Emīls un Berlīnes zēni

Četrpadsmitā nodaļa Arī no kniepadatas savs labums

Kad Gustavs un Profesors iegāja bankā, vīrietis ar stīvo platmali jau stāvēja pie kāda lodziņa ar uzrakstu «Iemaksas un izmaksas» un nepacietīgi gaidīja, kad pienāks viņa rinda. Bankas ierēdnis runāja pa telefonu.

Profesors nostājās blakus zaglim un uzmanīja viņu kā me­dību suns. Gustavs palika vīrietim aizmugurē un turēja roku bikšu kabatā, sagatavojies spiest tauri.

Tad pie lodziņa pienāca kasieris un jautāja Profesoram, ko viņš vēlas.

— Lūdzu, — viņš atteica, — šis kungs bija pirms manis.

— Ko jūs vēlaties? — nu kasieris pavaicāja Grundeisa kun­gam.

— Lūdzu, vai jūs būtu tik laipns un varētu samainīt man simtmarku zīmi divos piecdesmitniekos un četrdesmit markas sīknaudā? — viņš jautāja, izņēmis no kabatas un uzlicis uz galda vienu simtmarku zīmi un divas divdesmitmarku zīmes.

Kasieris paņēma šīs trīs zīmes un gāja ar tām pie naudas skapja.

— Acumirkli! — Profesors skaļi iesaucās. — Nauda ir zagta!

— Ko-o? — bankas ierēdnis satrūcies noprasīja un pagrie­zās; viņa darbabiedri, kas sēdēja citos nodalījumos un rēķināja, pārtrauca darbu un salēcās, it kā čūska viņiem būtu iekodusi.

— Nauda nemaz nepieder šim kungam. Viņš to nozadzis manam draugam un grib samainīt, lai nekā nevarētu pierā­dīt, — Profesors paskaidroja.

— Tādu bezkaunību savu mūžu vēl neesmu pieredzējis, — Grundeisa kungs noteica, tad, pievērsies kasierim, piebilda: — Atvainojiet! — Un iesita Profesoram skaļu pliķi.

— No tā nekas nemainīsies, — Profesors attrauca un tā iebelza Grundeisam pa vēderu, ka tam vajadzēja pieturēties pie galda. Un nu Gustavs trīsreiz briesmīgi skaļi notaurēja. Bankas ierēdņi pietrūkās un ziņkārē skrēja pie kases lodziņa. Noguldījumu kases pārzinis saskaities izsteidzās no savas is­tabas.

Bet pa durvīm iedrāzās desmit zēni ar Emīlu priekšgalā un ielenca vīrieti ar stīvo platmali.

— Pie joda, ko šie delveri te ālējas? — pārzinis kliedza.

— Šie palaidņi apgalvo, ka es vienam no tiem esot noza­dzis naudu, ko nupat iedevu jūsu kasierim samainīt, — Grundeisa kungs stāstīja un drebēja aiz dusmām.

— Tā tas arī ir! — Emīls iesaucās un metās pie lodziņa. — Viņš man nozaga vienu simtmarku zīmi un divas divdesmit marku zīmes. Vakar pēcpusdienā. Vilcienā, kas no Neištates brauca uz Berlīni! Kamēr es gulēju.

— Jā, vai tu to vari arī pierādīt? — kasieris stingri no­prasīja.

— Es jau veselu nedēļu esmu Berlīnē un vakar no agra rīta līdz vakaram biju pilsētā, — zaglis sacīja un pieklājīgi smaidīja.

— Sasodītais melis! — Emīls iekliedzās un gandrīz vai rau­dāja aiz niknuma.

— Bet vai tu vari pierādīt, ka šis kungs ir tas pats cilvēks, ar ko tu brauci kopā vilcienā? — pārzinis apjautājās.

— To viņš, protams, nevar, — zaglis nevērīgi noteica.

— Ja jūs ar viņu divatā esat sēdējuši vilcienā, tad taču tev nav neviena paša liecinieka, — kāds ierēdnis iebilda. Un Emīla biedri apjuka.

— Ir gan! — Emīls iesaucās. — Man ir gan viens lieci­nieks! Jakoba kundze no Lielgrīnavas. Viņa sākumā sēdēja kopā ar mums kupejā. Un vēlāk izkāpa. Viņa lika man nodot no viņas sirsnīgu sveicienu Kurchalsa kungam Neištatē!

— Šķiet, ka jums vajadzēs pierādīt, ka neesat vainīgs, — noguldījumu kases pārzinis sacīja zaglim. — Vai jūs to varat?

— Pats par sevi saprotams, — zaglis paziņoja. — Es dzī­voju pāri pretī Kreida viesnīcā...

— Bet tikai kopš vakar vakara, — Gustavs iesaucās. — Es tur ielavījos kā izsūtāmais un zinu visu!

Bankas darbinieki smaidīja un ieinteresējās par zēniem.

— Naudu mēs labāk pagaidām paturēsim šeit... kungs, — pārzinis teica un noplēsa no bloka lapiņu, lai pierakstītu vārdu un adresi.

— Viņu sauc par Grundeisu! — Emīls iesaucās.

Vīrietis ar stīvo platmali skaļi iesmējās un sacīja:

— Redziet nu, ka te ir pārpratums. Mani sauc par Milleru.

— Vai, cik viņš nekrietni melo! Vilcienā viņš man stāstīja, ka viņu saucot par Grundeisu, — Emīls sašutis kliedza.

— Vai jums ir dokumenti? — kasieris apvaicājas.

— Diemžēl nav līdzi, — zaglis atbildēja. — Bet, ja jūs brīdi uzgaidītu, es atnesīšu tos no viesnīcas.

— Viņš visu laiku melo! Tā ir mana nauda. Un man tā jā­dabū atpakaļ, — Emīls kliedza.

— Jā, manu zēn, pat ja tev būtu taisnība, — kasieris pa­skaidroja, — tik vienkārši tomēr naudu atpakaļ nevarēs dabūt! Kā tu pierādīsi, ka tā ir tava nauda? Varbūt tur uzrakstīts tavs vārds? Vai arī tu esi atzīmējis numurus?

— Protams, ne, — Emīls sacīja. — Neviens jau negaida, ka viņu apzags! Un tomēr tā ir mana nauda, vai dzirdat? Mana māte man iedeva līdzi, lai atvedu vecmāmiņai, kura dzīvo šeit, Šūmaņa ielā 15.

— Vai kādai naudas zīmei nebija noplēsts stūris vai kā­das citas pazīmes?...

— Nē, es nezinu.

— Mani kungi, godavārds, es jums paziņoju, ka nauda patiešām pieder man. Es taču neiešu aplaupīt mazus bērnus! — zaglis apgalvoja.

— Stop! — Emīls pēkšņi iesaucās un palēcās gaisā, — tik viegli viņam uzreiz bija kļuvis. — Stop! Es vilcienā naudu piespraudu ar kniepadatu pie svārkiem. Naudas zīmēs jābūt saskatāmiem adatas dūrieniem!

Kasieris pacēla naudas zīmes pret gaismu. Pārējiem aizrā­vās elpa.

Zaglis pakāpās soli atpakaļ. Bankas pārzinis nervozi bun­goja pa galdu.

— Zēnam ir taisnība! — aiz uztraukuma nobālis, kasieris iesaucās. — Naudas zīmēs tiešām ir adatas dūrieni!

— Un te ir arī tā adata, — Emīls sacīja un lepni uzlika uz galda kniepadatu. — Es pat sadūros.

Nu zaglis zibenīgi apgriezās, atgrūda zēnus malā ar tādu sparu, ka tie pakrita, drāzās cauri telpai, atrāva durvis un nozuda.

— Ķeriet! — bankas pārzinis iekliedzās.

Visi skrēja uz durvīm.

Kad viņi tika laukā uz ielas, zagli jau bija ielenkuši vis­maz divdesmit zēni. Viņi turēja to aiz kājām. Bija pieķērušies tam pie rokām. Rāva aiz svārkiem. Zaglis spirinājās kā jucis. Bet zēni neatlaidās.

Un tad jau arī šurp skrēja kāds policists, kam Ponija Cepu­rīte bija aizbraukusi pakaļ ar savu mazo divriteni. Bankas pārzinis pieprasīja apcietināt cilvēku, kas saucoties gan par Grund­eisu, gan par Milleru. Jo tas laikam esot zaglis, kas darbojas vilcienos.

Kasieris atstāja darbu, paņēma naudu, kniepadatu un devās līdzi. Tas tik bija gājiens! Policists, bankas ierēdnis, vidū zag­lis un aizmugurē kādi deviņdesmit vai simt bērni! Tā viņi gāja uz iecirkni.

Ponija Cepurīte ar savu mazo, niķelēto divriteni brauca blakus, māja laimīgajam brālēnam Emīlam un sauca:

— Emīl, manu zēn! Es veicīgi aizbraukšu mājās un pa­stāstīšu tur par visu šo jandāliņu.

Zēns arī pamāja un sacīja:

— Uz pusdienām es būšu mājās! Sirsnīgi pasveicini!

Ponija Cepurīte vēlreiz uzsauca:

— Vai jūs zināt, kā jūs izskatāties? Kā lielā skolas izbraukumā! — Tad, sparīgi zvanīdama, viņa nozuda aiz stūra.