Emīls un Berlīnes zēni

Astotā nodaļa Uzrodas zēns ar autotauri

Trautenavas ielā, Ķeizara alejas krustojumā, vīrietis ar stīvo platmali izkāpa no tramvaja. Emīls to ieraudzīja, paķēra koferi un puķu pušķi, pateica kungam, kurš lasīja avīzi:

— Vēlreiz jums sirsnīgi pateicos, mans kungs! — un izlēca no vagona.

Zaglis pagāja garām priekšējam vagonam, šķērsoja sliedes un soļoja uz ielas otru pusi. Kad tramvajs aizbrauca, iela kļuva pārredzama un Emīls pamanīja, ka vīrietis vispirms neziņā apstājas un tad dodas augšup pa kādas kafejnīcas terases pakāpieniem.

Nu atkal bija jātur acis vaļā. Kā detektīvam, kas ķer blu­sas. Emīls žigli novērtēja apstākļus, uz stūra ievēroja laik­rakstu kiosku un, cik ātri vien spēja, aizskrēja aiz tā. Slēptuve bija lieliska. Blakus stāvēja afišu stabs. Zēns nolika nesamo zemē, noņēma cepuri un sāka uzmanīt.

Vīrietis bija apsēdies terasē tieši pie margām, smēķēja cigareti un, kā šķita, bija lieliskā omā. Emīlam likās pretīgi, ka zaglis vispār var būt priecīgs un ka apzagtajam jāmocās ne­ziņā, ko iesākt.

Kāda tam jēga, ka viņš slēpjas aiz avīžu kioska, varētu domāt, ka viņš ir zaglis, nevis tas otrs? Kāda tam nozīme, ka viņš zina, ka šis vīrietis sēž Josti kafejnīcā Ķeizara alejā, dzer gaišo alu un smēķē cigaretes? Ja šis tips tagad pieceltos, tad pakaļdzīšanās varētu turpināties. Bet, ja viņš paliks tur sēžam, tad Emīls var stāvēt aiz kioska, kamēr uzaug gara, sir­ma bārda. Patiešām, vēl tikai trūkst, ka pienāktu kāds policists un teiktu: «Mans dēls, tu izskaties ļoti aizdomīgs. Nāc man līdzi, nepretojies. Citādi uzlikšu roku dzelžus.»

Pēkšņi Emīlam tieši aiz muguras atskanēja autotaures pūtiens. Nobijies viņš atlēca sāņus, pagriezās un ieraudzīja stāvam zēnu, kas izsmēja viņu.

— Nū, draugs, nekrīti uzreiz no kātiem! — zēns uzsauca.

— Kas man aiz muguras nupat pūta? — Emīls jautāja.

— Nū, draugs, protams, es. Tu laikam neesi no Vilmersdorfas, ko? Citādi tu sen būtu zinājis, ka man bikšu kabatā ir autotaure. Mani te pazīst kā raibu suni.

— Es esmu no Neištates. Un es nāku tieši no stacijas.

— Ak no Neištates? Tāpēc jau tev ir tāds spocīgs uzvalks mugurā.

— Ņem savus vārdus atpakaļ! Citādi es tev tā kraušu, ka būsi gar zemi!

— Nū, draugs, — otrs labsirdīgi noteica, — vai tu esi tik nikns? Laiks pārāk labs, lai kautos. Bet, ja vēlies, lūdzu!

— Atliksim uz citu reizi, — Emīls attrauca, — man patla­ban nav vaļas. — Un viņš palūkojās uz kafejnīcu otrā pusē, vai Grundeiss tur vēl sēž.

— Bet es domāju, ka tev ļoti daudz laika. Nostājies ar koferi un puķu kāpostiem aiz avīžu būdas un spēlē pats ar sevi slēpšanos! Tur jau vajag desmit līdz divdesmit metru lieka laika.

— Nē, — Emīls iebilda, — es novēroju kādu zagli.

— Ko? Man ir skaidrs... zaglis, — otrs zēns sacīja, — bet ko tad šis aptīrījis?

— Mani! — Emīls atbildēja un bija tīri vai lepns. — Vil­cienā. Kamēr es gulēju. Simt četrdesmit markas. Tās man vajadzēja šeit, Berlīnē, atdot vecmāmiņai. Tad viņš ielavījās citā kupejā un izkāpa pie zooloģiskā dārza. Skaidrs, ka es viņam pakaļ. Tad tramvajā. Un tagad viņš ar savu stīvo platmali sēž tur pāri pretī kafejnīcā un ir labā omā.

— Nū, draugs, tas taču ir lieliski! — zēns iesaucās. — Tas jau ir kā kino! Un ko tu tagad domā iesākt?

— Nav ne jausmas. Nemitīgi jāseko. Šimbrīžam nekā cita nezinu.

— Pasaki taču tur tam policistam. Tas šo saņems aiz čupra.

— To es nedrīkstu. Pie mums Neištatē es esmu savārījis ziepes. Tagad viņiem laikam ir zobs uz mani. Un ja es...

— Saprotu, saprotu!

— Un Fridriha ielas stacijā gaida mana vecmāmiņa.

Zens ar autotauri bridi padomaja. Tad viņš teica:

— Šis gadījums ir kolosāls. Godavārds, pirmklasīgs. Klau, draugs, ja tev nekas nav pretī, es palīdzēšu!

— Es tev būtu milzīgi pateicīgs!

— Nerunā niekus, jefiņ! Skaidrs, es piedalos. Mani sauc Gustavs.

— Un es esmu Emīls.

Viņi sarokojās un ļoti iepatikās viens otram.

— Bet tagad — uz priekšu, — Gustavs sacīja, — ja mēs šeit nekā cita nedarīsim kā tikai dirnēsim, šis nelietis mums izspruks no nagiem. Vai tev ir vēl drusku naudas?

— Ne graša.

Gustavs klusu pataurēja, lai ierosinātu domas. Tas nelī­dzēja.

— Kā būtu, — Emīls apjautājās, — ja tu pieaicinātu vēl dažus draugus?

— Ziķeri, tā ir ģeniāla ideja! — Gustavs jūsmīgi iesaucās. — Tā es darīšu! Man tikai jāizdrāžas cauri pagalmiem un jāpataurē, tūlīt visi būs klāt kā likts.

Dari to! Emīls mudināja. — Bet nāc drīz atpakaļ. Kaut kad tas tips sadomās iet prom. Un tad man, pats par sevi saprotams, viņam jāseko. Un, kad tu atgriezīsies, es jau būšu gabalā.

Skaidrs! Es nekavēšos! Vari paļauties! Turklāt šis ben­desmaiss Josti kafejnīcā ēd putotas olas un citus smalkus ēdie­nus. Kādu laiciņu viņš tur vēl paliks. Tātad uz redzi, Emīl! Zini, es nāvīgi priecājos. Tas tik būs traks numurs! — Un viņš joza prom.

Emīls jutas ārkārtīgi atvieglots. Ķeza ir un paliek ķeza. Bet, ja uzrodas draugi, kas gatavi aiz laba prāta palīdzēt, tad tas ir liels mierinājums.

Zēns neizlaida no acīm zagli, kas ēda ar lielu baudu, — laikam jau tērēja Emīla mātes ietaupījumus. Emīls vienīgi baidījas, ka šis nelietis varētu piecelties un pazust. Tad nedz Gus­tavs, nedz viņa taure nespētu neko līdzēt.

Bet Grundeisa kungs bija tik laipns un palika. Protams, ja viņš būtu kaut ko nojautis par briestošo sazvērestību, tad viņš pasūtītu sev vismaz lidmašīnu. Jo patlaban lieta pama­zām kļuva nopietna...

Pēc desmit minūtēm Emīls atkal sadzirdēja autotauri. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka vismaz divi duči zēnu ar Gustavu priekšgalā soļoja šurp pa Trautenavas ielu.

— Stāt! Nu ko tu tagad teiksi? — Gustavs noprasīja, un seja viņam staroja.

— Esmu aizkustināts, — Emīls atteica un aiz laimes iebuk­ņīja Gustavam sānos.

— Tā, mani kungi! Tas ir Emīls no Neištates. Pārējo es jums jau esmu pastāstījis. Tur viņā pusē sēž tas nelietis, kas viņam izvilcis naudu. Tas pa labi pie apmales, ar melno kat­liņu uz paura. Ja mēs tam zellim ļausim aizmukt, tad būsim īsti aitasgalvas. Skaidrs?

— Nekur viņš neaizmuks, Gustav! — sacīja zēns ar raga brillēm.

— Tas ir Profesors, — Gustavs paskaidroja. Emīls sniedza viņam roku.

Tad viņu pēc kārtas iepazīstināja ar visu baru.

— Tā, — Profesors teica, — tagad piedosim gāzi. Aiziet! Vispirms — naudu šurp!

Katrs deva, cik viņam bija. Nauda bira Emīla cepurē. Bija pat viena vesela marka. To iedeva pavisam mazs puisēns, ko sauca par Otrdieni. Aiz prieka viņš lēkāja no vienas kājas uz otru, jo beigās viņam tika atļauts visu naudu pārskaitīt.

— Mūsu kapitāls, — viņš pavēstīja uzmanīgajiem klausītājiem, — ir piecas markas un septiņdesmit feniņi. Labāk būtu, ja mēs naudu sadalītu trim cilvēkiem. Gadījumam, ja mums būtu jāšķiras.

— Ļoti labi, — Profesors sacīja. Viņš un Emīls dabūja katrs divas markas. Gustavs — vienu marku septiņdesmit.

— Lielais paldies, — Emīls sacīja, — ja mēs viņu notver­sim, es jums naudu atdošu. Ko mēs tagad darīsim? Man gri­bētos vispirms kaut kur nolikt koferi un puķes. Ja sāksies pa­kaļdzīšanās, tie nesamie briesmīgi traucēs.

— Dod tos krāmus šurp, — Gustavs teica. — Es tūliņ tos aiznesīšu uz Josti kafejnīcu, nodošu bufetē un pie reizes nopētīšu zagļa kungu.

— Bet dari to izveicīgi, — Profesors ieteica. — Blēdis nedrīkst manīt, ka detektīvi viņam nonākuši uz pēdām. Tas apgrūtinātu sekošanu.

— Vai tu domā, ka esmu aptaurēts? — Gustavs norūca un aizjoza.

— Tam kungam ir smalks ģīmis, taisni kā no bildes, — viņš atgriezies pavēstīja. — Mantas nodevu drošās rokās. Tās mēs varam paņemt, kad mums bus parocīgi.

— Tagad, — Emīls ierosināja, — vajadzētu apspriest kau­jas plānu. Tikai ne šeit. Tas būs pārāk uzkrītoši.

— Aiziesim uz Nikolsburgas laukumu, — Profesors ieteica. — Divi no mums paliks šeit pie avīžu kioska un uzmanīs, lai tas tips neaizšmauc. Piecus vai sešus mēs noliksim stafetē, kas tūlīt paziņos, ja kas atgadīsies. Tad mēs drāzīsim atpakaļ.

— Ļauj tikai man rīkoties! — Gustavs iesaucās un sāka organizēt sakaru nodaļu. — Es palikšu te pie kioska, — viņš sa­cīja Emīlam, — neraizējies! Mēs viņu projām nelaidīsim. Ti­kai pasteidzieties. Ir jau pāris minūšu pēc septiņiem. Tagad laidieties prom!

Viņš izvietoja sakarniekus. Pārējie ar Emīlu un Profesoru priekšgalā devās uz Nikolsburgas laukumu.