Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

SEŠPADSMITĀ NODALA

Viņš nogāzās un ar galvu atsitās pret akmeni. Garš augums aizsedza sauli.

Spilgtajā gaismā Toraks saskatīja tumšu seju un gaišu matu ērkuli, kurā rotaļājās saule; vienā rokā uzbrucējs turēja nazi, bet ar otru tas bija cieši savilcis cilpu ap Toraka potīti.

- Es viņu noķēru, tas sacīja kādam, kuru Toraks nevarēja redzēt.

Pēc tam viņš vērsās pie gūstekņa:

- Esi mierīgs, citādi es tev sitīšu.

Puisis to teica bez niknuma, taču bija skaidri manāms, ka savus draudus viņš izpildīs.

Taču Toraks nebija noskaņots uzvesties mierīgi. Viņš nezināja daudz cīņas paņēmienu, taču viņam labi padevās māņu kustības. Kad uzbrucējs noliecās, lai sasietu gūs­teknim rokas, Toraks izvilka nazi. Ar skatienu sekodams ierocim, jauneklis pagrieza galvu, un šajā mirklī Toraks

ar brīvo kāju no visa spēka iespēra tam pa apakšstilbu. Sāpēs iegaudojies, puisis novēlās uz akmeņiem.

Toraks pie potītes pāršņāpa virvi un, zemu pieliecies, cauri ugunspuķu audzei zigzagiem, lai uzbrucēji nevarētu nomērķēt harpūnas, metās bēgt uz Mežu.

- Tu no mums neaizbēgsi, Meža puika! sauca balss aiz muguras, un viņš saprata, ka kliedzējs ir mazākais zēns ar lingu, vārdā Asrifs.

Ieskrējis kādus sešdesmit soļus Mežā, Toraks palīda zem nokritušas priedes un, lūpas kodīdams, aizturēja elpu, lai tā viņu nenodotu. Mežā valdīja nāves klusums. Viņa bēgšana nevienu radību nebija iztraucējusi.

- Mēs esam tevi ielenkuši! kāds klaigāja kaut kur pa labi, un Toraks saprata, ka tas ir lielākais Detlans.

- Labāk lien ārā! mudināja trešais garākais no visiem, kuru viņš bija redzējis pie klintīm.

- Vispirms atrodiet mani, Toraks pie sevis klusi no­teica.

Virs viņa galvas pret koka stumbru nobūkšķēja ak­mens.

- Nu tu esi ķezā, Meža puika! kaitināja Asrifs. Iz­klausījās, ka viņš to domā nopietni.

- Kā tu drīkstēji tā darīt!? sauca Detlans.

- Kāpēc tu tā rīkojies!? kliedza garais. "Kā rīkojos?" Toraks nevarēja saprast. Taču tad viņš apjēdza, kas no­tiek: svešinieki tuvodamies runāja, lai novērstu viņa uz­manību.

Toraks ātri paskatījās apkārt. Viņam priekšā pletās gara ieplaka ar sulīgu augāju. Tur bija alkšņi un vītoli, gaišpelēkas sūnas un maigi zaķkāposti ar baltiem zie­diem. Meža pazinējs pateiktu priekšā: muklājs. Bet no tā, ko puiši bija runājuši par zirgiem, varēja spriest, ka viņi Mežu nemaz nepazīst.

Zemu pieliecies, Toraks rāpoja uz dūksnāja malu. Slīkšņa bija paliela kādus divdesmit soļus gara un piec­padsmit plata, un smarža liecināja, ka tā ir arī dziļa. Apkārtceļa nebija. Viņam jātiek pāri, turklāt klusi. Ticis otrā pusē, viņš dūkstī ievilinās pretiniekus.

Tam vajadzētu izdoties. Ja vien viņš neiestigs pats.

Pārliecinājies, ka tas nav trauslais vītols, Toraks klu­sītēm uzrāpās kokā, kas bija pārliecies pāri muklājam. Viņš sāka rausties uz priekšu pa zaru. Otrā pusē auga alksnis; ja vien to varētu sasniegt…

Zēns lēca un ar rokām ieķērās vītola zaros, bet kā­jas iestiga aukstajos, smirdīgajos dubļos. Toraks kārpījās ārā, bet nolūza zars, un viņš čukstus palūdza piedošanu kokam.

Aiz muguras atskanēja saucieni:

- Tur, lejā!

Uzvezdamies skaļāk par sumbru baru, vajātāji, sa­skrāpēdami kadiķos lielus, metās lejup pa nogāzi viņam pakaļ.

Tie niknumā auroja. Jauki. Viņi bija iepērušies purvā.

- Neķītrie Meža jociņi! viens no viņiem spalgi klie­dza.

- Tas tev nepalīdzēs! otrs piebalsoja.

Taču izklausījās, ka lejā ir tikai divi no viņiem. Kur palicis trešais garais jauneklis, kas stāvēja uz klints?

Nebija laika par to domāt. Toraks sasniedza nogāzes virsotni un būtu noripojis no klints, ja laikā nesatvertu jaunu kociņu.

Viņš apslāpēja vilšanās kliedzienu. Toraks nebija ticis tik tālu, kā bija cerējis.

Muklājs nevarēja aizkavēt vajātājus uz ilgu laiku; pat ja viņš spētu norāpties no klints, upe bija pārāk plata, lai tai pārpeldētu, un savās smailītēs tie viņu viegli panāktu. Nācās bēgt uz augšu gar Platupes krastu un cerēt, ka Mežā no sekotājiem varēs atkratīties. Tas nozīmēja atstāt visu iedzīvi uz klintīm; vismaz viņam vēl palicis nazis…

Viņa nazis…

Nazi, kuru Toraks turēja rokā, viņam bija uztaisījis Finkedīns, taču tēta nazis zēna visvairāk lolotais dār­gums bija somā.

Pēkšņi virs galvas atskanēja troksnis; puisis paskatījās augšup un ieraudzīja, ka viņam uz galvas krīt liels zars. Viņš lēca sāņus, taču nepaspēja izvairīties. Zars sāpīgi trāpīja pa elkoni, un viņš iekliedzās.

- Redz, kā! vajātāji priecājās.

Toraks izdzirdēja kādu iesmejamies, paskatījās augšup un ieraudzīja starp zariem pazūdam ar lapām klātu seju.

Torakam pa vaigu trāpīja akmens, un viņš atbalstījās pret jaunu kociņu.

- Rokā ir, teica kāda balss turpat netālu.

Ar sāpju aizmiglotu skatienu Toraks pamanīja, ka garais puisis, kuru viņš bija redzējis uz klintīm, starp priedēm mierīgi nāk uz viņa pusi.

- Asrif, viņš uzrunāja savu biedru, es taču teicu, lai tu netēmē pa galvu. Tu varēji viņu nogalināt.

Asrifs aizbāza lingu aiz jostas un pasmīnēja.

- Un vai tad tu domā, ka man būtu viņa žēl?

Viņi atkal atgriezās uz klintīm pie Jūras: Toraka rokas bija priekšā sasietas, un svešinieki viņu viscaur

pārmeklēja. Tie bija noraisījuši no pieres ādas apsējus, taču no tā nekļuva laipnāki. Puišos bija jaušams spēks; viņu pirksti taustīja nažu spalus. Dīvaini naži: to rokturi bija izgatavoti no kaut kā tāda, kas nebija nedz koks, nedz briežrags, nedz arī kauls.

Garais puisis, kas bija noķēris Toraku cilpā, pienāca tuvāk. Viņam bija gudra, vērīga seja un acis tik aukstas kā zilais krams.

- Tu nedrīkstēji bēgt, viņš klusi teica. Tā rīkojas tikai gļēvuļi.

- Es neesmu gļēvulis, uztvēris viņa skatienu, iebilda gūsteknis.

Viņa vaigs pulsēja un kājas dega no skrāpējumiem.

Asrifs līksmi iesmējās.

- Nu tu esi ķezā, Meža puika!

Viņš izskatījās pēc zebiekstes un zobus bija atiezis niknā smīnā.

- Vai tad ne, Beil? viņš vaicāja garākajam puisim.

Jauneklis, vārdā Beils, neatbildēja.

- Nesaprotu, purinādams galvu sacīja Detlans. Ap­gānīt Jūru ar Mežu! Kāpēc viņam vajadzēja tā darīt?

Starp viņa kuplajām uzacīm bija iegūlusi dziļa grumba, un Torakam radās aizdomas, ka Detlans nav pārāk gudrs, taču ir neaizstājams izpildītājs.

Toraks pagriezās pret Beilu, kas izskatījās pēc va­doņa.

»

- Nezinu, par ko jūs mani apsūdzat, taču es nekad…

- Briežāda, Beils, staigādams šurpu turpu, nospļāvās. Ziemeļbrieža āda. Koksne no Meža. Vai tevī nekādas

cienās nav?

>

- Pret ko? Toraks gribēja zināt.

Detlanam atkārās žoklis.

Asrifs pliķēja sev pa pieri.

- Viņš ir jucis. Tā izskatās.

Beils piemiedza acis.

- Nē. Viņš zina, ko dara.

Viņš vērsās pie Toraka:

- Tu atnesi netīrās Meža zvērādas uz pašu jūrmalu! Tu izliki savas gļēvulīgās lamatas, lai ķertu mūsu laivas; tu neliec tām mieru pat Jūrā!

- Es zvejoju, Toraks taisnojās.

- Tu pārkāpi likumu! Beils auroja. Tu apgānīji Jūru ar Mežu!

Gūsteknis ievilka elpu.

- Mani sauc Toraks, viņš teica. Es esmu no Vilku ģints. Pie kuras ģints piederat jūs?

- Pie Roņiem, protams, Beils piebikstīja pelēkajam ādas gabalam uz savām krūtīm. Vai tad roņādu nepa­zīsti?

Toraks papurināja galvu.

- Nē, nekad agrāk neesmu to redzējis.

- Neesi redzējis roni ? Detlans pārsteigts jautāja.

- Es jau teicu, ka viņš ir traks! iesaucās Asrifs.

Toraka seja svila kā ugunī.

- Es esmu no Vilku ģints, viņš atkārtoja. Taču es esmu arī…

- Vai tas ir kaut kas tamlīdzīgs? bikstīdams ar koka gabalu, kas bija izzvejots no Jūras, Toraka kamzolim pie­šūto vilkādas sloksni, zobojās Asrifs.

Beils nicīgi savieba lūpas.

- Tad tā būtu vilka āda! Nožēlojams radījums, man šķiet.

- Ja tu būtu redzējis vilku, tu tā nerunātu, Toraks dedzīgi iebilda.

Pec tam viņš uzsauca Asrifam:

>

- Liec to mierā!

Šo pazīšanas zīmi Torakam pagājušajā pavasarī tēvs bija pagatavojis no ādas, kuru novilka vientuļam vilkam, ko atrada alā. Rudenī Toraks to bija noārdījis un piešuvis ziemas jakai, bet pēc tam atpakaļ vasaras kamzolim. Viņš baidījās domāt par to, kas notiks tad, kad āda no vecuma saplīsīs driskās.

Beils uzmeta Asrifam skatienu, un tas, paraustījis ple­cus, aizmeta mietu.

- Es esmu no Vilku ģints, Toraks vērsās pie Beila, taču mana tēva māte bija no Roņiem. Tātad, vai nu jums tas patīk, vai ne, mēs esam asinsradinieki.

- Meli, Beils nospļāvās. Ja tu būtu radinieks, tu zinātu Jūras likumus.

- Beil, Detlans iekrita starpā. Mums jādodas atpa­kaļ. Tā kļūst nemierīga.

Uzrunātais uzmeta acis Jūrai. Viļņi bija kļuvuši lie­lāki.

- Tas ir tevis dēļ, viņš teica Torakam. Tu sadusmoji Jūrasmāti. Sagandēji tās ūdeņus ar Mežu.

Asrifs ķiķināja.

- Ak, mežaini, tevi gaida Šēra [2] !

- Šēra, Toraks truli novilka.

Asrifa smaids kļuva platāks.

- Šēra netālu no mūsu salas. Vai tu zini, kas ir Šēra?

- Tā ir klints Jūrā, iestarpināja Detlans, kas, šķiet, centās aptvert, cik dziļi ir Toraka tumsonības bezdi­beni.

»

- Tev iedos dzeramtrauku ar ūdeni, stāstīja Asrifs, bet nevienu kripatiņu pārtikas, un atstās tur uz veselu mēnesi. Dažreiz Jūrasmāte atstāj noziedzniekus dzīvus, citreiz tos aizskalo.

Puiša smaids apdzisa, un Toraks viņa gaiši zilajās acīs pamanīja bailes.

- Ieskalo, Asrifs atkārtoja, tieši medniekiem[3] zo­bos.

- Pietiek, Asrif, Beils izrīkoja. Mums jāņem viņš līdzi, lai vadonis izlemj, ko darīt.

- Nē! Toraks iebilda.

Beils neklausījās.

- Asrif, iekrauj preces. Detlan, mums vajadzēs sakurt ugunskuru, lai attīrītos. It īpaši tas nepieciešams viņam. Es eju labot laivu.

To pateicis, viņš nolēca no klints un devās uz plud­mali.

Izskatījās, ka Detlans priecājas par šo nodarbošanos: viņš aizsteidzās lasīt izkaltušu jūraszāļu riekšas un izska­lotus kokus. Drīz vien, izplatīdams biezu, pelēku dūmu mutuļus, liesmoja liels ugunskurs.

- Ko jūs ar mani gribat darīt? Toraks bažījās.

- Piešķirsim tev Jūras garšu, smaidīdams savu ze­biekstes smaidu, teica Asrifs.

- Tu, smirdēdams pēc Meža, nedrīksti tuvoties mūsu laivām, Detlans sacīja tādā balsī, it kā notiekošais būtu tik pašsaprotams, ka par to nemaz nav vērts runāt.

Pirms Toraks paspēja iebilst, Detlans viņu bija izģērbis un iegrūdis ugunskurā.

Viņam izdevās pārlēkt pāri liesmām, taču otrā pusē gaidīja Asrifs, kas, bikstīdams ar harpūnu, piespieda To­raku atgriezties kodīgo dūmu mutulī.

Viņi dzenāja puisi caur dūmiem, līdz asaras viņam sāka plūst aumaļām un rīkle kļuva jēla. Pēc tam viņi iemeta nelaimīgo Jūrā.

Aukstums iebelza viņam kā ar dunku, un viņš sarijās sāļo ūdeni. No visa spēka spārdīdamies, Toraks uzpeldēja virspusē, taču nespēja atbrīvoties no saitēm ap plaukstu locītavām.

Rupjas rokas viņu izzvejoja no ūdens un aizvilka uz akmeņiem, kur atstāja klepojam. Pēc tam Roņi pārgrieza Toraka pinekļus, ietina gūstekni pelēkas ādas kamzolī un iedeva viņam pusgarās bikses, kuras Asrifs sadabūja savā laivā. Bez naža un ģints aizbildņa ādas sloksnes Toraks jutās neaizsargāts, turklāt viņam riebās valkāt svešu ap­ģērbu.

- Atdodiet manas mantas! viņš buldurēja.

- Tev paveicies, ka Lašu ģints negribēja tirgoties, Asrifs nosprauslājās, citādi tev vispār nebūtu, ko vilkt mugurā.

- Viņš ir tik izkāmējis, uzraudams Toraku kājās, no­vērtēja Detlans. Vai šiem tur Mežā trūkst medījuma?

Pa pusei vilkdami, pa pusei grūzdami, viņi dabūja gūs­tekni līdz pludmalei. Asrifs veikli pielādēja savas smailī­tes priekšgalu un pakaļgalu ar lieliem, punainiem ādas saiņiem. Nedaudz tālāk pie savas laivas līkņāja Beils un ar taukiem līdzīgu ziedi, kuru izspieda no ādas maisiņa, lipināja ielāpu uz smailītes sāniem. Viņa rokas lietpratīgi kustējās, taču, ieraudzījis Toraku, viņš sadrūma.

- Ņem šo pie sevis, Detlan, viņš noņurdēja. Es negribu, ka viņš tuvojas manai laivai.

- Rausies iekšā, pagrūzdams Toraku uz savas smai­lītes pusi, skubināja Detlans.

Viņa laivas priekšgals bija piekrauts ar paunām, ieskai­tot Toraka somu, tāpat kā Asrifam.

Toraks vilcinājās:

- Tavs draugs. Beils. Kāpēc viņš uz mani ir tik nikns?

- Viens no taviem makškerākiem aizķēra vina ādinieci.

Tev paveicies, ka viņš to var salāpīt, Asrifs atbildēja.

Toraks bija apmulsis.

- Bet tā taču ir tikai laiva.

Asrifs un Detlans noelsās.

- Tā nav tikai laiva! Detlans iesaucās. Tā ir medību biedrene! Nekad tā nesaki, Beilam dzirdot!

Toraks norija siekalas.

- Es negribēju…

- Lec tik iekšā, Detlans noburkšķēja. Sēdi aizmu­gurē, turi kājas uz šķērskoka un nekusties. Ja pārplēsīsi ar kājām ādu, mēs abi noiesim dibenā.

Iegrime bija tik niecīga, ka smailīte pie katras Toraka kustības zvārojās, un viņam vajadzēja ieķerties tās malās, lai neizkristu. Turpretim Detlans, kas bija daudz sma­gāks, iekāpa laivā negrīļodamies. Toraks ievēroja, ka jau­neklis, lai noturētu līdzsvaru, atspiež ciskas pret smailītes malām.

Beils brauca pa priekšu, apbrīnojamā ātrumā slīdē­dams pāri viļņiem. Vējš pūta no muguras, viņi traucās pa Jūru kā ūdensputni, un, kad Toraks pagrieza galvu un redzēja, cik ātri attālinās Mežs, viņš izbijās.

Sasnieguši salas, kuras Toraks pirms tam bija redzējis no krasta, viņi, puisim par pārsteigumu, turpināja ceļu.

- Bet es domāju, ka mēs braucam uz jūsu salām!

- Braucam jau arī, Asrifs smīkņāja.

- Kāpēc tad mēs pabraucām garām?

Detlans atmeta galvu un sāka smieties.

- Šis nav īstās. Mūsu salas atrodas daudz tālāk. Lai tur nokļūtu, jāairē vesela diena.

-Ko? iesaucās Toraks.

Viņi pabrauca garām pēdējai salai, un pēkšņi ne pa labi, ne pa kreisi nekā vairs nebija. Tikai Jūra.

Toraks iekrampējās smailītes malās un lūkojās tum­šajos ūdeņos.

- Es nevaru redzēt dibenu, viņš teica.

- Protams, ne, sacīja Detlans. Šī taču ir Jūra!

Gūsteknis pagriezās un vēroja, kā starp viļņiem no­grimst Mežs un kopā ar to visas cerības atrast līdzekli pret sērgu.

Pēkšņi vēja brāzma atpūta līdz laivai vilka gaudošanu. Tas nebija parasts vilks. Tas bija viņa Vilks.

"Kur tu esi? Es esmu šeit. Kur tu esi!?"

Toraks satracināts piesvempās kājās.

- Vilk!

- Sēdi! Detlans auroja.

- Tagad ir par vēlu braukt atpakaļ, Asrifs kaitināja. Un pat nedomā lēkt ūdenī, jo tad mums tevi nāksies nodurt.

Par vēlu…

Mežam pazūdot Jūrā, zēns dzirdēja, ka arī vilks gaudo: "Par vēlu…"

- Vilk! viņš kliedza, cik spēka.

Vilks bija sadzirdējis viņa lūgumu un, pārvarējis bailes no Pasaules gara, devies meklēt barabrāļi, bet tas bija kļuvis neaizsniedzams…