DIVDESMIT ASTOTĀ NODALA

R ena redzēja, ka Toraks, notupies blakus ievainota­jam, ir kļuvis bāls.

Paslēpusies starp akmens bluķiem trīsdesmit soļus atstatus, viņa trallināja signālu erickiņa dziesmu. Viņa bija izvēlējusies erickiņu, jo tas ir Meža putns, tāpēc bija pamats cerēt, ka Toraks to sadzirdēs.

Taču nesadzirdēja. Par pārsteigumu viņai. Lai Toraks nepamanītu kaut ko tādu! Tad jau viņš tiešām ir pamatīgi satriekts…

Vakars bija karsts, un gaiss tik spiedīgs, ka bija grūti elpot, kā jau mēdz būt pirms vētras, un, kamēr Rena atrada ceļu cauri pīlādžu biežņai un akmeņu krāvumiem līdz klints pakājei, viņa bija vienos sviedros. Viņa bija ieradusies tieši pēc mednieka uzbrukuma.

Izskatījās, ka ne Toraks, ne Roņu zēni nezina, kāpēc tas uzbrucis, taču Rena to zināja. Viņai degunā joprojām bija maitas smaka un ausīs Vilka badīgā čāpstināšana.

Tas tik ļoti bija aizrāvies ar beigto zobenvaļa mazuli, ka, meitenei aizejot no pludmales, tikai pacēla galvu.

Kamēr saule laidās zemāk un vasaras vidus dūmaka kļuva tīkamāka, viņa gaidīja starp klintsbluķiem, deg­dama nepacietībā pastāstīt Torakam par noslaktēto med­nieku, taču daudz mazāk Rēnai gribējās, ka viņu pamana Roņi.

Pēc brīža smailītē ieradās vēl viens Ronis vīrs caur­spīdīgā virsjakā ar briesmīgi apdedzinātu seju. Tas pa­rūpējās par visu. Mazākais, neievērojamākais no zēniem, kaut ko izvilka no kamzoļa, un vīrietis to uzmanīgi ielika mazā maciņā, kas karājās tam ap kaklu, Rēnai šķita, ka tā varētu būt selika sakne. Tad, izmantodams sašķīdušās laivas atlūzas, viņš uzlika šinu ievainotā puiša kājai un darbodamies izrīkoja pārējos.

Rena bija pārsteigta par to, kā atdzīvojās Toraka seja, kad ieradās apdegušais cilvēks; kad vīrs Torakam lika sada­būt malku ugunskuram un puisis bez ierunām paklausīja, viņa juta ieduramies sirdī sīku greizsirdības adatiņu.

- Vai derēs parasti koki vai arī vajadzīgi Jūras izska­lotie? Toraks jautāja skaņā balsī, kas pāri akmeņiem atplūda līdz Rēnai.

Apdegušais pamāja ar galvu, un puisis sāka rāpties pār bluķiem.

Rena aizmirsa par savu greizsirdību. Varbūt draugs beidzot saklausījis viņas signālu?

Viņa noraudzījās, kā Toraks apstājas pie izskalota mieta, aiziet līdz Jūrai, bet tad pagriežas un dodas uz klintīm.

- Kur tu esi? viņš klusi jautāja.

- Pīlādžos, Rena čukstēja. Šeit augstāk, nē, vairāk uz priekšu.

Kad Toraks bija pienācis pa tvērienam, viņa sagrāba to aiz kamzoļa un pavilka aiz klints atradzes, kas abus noslēpa pārējo skatienam.

- Tad beidzot, Rena dvašoja. Es tikai gaidu un gaidu…

- Kur ir Vilks? Toraks strupi noprasīja.

- Ieturas nākamajā pludmalē. Tāpēc jau arī…

t Labāk būtu savākusi kādus zarus, viņš murmināja,

- es nevaru atgriezties ar tukšām rokām.

- Ko? Ak jā. Protams.

Rena sabozusies ievēroja, ka viņš vēl aizvien ir bāls un izvairās no viņas skatiena.

- Torak, vai ar tevi viss kārtībā? Puisis palocīja galvu.

- Un kā ar tevi?

Rena izlikās to nedzirdam.

- Klausies. Es zinu, kāpēc mednieks uzbruka.

Viņa pastāstīja par nogalināto pusaugu zobenvali un gaišmatainā smaiļotāja pēdām pludmalē.

- Nav brīnums, ka tas ir pārskaities, viņa sacīja.

- Jaunulis, visdrīzāk, ir tā mazulis, kuru smaiļotājs no­ķēris tīklā, izdauzījis tam zobus un atstājis pūstam.

- Bet kāpēc kādam tā būtu jārīkojas? Toraks brīnī­jās.

- Es nezinu, taču šķiet, ka tas saistīts ar burvestī­bām. Kurš gan citādi uzdrošinātos nodarīt tādu ļaunumu? Pārkāpt ģints likumu un nogalināt mednieku…

- Atriebība, Toraks pie sevis murmināja. Jā, droši vien, ka tā.

Viņa balss bija bēdīga un vienlaikus nikna. Rena bija neziņā.

- Kurš gan?

Toraka seja raustījās kā sāpēs.

- Kad es biju ūdenī… Tas bija tik… Es nezinu… Es nevaru…

- Torak, vai tad tu nesaproti? Rena viņu pārtrauca. Smaiļotājs, kas to pastrādāja, bija Ronisl

- Ko? Ko tu teici?

- Notiek kaut kas ļoti, ļoti slikts, un tajā ir iesaistīti Roņi. Kas zina, varbūt tie ir viņi, kuri izraisa sērgu! Iespējams, tāpēc viņam bija vajadzīgi vaļa zobi.

Toraks atkāpās soli no Rēnas. Viņš neticīgi purināja galvu.

- Vai tu nekad neesi padomājis par to, meitene tur­pināja, kāpēc neviens no viņiem vēl nav saslimis, kaut gan uz salas jau vairākas dienas esi tu un tāpat arī to­korots?

- Tas neko nenozīmē, zēns nočukstēja.

- Tad kāpēc viņi pēc saknes sūta tikai zēnus? Ja Roņi patiešām baidītos no briesmām, viņi sūtītu vīrus.

- Tāpēc, ka Asrifs ir vislabākais klinšu kāpējs un…

- Un tu tam tici?

Toraks svārstījās, taču tad saņēmās.

- Kopš Roņi ir uzzinājuši par slimību, viņi man cenšas palīdzēt.

- Torak…

Viņš pagriezās pret meiteni.

- Tenriss mani paglāba no Sēras! Detlans un Beils steidzās mani glābt, kad uzbruka mednieks! Pirms trim vasarām no sērgas nomira Beila brālis!

- Kāpēc tu tik dedzīgi viņus aizstāvi?

- Kāpēc tu viņus tik ļoti nosodi?

- Tāpēc, ka smaiļotājam bija gaiši mati! Tāpēc, ka pē­das liecina, ka mednieku ir nogalinājis viņš!

- Bet gandrīz visi Jūras ģinšu pārstāvji ir gaišmataini. Starp citu, tu pati teici, ka dzirdēji airi noklaudzam pret viņa smailīti. Ja tu kaut ko zinātu par Roņiem, tad sa­prastu, ka viņi nekad netaisa troksni! Vīrs, kuru tu re­dzēji, varēja būt no jebkuras citas ģints. Jūras krauklis vai arī viens no taviem draugiem Jūras ērgļiem…

- Bet neviens no taviem draugiem Roņiem, meitene rūgti sacīja.

- Vihi nav mani draugi, Toraks iebilda. Viņi ir mani asinsradinieki.

Rena sarāvās.

Puisis kā pārakmeņojies paņēma viņas salasītos zarus un pievienoja tos savai kaudzītei.

- Man jāiet atpakaļ, viņš, nepaskatīdamies uz Renu, teica.

Viņa bija pārbijusies.

- Vai tu no manis teiktā neko nedzirdēji?

- Rena, tūlīt būs saulgrieži. Mums atlikusi tikai viena diena, lai atgrieztos nometnē.

- Pa Jūru? Kad tuvojas vētra un atriebīgais mednieks…

- Tenriss laivas ir nobūris un teic, ka…

- Un Tenriss nekad nekļūdās.

Toraks neatbildēja.

- Ja pareizi saprotu, Rena sacīja, tu gatavojies doties atpakaļ briesmās un atstāt ģintis likteņa varā jo neklausi.

Toraks pagriezās uz papēža un aizgāja.

Bija jau vēls, un ūdensputni kļuva nemierīgi. Daudzi no tiem atstāja savas vietas uz klintīm un lidoja uz iekšzemi. Tuvojās vētra.

Toraks pamodās pēc neilga, smaga miega. Drīz vien viņš dosies ceļā kopā ar Tenrisu un Beilu. Asrifu un Detlanu bija iecerēts atstāt pie Augstienes, lai trijatā varētu atgriezties nometnē, cik ātri vien iespējams; ja paveiktos un nesāktos vētra, viņi to sasniegtu pirms saulgriežiem un paspētu pagatavot zāles.

Ugunskura pretējā pusē, iemalkojis Tenrisa pasniegto miega dziru, aizmidzis gulēja Detlans un no pārguruma pakritušie Asrifs un Beils. Burvis sēdēja pie ugunskura un smēķēja savu krabja spīles pīpi.

Toraks, pa pusei pamodies, braucīja seju. Viņš bija noguris, taču saprata, ka ilgāk gulēt nespēs. Viņa prātu bija saviļņojusi saķeršanās ar Renu. Abi bija ķildojušies arī agrāk, taču nekad tik spīvi. Toraks juta, ka ir no viņas atsvešinājies un ne tikai šā strīda dēļ, bet drīzāk gan tā dēļ, kas bija noticis ūdenī.

Viņš tad bija kļuvis par roni. Viņš bija dzirdējis un sajutis lietas tā, kā to spēj just tikai ronis. Bet vienlaikus viņš tad bija arī Toraks…

Tenriss pret akmeni izdauzīja pīpi, un šī skaņa lika zēnam salēkties.

Burvja mutes kaktiņš savilkās vieglā smaidā, un Toraks centās uzsmaidīt pretim. Tenriss bija ieradies bez brīdinā­juma, vienkārši pateikdams, esot jutis, ka ir vajadzīgs. Toraks pat nespēja izpaust savu prieku. Patlaban viņš vēroja, kā burvis, saraucis uzacis, no jauna piepilda pīpi, turēdams to sakropļotajā rokā un ar veselo tūcīdams tajā smaržīgu lapu šķipsnu.

Beils man izstāstīja par to, kas notika ūdenī, Tenriss sacīja.

Aizsmēķējis pīpi no gruzdošas pagales, viņš piemiedza acis, lai tajās nekostu dūmi, un izpūta dažus mutuļus.

- Kāpēc tu man neizstāsti pārējo? Kā tu zināji, ka tuvojas mednieks?

Toraks vilcinājās.

- Es nespēju to izskaidrot. Es to nesaprotu.

Tenriss sarauca uzacis.

- Taču tu zini vairāk, nekā pastāstīji Beilam. Varbūt es varu tev palīdzēt?

Zēns nolika zodu uz ceļgaliem un lūkojās ugunīgajās kvēlojošo ogļu aizās.

- Roņi, viņš murmināja. Tie skaņas ūdenī sajūt ar ūsām.

Ar acs kaktiņu puisis manīja, ka Tenriss saspringst.

- Es biju kopā ar aizbildni, Toraks turpināja. Tas dzirdēja nē, tas juta mednieka balsi kaut kur ļoti tālu Jūrā.

Viņš norija siekalas.

- Tā es uzzināju, ka tuvojas mednieks.

Tenriss joprojām cieta klusu, un Toraks pacēla galvu. Roņu burvis sēdēja, aizmirsis par pīpi, kas gulēja tam plaukstā. Viņa seja bija atklāta un pārsteigta.

- Ko tas nozīmē? zēns nočukstēja.

Pīpe izslīdēja no nekustīgajiem pirkstiem un ieripoja ugunskurā. Tenriss pat nepakustējās, lai to atgūtu. Piesvempies kājās, viņš grīļīgā gaitā devās uz Jūras malu, kur apstājās ar muguru pret Toraku. Viņš stāvēja tur ilgu laiku. Kad Tenriss atgriezās pie ugunskura, viņš izskatī­jās vecāks un vienlaikus dīvaini satraukts.

- Pastāsti man visu! viņš uzaicināja.

Toraks dziļi ievilka elpu un paklausīja.

Kādam izkratīt sirdi bija milzu atvieglojums. Viņš ne­bija apzinājies, kas tā par nastu turēt visu sevī. Taču sasprindzinājums burvja sejā bija biedējošs.

Kad Toraks beidza runāt, iestājās klusums.

Tad Tenriss ar veselo roku drebelīgi noglaudīja bārdu.

- Vai arī agrāk ar tevi tā ir gadījies?

- Es domāju jā.

- Tu domā? Tenriss runāja neparasti spalgā balsī. Ko tu ar to gribi teikt?

- Es es iekļuvu roņu tīklā. Tur bija moivas… Bet tikai kādu mirkli.

- Mirkli? Cik ilgi?

- Nezinu, dažus mirkļus.

Pelēkās acis pētīja Toraku, it kā gribētu ielūkoties viņa dvēselēs.

- Kas kas tas ir? zēns stomījās. Kas ar mani notiek?

Tenriss uzreiz neatbildēja. Pēc brīža viņš sacīja:

- Ar tevi nenotiek nekas slikts.

Uzmetis skatienu pārējiem, lai pārliecinātos, ka tie jo­projām ir aizmiguši, burvis pievirzījās tuvāk Torakam.

- Tas ir… galvu kratīdams, viņš apklusa.

- Kas? Izstāsti man!

Tenriss nopūtās.

- Ak, kā lai to izskaidro?

Pacēlis zaru, viņš ar to sabikstīja ugunskuru, sūtīdams debesīs dzirksteļu spietu.

- It visam uz pasaules, burvis beidzot teica, ir gars. Medniekam, medījumam, upei, kokam. Ne visas būtnes prot runāt, taču visas spēj dzirdēt un domāt. To tu, bez šaubām, zini.

Toraks pamāja ar galvu un prātoja, kas sekos turp­māk.

- Katras radības trīs dvēseles dvēseles, kuras veido garu, ir piesaistītas ķermenim.

Tenriss no jauna sabikstīja ogles.

- Paša dvēsele šad tad spēj atstāt miesu, ja esi slims vai sapņo, taču tā reti kad aizklīst tālu un drīz vien at­griežas.

Viņš nometa sprunguli un izstiepa rokas pret uguni, it kā gribētu kaut ko izvilināt no liesmām.

- Bet reizi tūkstoš gados dzimst radība, kas ir… at­šķirīga.

Par spīti karstumam, Torakam sāka kļūt vēsi.

- Šā radījuma dvēseles, burvis turpināja, spēj at­stāt ķermeni atstāt uz daudz ilgāku laiku, nekā, dzie­dinādams slimniekus, to jelkad spētu panākt visizcilākais burvis. Šā radījuma dvēseles spēj ceļot tālāk.

Tenriss brīdi klusēja un tad turpināja:

- Tās var iemiesoties citos ķermeņos. Un, kad tā atgadās, cilvēks redz, dzird un jūt kā būtne, kurā tas ir ieklīdis, tomēr tas vienmēr paliek viņš pats.

Burvja plaukstas tagad atdusējās uz ceļgaliem; viņš pagriezās un sastapās ar Toraka pārbiedēto skatienu.

- Šis radījums, viņš čukstēja, ir garagājējs.

Toraks nespēja elpot.

- Nē, viņš izdvesa.

Zēnu stingri uzlūkoja pelēkas acis.

- Nē! Toraks atkārtoja. Tas nevar būt! Ja dvēseles pamet ķermeni, tas ir pagalam! Man vajadzētu būt miru­šam, jo tad atnāk nāve.

Tenriss veltīja viņam līdzjūtības un sapratnes pilnu skatienu.

- Torak! Kad gars ceļo, ķermeni nebūt neatstāj vi­sas dvēseles. Nanuaka, pasaules dvēsele, vienmēr paliek, kur bijusi. Tā nepamet tevi līdz pat pēdējai stundai. Pārmiesojas vienīgi paša dvēsele un ģints dvēsele.

Toraks sāka trīcēt. Viņš nekad nebija dzirdējis par dvē­seļu ceļošanu. Un neko par to negribēja zināt.

Tenriss uzlika veselo roku zēnam uz pleca un mazliet papurināja.

- Tev ir tiesības baidīties. Gara ceļojumi ir viens no lielākajiem noslēpumiem. Visu, ko mēs par to zinām, no paaudzes paaudzē cits citam ir pārstāstījuši burvji; daudz kas ticis sagrozīts un palicis nesaprasts.

Viņš atkal paklusēja, it kā cenzdamies saprast, cik daudz Toraks spēj aptvert.

- Vienīgais, ko mēs patiešām zinām par gara staigā­šanu, ir tas, ka tā ir ļoti grūta un ļoti bīstama.

"Un sāpīga," Toraks nodomāja, atcerēdamies nelabumu un sāpes. Viņš bija juties tā, it kā viņam kāds grieztu uz āru iekšas…

Pēkšņi viņam radās kāda cerīga doma.

- Tas nevar būt tiesa! zēns dedzīgi iesaucās. Es neesmu garagājējs, man ir pierādījumi! Mežā mani uz­dzina kokā mežakuilis. Tas mani gandrīz noķēra, un es biju briesmīgi nobijies taču tas nenotika! Mani nemocīja ne slikta dūša, ne sāpes, un es acumirklī neuzzināju, ko jūt kuilis.

Roņu burvis purināja galvu.

- Torak, Torak, tā tas nenotiek. Padomā! Par burvestī­bām tu zini pietiekami, lai noģistu, ka pat parastiem burv­jiem, ja tie grib ārstēt slimnieku, jāatbrīvo savas dvēseles. Ir daudz veidu, kā to panākt. Transs. īpaši augi. Dažreiz pietiek vienkārši badoties vai aizturēt elpu. Ar garagājēju ir tāpat. Tas, ka tu biji vienīgi nobijies no mežakuiļa, nav pietiekams iemesls, lai atbrīvotos tavas dvēseles.

Toraks atcerējās citas reizes, kad tas ar viņu bija at­gadījies. Dziedināšanas rituālu laikā viņš ieelpoja burvju dūmus. Iekļuvis roņu tīklā, viņš gandrīz noslīka. Kad no­tika sastapšanās ar aizbildni, viņš arī slīka. Toraku sāka pārņemt nelāga sajūta.

- Starp citu, Tenriss sacīja, un Toraks pārsteigts pamanīja, ka burvja veselajā sejas pusē atgriežas smaids, tev paveicies, ka neiegāji mežakuilī. Tā dvēseles tavējām būtu par stipru. Tu varēji palikt tur uz visiem laikiem.

Toraks piecēlās, aizklumburoja līdz klintīm un palika tur trīcēdams stāvam. Viņš negribēja būt atšķirīgs. Un tomēr vai tad tieši tāpēc tēvs neslēpa viņu no cilvēkiem? Kāpēc, gulēdams uz miršanu, viņš teica: "Es tik daudz ko neesmu tev pastāstījis…"

- Tas ir lāsts, Toraks teica, zobiem klabot. Es ne­gribu būt atšķirīgs no citiem! Tas ir lāsts!

- Nē! Tenriss nostājās viņam blakus. Nevis lāsts, bet gan dāvana. Varbūt tagad tu tā nedomā, bet ar laiku sapratīsi.

- Nē, Toraks pretojās. Nē.

- Uzklausi mani, Roņu burvis sacīja savā jaukajā balsī, kas drebēja no saviļņojuma. Tas, ko tu sasniedzi tik viegli un nevilšus, ir kaut kas tāds, pēc kā visgud­rākie burvji tiecas visu mūžu. Reiz es pazinu kādu visai gudru burvi, kurš nopūlējās sešus gadus no vietas. Seši gadi transa, apdullinošu augu un gavēšanas. Un beidzot uz dažiem mirkļiem viņam tas izdevās. Burvis uzskatīja sevi par laimīgāko cilvēku uz pasaules.

- Es to negribu, Toraks iebilda. Es nekad…

- Bet, Torak, tas taču ir burvestību patiesais nolūks!

Skaistā, daudz cietusī seja staroja degsmē.

- Mēs nemācāmies burvestības tikai tāpēc, lai piemuļ­ķotu vientiešus ar krāsainām uguntiņām. Mēs to darām, lai aizraktos līdz saknēm! Lai iepazītu visa dzīvā sirdi!

Tenriss ievilka elpu.

- Padomā, ko spēsi, ja iemācīsies to izmantot! Tu va­rēsi atklāt visus noslēpumus. Tu sapratīsi mednieka un medījuma valodu. Tu iemantosi milzu spēku…

- Bet es to negribu! Toraks iekliedzās, un ugunskura viņā pusē Beils miegā pagrozījās.

- Es to nevēlos, Toraks noteica jau klusāk.

Viņš nekad nebija juties tik izbijies un apjucis. Visu mūžu viņš bija bijis tikai Toraks. Nu Tenriss stāsta, ka viņš ir pavisam kas cits.

Zēns skatījās aukstajā, bangojošajā Jūrā. Viņš ilgojās pēc Vilka, kuram visu varētu uzticēt. Bet vai Vilks sa­pratīs? Toraks nezināja, kā vilku valodā aprakstīt gara pārmiesošanos. Un tas viņam kremta visvairāk: viņi at­svešinātos.

- Ko lai es tagad daru? zēns jautāja aukstajai Jūrai.

Tenriss no jauna uzlika roku viņam uz pleca,

- Tev jādara tas, ko mēs esam iecerējuši, burvis teica nomierinošā balsī. Es pamodināšu Beilu, un mēs sāksim gatavoties ceļam. Mēs aizvedīsim uz nometni selika sakni. Un saulgriežu naktī nākamajā naktī mēs to uznesīsim Stāvajā klintī un tu man palīdzēsi pagatavot zāles. Lūk, kas mums darāms!

Viņa balss bija tik stingra kā ozols, kas pretojas aukai, un Toraks no tās guva spēku.

- Jā, viņš teica. Jā. Tas, kas ar mani notiek, ne­maina mūsu plānus. Vai tiesa, Tenriss?

Zēns pagriezās un paskatījās augšup burvja sejā.

- Jā, Tenriss bija ar viņu vienisprātis. Tas neko nemaina.

Загрузка...