trīsdesmit piektā nodala

i

Izstāsti man taisnību, Toraks sacīja Finkedīnam pēc septiņām dienām.

Lai sasniegtu Kraukļu apmetni, viņš kopā ar Renu četras dienas mēroja ceļu pa Mežu, kurā lēnām mitējās sērga un gaisu pildīja gruzdošu kadiķogu smagais smārds. Islina ziņneši savu uzdevumu bija izpildījuši ātri. Tas bija paveicams vieglāk tāpēc, ka Finkedīns bija pārliecinājis Skrajā meža ģintis turēties vienkop un apvienot spēkus, lai cīnītos pret slimību. Tomēr piecus cilvēkus Kraukļi bija zaudējuši.

Vēl divas dienas pēc tam, kad Toraks bija atgriezies ģintī, viņam nebija sekmējies aprunāties ar Finkedīnu aci pret aci. Kraukļu vadonis bija aizņemts ar rūpēm par ģinti; viņam vajadzēja būt drošam, ka ikviens mednieks Mežā ir brīdināts par kadiķogām.

Taču septītajā dienā viss sāka atgriezties vecajās slie­dēs. Daži no Kraukļiem devās medībās, citi palika pie upes durt foreles. Rena sēdēja kopā ar Seiunu un stāstīja,

kā atbrīvojusi noslēptās tokorotu dvēseles. Vilks, kuram ne acu galā nepatika suņi, klaiņoja Mežā.

Toraks atrada Finkedīnu pie strauta, kas ietecēja Platupē, plēšam liepu mizas. Diena bija tveicīga, taču koki sniedza vēsu, zaļu pavēni. Vēlīno vasaras ziedu saldenā smarža piepildīja gaisu, un zaros sanēja bites.

- Tātad tu gribi dzirdēt patiesību? ar īkšķi pārbau­dīdams cirvja asmeni, jautāja Finkedīns. Par ko?

- Par visu, atbildēja Toraks, kuru jau ilgāku laiku māca bažas. Kāpēc tu man nepateici agrāk?

Finkedīns ar vienu atvēzienu nocirta atvasi pie liepas saknēm un sāka tai plēst nost mizu.

- Ko tad man vajadzēja tev pateikt? viņš nesaprata.

- To, ka es esmu garagājējs! Ka Roņu burvis ir mans tēvocis! Ka sērga ir mana vaina!

Finkedīns sastinga.

- Nekad vairs tā nerunā.

- Viņš uzsūtīja slimību manis dēļ, Toraks neatlaidās. Manis dēļ viņš nonāvēja Oslaku un pārējos. Tā ir mana vaina!

- Nē! Zilās acis iekvēlojās. Tu neesi izdarījis neko sliktu. Tevi nevar vainot par ļaunajiem darbiem, kurus pastrādāja šis cilvēks. Viņš ir vienīgais vaininieks, Torak! Liec to vērā!

Kādu mirkli abi raudzījās viens uz otru, un gaiss starp viņiem no sasprindzinājuma sprakšķēja. Kraukļu vadonis iemeta mizu kaudzē, kura gulēja pie viņa kājām.

- Un tu maldies. Es nezināju, ka tu esi garagājējs līdz pagājušajai naktij, kad Rena man to izstāstīja. Neviens no mums to nezināja.

Toraks sarauca uzacis.

- Bet es domāju, ka tētis to būs izstāstījis Seiunai. Ģinšu sapulcē pie Jūras, kad es biju mazs.

Finkedīns papurināja galvu.

- Viņš izstāstīja vienīgi to, ka esot tevi ielicis vilku midzenī, kad tu biji zīdainis. Un ka dienās no tevis va­rētu iznākt vīrs, kas spētu pieveikt dvēseļēdājus. Viņš nepateica kāpēc.

- Kādēļ tēvs to no viņas slēpa?

- Kas zina? Viņš ilgu laiku tika vajāts. Droši vien bija kļuvis piesardzīgs.

"Tik piesardzīgs, ka uzmanījās pat no sava dēla," To­raks pie sevis nodomāja. Tas bija vissliktākais, un tāpēc viņš uz tēti dažreiz bija pikts. Tādēļ, ka tas nebija viņam pastāstījis…

- Viņš rīkojās tā, kā uzskatīja par vajadzīgu, Finkedīns sacīja. Tēvs gribēja, lai tavu bērnību neaptumšotu lik­tenis.

Toraks pieskrēja pie strauta un sāka plūkāt zāli.

- Tu pazini viņus abus, vai ne? Manu tēvu un viņa brāli.

Finkedīns klusēja.

- Pastāsti man par viņiem. Lūdzu!

Kraukļu vadonis noglaudīja bārdu un nopūtās.

- Pirmoreiz es viņus satiku pirms divdesmit astoņām vasarām, viņš teica. Man bija vienpadsmit, bet tavam tēvam deviņi. Viņš bija no Vilku ģints, tāpat kā viņa tēvs. Taču viņa brālis, kas bija manos gados, piederēja pie Roņiem pa mātes līniju. Piecus mēnešus, kurus mēs pavadījām kopā, mūs audzināja Vilku ģints.

- Vilku ģints? Toraks pārsteigts jautāja. Es viņus neesmu pat redzējis…

- Kādreiz viņi nebija tik izvairīgi kā tagad. Laiki mai­nās. Cilvēki ir kļuvuši aizdomīgi.

Finkedīns ar klūgu sasēja mizu kaudzi saišķī.

- Mēs visi trīs sadraudzējāmies, viņš turpināja. Man patika medīt, taču šie abi bija aizrāvušies ar burvestībām. Tavs tēvs bija iededzies izpētīt koku, mednieku un medī­juma īpašības. Viņa brālis…

Vīrietis cieši savilka mezglu.

- Viņa brālis vēlējās vienīgi valdīt. Viņš gribēja būt pārāks par visiem.

Uzmetis saišķi plecos, Finkedīns iebrida strautā un nolika mizas zem akmeņiem mērcēties.

- Pienāca un aizgāja desmit ziemas, taču mēs joprojām bijām labi draugi. Vienpadsmitajā ziemā viss mainījās.

Ūdens mutuļoja ap Kraukļu vadoņa lieliem, kad viņš noliecās, lai paņemtu citu saišķi, kas dažas dienas bija mircis strautā.

- Tavu tēvu visi sauca par Vilku ģints burvi, Finkedīns sacīja, izmezdams saišķi krastā. Viņa brāli, kaut gan tas bija vecāks un, kā daži teica, arī prasmīgāks, par Roņu burvi neviens negodāja.

Vīrs noskurinājās.

- Tas viņam bija rūgts malks. Neviens no mums neno­jauta, cik tas bija sūrs, līdz bija jau par vēlu. Viņš atstāja ģinti un klejoja apkārt vienatnē.

- Kurp viņš devās? Toraks jautāja.

Skumjas aptumšoja Finkedīna seju.

- Es nezinu. Nekad vairs neesmu viņu redzējis. Taču pēc sešām vasarām es no tava tēva uzzināju, ka viņa brā­lis ir atkal uzradies. Viņš bija pievienojies grupai burvju, kuri sevi sauca par "dziedniekiem".

- Bet viņš taču nebija burvis, Toraks brīnījās.

Finkedīns sašķobīja lūpas.

- Viņš prata pārliecināt. Tev to vajadzētu zināt labāk par visiem.

Izrāpies atpakaļ krastā, vadonis nometās ceļos pie mizu saiška.

- Es jau tev vienreiz stāstīju, kā dziednieki pārtapa par dvēseļēdājiem. Kā viņi Mežam iedvesa bailes.

Viņš brīdi klusēja.

- Pēc tam atgadījās lielais ugunsgrēks, kas viņus sa­lauza. Daži no viņiem briesmīgi apdega. Tie izklīda un noslēpās.

- Viņš patiešām bija apdedzinājis seju un vienus sānus visā garumā, Toraks murmināja.

- Neviens no mums nejauta, Finkedīns stāstīja, kā viņš nokļuva atpakaļ pie savas ģints. Mēs zinājām tikai to, ka Roņi bija no visiem atsvešinājušies. Viņi bija pār­traukuši darījumus ar Skrajo mežu un tirgojās tikai ar Jūras ģintīm. Un viņiem esot bijis jauns burvis.

Toraks iesvieda zāli strautā un nolūkojās, kā to ap­rij straume. Viņš atcerējās, kā mednieks vilka dzelmē Tenrisu.

- Viņš gribēja mani sagūstīt, jo es esmu garagājējs. Viņam bija vajadzīgs mans spēks, Toraks sacīja, raudzī­damies strautā. To gribēs arī citi dvēseļēdāji.

Finkedīns vilcinājās ar atbildi.

- Varbūt viņi par tevi vēl nezina. Iespējams, Roņu burvis darbojās vienatnē.

- Bet varbūt arī ne, teica Toraks. Varbūt viņam kāds palīdzēja.

Pēkšņi Torakam šķita, ka Mežs mācas viņam virsū.

Bišu dūkoņa bija kļuvusi savādi draudīga. Ar gara acīm zēns atkal skatīja Tenrisa, Roņu burvja, dzeltenīgos acu baltumus. Viņš domāja par pārējiem dvēseļēdājiem par tiem, kuru sejas viņš nepazina un kuru vārdus nezināja, bet kuri klīda kaut kur Mežā. Un gaidīja.

- Agrāk vai vēlāk tie sapratīs, ko spēju. Tad viņi at­nāks man pakaļ, zēns sacīja.

Kraukļu vadonis pamāja ar galvu.

- Tu vari dvēseļēdājus apveltīt ar spēku, par kādu viņi nav pat sapņojuši. Vai arī iznīcināt tos pilnīgi.

Toraks paskatījās Finkedīnam acīs.

- Vai tāpēc tu nekad neesi vēlējies mani pieņemt par audžudēlu? Tāpēc, ka es esmu bīstams?

Zilajās acīs kaut kas uzplaiksnīja.

- Man jārūpējas par ģints drošību, Torak. Tu vari mums palīdzēt viņus sakaut. Vai arī atnest mums visiem nelaimi.

- Es taču nespētu nodarīt ļaunumu Kraukļiem! To­raks iesaucās, pielēkdams kājās.

- To tu nevari zināt, dusmīgi atteica Finkedīns. Tu nezini, par ko tu kļūsi. To nezina neviens.

- Bet…

- Ļaunums mīt ikvienā cilvēkā, Torak. Daži to pārvar. Citi to baro. Tā tas ir bijis vienmēr.

Zēns iekliegdamies aizgriezās.

Finkedīns nedarīja neko, lai viņu mierinātu. Viņš pār­cirta klūgu, ar kuru bija sasiets saišķis, izvēlējās mizas sloksni un sāka plēst lūkus.

Toraks bija apdullis un izbijies. Viņš jutās tā, it kā stāvētu uz klints un gatavotos lēkt nezināmajā.

Saņēmis drosmi, zēns uzdeva jautājumu, kas viņam nedeva miera, kopš bija aizgājis bojā Tenriss.

- Pagājušajā ziemā, kad tu man izstāstīji par dvēseļ­ēdājiem, tu teici, ka to pavisam bijis septiņi. Taču tu ap­rakstīji tikai piecus.

Kraukļu ģints vadoņa spēcīgās rokas palika mierā.

- Roņu burvis bija sestais, Toraks turpināja. Man jāzina, kas ir septītais.

Viņš sažņaudza dūres.

- Manam tēvam uz krūtīm bija rēta.

Toraks ar pirkstu pieskārās savai ribai.

- Tā man traucēja, kad… kad es zīmēju uz viņa auguma nāves zīmes.

Puisis centās norīt siekalas.

- Kaut kas, ko pateica Tenriss, liek man domāt, ka septītais dvēseļēdājs ir…

Finkedīns ar roku paberzēja seju. Pēc tam viņš nolika liepas lūku zemē.

- Mans tēvs, Toraks sacīja. Tas bija mans tēvs.

Vēja brāzma sašūpoja zarus un atnesa saldu smaržu.

Koki centās notvert vēju.

- Nē! Toraks iesaucās un noslīga ceļos. Nē!

Atbildi viņš izlasīja Kraukļu vadoņa acīs.

Pēc brīža Finkedīns apsēdās zēnam blakus.

- Vai atceries? vīrs jautāja. Es tev stāstīju, ka sā­kumā viņi nebija ļauni. Tavs tēvs tam ticēja. Tāpēc viņš tiem pievienojās. Lai dziedinātu slimos, lai padzītu ļaunos garus.

Vīrieša skatiens maldījās tālumā, un tajā atspoguļojās sāpes.

- Tava māte tam nekad nenoticēja. Viņa visu saprata. Taču, kad tavam tēvam atklājās patiesība, bija jau par vēlu.

Finkedīns izpleta rokas.

- Viņš mēģināja bēgt. Pārējie to nepieļāva.

- Vai tāpēc tie viņu nogalināja? Toraks vaicāja.

Kraukļu vadonis lēnām pamāja ar galvu.

Toraks sēdēja, nolicis galvu uz ceļgaliem, un viņa augumu plosīja šņuksti bez asarām. Finkedīns apsēdās zēnam blakus: viņš tam nepieskārās, nerunāja, bet mie­rināja viņu vienīgi ar savu klātbūtni.

Visbeidzot Kraukļu vadonis piecēlās.

- Es tagad došos atpakaļ uz nometni, viņš teica. Tu paliec šeit. Saplēs atlikušās mizas. Nomazgā lūkus strautā. Un pakar tos žāvēties.

Toraks, pārāk apjucis, lai spētu runāt, pamāja ar galvu.

- Rīt, sacīja Finkedīns, es tev iemācīšu pīt vir­ves.

Toraks skrēja līdz spēku izsīkumam, taču viņa prāts nenomierinājās. Tēvs ir bijis dvēseļēdājs. Tēvs, viņa paša tētis…

Krūtis spieda tāds smagums, ka bija grūti elpot. Niknuma, skumju un baiļu vētra.

Viņš apstājās pie trakulīga strauta, kas traucās pāri lieliem, apsūnojušiem akmeņiem. Kalnu kļavā uzšāvās vāvere. Ūdrs pārtrauca mieloties ar foreli un iešmauca papardēs.

Toraks nometās uz ceļiem, lai padzertos, un atspulgā ieraudzīja savas dvēseles. Toraks no Vilku ģints. Toraks garagājējs.

Iekliegdamies viņš pakampa dzeltenu gundegu skupsnu un sapluinīja to lēveros. Viņš nav piederīgs Kraukļiem. Viņš neiederas nekur…

Pēc brīža ūdrs atgriezās pie pusapēstās zivs un iekār­tojās, lai pabeigtu maltīti. Vāvere kļavā sāka skrubināt mizu, lai piekļūtu saldajai, lipīgajai sulai.

Toraks sēdēja, atbalstījis muguru pret koka stumbru, vēroja dzīvniekus, un viņa satraukums sāka mazināties. Tie nelikās zinis, ka viņa tēvs bijis dvēseļēdājs. Tiem ne­bija daļas, ka viņš ir garagājējs. Kamēr Toraks lika tos mierā, tie par viņa klātbūtni neuztraucās.

Zēns piespieda plaukstu pie raupjās mizas un sajuta caur augumu plūstam koka spēku. Meža spēku.

Dziļi sirdī Toraks apjauta briestam lēmumu. Viņš pie­der šai vietai; viņš pieder Mežam. Par spīti visām likstām, Mežs bija viņam dāvājis spēku. Spēku, lai pieveiktu lāci. Spēku, lai pārdzīvotu Tenrisu un izrautos no Jūrasmātes skavām. Spēku sastapties ar savu likteni.

Un varbūt tēva gars lai kur tas arī būtu to zina un ar to lepojas.

Virs galvas vējā sakustējās kļava: izpletuši rokas, tā viņu sargāja. Toraks pacēla galvu un paraudzījās uz spī­dīgajām, zaļajām lapām. Ar Meža palīdzību viņš stāsies pretim savam liktenim. Viņš atdos visus spēkus, lai uz­varētu dvēseļēdājus.

Es to paveikšu, Toraks skaļi teica. Es to izda­rīšu.

Vilks atrada barabrāļi sēžam pie maza ātrā ūdens un ar priekšķepām pluinām spīdīgas ziedlapiņas.

Viņš iebrida ūdenī, lai atvēsinātu ķepu spilventiņus, un kompānijas pēc apēda dažas puķes. Vilks paluncināja asti. Slaikais Bezastainis viņam neuzsmaidīja. Vilks saoda viņa skumjas un bija nesapratnē.

Viņš gan bija ļoti laimīgs. Viss mulsums bija pazudis. Vilks bija sapratis savu uzdevumu. Būdams vēl mazs vil­cēns, viņš Slaikajam Bezastainim palīdzēja pieveikt lāci, kurā bija iemituši ļaunie gari. Pēc tam ūdensputnu salā viņš izdzina dēmonus no pusaugu bezastainiem. Vilka uzdevums ir palīdzēt Slaikajam Bezastainim cīnīties pret briesmoņiem.

Tas nozīmēja nekad neatgriezties pie bara Kalnā, taču Vilkam par to bija maza bēda, jo turpmāk viņš bija nolē­mis palikt kopā ar barabrāli. Ja vien Slaikais Bezastainis nebūtu tik bēdīgs.

Lai draugu uzmundrinātu, Vilks tam piespiedās un ieberzēja savu smaržu viņa uzvelkamajā kažokā.

Slaikais Bezastainis pagriezās un sacīja:

- Vai zini, kas es esmu?

Vilks bija pārsteigts:

- Mans barabrālis.

- Bet vai tu zini, ko es spēju ?

- Jā, zinu, Vilks mazliet untumaini atbildēja. Viņš to vienmēr bija zinājis.

Par pārsteigumu Vilkam, Slaikais Bezastainis cieši ieskatījās viņam acīs diez vai tas bija pieklājīgi. Pēc tam viņš sāka smaidīt.

- Tu zini? viņš pārjautāja.

Vilks paluncināja asti.

Viņš nolēma, ka pļāpāts būs gana un, riedams un aici­nādams Slaiko Bezastaini draiskoties, nolika purnu uz priekšķepām. Kad barabrālis joprojām nepratās, Vilks metās viņam virsū.

Slaikais Bezastainis pārsteigts iekaucās un atmugu­riski nogāzās krastmalā. Vilks ar purnu bikstīja viņam sānos. Barabrālis sagrāba draugu aiz skausta un pa jokam iekoda viņam ausī.

Drīz vien abi vārtījās pa zāli un Slaikais Bezastainis jokaini ķiukstēja: tie bija viņa smiekli…

[1] polārija - apmeklētājiem pieejama zinātnes un pētniecības iestāde, kur ari apskatāms arktiskais akvārijs un tiek demonstrētas tematiskas filmas. (Šeit un turpmāk - tulkotāja piezīmes.)

[2] Šēra - neliela klinšaina saliņa pie zemiem, robotiem jūru un ezeru krastiem seno apledojumu apgabalos (Skandināvijā, Kanādā u. c.).

[3] mednieki - domāti zobenvaļi - līdz 9 m gari dzīvnieki, kuri uzbruk pat jūras lauvām.

Загрузка...