trīsdesmit trešā nodala

V iņš krita ilgi, sasniedza ņirbošo Juru un cauri zeltai­nam brūnaļģu mežam grima lejup tumsībā.

Viņš grima, ar pēdējām spēku paliekām vārgi kulstī­dams ūdeni. Ar to bija par maz. Plaukstas bija sasietas tik cieši, ka tās nevarēja atsvabināt, un izmirkušie stulpiņi vilka viņu dibenā. Toraks vairs necerēja, ka spēs iznirt.

Taču viņš to bija zinājis jau tad, kad lēca no klints. Toraks zināja, ka šoreiz nebūs ne gādīgā aizbildņa, ne Vilka, kas metīsies palīgā. Šoreiz bija tikai viņš un izsal­kusi Jūra. Šoreiz būs jāmirst.

Toraks pacēla skatienu, lai pēdējo reizi paskatītos uz gaismu, un kaut kur neiedomājami augstu virs sevis ierau­dzīja apveidu, kas aizsedza sauli. Tas peldēja uz Toraka pusi peldēja ātrāk par zuti.

Atausa cerība. Vai tas būtu Vilks? Rena? Beils?

Viņu aiz matiem sagrāba Tenriss un vilka uz augšu.

Zēns spārdījās un locījās, taču dvēseļēdājs bija stiprāks. Toraks ar abām rokām pieķērās aļģēm un rāva Tenrisu

atpakaļ sudraboto burbuļu jūklī. Abi mežonīgi cīnījās, Toraka plaušas sprāga vai pušu, un ūdens kļuva sārts no asinīm, kas plūda no dvēseļēdāja ievainotās plaukstas.

Burvis izrāva brūnaļģes no Toraka rokām, un, savijušies kopā kā odzes, viņi tuvojās gaismai.

Abi parādījās virs ūdens.

Tātad tu drīzāk nogalināsi pats sevi, Tenriss elsoja. Cik cēli! Taču es to nepieļaušu!

Vēl aizvien turēdams Toraku aiz matiem, viņš ar ātriem, noteiktiem vienas rokas vēzieniem peldēja uz krastu.

Zēns mēģināja iekost burvim rokā, taču tas ar brīvo roku atvairījās un deva Torakam mežonīgu bliezienu pa deniniem.

Apdullis zēns nogrima zem ūdens. Izniris viņš izdzir­dēja brīdinošu šņācienu un priekšā ieraudzīja, ka ūdeni šķeļ milzīga, melna spura.

Šausmas savažoja viņa locekļus.

Tenriss mednieku nebija pamanījis, jo visiem spēkiem mēģināja tikt krastā. Toraks pēkšņi saprata, kas da­rāms…

Ar pēdējām spēku atliekām viņš apmetās otrādi, pieklupa tuvāk dvēseļēdājam un norāva tam no kakla ne­aizskaramības amuletu.

Burvis pārsteigumā iekunkstējās un palaida Toraku vaļā. Zēns no visa spēka spēra un paspēja no Tenrisa mazliet attālināties.

Tas pagriezās, lai viņu noķertu, un ieraudzīja med­nieku. Vīrieša roka aizslīdēja pie kakla, lai satvertu amu­letu, bet sataustīja vienīgi kailu miesu. Viņš pamanīja ta­lismanu Toraka rokā un pūlējās to izraut. Puisis izlocījās un aizsvieda amuletu pāri viļņiem. Tenriss dusmās ierēcās un ienira, lai to sameklētu, taču tas bija nogrimis.

Nu viņi abi bija atkarīgi no mednieka žēlastības un uz palīdzību nevarēja cerēt.

Toraks redzēja, kā, augstu gaisā izšaudams ūdens strūklu, tuvojas mednieks ar roboto spuru. Ar acs kaktiņu zēns pamanīja tuvojamies smailīti, taču glābējiem nekādā ziņā neizdotos viņus sasniegt laikā…

Un tad visu Jūru, debesis, laivu skatienam aizsedza mednieks. Toraks ieraudzīja tuvojamies lielo, strupo galvu…

Pēdējā mirklī dzīvnieks, apšļākdams Toraku ar ūdens strūklu, pašāvās garām, jo tā mērķis bija Tenriss.

Pēkšņs miers pārņēma burvja sakropļotos vaibstus, kad tas noraudzījās, kā viļņus šķeļ viņa liktenis.

Pēdējā acumirklī vīrs pagrieza galvu, un viņa acis sa­stapās ar Toraka skatienu.

Pajautā Finkedīnam par savu tēvu! viņš paspēja iesaukties. Liec, lai pastāsta tev taisnību…

Pēc tam viņš pazuda sidrabotajā ūdenī.

Pirms milzīgie žokļi novilka dvēseļēdāju dzelmē, To­raks izdzirdēja vienu vienīgu aprautu, briesmīgu klie­dzienu.

Загрузка...