PIRMĀ NODALA

)

Starp kokiem upītes viņā krastā pēkšņi parādījās sumbru govs. Toraks bija vērojis saules izraibinātos vī­tolus, bet pēc mirkļa tur jau tā bija. Tā tur stāvēja lielāka par visgarāko vīru, un uz izliektajiem ragiem sumbriene gluži labi varētu uzdurt pat lāci. Ja dzīvnieks tagad mestos virsū, gals būtu klāt.

Par nelaimi, no Toraka puses pūta vējš. Redzēdams, kā sumbru govs ar melno, strupo purnu ošņā gaisu, viņš aizturēja elpu. Radījums nosprauslājās. Pēc tam ar mil­zīgo, nagoto kāju pakārpīja zemi.

Tālāk, ērgļpaparžu audzē, Toraks pamanīja sumbrienes teļu, un viņam iekņudējās pakrūtē. Sumbri parasti ir miermīlīgi, izņemot gadījumus, kad tiem ir mazuļi.

Cenzdamies netrokšņot, Toraks atkāpās ēnā. Ja viņš lielo zīdītāju nesatracinātu, varbūt tā neuzbruktu.

Sumbru govs vēlreiz nosprauslājās un ar ragiem pa­bikstīja papardes. Visbeidzot dzīvnieks nosprieda, ka tam nekas nedraud, un novēlās zemē, lai izvārtītos dubļos.

Toraks atvieglots izpūta aizturēto elpu. Teļš meimu­roja pie mātes, paslīdēja, ieīdējās un pakrita dubļos. Sumbriene pacēla galvu, paošņāja mazuļa kājas un ap­mierināta ievēlās atpakaļ zampā.

Noslēpies aiz kadiķa krūma, Toraks prātoja, ko da­rīt. Finkedīns, ģints vadonis, viņu bija sūtījis saplēst un strautā izmērcēt vītolu mizas, un bez tām viņš nedrīkstēja atgriezties. Taču negribējās arī, ka viņu sabradā sum­bri.

Toraks izlēma pagaidīt, līdz sumbriene ar mazuli aiziet.

Diena bija karsta, pats gaismas mēneša sākums, un Mežs tveicē bija gluži kā iesnaudies. Kokos atbalsojās putnu balsis; silts dienvidaustrumu vējiņš atnesa liep­ziedu smaržu. Pēc brīža Toraka sirds krūtīs pārstāja trakot. Viņš saklausīja lazdu biezoknī čiepstam žubīšu mazuļus. Zēns ieraudzīja uz klintsbluķa gozējamies odzi. Toraks centās pievērsties notiekošajam, bet, kā jau tas beidzamajā laikā mēdza gadīties, domas atgriezās pie Vilka.

Droši vien Vilks pa šo laiku būs krietni paaudzies; kad abi sadraudzējās, tas bija pusaudzis, kas klupdams krizdams gribēja atņemt Torakam brūklenes.

"Nedomā par Vilku," Toraks nikni mēģināja sev iestās­tīt. "Viņš ir projām. Viņš nekad neatgriezīsies, nekad. Domā par sumbriem vai par odzi, vai…"

Un tad viņš ieraudzīja mednieku.

Tas stāvēja šaipus upes kādus divdesmit soļus no To­raka lejup pa straumi un attiecībā pret sumbru govi aizvējā. Vīra seju slēpa ēna, un zēns pamanīja, ka med­nieks, tāpat kā viņš pats, uzvilcis briežādas kamzoli bez piedurknēm, stulpiņus līdz ceļiem un jēlādas puszābakus.

Bet atšķirībā no Toraka svešiniekam kakla siksniņā ka­rājās mežakuiļa ilknis. Mežakuiļu ģints.

Citkārt Toraks būtu nopriecājies. Mažakuiļi pret Kraukļu ģinti, kurā pēdējos sešus mēnešus viņš dzīvoja, izturējās puslīdz draudzīgi. Taču šajā medniekā slēpās kaut kas ļoti biedējošs. Viņš pārvietojās grīļīgā, lempīgā gaitā, uz visām pusēm šūpodams galvu. Viņš lavījās tuvāk sumbrienei. Aiz jostas tam bija aizbāzti divi akmens cirvji, un, kamēr Toraks ar neuzticību vēroja svešinieku, viņš vienu no tiem izvilka un pasvārstīja rokā.

Vai viņš ir traks? Kurš tad viens pats iet medīt sum­brus? Sumbrs ir lielākais radījums Mežā. Vienatnē uz­brukt šādam zvēram nozīmē drošu nāvi!

Sumbru māte, būdama laimīgā neziņā, sprauslodama kārpījās dziļāk dubļos un centās atbrīvoties no uzmācī­gajiem knišļiem. Mazulis, gaidīdams, kad māte beigs iz­klaidēties, ošņāja vītola mizu.

Toraks piecēlās un ar nepacietīgu plaukstas kustību brīdināja mednieku: "Bīstami! Pārtrauc!"

Taču tas viņu neredzēja. Izvingrinājis muskuļaino roku, mednieks nomērķēja un meta cirvi.

Ierocis gaisā nosvilpa un nobūkšķēja pret zemi rokas stiepiena attālumā no teļa. Tas metās bēgt. Sumbriene aizvainota iebaurojās un pieslējās kājās, ar acīm meklē­dama uzbrucēju. Taču tas joprojām stāvēja aizvējā, un dzīvnieks nevarēja viņu saost.

Neticami, taču mednieks gatavojās izvilkt otru cirvi.

Nē! aizsmakušā balsī nočukstēja Toraks. Tu viņu tikai ievainosi, un mēs abi būsim pagalam.

Vīrs sadabūja aiz siksnas aizbāzto cirvi.

Toraks domāja ātri. Ja cirvis sasniegs mērķi, sumbru govs būs neapturama. Bet, ja viņu tagad varētu aizbaidīt neskartu, varbūt tā ar savu mazuli aizbēgtu? Ātri vaja­dzēja dzīvnieku dabūt projām tik tālu, lai to nevarētu sasniegt cirvis.

Dziļi ievilcis elpu, Toraks sāka lēkāt un, rokas vicinā­dams, kliegt:

- Prom, prom!

Zināmā mērā šis pasākums vainagojās panākumiem. Sumbriene nikni iebaurojās un metās virsū Torakam; cir­vis noplakšķēja dubļos, kur tā pirms mirkļa bija vārtīju­sies. Zēns pamanījās noslēpties aiz ozola.

Uzkāpt kokā vairs nebija laika: sumbriene bija jau gandrīz klāt. Tai traušoties augšup pa krastu, bija dzir­dama nikna šņākšana; Toraks juta dzīvnieka ķermeņa karstumu aiz stumbra…

Šajā mirklī sumbru govs pašāvās garām kokam, aiz kura slēpās Toraks, izslēja asti un teļa pavadībā pazuda Mežā.

Iestājās apdullinošs klusums.

Toraks atspiedās ar muguru pret ozolu, un pa viņa seju plūda sviedi'i.

Mednieks stāvēja ar nokārtu galvu un šūpojās no vie­nas puses uz otru.

- Ko tu dari? Toraks noelsās. Mēs varējām būt beigti.

Mednieks neatbildēja. Pārbridis upīti, viņš paņēma cirvjus un, aizbāzis tos aiz jostas, klumpačoja atpakaļ. Toraks joprojām nebija redzējis viņa seju, taču bija pama­nījis tā muskuļotos locekļus un robaino akmens nazi. Ja nonāktu līdz kautiņam, Toraks būtu zaudētājs. Viņš bija tikai zēns, kuram nav pat trīspadsmit ziemu uz pleciem.

Pēkšņi mednieks paklupa pār baļķi, kas gulēja krast­malā, un saka rīstīties.

Toraks aizmirsa par savām bažām un steidzās palī­dzēt.

Svešinieks bija nokritis četrrāpus un vēma dzeltenas gļotas. Muguru izliecis, viņš ar gārdzienu izspļāva kaut ko glumu un melnu tik lielu kā bērna dūre. Tas izska­tījās… tas izskatījās pēc spalvu kumška. Vēja brāzma sašūpoja krūmus, caur tiem izlauzās saules stari, un beidzot Toraks ieraudzīja vīrieša seju.

No bārdas un galvvidus mednieks bija izrāvis matus, kuru vietā bija palicis sulojošs jēlums. Seju kā bērzu rūsa klāja meduskrāsas kreveles. Kamēr tas izspļāva pēdējos matus un, kasīdams čulgainos izsitumus uz pieres, notu­pās, viņa rīklē burzguļoja krēpas.

Toraks kāpās atpakaļ, turēdamies pie ģints piederības zīmes vestei piešūta vilka ādas gabala.

Rena gan zinātu padomu.

"Drudzis parasti piemetas vasaras vidū," viņa reiz teica, "jo tad slimības tārpiem ir vairāk laika darboties: baltajās naktīs, kad saule neiet pie miera, tie izlien no dūkstīm."

Taču, ja šis ir drudzis, tad ļoti neparasts.

Toraks domāja, ko iesākt. Viņa zāļu maisiņā bija tikai dažas māllēpes.

- Ļauj man tev palīdzēt, viņš sacīja drebošā balsī. Man ir mazliet… Ak nē! Tu esi sevi savainojis.

Vīrs joprojām kasījās, griezdams zobus kā cilvēks, ku­ram knieš tik neizturami, ka labāk gribētos, lai sāpētu. Visbeidzot viņš ar nagiem iegrābās čūlās, atstādams uz sejas asiņojošas, jēlas miesas svēdras.

- Nevajag! sauca Toraks.

Svešinieks ierēkdamies pielēca viņam klāt un nogrūda puisi zemē.

Toraks paskatījās uz sāpīgajām brūcēm un abām ār­prātīgajām, pūžņojošajām acīm.

- Neaiztiec mani, viņš spēja izdvest. Mani sauc Toraks. Es esmu no Vilku ģints. Es esmu…

Vīrs pieliecās tuvāk.

- Tas… nu… vienreiz tuvojas, viņš nošņāca, izdves­dams smirdīgu elpu.

Toraks mēģināja norīt siekalas.

- Kas tuvojas?

Slimā seja sašķobījās šausmās.

- Vai tad neredzi? čukstēja lūpas, apšķiezdamas Toraku ar dzeltenīgām slienām. Tas nāk! Tas paņems mūs visus!

Nepazīstamais piesvempās kājās un, pašķielējis uz sauli, sagrīļojās. Pēc tam viņš metās skriet caur biežņu, it kā tam uz pēdām būtu visi aizpekles mošķi.

Smagi dvesdams, Toraks pieslējās uz elkoņa.

Putni bija apklusuši.

Mežs izskatījās biedējošs.

Toraks lēnām cēlās kājās. Viņš manīja, ka vējš iegriežas no austrumiem un kļūst vēsāks. Notrīsēja koki. Tie sāka sačukstēties. Zēns vēlējās, kaut varētu šīs sarunas sa­prast. Taču viņš nojauta, ko jūt augi, jo sajuta to pašu: kaut kas tuvojās un smagi dvašoja Mežā.

Tas nāk.

Sērga.

Toraks skrēja pēc bultu maka un loka. Nav laika plēst vītolu mizas. Jātiek atpakaļ nometnē un jābrīdina Kraukļi.

Загрузка...