutera ielas ir sarkanā gaisma! Mums tūliņ būs jā­pietur, un otrs taksometrs arī netiks pāri.

Patiešām — abi taksometri apstājās un gaidīja viens aiz otra, kamēr atkal iedegsies zaļā gaisma un drīkstēs šķērsot ielu. Nevarēja pat manīt, ka taksometrā būtu kāds pasažieris. Likās, ka tas ir tukšs. Zēni bija priekšzīmīgi noslēpušies. Šofe­ris pagriezās, ieraudzīja dīvaino skatu un iesmējās. Braucot tālāk, zēni piesardzīgi atkal piecēlās.

— Kaut tikai nebūtu jābrauc pārāk ilgi, — Profesors no­teica, pētīdams skaitītāju. — Šis joks maksā jau astoņdesmit feniņus.

Bet brauciens pavisam drīz bija galā. Pie Nollendorfa laukuma pirmais taksometrs pieturēja, turklāt tieši Kreida viesnīcas priekša. Otrs taksometrs laikus nobremzēja un drošā attā­lumā gaidīja, kas būs tālāk.

Vīrietis stīvajā platmalē izkāpa, samaksāja un pazuda viesnīcā.

— Gustav, drāz pakaļ! — Profesors nervozi uzsauca. — Ja tur ir divas izejas, tad viņš iekritīs kā ūdenī. — Un Gustavs pazuda.

Tad izkāpa pārējie zēni. Emīls samaksāja. Bija jādod viena marka. Profesors ātri ieveda savējos pa kādiem vārtiem lielā pagalmā, kas atradās aiz kino un teātra Nollendorfa laukumā. Tad viņš aizsūtīja Krumbīgelu, lai viņš panāk Gustavu.

— Ja tas tips paliks viesnīcā, tad mums izdosies, — Emīls sprieda. — Šis pagalms mums ir kā radīts.

— Ar visu mūsdienu komfortu, — Profesors piekrita, — pāri pretim metro, apstādījumi, kur paslēpties, kafejnīcas ar telefoniem, no kurienes var piezvanīt. Neko labāku nemaz nevar vē­lēties.

— Cerams, ka Gustavs rīkosies manīgi, — Emīls sacīja.

— Uz viņu var paļauties, — Mitencveijs, seniors, atbil­dēja. — Viņš nav tik neveikls, kā izskatās.

— Kaut viņš drīzāk nāktu atpakaļ, — Profesors ieteicās un apsēdās uz krēsla, kas pamests stāvēja pagalmā. Viņš izskatījās kā Napoleons kaujā pie Leipcigas.

Un tad atgriezās Gustavs.

— Tagad ir skaidrs, — Gustavs sacīja, plaukstas berzē­dams. — Viņš patiešām apmeties viesnīcā. Es redzēju, kā lifta zēns veda šo augšā ar liftu. Otras izejas arī te nav. Es to būdu apskatīju no visām pusēm. Ja viņš neaizlaižas pa jumtu, tad ir lamatās.

— Vai Krumbīgels stāv sardzē? — Profesors noprasīja.

— Protams, draugs!

Tad Mitencveijs, seniors, dabūja desmit feniņus, aizjoza uz kafejnīcu un piezvanīja mazajam Otrdienim.

— Hallo! Otrdienis?

— Jā, pie aparāta, — mazais Otrdienis otrā galā nobrēcās.

— Parole — Emīls! Šeit Mitencveijs, seniors. Vīrietis ar katliņu dzīvo Kreida viesnīcā Nollendorfa laukumā. Štābs atrodas kino pagalmā, vārti kreisajā pusē.

Mazais Otrdienis visu sīki pierakstīja, atkārtoja un tad apvaicājās:

— Vai papildspēki vajadzīgi?

— Nē.

— Vai grūti gāja?

— Nu, varēja iztikt. Tas tips paņēma taksi, mēs — arī, vai saproti, mēs šim pakaļ, kamēr šis izkāpa. Viņš dabūja is­tabu un tagad ir augšā. Droši vien patlaban pārbauda, vai kāds neguļ zem gultas un neķer blusas.

— Kāds istabas numurs?

— To mēs vēl nezinām. Bet gan jau izpētīsim.

— Ak, cik labprāt es būtu kopā ar jums! Zini, kad mums pēc brīvdienām būs pirmais sacerējums par brīvo tematu, es rakstīšu par šo gadījumu.

— Vai citi arī ir zvanījuši?

— Nē, neviens. Beidzos vai nost aiz garlaicības.

— Nu, uz redzi, mazais Otrdieni!

— Labu veiksmi, mani kungi! Ko es vēl gribēju teikt. Parole — Emīls!

— Parole — Emīls! — Mitencveijs attraucās un atgriezās kinoteātra pagalmā. Pulkstenis bija jau astoņi. Profesors aiz­gāja pārbaudīt sardzi.

— Šodien mēs viņu droši vien vairs nedabūsim rokā, — Gustavs pikti noteica.

— Mums, protams, būtu visizdevīgāk, ja viņš tūliņ ietu gulēt, — Emīls paskaidroja. — Ja viņš tagad sadomātu stun­dām ilgi vizināties ar taksometriem, apmeklēt restorānus, deju zāles vai teātri, vai arī visu to kopā — tad mums jāsāk domāt, kā tikt pie kāda ārzemju aizņēmuma.

Profesors atnāca atpakaļ, aizsūtīja abus Mitencveijus par sakarniekiem uz Nollendorfa laukumu un bija ļoti nerunīgs.

— Mums jāapsver, kā mēs to tipu vislabāk varētu novē­rot, — viņš sacīja, — lūdzu, nopietni padomājiet par to.

Tā viņi sēdēja labu laiku un lauzīja galvas.

Tad iešķindējās riteņa zvaniņš — un pagalmā ieripoja mazs, niķelēts divritenis. Uz tā sēdēja maza meitene, un aiz viņas stāvēja Bleiers. Un abi sauca:

— Urā!

Emīls pietrūkās kājās, palīdzēja abiem nokāpt, sajūsmināts kratīja mazās meitenes roku un sacīja pārējiem:

— Tā ir mana māsīca Ponija Cepurīte.

Profesors laipni piedāvāja Cepurītei savu krēslu, un viņa apsēdās.

— Ak šitā, Emīl, nešpetni tāds, — viņa sacīja, — ierodas Berlīnē un tūlīt taisa pekstiņus! Mēs patlaban gribējām vēlreiz iet uz Fridriha ielas staciju un gaidīt Neištates vilcienu, bet tad atnāca tavs draugs Bleiers ar vēstuli. Starp citu, jauks puisis. Apsveicu!

Bleiers pietvīka un izgāza krūtis.

— Nūja, — Ponija atsāka, — vecāki un vecmāmiņa pašlaik sēž mājās un lauza galvu, kas ar tevi īsti noticis. Mēs viņiem, protams, nekā nestāstījām. Es solījos tikai pavadīt Bleieru un aizlaidos. Taču man tūlīt jabrauc atpakaļ uz mājām. Citādi viņi izsauks policiju. Pazaudēt tai pašā dienā vēl vienu bērnu — to viņu nervi neizturētu.

— Te ir nauda, ko ietaupījām atpakaļceļā, — Bleiers lepni teica.

Profesors iebāza naudu kabatā.

— Vai viņi bija dusmīgi? — Emīls apjautājās.

— Nepavisam, — Cepurīte attrauca, — vecmāmiņa skraidelēja pa istabu un nemitīgi klaigāja: «Mans mazdēls Emīls vispirms iegriezies pie valsts prezidenta!» — kamēr vecāki viņu nomierināja. Bet rīt jūs to zelli, cerams, noķersiet? Kurš tad ir jūsu Stjuarts Vebss?

— Āre, — Emīls norādīja, — tas ir Profesors.

— Ļoti patīkami, Profesora kungs, — Cepurīte paziņoja, — beidzot es iepazīstos ar īstu detektīvu.

Profesors samulsis smaidīja un nomurmināja dažus nesa­protamus vārdus.

— Tā, un te, — Ponija sacīja, — ir mana kabatas nauda, divdesmit pieci feniņi. Nopērciet sev pāris cigāru!

Emīls paņēma naudu. Ponija sēdēja uz krēsla kā skaistuma karaliene, un zēni ielenca viņu kā žūrijas.locekļi.

— Un tagad es pazudīšu, — Ponija Cepurīte sacīja, — rīt no rīta būšu atkal klāt. Kur jūs gulēsiet? Ak vai, es labprāt paliktu šeit un vārītu jums kafiju! Bet ko lai dara? Labi audzi­nātai meitenei jāguļ mājās. Tā! Uz redzēšanos, mani kungi! Ar labu nakti, Emīl!

Viņa uzsita Emīlam uz pleca, uzlēca uz divriteņa, jautri patrinkšķināja zvaniņu un aizbrauca.

Labu laiku zēni stāvēja gluži mēmi.

Tad Profesors atjēdzās un noteica:

— Velna milti!

Un pārējie viņam pilnīgi piekrita.