DEVITA NODALA

Kad mežakuilis metās virsū, Toraks meklēja tuvāko koku.

Bailes piešķīra viņam spēku. Viņš satvēra zaru, pie­vilkās pie tā un sašūpoja kājas, lai izvairītos no ilkņiem, kas vietā, kur bija atradusies viņa pēda, stumbrā izsita robu.

Koks nodrebēja. Toraks ar nagiem ieķērās mizā.

Pārmetis kāju pār zaru, viņš uzrāpās līdz zara žāklei. Viņš bija tikai divu soļu augstumā virs kuiļa, taču augstāk nevarēja tikt, jo koks bija pārāk tievs. Puisis pazaudēja zābakus, un kājas no dubļiem bija kļuvušas slidenas; viņš tvērās pie zariem, lai noturētos kokā. Viens no tiem krakšķēdams nolūza. Kuilis pacēla galvu un nikni lūrēja.

Brūnās acis, kas savulaik raudzījās tik miermīlīgi un saprātīgi, bija izvalbītas un pieplūdušas asinīm. Kaut kas to bija padarījis par nezvēru. Torakam tas briesmīgi at­gādināja Oslaku.

Es taču esmu tavs draugs, viņš čukstēja.

Dzīvnieks gārdzoši ierēcās un iedimdināja mežā.

Kad tas nenāca atpakaļ, Toraks atviegloti uzelpoja. Taču viņš zināja, ka rāpties lejā ir par agru. Mežakuiļi ir viltīgi; tie prot noslēpties. Kaut kur tepat šim jābūt.

Kājas bija sarautas krampjos, un, kad viņš gribēja iekārtoties ērtāk, cauri labajam lielam izskrēja sāpes. Paskatījies lejup, zēns pārsteigts ieraudzīja, ka viņš nav slīdējis dubļos, bet gan asinīs. Kuiļa ilknis bija aizķēris lielu, bet satraukumā Toraks nebija to pamanījis. Un nu jau bija par vēlu gausties.

Lietus pierima, un uzspīdēja saule. Paskatījies apkārt, zēns ieraudzīja ozolus un ošus, zem kuriem auga ērgļpapardes un vīgriezes, ko ar putām dažviet bija nošķiedušas putu cikādes. Daba izskatījās tik miermīlīga.

Gaisā karājās mežakuiļa sinepju smārds. Dzīvnieks varētu būt piecu soļu attālumā, bet Toraks to pat nere­dzētu.

Lejā, dadžu krūmā, notraukdams lietus lāses, ielaidās erickiņš. Tas nebūtu tuvojies, ja netālu slēptos kuilis, sprieda Toraks.

Lai par to pārliecinātos, viņš izvilka nazi un, steig­šus atvainojies vītola garam, nošņāpa nelielu zaru un nosvieda to zemē.

Erickiņš aizlidoja. Ērgļpapardes pajuka uz visām pu­sēm.

Apķēris koku, zēns skatījās, kā mežakuilis plosa no­kritušo zaru, līdz tas no ilkņu triecieniem un mīdīšanas pārvēršas par kokšķiedru masu. Ja Toraks būtu norāpies no koka, tāds izskatītos viņš pats.

Kuilis aizmeta sadriskāto koka gabalu papardēs un ar nodurtu galvu pagriezās. Pēc tam tas ieskrējās un metās virsū kokam.

Dzīvnieka plecs atsitās pret stumbru un nobūkšķēja kā laukakmens pret zemi. Vītola lapas bira kā sniegs. Toraks izbīlī vēl ciešāk piespiedās stumbram.

Vēl viens belziens. Vēl.

Un vēl.

Baiļu pārņemts, zēns saprata, ko kuilis grib panākt. Uzbrucējs centās nogāzt koku.

Un, protams, kuilim tas ir pa spēkam, ar pieaugošām šausmām nodomāja Toraks, jo viņš bija uzrāpies neat­bilstošā kokā. Viņš bija izvēlējies nevis druknu ozolu vai osi, kas būtu izturējis trakojošā zvēra plosīšanos, bet gan trauslo vītolu tikai nedaudz resnāku par pašu bēgli.

"Jā, ļoti prātīgi, Torak," viņš pie sevis pukojās.

Vēl viens būkškis un šoreiz arī skala krakškēšana.

Zemāk mizā rēgojās pamatīgs robs. Bija redzama sarkan­brūna koksne, no kuras zaigodama sūcās sula…

Kaut kas jādara. Ātri.

Varbūt varētu aizsniegt tuvāko ozolu, ja rāptos pa zaru līdz galam.

Toraks parāvās atpakaļ. Nav vērts pat mēģināt. Zars izskatījās diezgan liels, taču tas nekādā gadījumā neiz­turētu viņa svaru. Šis koks bija no vītolu pasugas, kas pazīstama ar savu trauslumu. Tātad viņš bija izvēlējies ne vien vistievāko koku apkārtnē, bet arī pašu vārīgāko.

Ar pārsteidzošu pēkšņumu mežakuilis apstājās. Klu­sums zēnu nobiedēja vēl vairāk nekā dzīvnieka trako­šana.

Viņš zināja, ka šī būs cīņa uz dzīvību vai nāvi, kurā droši vien nāksies zaudēt. Cirvis, loks un bultas glīti ka­rājās akmeņozolā divus soļus tālāk, kur tās bija neaiz­sniedzamas.

Cerības izsīka kā ūdens smiltīs. Izglābties nav iespē­jams. Būs vien jāmirst.

Pats nesaprazdams, ko dara, Toraks pielika plaukstas pie lūpām un iegaudojās: "Vilk! Kur tu esi? Palīdzi man!"

Vējš atbildi neatnesa. Vilks bija tālu projām Kalnā.

Un šis Meža apgabals šķita cilvēku neapdzīvots. Ne­viens nedzirdēs viņa saucienus un neatsteigsies palīgā.

Gaudošana lika Torakam justies neaizsargātam, taču dīvainā kārtā vienlaikus piešķīra spēku. "Tu esi no Vilku ģints," viņš sev teica. "Tu nemirsi kā vāvere kokā."

Steigšus, pirms bija uzmākušās šaubas, viņš nogrieza vītola vicu, nedaudz garāku par roku, un notrauca tai sāndzinumus. Nošņāpis galotni, viņš gareniski to iešķēla un izveidoja stingru, atsperīgu žākli. Attālums līdz ieročiem bija kādi divi soļi. Varbūt varbūt ar šo rīku varēs aizāķēt siksniņu cirvja kāta galā un nocelt ieroci no akmeņozola.

Zem viņa no mežakuiļa sviedrainajiem sāniem, dzīv­niekam kustoties, pacēlās garaiņi.

Par laimi, vītola zars, kas sniedzās uz akmeņozola pusi, bija arī visresnākais. Toraks aizvirzījās pa to, cik tālu vien spēja, turēdams žākļaino maiksti izstieptu uz priekšu.

Tā bija par īsu.

Toraks kāpās atpakaļ. Noraisījis savu jēlādas siksnu, viņš apmeta cilpu vītola stumbram, sasēja to un satvēra tās brīvo galu. Tas ļāva noliekties uz priekšu tālāk.

Un šoreiz patiešām! Zēns aizāķēja maiksti aiz siks­niņas, kurā karājās cirvis, un uzmanīgi nocēla ieroci no akmeņozola zara.

Cirvis bija smags. Maiksts saliecās, un Toraks bezpalī­dzīgi noskatījās, kā cirvis noslīd no vicas gala un noplakšķ dubļos.

Kuilis iekviecās, pabāza ilkņus zem cirvja kāta un iesvieda to ērgļpapardēs.

Toraks nedrīkstēja zaudēt cerības. Visā garumā izstie­pis roku, viņš centās aizsniegt loku. Ļoti lēnām viņš iesli­dināja žākļaino rīksti aiz loka stiegras. Loks bija daudz vieglāks par cirvi tikai ar cīpslu pārvilkta īves koka sloksne un viņš to viegli nocēla no zara.

Tikko puisis bija pakāris loku plecā, viņu saviļņoja cerība.

- Redzi? viņš uzsauca mežakuilim. Tu neticēji, ka es to spēšu, vai ne?

Tagad bija pienākusi kārta bultām. Joprojām turē­damies pie siksnas, Toraks izstiepās, lai ar maiksti aiz­sniegtu bultu maku. Viņam izdevās to aizāķēt. Tas bija viegls zāļu pinuma konuss, taču, kad zēns to sāka vilkt pie sevis, tas sašķiebās un bultas izbira dubļos. Viņš rāva bultu maku pie sevis tieši laikā, lai izglābtu pēdējās trīs bultas.

Uz mirkli viņš nopriecājās, kaut gan tas bija smiek­līgi.

- Trīs bultas! Toraks spalgi iesaucās.

Trīs bultas. Lai nogalinātu pieaugušu mežakuili. Tik­pat labi varētu mēģināt ar puķu pušķi nogāzt alni.

Kuilis ierukšķējās un atsāka uzbrukumu kokam. Vīto­lam vairs nebija atlicis ilgs mūžs.

Pieplacis drebošajam stumbram, Toraks centās notē­mēt. Zari traucēja atvilkt stiegru; kārtīgs šāviens te ne­varēja iznākt…

Viņš zaudēja bultu. Tā nobūkšķēja pret dzīvnieka plecu. Tas ierēcās un turpināja ar ilkņiem kārpīt koka saknes. Bulta kuilim bija kā oda dzēliens.

Ar sakostiem zobiem Toraks pazaudēja vēl vienu bultu. Nenodarījusi nekādu ļaunumu, tā vīdēja no mežakuiļa biezajām krēpēm uz galvas.

"Esi prātīgs, Torak. Ja trāpīsi kuilim galvā vai pleca kaulā, tu neko nepanāksi. Trāpi aiz pleca, un varbūt bulta aizies līdz sirdij."

Vēl viens sauss krakšķis, un vītols bīstami sasvērās uz sāniem. Tagad Toraks jau bija kuilim gandrīz aizsnie­dzams.

Dzīvnieks pagriezās, lai ieskrietos nākamajam uzbru­kumam. Pirms kuilis paspēja mesties virsū, Toraks pa­manīja gaišāku laukumiņu aiz tā priekškājas, nomērķēja

un laida vaļā bultu.

Tā iedūrās dziļi. Mežakuilis iekviecās un novēlās uz sāniem.

Klusums.

Toraks dzirdēja vienīgi savu elsošanu un lietus lāšu plīkšķēšanu papardēs.

Dzīvnieks gulēja nekustīgs.

Toraks kādu brīdi nogaidīja. Kuilis nekustējās, un zēns noslīdēja uz zemes.

Uz šīs izvandītās zemes ar mirstošo vītolu aiz muguras viņš jutās neaizsargāts. Viņam nebija ne bultu, ne cirvja tikai nazis.

Tam jābūt beigtam. Ar putām izraibinātie sāni neci­lājās.

Taču puisis negribēja riskēt. Liemenis atradās trīs so­ļus no viņa. Kamēr viņš nebūs labāk apbruņojies, viņš tuvāk neies.

Garām salauzītajam vītolam zēns lavījās uz ērgļpapardēm meklēt cirvi.

Viņam aiz muguras kājās piesvempās mežakuilis.

Toraks izmisīgi pētīja papardes. Kaut kur taču tam bija jābūt…

Mežakuilis devās uzbrukumā.

Toraks pamanīja cirvi, metās tam pakaļ, pakampa to un, sagriezis ieroci virs galvas, iecirta ducīgajā kaklā. Mežakuilis nokrita bez dzīvības.

Toraks stāvēja ar stīvām kājām; krūtis smagi cilājās, un rokas žņaudza cirvja kātu.

Lietus lāses ritēja pa viņa vaigiem kā asaras un sērīgi pilēja uz lapām. Viņš jutās savārdzis. Nekad dzīvē Toraks nebija nogalinājis dzīvnieku, ja viņam nevajadzēja gaļu. Nekad viņš nebija nogalinājis draugu.

Palaidis vaļā cirvi, viņš nometās uz ceļiem un uzlika trīcošu roku uz karstā, sarainā kažoka.

- Piedod, draugs, viņš uzrunāja kuili. Taču man tas bija jādara. Lai tavas dvēseles iet ar mieru.

Stiklainā acs neredzīgi lūkojās Torakā. Dvēseles mežakuili bija jau pametušas. Toraks tās sajuta. Tuvu. Tās bija niknas.

- Es izturēšos pret tevi ar cieņu, glāstīdams dzīv­nieka nosvīdušos sānus, teica Toraks. Es apsolu.

Vilnas lēkšķēs viņa roka sataustīja kaut ko cietu. Zēns pašķīra kažoka matus un noelsās. Dziļi starp mežakuiļa ribām bija iedūrusies dīvaina bulta.

Viņš ar nazi to izgrieza un nomazgāja strautā. Toraks nekad agrāk tamlīdzīgu šautru nebija redzējis. Tai bija smailas lapas aprises, tā bija izgatavota no ugunī kveldēta koka, un tai bija nešpetnas atkarpes.

Mežā aiz muguras viņš izdzirda smieklus. Viņš spēji pagriezās. Smiekli noplaka kaut kur Mežā.

Toraks apjēdza sava atraduma nozīmi. Tāpēc jau kuilis uzbruka. Tas nebija slims. Tas bija ievainots. Cietsirdīgi un ļaunprātīgi ievainots, un tie, kas to izdarīja, nebija papūlējušies dzīvnieku izsekot un nobeigt, kā klājas darīt atbilstoši mednieku vissvētākajiem likumiem; zvērs ticis atstāts trakojam sāpēs un spēja saplosīt ikvienu, kas gadītos tam ceļā.

Un, tā kā Toraks šajā Meža apvidū bija viens vienīgais, tad vajadzēja domāt, ka tie, kas to bija izdarījuši, cerēja, ka pirmais upuris būs viņš.

Загрузка...