Emīls un Berlīnes zēni

Septiņpadsmitā nodaļa Tišbeina kundze ir ļoti uztraukusies

Nākamajā rītā Neištatē maiznieka Virta kundze piezvanīja pie frizieres Tišbeina kundzes durvīm.

— Labdien, Tišbeina kundze, — viņa teica. — Kā klājas?

— Labrīt, Virta kundze. Esmu ļoti norūpējusies. Mans zēns vēl ne rindiņu nav atrakstījis. Tiklīdz zvana, domāju, ka tas ir pastnieks. Vai vēlaties, lai jūs frizēju?

— Nē. Es tikai gribēju atnākt šurp... man jums kas jā­paziņo.

— Lūdzu, — friziere atteica.

— Jums sūta sveicienus Emīls un...

— Dieva dēļ! Kas viņam noticis? Kur viņš ir? Ko jūs zi­nāt? — Tišbeina kundze iesaucās. Viņa bija briesmīgi uztrau­kusies un bailēs paslēja rokas gaisā.

— Viņam klājas labi, mana mīļā. Pat ļoti labi. Viņš noķēris zagli. Iedomājieties tikai! Un policija piesūtījusi viņam par atalgojumu tūkstoš markas. Ko nu jūs teiksiet? Nu? Un tagad jums ar pusdienas vilcienu jābrauc uz Berlīni.

— Bet kā tad jūs visu to zināt?

— Jūsu māsa Heimbolda kundze nupat man piezvanīja no Berlīnes uz veikalu. Emīls arī pasacīja pāris vārdu. Jums katrā ziņā jābraucot! Jums tagad esot daudz naudas — un jūs va­rot atļauties.

— Tā gan, tā gan... Jā, protams, — Tišbeina kundze ap­jukusi murmināja. — Tūkstoš markas? Par to, ka viņš noķēris zagli? Kā gan viņam tāda doma ienākusi prātā? Palaidnības vien viņam galvā!

— Bet to taču bija vērts darīt! Tūkstoš markas ir milzīga nauda!

— Ejiet nu ar savām tūkstoš markām!

— Nu, nu, varēja jau kas sliktāks atgadīties! Tātad jūs brauksiet?

— Zināms! Man nebūs ne mirkļa miera, kamēr nebūšu zēnu redzējusi.

— Nu tad laimīgu ceļu! Vēlu patīkami pavadīt laiku!

— Paldies, Virta kundze, — friziere atbildēja un, galvu grozīdama, aizslēdza durvis.

Kad viņa pēcpusdienā sēdēja Berlīnes vilcienā, viņa piedzīvoja vēl lielāku pārsteigumu. Viņai iepretī kāds kungs lasīja avīzi. Tišbeina kundze nervozi raudzījās no viena kakta otrā, skaitīja telegrāfā stabus, kas aizslīdēja gar logu, — vislabāk viņai būtu gribējies skriet vilcienam no aizmugures un stumt to. Tik ļoti lēni tas vilkās!

Kamēr viņa tā grozījās un lūkojās uz visām pusēm, viņas skatiens atdūrās laikrakstā.

— Ak visvarenais! — viņa iesaucās un izrāva kungam avīzi no rokām. Kungs domāja, ka šī sieviete pēkšņi sajukusi prātā, un nobijās.

— Te! Te! — viņa stomījās. — Tas te... tas ir mans dēls! — Un viņa piebakstīja ar pirkstu attēlam avīzes pirmajā lappusē.

— Ko jūs sakāt! — vīrietis iepriecināts iesaucās. — Jūs esat Emīla Tišbeina māte? Ir gan jums brašs dēls! Cepuri nost, Tišbeina kundze, cepuri nost!

— Tā, tā, — friziere noteica. — Paturiet vien cepuri mie­rīgi galvā, mans kungs! — Un tad viņa ņēmās lasīt rakstu. Virs tā milzīgiem burtiem rakstīts:

MAZS ZĒNS — DETEKTĪVS!

SIMT BERLĪNES ZĒNU TVARSTA NOZIEDZNIEKU

Un sekoja aizraujošs apraksts par Emīla piedzīvojumiem, sākot no Neištates stacijas līdz Berlīnes prefektūrai. Tišbeina kundze kļuva gluži bāla. Un avīze čabēja, it kā pūstu vējš. Turklāt logi bija aizvērti. Kungs tik tikko spēja sagaidīt, ka­mēr viņa izlasīs rakstu līdz galam. Taču tas bija ļoti garš un aizņēma gandrīz visu pirmo lappusi. Un pašā vidū bija Emīla attēls.

Beidzot viņa nolika avīzi, uzlūkoja svešo vīrieti un sacīja:

— Tiklīdz viņš ir viens, tūlīt pastrādā kādas muļķības. Un es viņam tā piekodināju uzmanīt tās simt četrdesmit markas! Kā gan viņš varēja būt tik nolaidīgs! It kā viņš nezinātu, ka mums nav liekas naudas, ko atdot zagļiem!

— Viņš tobrīd bija noguris. Varbūt pat zaglis viņu hipnotizējis. Tā notiekot, — kungs sacīja. — Bet vai jums neliekas apbrīnojami, kā zēni izkūlušies no ķezas? Tas taču bija ģe­niāli! Lieliski! Pavisam lieliski!

— Tas gan, — Tišbeina kundze glaimota noteica. — Viņš jau man ir gudrs zēns. Vienmēr labākais klasē. Turklāt čakls. Bet iedomājieties tikai, ja viņam kaut kas būtu atgadījies! Man mati ceļas stāvus, kaut gan tas viss jau garām. Nē, es ne­varu viņu vairs laist vienu. Es nomirtu aiz bailēm.

— Vai viņš izskatās tieši tāds kā attēlā? — kungs jautāja.

Tišbeina kundze vēlreiz aplūkoja fotogrāfiju un noteica:

— Jā. Tieši tāds. Vai viņš jums patīk?

— Ļoti! — vīrietis iesaucās. — Tas ir īsts puika, no viņa dienās izaugs krietns vīrs.

— Būtu tikai drusku kārtīgāk apsēdies, — māte rājās. — Svārki sagumzījušies. Tie vienmēr jāatpogā, iekams apsē­žas. Bet viņš jau neklausa!

— Vai tas viņa vienīgais trūkums? — kungs smējās.

— Nē, manam Emīlam īstenībā vispār nav nekādu trū­kumu, — Tišbeina kundze sacīja un aizkustinājumā izšņauca degunu...

Tad kungs izkāpa. Avīzi viņš atstāja, un Tišbeina kundze līdz Berlīnei, Fridriha ielas stacijai, vairākkārt pārlasīja Emīla piedzīvojumus. Pavisam vienpadsmit reižu.

Kad viņa iebrauca Berlīnē, Emīls jau stāvēja uz perona, mātei par godu viņš bija uzvilcis labo uzvalku. Viņš apķērās mātei ap kaklu un sauca:

— Nu ko tu teiksi?

— Nekļūsti iedomīgs, palaidni!

— Ak, Tišbeina kundze, — viņš sacīja un paķēra māti zem rokas, — es ļoti priecājos, ka tu esi šeit.

— Tavs uzvalks pēc zagļa tvarstīšanas labāks gan nav kļu­vis, — māte teica. Bet tas nemaz neskanēja dusmīgi.

— Ja tu gribēsi, es dabūšu jaunu uzvalku.

— No kā tad?

— Kāds tirdzniecības nams grib man, Profesoram un Gustavam uzdāvināt jaunus uzvalkus un tad izsludināt avīzēs, ka mēs, detektīvi, jaunus uzvalkus pērkam tikai šajā veikalā. Tā ir reklāma, tu saproti?

— Jā, es saprotu.

— Bet mēs droši vien atteiksimies, kaut gan muļķīgo uz­valku vietā mēs katrs varētu dabūt arī pa futbolbumbai, — Emīls lielīgi stāstīja. — Bet zini, visa šī jezga, ko ap mums sa­ceļ, ir stipri muļķīga. Lai jau pieaugušie noņemas ar tādām lietām, mums vienalga. Viņi taču ir tik komiski. Bet bērnus viņi varēja likt mierā!

— Bravo! — māte noteica.

— Naudu tēvocis Heimbolds ieslēdza. Tūkstoš markas! Vai tas nav brīnišķīgi? Vispirms mēs nopirksim tev matu žāvējamo aparātu. Un ziemas mēteli, iekšpusē ar kažokādu. Un man? Tas man vēl jāapdomā. Varbūt tomēr futbolbumbu. Vai arī fotoaparātu. Redzēsim.

— Es jau domāju, ka mums šo naudu vajadzētu labāk paglabāt un aiznest uz banku. Vēlāk tev tā noteikti noderēs.

— Nē, tu dabūsi matu žāvējamo aparātu un silto mēteli. Ja tu gribi, pārpalikumu mēs varam arī noguldīt.

— Sarunāsim vēlāk, — māte noteica un paspieda viņa roku.

— Vai tu jau zini, ka visās avīzēs ir mana fotogrāfija un gari raksti par mani?

— Vienu es jau vilcienā izlasīju. Sākumā es ļoti uztraucos, Emīl! Vai tev nekas nav noticis?

— Nenieka! Tas bija brīnišķīgi! Es tev vēl visu sīki izstās­tīšu. Bet vispirms tev jāapsveic mani draugi.

— Kur tad viņi ir?

— Šūmaņa ielā. Pie krustmātes Martas. Viņa vakar tūliņ izcepa ābolkūku. Un tad mēs ielūdzām visu baru. Tagad viņi sēž tur mājā un taisa traci.

Pie Heimboldiem tiešām gāja varen jautri. Tur bija visi: Gustavs, Profesors, Krumbīgels, brāļi Mitencveiji, Gerolds, Fridrihs Pirmais, Traugots, mazais Otrdienis un pārējie. Gan­drīz vai krēslu nepietika. Ponija Cepurīte staigāja ar lielu kannu un lēja tasēs karstu šokolādi. Krustmātes Martas ābolkūka bija burvīga! Vecmāmiņa sēdēja uz dīvāna, smējās un izskatījās desmit gadus jaunāka.

Kad ienāca Emīls ar savu māti, notika liela sasveicināšanās. Katrs zēns deva Tišbeina kundzei roku. Un viņa pateicās visiem, kas palīdzējuši viņas Emīlam.

— Tātad, — Emīls pēc tam teica, — ne uzvalkus, ne futbolbumbas mēs neņemsim. Neļausim ar mums taisīt nekādu reklāmu. Vai piekrītat?

— Piekrītam! — Gustavs iesaucās un tik skaļi uztaurēja, ka nošķindēja krustmātes Martas puķu podi.

Tad vecmāmiņa piedauzīja ar karotīti pie savas zeltītās tases, piecēlās un sacīja:

— Tagad uzklausiet mani. Teikšu dažus vārdus. Nekļūstiet iedomīgi! Es jūs neslavēšu. Tie citi jūs jau padarījuši gluži trakus. To es nedarīšu. Nē, to es nedarīšu!

Bērni bija kļuvuši pavisam klusi un neiedrošinājās pat vairs ēst.

— Lavīties pakaļ kādam zaglim, — vecmāmiņa turpināja, — un tad ar simt zēniem noķert vienu zagli, nu, tā nav liela māksla. Vai jums tā neliekas? Bet jūsu vidū sēž viens, kurš arī labprāt būtu uz pirkstgaliem cilpojis pakaļ Grundeisa kungam. Arī viņš labprāt būtu kā zaļais lifta zēns visu viesnīcā izlūko­jis. Bet viņš palika mājās, jo to bija uzņēmies, tā gan.

Visi uzlūkoja mazo Otrdieni. Tas bija nosarcis līdz ausīm

— Gluži pareizi. Es runāju par mazo Otrdieni. Gluži pa­reizi! — vecmāmiņa sacīja. — Divas dienas viņš nosēdēja pie telefona. Viņš zināja, kas ir viņa pienākums. Un viņš to darīja, lai gan tas viņam nepatika. Tas bija lieliski, vai saprotat? Tas bija lieliski! Ņemiet viņu par paraugu! Un tagad visi piecelsimies un sauksim: «Mazais Otrdieni, lai dzīvo sveiks!»

Zēni uzlēca kājās. Ponija Cepurīte turēja rokas pie mutes kā tauri. Krustmāte Marta un Emīla māte ienāca no virtuves. Un visi sauca:

— Lai dzīvo sveiks! Sveiks! Sveiks!

Tad viņi atkal apsēdās. Un mazais Otrdienis dziļi ieelpoja un sacīja:

— Paldies! Taču tas ir pārspīlēti. Jūs arī to būtu darījuši. Skaidrs! īsts puika dara to, kas viņam jādara. Un viss!

Ponija Cepurīte pacēla lielo kannu un uzsauca:

— Nu, ļautiņi, kas vēl grib dzert? Tagad saskandināsim uz Emīla veselību!