Emīls un Berlīnes zēni

Otrā nodaļa Policists Ješke klusē

Iziedama no mājas, māte teica:

— Ja nāks zirgu tramvajs, brauksim līdz stacijai.

Kurš no jums zina, kāds izskatās zirgu tramvajs? Bet, tā kā tas patlaban iegriežas ap stūri un pietur, jo Emīls pamāj, tad es jums to ātri aprakstīšu, iekams tas nav aizklaudzējis tālāk.

Tātad zirgu tramvajs pirmām kārtām ir varena lieta. Tur­klāt tas skrien pa sliedēm kā īsts, pieaudzis tramvajs, un tam ir arī tādi paši vagoni, tikai priekšā aizjūgts ormaņa klepe­ris. Emīlam un viņa draugiem šķita, ka šis kleperis ir tīrais apkaunojums, un viņi sapņoja par elektrisko tramvaju ar gaisa vadu un sliedēm, pieciem starmešiem priekšā un trim aizmugurē, bet Neištates pilsētas valde uzskatīja, ka četri kilometri garo sliežu ceļu gluži labi var apkalpot ar dzīvo zirgspēku. Tātad līdz šim par elektrību nevarēja būt nekādu runu, un va­dītājam nebija nekādas darīšanas ar kloķiem un svirām.

Un, ja zirgu tramvajā sēdēja kāds, kas dzīvoja Rātsnama ielā 12, un gribēja izkāpt, tad viņš tikai piedauzīja pie rūts. Tad konduktors uzsauca «Tprū!» — un pasažieris tika mājās, īstā pieturas vieta varbūt bija tikai pie 30. vai 46. nama. Bet Neištates «Ielu dzelzceļu akciju sabiedrībai» tas bija gluži vienalga. Tai bija laika diezgan. Zirgam bija laika diezgan. Konduktoram bija laika diezgan. Neištates iedzīvotājiem bija laika diezgan. Un, ja nu kādam tiešām bija ļoti jāsteidzas, viņš gāja kājām...

Stacijas laukumā Tišbeina kundze ar dēlu izkāpa. Kamēr Emīls vilka lejā koferi no platformas, aizmugurē kāda dobja balss noducināja:

— Jūs laikam braucat uz Šveici?

Tas bija policists Ješke. Māte atbildēja:

— Nē, mans puika brauc uz kādu nedēļu pie radiem Ber­līnē.

Emīlam metās tumši zils, gandrīz melns gar acīm. Jo vi­ņam bija gaužām slikta sirdsapziņa. Nesen kāds ducis reālskolnieku pēc vingrošanas stundas upmalas pļavā bija slepus lielhercoga piemineklim, ko dēvēja par Kārli ar šķībo vaigu, uzbāzuši saltajā galvā vecu filca platmali. Un, tā kā Emīls bija labs zīmētājs, tad pārējie viņu bija pacēluši gaisā, un vi­ņam vajadzēja ar krāsainiem zīmuļiem uzkrāsot lielhercogam sarkanu degunu un piķa melnas ūsas. Un, kamēr viņš vēl krā­soja, laukuma otrā galā it kā no zemes bija izlīdis policists Ješke!

Viņi bija aizšmaukuši zibens ātrumā. Tomēr zēni bažījās, vai Ješke nav viņus pazinis.

Bet policists Ješke neteica nekā, tikai novēlēja Emīlam laimīgu ceļu un apvaicājās mātei par viņas veselību un darbu.

Tomēr Emīls labi vis nejutās. Un, kad viņš stiepa savu koferi pāri tukšajam laukumam uz staciju, viņam kājas trī­cēja. Kuru katru mirkli varēja sagaidīt, ka Ješke pēkšņi aiz muguras uzbrēks: «Emīl Tišbein, tu esi apcietināts! Rokas augšā!» Taču nekas nenotika. Varbūt policists bija nolēmis pagaidīt, kamēr Emīls pārbrauks?

Tad māte pie kases lodziņa nopirka biļeti (protams, tre­šajā klasē) un perona biļeti. Pēc tam viņi izgāja uz pirmo peronu — lūdzu, Neištates stacijā ir četri peroni — un gaidīja Berlīnes vilcienu. Atlika vēl tikai dažas minūtes.

— Neko neatstāj vilcienā, dēliņ! Un neuzsēdies uz puķu pušķa! Lai kāds tev koferi uzliek augšā bagāžas tīklā. Tikai pieklājīgi palūdz!

— Koferi es pats uzcelšu augšā. Neesmu jau nekāds vār­gulis!

— Nu labi. Tikai nepabrauc savai stacijai garām! Berlīnē vilciens ienāk vakarā — sešos un septiņpadsmit minūtēs Fridriha ielas stacijā. Neizkāp agrāk — pie zooloģiskā dārza vai kur citur!

— Esiet bez bažām, kundze!

— Galvenais, neesi pret citiem cilvēkiem tik nepieklājīgs kā pret savu māti. Un nemet papīru uz grīdas, kad būsi apēdis savu desu maizi. Un — nepazaudē naudu!

Emīls izbijies iegrūda roku svārku labajā krūšu kabatā. Tad atviegloti uzelpoja un noteica:

— Viss savā vietā!

Viņš paņēma māti zem rokas un pastaigājās ar viņu šurp nu turp pa peronu.

— Nepārstrādājies, mammucīt! Un nesaslimsti! Nu tev nebūs neviena, kas tevi varētu kopt. Tad es tūliņ kāpšu lidmašīnā un braukšu mājās. Un atraksti man arī. Ilgāk par nedēļu es nepalikšu, tu jau zini. — Viņš cieši piekļāva māti sev klāt. Viņa noskūpstīja Emīlu uz degungala.

Svilpdams un šņākdams pienāca Berlīnes pasažieru vil­ciens un apstājās. Emīls vēlreiz apķērās mātei ap kaklu. Tad zēns iekāpa ar savu koferi vagonā. Māte padeva viņam puķes un sviestmaižu sainīti un apjautājās, vai viņš pratīs atrast savu vietu. Emīls pamāja.

— Tātad izkāp Fridriha ielā!

Viņš pamāja.

— Uzvedies pieklājīgi, palaidni!

Viņš pamāja.

— Esi laipns pret Poniju Cepurīti. Jūs viens otru nemaz nepazīsat.

Viņš pamāja.

— Un raksti man!

— Tu man arī!

Droši vien tā turpinātos stundām ilgi, ja nebūtu vilcienu saraksta. Vilciena pavadonis ar sarkano ādas somiņu sauca:

— Iekāpt! Iekāpt!

Vagona durvis noklaudzēja. Lokomotīve sāka vilkt. Un vilciens aizbrauca.

Māte vēl ilgi māja ar mutautiņu. Tad viņa lēni apgriezās un gāja mājās. Un, tā kā mutautiņš mātei jau bija rokā, viņa ņēma un apraudājās.

Bet tikai mazliet. Jo mājās māti jau gaidīja miesnieka Augustina kundze un vēlējās, lai viņai pamatīgi izmazgā matus.