Emīls un Berlīnes zēni

Astoņpadsmitā nodaļa Vai no tā var ko mācīties?

Pievakarē zēni atvadījās. Un Emīlam vajadzēja svēti apso­līt rīt pēcpusdienā kopā ar Poniju Cepurīti aiziet pie Profesora. Tad ieradās tēvocis Heimbolds un viņi ēda vakariņas. Pēc tam viņš iedeva svainei Tišbeina kundzei tās tūkstoš mar­kas un ieteica naudu noguldīt bankā.

— Tas jau bija mans nodoms, — friziere sacīja.

— Nē! — Emīls iesaucās. — Tad man no tā visa nav ne­kāda prieka. Mātei vajag nopirkt elektrisko matu žāvējamo aparātu un mēteli ar kažokādu iekšpusē. Nauda taču pieder man. Es varu darīt ar to, ko gribu! Vai tā nav?

— Ar to tu nemaz nevari darīt, ko gribi, — tēvocis Heim­bolds paskaidroja. — Tu taču esi bērns. Tava māte var izlemt, ko ar šo naudu iesākt.

Emīls piecēlās no galda un piegāja pie loga.

— Pie joda, Heimbold, tu gan esi stūrgalvis! — Ponija Cepurīte sacīja tēvam. — Vai tad tu neredzi, ka Emīlam būtu milzīgs prieks uzdāvināt kaut ko savai mātei? Jūs, pieaugušie, dažreiz esat kolosāli neattapīgi.

— Protams, viņa dabūs žāvējamo aparātu un mēteli, — vecmāmiņa noteica. — Bet, kas paliks pāri, tas tiks noguldīts ban­kā, vai ne, manu zēn?

— Jā, — Emīls atbildēja. — Vai tu esi ar mieru, mammucīt?

— Ja jau tu noteikti tā gribi, tu, bagātniek!

— Iesim rīt no rīta tūliņ iepirkties. Ponij, tu nāksi līdzi! — Emīls apmierināts iesaucās.

— Varbūt tu domā, ka es pa to laiku ķeršu mušas? — mā­sīca prasīja. — Bet tev arī kaut ko vajag nopirkt. Zināms, Tišbeina tantei jādabū matu žāvējamais, bet tu nopirksi riteni, saprati, lai tev nevajadzētu lauzt māsīcu riteņus.

— Emīl, — Tišbeina kundze noraizējusies jautāja, — vai tu salauzi Ponijas riteni?

— Kur nu, māt, es tikai uzskrūvēju viņai sēdekli mazliet augstāk. Viņa brauc vienmēr uz pavisam zema, mērkaķojas, lai izskatītos pēc sacīkšu braucējas.

— Pats esi mērkaķis! — Cepurīte iekliedzās. — Ja tu vēl­reiz manu riteni pārtaisīsi, tad starp mums visam beigas, saprati?

— Ja tu nebūtu meitene un tieva kā diegs, es tev pamatīgi sadotu, mans bērns! Turklāt man šodien negribas dusmoties, bet, ko es par šo naudu pirkšu vai nepirkšu, par to tev nav nekādas daļas. — Un Emīls spītīgi iebāza dūres bikšu kaba­tās.

— Bez strīdiem un ķīviņiem! — vecmāmiņa lūkoja nomierināt. Un par pirkšanu vairs nerunāja.

Vēlāk tēvocis Heimbolds «izveda suni laukā». Tas nozīmē: Heimboldiem suņa nemaz nebija, bet Ponija vienmēr tā mēdza teikt, kad tēvs vakarā gāja iedzert glāzi alus.

Tad vecmāmiņa, abas māsas, Ponija Cepurīte un Emīls sēdēja istabā un pārsprieda satraucošos pēdējo dienu notikumus.

— Nu, varbūt šim gadījumam bija arī savas labās puses, — krustmāte Marta noteica.

— Protams, — Emīls sacīja. — Vienu mācību no tā es no­teikti esmu guvis: nevienam cilvēkam nevar uzticēties.

Un viņa māte piebilda:

— Es esmu mācījusies, ka bērnus nekad nedrīkst laist ceļojumā vienus pašus.

— Nieki! — vecmāmiņa purpināja. — Viss aplam! Viss ap­lam!

— Nieki, nieki, nieki! — Ponija Cepurīte dziedāja un jādelēja ar krēslu pa istabu.

— Tātad tu domā, ka no šī gadījuma itin nekā nevar mācīties? — krustmāte Marta jautāja.

— Var gan, — vecmāmiņa apgalvoja.

— Ko tad? — pārējie vienā mutē noprasīja.

— Nauda vienmēr jāsūta pa pastu, — vecmāmiņa dudināja un ieirdzās.

— Urā! — Ponija Cepurīte iesaucās un iejāja ar krēslu guļamistabā.

Emīls un Berlīnes zēni.

No vācu valodas tulkojusi Laima Rūmniece

Mākslinieks Valters Trīrs