Hamlets

Kas tur?

Nē, atbildiet man, stāviet, rādieties!

Lai dzīvo karalis!

Bernardo, tu?

Es.

Uz maiņu nākat īstā laikā.

Ir divpadsmit, nu dusēt ej, Francisk!

Par nomaiņu jums ļoti pateicos.

Bargs sals.

Man tā kā nelāgā ap sirdi.

Vai bija kluss?

Ne pele nepīkstēja.

Nu, labunakti

Ja satiec manus biedrus,

Lai Horācijs un Marcels pasteidzas.

Man šķiet, tur viņi nāk. — Ho, stāt! Kas tur?

Šīs zemes draugi.

Karaļa gaitnieki.

Arlabunakt!

Sveiks, krietnais kareivi! Kas tevi nomainīja?

Bernardo.

Ar labu nakti!

Hallo, Bernardo!

Vai Horācijs ir šeit?

Tāds nieks no tā.

Sveiks, Horācij! Sveiks, mīļais Marcel, sveiks!

Vai arī šonakt rēgs ir rādījies?

Nav manīts it nekas.

Tā tikai iedoma, teic Horācijs.

Viņš negrib ticēt, ka tam stāstām

Par baigo rēgu, ko mēs redzējām.

Es tāpēc viņu aicināju līdz

Šo nakti kopā aizvadīt ar mums.

Un, ja tad rēgs te atkal rādītos,

Lai mūsu acīm tic, pats parunā.

Ko niekus, nerādīsies vairs.

Nu, sēdiet

Un ļaujiet vēlreiz uzbrukt jūsu ausīm,

Kas nedzirdīgas ir pret mūsu stāstu,

Kas divās naktīs pieredzēts.

Nu labi. Mēs sēdēsim, Bernardo lai tad stāsta.

Kad pagājušo nakti zvaigzne šī

Tur gaiša virzījās gar apvārsni,

Kā arī tagad varam saskatīt,

Es un Marcels, kad pulksten's sita vienu.

Pag, klusu! Lūk, tur viņš jau atkal nāk!

Viņš līdzīgs mirušajam karalim.

Tu skolots, uzrunā to, Horācij.

Vai nav pēc karaļa? Skat, Horācij.

Jā, ļoti. Mani bailes māc un izbrīns.

Viņš vēlas, lai mēs uzrunātu to.

Ko kavējies, jel viņam pavaicā.

Kas esi tu, kas izmanto nakts tumsu

Un stalto, kareivīgo izskatu,

Kā mēdza staigāt dāņu karalis?

Tev debess vārdā prasu, atbildi!

Viņš apvainots.

Skat, lepni aizsoļo!

Tev pavēlu, jel paliec! Atbildi!

Viņš aizgāja, viņš negrib atbildēt.

Nu, Horācij? Jūs drebat, stāvat bāls:

Vai tas nav vairāk nekā iedoma?

Nu, kā jums šķiet?

Es zvēru, ka tam ticēt nespētu,

Ja nebūtu tik tieši savām acīm

To redzējis.

Vai līdzīgs karalim?

Kā tu sev pašam.

Viņš taisni tāpat bija bruņojies,

Kad cīnījās ar uzpūtīgo norvēģi;

Tā raudzījās, kad spīvā ķildā viņš

Reiz poli ragavās uz ledus veica.

Cik dīvaini!

Tā divas reizes klusā pusnaktī

Viņš sardzei lepni garām pagāja.

Kā īsti jāsaprot tas, nezinu.

Bet, cik es vispār nojaust spēju,

Tad valstī gaidāmas ir pārmaiņas.

Nu sēdieties un pasakiet, kas zin, —

Kam tāda stingra, modra apsardzība,

Kas naktīs nomoca šis zemes ļaudis?

Kādēļ ik dienas lielgabalus lej

Un ārzemēs pērk kara ieročus?

Kam kuģu būvētavās smagais darbs,

Kad nedod svētdienas vairs atpūtai?

Kam caurām naktīm jāsvīst sūrā darbā?

Kas var man paskaidrot?

Es domāju, tas nebūs cits nekas.

Klīst baumas. Mūsu karali, kas miris,

Ko dēvēja par neuzvaramu,

Kad mita viņš vēl šinī pasaulē,

Kur viņa gars nupat mums rādījās,

Kā to jūs zināt, godkārības tirdīts,

Bij Fortinbrass to cīņā izsaucis;

Bet krita viņš un līdz ar dzīvību

Tās zemes zaudēja, kas bija līgumā,

Ko tie pēc likuma un parašām

Bij parakstījuši, pirms cīņu sāka.

Bet savukārtu mūsu karalis

Bij pretī ķīlā licis norvēģim

No savas valsts to lielo daļu,

Kas kristu tam pēc viņu līguma,

Ja pieveiktu viņš mūsu karali.

Bet tagad, stāsta, jaunais Fortinbrass,

Pilns cīņas spara, visā Norvēģijā

Sev līgstot dienderus, kas gatavi

Par uzturu un algu darīt visu,

Ko tiem liek. Šo karapulku nolūks —

Kā mūsu valstij labi saprotams —

Gūt atpakaļ ar varu, spaidu kārtā,

Tos novadus, ko zaudējis bij tēvs.

Tas, liekas, galvenais būs iemeslis

Šīm apsardzībām, kara priekšdarbiem

Un steigai, rosībai it visā valstī.

Es domāju, tā būs. Un ne jau velti

Pie apsardzes nāk rēgs šis draudīgais.

Viss vienās bruņās, līdzīgs karalim,

Ap kuru bij un tagad vēl ir kari.

Tas krislītis, kas apkrāpj prāta acis.

Kad bagātā un lepnā Romas valstī

Bij jākrīt varenajam Cēzaram,

Bij kapi tukši, līķu autos tīti,

Pa ielām nomirušie gāja vaidot;

Bij zvaigznes ugunīgām astēm, lietus,

Jaukts asinīm; uz saules metās plankumi,

Un miklais spīdeklis, kā iespaidā

Pats Neptuns stāv ar savu valstību,

Bij tumsā grimis, kā uz pastardienu.

Un tamlīdzīgas pravietīgas zīmes,

Kā piekšspēle, kam sekos liktenis

Ar drausmīgiem un smagiem notikumiem,

Ir rādītas pie debess un virs zemes,

Uz mūsu apvidiem un mūsu ļaudīm.

Atkal parādās rēgs. Nu klusu!

Redziet, viņš atkal tuvojas.

Kaut bojā eju, krusta zīmi metīšu,

Rēgs, stāvi! Ja balss tev ir un valoda,

Tad runā.

Ja paveicams kāds godīgs darbs, kas tev

Var mieru dot un godu darīt man,

Tad runā!

Ja zināms tev ir tavas tautas liktenis,

Ko, iepriekš paredzot, var vērst uz labu,

Ak, runā tad!

Ja dzīvojot tu netaisnīgi mantu

Sev esi guvis, zemē slēpdams to,

Par ko jums, gariem, kapā miera nav,

Tad runā!

Paliec te un runā!

Tu, Marcel, nedrīksti to projām laist.

Vai es lai cērtu tam ar zobenu?

Nu cērt, ja negrib stāt.

Viņš šeit!

Viņš šeit!

Viņš prom!

Viņš karalisks, mēs apvainojam to,

Ja gribam šeit ar varu aizturēt,

Jo viņš kā gaiss ir neievainojams

Un mūsu cirtieni — tik ļauni zaimi.

Viņš runātu, bet gailis traucēja.

Viņš satrūkās kā noziedzīga būtne,

Kad atskan troksnis. Esmu dzirdējis,

Ka gailis, rīta vēstnesis, ar skaļo,

Cēlo balsi modinot pat Ausekli;

Kad viņa brīdinājums atskanot,

Tad visi izklīdušie maldu gari,

Lai ūdenī vai gunī, zemē, gaisā,

Uz savām mītnēm steidzot atpakaļ.

Ka tā, to liecināja arī rēgs.

Viņš izgaisa, kad gaili izdzirda,

Tā saka, tuvu nākot laikam tam,

Kad piedzimis ir ļaužu pestītājs,

Šis ausmas putns dziedot augu nakti,

Tad gari nedrīkstot vairs apkārt klīst,

Nakts spēcinot un zvaigznes nekaitot,

Un fejas, raganas bez burvju varas;

Tik svēts un žēlastības pilns šis laiks.

Tā esmu dzirdējis, pa daļai ticu,

Bet, raugiet, rūsgansārtā ietērpā nāk

Rīts pār rasas klātiem kalniem austrumos,

Laiks apsardzību beigt; es ieteiktu

Par visu to, ko šonakt redzējām,

Jo sīki ziņot arī Hamletam.

Es galvoju, ka rēgs, kas mēms ar mums,

Ar viņu runāsies. Vai piekrītat,

Ka viņam jāziņo par visu to,

Kā draudzība un pienākums mums liek?

Bez šaubām, lūdzu, tas mums jādara.

Es zinu, kur mēs viņu sastapsim.

Kaut mīļā piemiņā vēl turam dārgo

Mums brāli, kaut pieklātos vēl sērot,

Pat visai valstij raukties sāpju rievā,

Prāts tomēr tiktāl pārspēj mūsu jūtas,

Lai sērojot mēs sevi nepiemirstu.

Un tāpēc ņemam svaini, atraitni,

Kas karalisti manto, sev par sievu,

Ar vienu aci smaidot, otru raudot,

Caur kāzu dziesmām dzirdot kapu zvanus

Un līdzsvarā ar līksmi turot skumjas.

Ja brīvi apsveicat šo soli, paldies jums.

Un tālāk, zināms, — jaunais Fortinbrass,

Mūs zemu vērtēdams un ticēdams,

Ka līdz ar dārgā aizgājēja nāvi

Valsts dzīve izsista no sliedēm būs,

Mums sācis uzmākties ar prasību,

Lai atdod zemes, ko reiz likumīgi

Tā tēvs ir savam brālim zaudējis.

Lai notiek: rakstām Fortinbrasa tēvocim,

Kas, vārgs un gaudens, laikam nezina

Nekā par to, ko iecerējis jaunais,

Jau pulkus vākdams, kaujai iekaisdams,

Lai ceļā šķēršļus liek tam rīkoties.

Mēs sūtām, Kornēlij un Voltimand,

Jūs nodot sveikas vecam norvēģim,

Jums izsniedzot ne vairāk pilnvaru

Kā tās, ko aprādītie punkti skar.

Nu sveiki! Žiglums rādīs centību.

To pierādīt ir mūsu pienākums.

Mums šaubu nav. Nu, brauciet veseli!

Bet kādu, Laert, tu mums ziņu nes?

Tev esot lūgums mums? Kāds būtu tas?

Ko vien tu saprātīgu prasītu,

Tas nebūs karalim kā vējā teikts.

Vai lūgt tu varētu, ko nepildītu

Mēs, tiklīdz vēlēšanās izteikta?

Nav sirds ar galvu ciešāk draudzībā,

Ne roka mutei labāk izpalīdz

Kā tavam tēvam tronis Dānijā.

Ko, Laert, vēlies tu?

Ak augstais kungs,

Jel ļaujiet atgriezties man Francijā.

Mans pienākums bij atbraukt Dānijā

Uz jūsu kronēšanu, — veikts ir tas.

Uz Franciju man atkal ilgas trauc.

Es pazemīgi lūdzu atļauju.

Vai tēvs ļauj braukt? Ko saka Polonijs?

Kungs, atjauju, ko negribēju dot,

Pārlieku lūgdamies, viņš izplēsa,

Līdz pēdīgi ar smagu sirdi ļāvu.

Es lūdzu jūs, jel ļaujiet viņam braukt.

Tad, Laert, ņem, šis laika sprīdis tavs,

Un spožās spējas lieto, kā tev tīk! —

Bet nu, mans brālēn Hamlet un mans dēls…

Teikts svešam tas par daudz, bet tuvam — pārāk maz.

Vai vēl arvien tumst mākoņi pār jums?

Ne tā, mans kungs, man saules pārāk daudz.

Met, mīļais Hamlet, prom šo pusnakts krāsu

Un gaišām acīm raugies Dānijā.

Kam tu ar lejup vērstu skatu tēvu

Arvien vēl pīšļos it kā meklēt mēdz?

Tu zini, tas, kas dzīvo, arī mirst

Un, dabas pārveidots, iet mūžībā.

Jā, kundze, tā tas ir.

Bet, ja tas tā,

Kas savāds liekas tēva liktenī?

Tik liekas, kundze! Nē, tā ir, ne liekas.

Ne tumšais apmetnis vien, mīļā māte,

Ne sēru tērps, kā parasts, svinīgs, melns,

Ne nopūta, kas izlaužas no krūts,

Ne valgmes straume, kas no acīm plūst,

Ne grūtsirdības noēnotais vaigs

Ar visiem skumju vaibstiem, veidiem, zīmēm

Tev nepateiks, kas notiek manā sirdī.

Tas ārējs viss, ko izrādīt var katrs.

Kas manī ir, tas vairāk, nekā rādāms.

Viss cits tik sēru tērps un sēru rota.

Ir jauki, Hamlet, un jums godu dara

Tik iejūtīgi skumt par savu tēvu.

Bet zināt: jūsu tēvam mira tēvs

Un vectēvam; un pakaļpalicējiem

Ir kādu laiku jāsēro. Bet mūžam

Tā izsamist ir nedabiski, gļēvi,

Kā spītēt gribētu pret debesīm.

Tas mīkstčaulīgu, gļēvu sirdi rāda

Un nemācītu prātu. Jo, kad zinām,

Kas neizbēgams ir un nenovēršams,

Tad kāpēc ar tik spīvu pretestību

To ņemt pie sirds? Nē, nē! Tas grēks pret dievu,

Zaims nomirušam, noziegums pret dabu

Un nejēdzība prātam, kas mums teic,

Ka tēviem jāmirst; un kopš pirmā līķa

Līdz nelaiķim, ko šodien bed, prāts sauc:

«Tam jābūt tā!» Mēs lūdzam, metiet prom

Šīs pārspīlētās bēdas. Domājiet,

Ka tēvs jums — mēs. Jo visiem jāzina,

Ka mūsu tronim jūs — vistuvākais

Un ka mēs mīlu, cik vien dziļu just

Spēj tēvs vislabākais pret savu dēlu,

Jums dāvājam. Par jūsu nodomu

Braukt atpakaļ uz Vitenbergu studēt

Mums jāsaka, — tas ļoti nesakrīt

Ar mūsu nodomiem. Tāpēc mēs lūdzam

Jūs laipni, — vienmēr palieciet pie mums

Šeit mūsu mīlas gādībā un gaismā

Kā galminieks un brālēns, mūsu dēls.

Lai māte, Hamlet, velti nelūgtu: Uz Vitenbergu nebrauc; paliec šeit.

Jums, kundze, labprāt visur klausīšu.

Par tīkamo un skaisto atbildi

Jūs jūtieties mums līdzīgs Dānijā.

Nu, iesim, kundze! Viņa laipnie vārdi

Kā saulains smaids man sirdī ielija.

Par godu viņam katru līksmo kausu,

Ko karal's šodien dzers, lai lielgabals

Līdz padebešiem vēsta! Debesīs

Lai atsaucas un pieskandina pērkons,

Kad zemē dzīro karalis. — Nu, ejam!

Ak, kaut šī pārāk izturīgā miesa

Jel izkustu un izgaistu kā rasa!

Kaut dievi nesodītu pašnāvi!

Ak dievs, ak dievs!

Cik smaga, smacīga un pliekana,

Un sekla šķiet man visa pasaule!

Ak, kauns! Ak, kauns! Tā ir kā nekopts dārzs,

Kur sēklas dīgst un nezāles vien viešas.

Vai tam bij jānotiek! Tik divi mēneši

Pēc nāves! Nē, nē, vēl mazāk, divi nav.

Tāds karalis, pret šo kā saules dievs

Pret satīru! Cik karsti mīlēja

Viņš manu māti. Pat vēsmai neļāva

To asāk skart. Vai atcerēties man?

Ak dievs! Kā gan tā viņam pieķērās,

It kā ik mirkli mīla pieaugtu.

Bet nu pēc mēneša… Prom atmiņas!

Ak vājība, tavs vārds ir sieviete!

īss mēnesis, nav kurpes novalkātas,

Kas kājās bija, tēvu pavadot,

Kad viņa mirka asarās kā Niobe…

Ak debesis, pat neprātīgais zvērs

Daudz ilgāk sērotu. Nav mēnesis,

Bet viņa precas jau ar tēvoci,

Kas tēvam līdzīgs, kā es — Hēraklam.

Pēc mēneša! Vēl viltus asaru

Tai sāļās pēdas nebij žuvušas

No iekaisušām acīm, — precas jau…

Ak, kauna pilna steiga, jau tik ātri

Un veikli iekrist grēka palagos!

Tas nav un nevar būt uz labu.

Bet lūsti, sirds, jo mutei jāklusē.

Es sveicu, augstība!

Man prieks jūs redzēt. Jūs, Horācij, vai tikai liekas tā?

Es pats, mans princi, jūsu nabags kalps.

Mans krietnais draugs, — tā pārlabojiet, kungs.

Kam neesat jūs Vitenbergā, Horācij? A, Marcels.

Mans augstais kungs…

Es priecājos, Jūs redzot.

Labvakar, kungs! Bet tiešām

Kāds vējš jūs atpūtis no Vitenbergas?

Mans laiskums, mīļais princi, dīkdienība.

Pat naidniekam tā runāt neļautu.

Un nedariet jūs manām ausīm pāri,

Tik nelāgā par sevi runājot.

Ka dīkdienis jūs neesat, to zinu.

Un tāpēc sakiet — kādēļ Elsinorā?

Šeit mācīsim jūs pamatīgi iemest.

Es ierados uz jūsu tēva bērēm.

Jel nezobojies, studijbiedri.

Tu gribi teikt: uz manas mātes kāzām.

Mans princi, tiešām sekoja tās drīz.

Aiz taupības, aiz taupības, Horācij!

Jo atliekas no bēru cepešiem

Mums noderēja kāzās uzkodai.

Ar mieru ienaidnieku niknāko

Es sastapt debesīs, ne piedzīvot

Šo dienu. Tēvs! Man šķiet, es redzu viņu.

Ak, kur, mans princi?

Garā, Horācij.

Reiz redzēju to. Dižens karalis.

Tas bija dižens vīrs, šī vārda cienīgs.

Es otru tādu neredzēšu vairs.

Šķiet, princi, vakarnakt to redzēju.

Ko? Ko?

Mans kungs, jūsu tēvu, karali.

Vai tiešām manu tēvu, karali?

Uz brīdi pārsteigumu apvaldiet

Un uzklausiet, lai varu pastāstīt

Jums brīnumu, ko abi kungi šie

Jums apgalvos.

Ak, dieva dēļ, jel stāstiet!

Šiem virsniekiem, Marcelam un Bernardo,

No vietas divi naktis, stāvot sardzē,

Ir bijis klusā, tumšā pusnakts stundā

Šāds gadījums. Rēgs, līdzīgs jūsu tēvam,

No galvas līdz pat kājām bruņojies,

Ir parādījies tur un gaitā staltā

Tiem lēni garām pagājis. Trīs reizes

Viņš abu pārbiedēto acu priekšā

Tur nosoļojis zižļa atstatumā.

No bailēm šie kā pārakmeņoti

To mēmi uzlūko un nerunā.

Bet baigo noslēpumu pastāstīja man.

Es trešo nakti gāju viņiem līdz.

Un atkal tanī pašā pusnakts stundā

Un tādā izskatā, kā stāstīja,

Nāk atkal parādība — jūsu tēvs.

Es viņu pazinu. Šīs manas rokas

Nav viena otrai vairāk līdzīgas.

Bet kur tas bij?

Pie lievenēm, kur sardzē

Mēs stāvam, princi.

Vai uzrunājāt to?

Jā gan, mans princi. Tikai atbildes

Viņš nedeva. Bet vienreiz, tā mums likās,

Viņš galvu pacēla ar kustību,

It kā viņš gribētu mums kaut ko teikt.

Bet tanī mirklī iedziedājās gailis,

Rēgs ātri aizsteidzās, no mūsu redzes

Drīz nozuzdams.

Tas ļoti dīvaini.

Mans princi, tas tiešām tā, kā stāvu šeit.

Mēs domājam, tas mūsu pienākums

Ir jums to pastāstīt.

Jā, protams, protams.

Bet tas satrauc mani.

Vai šonakt būsiet sardzē?

Jā, mans princi.

Jūs sakāt — bruņots?

Bruņots.

Vienās bruņās?

Jā, bruņās no galvas līdz pat papēžiem.

Bet tad jau seju neredzējāt?

Mans princi, redzējām: bij sejsegs atbīdīts.

Vai skatiens bargs?

Ne tik daudz bargs, cik drūms.

Bāls vai sārts?

Ļoti bāls.

Skatījās uz jums?

Jā, ļoti stingri.

Kaut es tur būtu!

Jūs visai izbītos.

Var ļoti būt. Vai ilgi palika?

Ja lēni skaita, līdz simtam tiktu.

Nē, ilgāk, ilgāk.

Kad biju es, tad ne.

Un bārda sirma, jā?

Bij tāda pat, kā dzīvam redzēju, — Melnsudrabota.

Šonakt eju sardzē. Varbūt viņš nāks.

Es galvoju, ka nāks.

Ja pieņēmis viņš mana tēva stalto

Būs izskatu, es viņu uzrunāšu,

Kaut pati elle spiestu mani klusēt.

Bet, lūdzu, ja izpauduši neesat,

Par visu redzēto tad klusējiet.

Lai kas mums šinī nakti gadītos,

To prātā paturiet, bet ne uz mēles.

Par jūsu draudzību jums atmaksāšu.

Nu sveiki!

Pusnaktī es ieradīšos

Pie jums.

Mēs būsim jūsu rīcībā.

Jūs mīliet mani tā, kā es jūs mīlu.

Tērpts bruņās tēva gars! Tas nav uz labu,

Es sliktu jaušu; drīzāk lai nāk nakts.

Bet tikmēr rimsties, sirds. Ļauns darbs nav sedzams

Pat kapa smiltīm, — reiz top visiem redzams.

Man ceļa saiņi kuģī! Dzīvo sveika!

Un, māsa, iegriežas ja ceļa vējš

Un gadās braucēji, tad nesnaud tu,

Bet ziņo, kā tev klājas.

Tu šaubies?

Par Hamletu un viņa draudzību

Spried kā par rotaļu un asins trauksmi.

Kā vijolīte dabas pavasarī

Plaukst pāragri, zied, svaiga ātri vīst, —

Vien mirklim atveldze un jauka smarža,

Ne vairāk.

It nekas?

Spried tikai tā.

Jo cilvēks augot ne vien pieņemas,

Bet it kā templi ceļ, kur iekšienē

Tam dvēsele un gaume izaug līdz.

Varbūt viņš tagad tevi mīl; bez viltus,

Bez ļaunuma ir viņa nodomi.

Tev tomēr jābaidās. Viņš augstas kārtas,

Viņš nevar tā kā citi mirstīgie

Sirdsbalsij klausīt; viņa izvēli

Valsts drošība un labklājība saista.

Un tāpēc ierobežo izvēli

To ļaužu balss un griba, kam viņš galva.

Ja saka viņš, ka tevi mīl,

Tad saprāts prasa, lai tu ticētu

Tik vien, cik viņa stāvoklis un vara

Spēj teikto darbos vērst, un tas nav vairāk,

Cik atļauj dāņu balsu kopība.

Tad padomā, ko zaudēt var tavs gods,

Ja ausis pārāk ticēs viņa dziesmām.

Jo, sirdi viņam dodot, jāziedo

Tev nevainība viņa iegribai.

Ak, bīsties, Ofēlija, bīsties, māsa,

Bēdz pavēnī no jūtu negaisiem,

No iekārību briesmu bultām vairies.

Ir pārāk izšķērdīga meiča biklā,

Ja mēnesim tā atsedz savu daili.

Pat tikums nav pret mēlnesību drošs.

Un bieži vien tārps aizkremt ziedoņasnus,

Pirms vaļā raisīti ir pumpuri.

Un jauno dienu rīta dzidrai rasai

Visbīstamākās ļaunas vēsmas brāzmas.

Ak, piesargies! Visdrošāks tas, kas vairās.

Cits naidnieks jaunībai kad nerodas,

Pret sevi pašu tad tā saceļas.

Šo labo pamācību droši likšu

Par sargu savai sirdij. Mīļais brāli,

Bet neesi tik lišķīgs mācītājs,

Kas rāda gan mums kraujo ērkšķu ceļu

Uz debesīm, bet pats kā vieglais plauks

Pa ērto baudu taku iet un piemirst,

Ko citiem mācījis.

Par mani nebaidies. Es kavējos par ilgu. Lūk, tēvs jau nāk.

Ir divkārt laime divreiz svētītam;

Mums izdevība otrreiz atvadīties.

Vēl, Laert, šeit?

Prom, prom uz kuģi! Kaunies!

Vējš tava kuģa buras plivina,

Tur tevi gaida. Saņem svētību —

Šos vārdus iespied cieši atmiņā.

Pie sevis klusās domas paturi

Un jausmai neļauj darbos izpausties.

Laipns esi visiem, bet ne katram tuvs.

Ja draugs tev pārbaudīts un uzticams,

Pie sirds tad saisti dzelžu saitēm to;

Bet nenodeldē plaukstu, apsveicoties

Ar katru tikko izšķīlušos cāli.

No ķildām vairies, bet, ja sācis esi,

Tad turies tā, lai pretnieks baidās tevis.

Ikvienu uzklausi, tik retam atsaucies.

No visiem mācies, tomēr spried tu pats.

Un ģērbies grezni, cik to atļauj maks,

Bet ne kā āksts; lai dārgs ir tērps, ne raibs.

Pēc tērpa daudzreiz vīru novērtē.

Un Francijā — tur augstās aprindās

Šai ziņā izmeklēti smalka gaume.

Ne aizņemies, ne arī aizdot steidz,

Jo aizdevums zūd bieži līdz ar draugu,

Bet aizņēmums par postu tik var kļūt.

Un galvenais: sev paliec uzticīgs.

Tad nespēsi tu neīsts būt pret citiem.

Brauc laimīgs! Mana svētība tev līdz!

Es pazemīgi atvados, mans tēvs.

Nav laika vairs. Ej, tavi ļaudis gaida!

Nu, sveika, Ofēlij, un atceries, Ko teicu tev.

Tas atmiņā man slēgts,

Un atslēga tev glabāt nodota.

Nu sveiki!

Ko viņš tev teica, Ofēlij?

Ja labpatīk, par princi Hamletu.

Jā gan, tas pareizi: man stāstīja,

Ka beidzamajā laikā veltījot

Viņš pārāk lielu uzmanību tev,

Un arī tu pret viņu pārāk brīva…

Ja tas ir tā, kā brīdināja mani,

Tad jāsaka, tu labi neizproti,

Kas manai meitai der un tavam godam.

Kas ir starp jums? Teic patiesību man!

Viņš beidzamajā laikā daudz runāja

Par savām jūtām maigajām pret mani.

Par jūtām! Blēņas! Tā tik muļķa meitēns

Var teikt, kas dzīves kļūmes neapjauš.

Vai tici viņa jūtām, kā tās dēvē?

Es nezinu, ko domāt, mīļais tēvs.

Ak vai! Tad es tev domāt mācīšu.

Tu esi bērns, ja ņem par pilnu jūtas,

Kas nav ne graša vērts. Jel sevi valdi…

Vai padarīsi mani vēl par muļķi.

Viņš atzinās man godīgi, kā klājas,

Ka mani ļoti mīlot.

Ak godīgi,

Kā klājas, saki tu.

Tā vien vēl trūka!

Mans kungs, viņš savus vārdus apzvērēja

Ar visiem svētiem debess zvērestiem.

Jā, cilpas sloku ķeršanai. Es zinu,

Cik devīga tad sirds, kad asins brāzmo,

Sniedz mēlei zvērestus: šīs liesmas, meitiņ,

Kas vairāk mirgo nekā silda, dziest,

Jau solot vien, par liesmu neturi.

Bet turpmāk esi atturīgāka.

Un augstāk vērtē savas sarunas,

Lai neiznāk tas kā uz pavēli.

Kas attiecas uz princi Hamletu,

Tu tici viņam to, ka viņš ir jauns,

Un viņa robežas daudz plašākas kā tev.

Ar vārdu, Ofēlij, tā zvērestiem

Tu netici, tie īsti nav, ne tādi,

Kā rāda tērps; tie viltus aizgādņi,

Kas svētulību dveš, lai pieviltu.

Un reiz par visām reizēm pasaku, —

Es negribu, ka, sākot ar šo dienu,

Tu kaut mirkli tērzētu ar Hamletu.

Liec vērā! Ej, kur jāiet bija tev.

Es klausīšu jums, tēvs.

Cik ass ir vējš!

Un laiks tik ļoti auksts.

Jā, laiks ir stipri auksts, sals kaulā kož.

Cik pulksten's?

Liekas, nav vēl divpadsmit.

Nē, nosita jau divpadsmito stundu.

Vai tiešām?

Nedzirdēju; laiks ir klāt,

Kad rēgs šeit uzsāk savu pastaigu.

Ko nozīmē tas, princi?

Ir šonakt karal's nomodā un dzīro,

Dzer, plātās, lēkā, grīļodamies dejā.

Un, tiklīdz vīna kauss ir iztukšots,

To pavēstot, dārd bungas, taures skan.

Vai tāds šeit paradums?

Jā, diemžēl tāds.

Un, lai gan es šeit piedzimis, ar to

Sen apradis, man šķiet, ka lielāks gods

To būtu atmest, nevis ievērot.

Šis stulbās dzīres ceļ mums neslavu

Pie tautām austrumos un rietumos.

Par žūpām sauc, cūciskas dod palamas.

Tik tiešām, arī mūsu slavenajiem

Un diženajiem darbiem tas pat laupa

Šo darbu kodolu. Var notikt ar

Tā dažam labam, ja kāds trūkums gadās,

Kaut iedzimts tas (nav cilvēks vainojams,

Jo daba sākumu sev neizvēlas),

Ka pārāk brāzmaini rit asinis,

Kas apgāž prāta cietokšņus un žogus;

Vai kāda ieraša, kas it kā rūsa

Ēd darbiem spožumu, es saku tā,

Ja tādam cilvēkam ir kāda kļūma zīme,

Vai likteņa, vai dabas iemantota,

Tad vispārējā ļaužu vērtējumā

Šīs vienas dēļ tiks nomelnoti

It visi tikumi, lai tie cik šķīsti

Un daudzi, cik vien cilvēks panest spēj.

Viens piliens rūgto mieļu, piejaukts tam,

Šo skaidro dzērienu var samaitāt

Tā, ka to nepazīst.

Mans kungs, viņš nāk!

Lai glābj mūs dieva eņģeļi un sūtņi!

Vai esi labais gars vai dēmons ļauns,

Vai nesi debess vēsmu, pekles brāzmu,

Vai nolūks noziedzīgs vai labvēlīgs:

Tu parādies tik apšaubāmā veidā,

Ka runāšu ar tevi, saukšu: Hamlet,

Tēvs, karal, dāņu valdniek, atbildi!

Ak, neliec neziņā man gurt! Bet saki —

Kam tavi kauli iesvaidītie, nāvē

Kas grimuši, nu nomet līķautu?

Un kādēļ kaps, kur tevi guldījām

Uz mūža dusu, marmoržokļus vēris

Un tevi izgrūdis? Ko nozīmē,

Ka tu, kas miris, atkal šurpu nāc

Te pilnās bruņās mēnesnīcā,

Ar izbailēm nakts tumsu piepildot?

Tik šausmīgi mums satricini garu,

Ko mēs ar prātu aptvert nevaram?

Teic — kādēļ? Kādēļ! Kas mums jādara?

Viņš māj, lai tūliņ ejat viņam līdz,

It kā viņš vēlētos ko paziņot

Jums vienam vien.

Lūk, cik viņš laipni māj.

Viņš aicina jūs savrup.

Bet neejiet tam līdz.

Nekādā ziņā ne.

Es iešu viņam līdz. Viņš negrib runāt.

Mans kungs, to nedariet.

Kāpēc man bīties?

Man dzīvība nav kniepadatas vērta.

Ko manai dvēselei viņš spētu kaitēt,

Kas tāpat nemirstīga kā viņš pats?

Viņš atkal māj, es viņam sekošu.

Bet ja viņš aizviļ jūs pie ūdens lāmas

Vai drausmā klintsragā, kas draudīgs stāv,

Pār jūras dzelmi pārkāries, un pēkšņi

Tur pieņems citu — baismīgāku veidu,

Kas nolaupīs jums skaidrā prāta spēju

Un dzīs jūs ārprātā? To apdomājiet!

Jau vieta vien spēj izmisumā dzīt,

Kad lejup raugās tik daudz pēdu dziļi,

Kur dzelme krāc.

Viņš vēl arvien man māj.

Nu, ej pa priekšu, es tev sekošu.

Mans princi, neejiet!

Nost rokas!

Jel valdieties un neejiet.

Likten's sauc. Tas katrā manas miesas cīpsliņā

Vieš lauvas spēku man. Viņš atkal māj.

Ak, laidiet mani, kungi! Apzvēru,

Par rēgu katru pārvērtīšu es,

Kas mani aizturēs! Prom, saku!

Ej, un es tev sekošu.

Tas sajucis no paša iedomām.

Nu, sekosim. Tam klausīt nedrīkstam.

Jā, ejam! Kā gan tas izbeigsies?

Jā, Dānijā kaut kas ir satrunējis.

Par labu visu vērsīs dievs.

Tad iesim!

Kurp gribi vest? Teic, tālāk neiešu.

Vai dzirdi?

Dzirdu.

Tā stunda drīz būs klāt,

Kad man uz mokām sēra ugunī

Ir jāiet atpakaļ.

Ak, nabadziņš!

Nē, mani nežēlo, bet klausies nopietni, Ko teikšu.

Mans pienākums ir klausīties.

Vai atriebsi, kad būsi dzirdējis?

Ko?

Es esmu tava tēva gars,

Kas nosodīts klīst nakti pasaulē,

Bet dienā uguns svelmē mocīties,

Līdz mani zemes dzīves noziegumi

Būs liesmās izkveldēti, šķīstīti.

Ja nebūtu man aizliegts izpaust to

Par manas gūstniecības noslēpumiem,

Es stāstītu, kur pat visgaišais vārds

Tev sirdi plosītu un liktu sastingt

Tev jaunām asinīm, un tavas acis

Kā zvaigznes izlēktu no orbītas;

Tev samezglotās cirtas raisītos,

Un saslietos ik mats uz tavas galvas

Kā saniknota eža adatas.

Bet stāsts par mūžību nav domāts ausīm,

Kam miesa, asinis. Vai nedzirdi?

Ja dārgo tēvu esi mīlējis…

Ak dievs!

Tad atrieb neģēlīgo slepkavību.

Slepkavību?

Ir katra slepkavība nekrietna,

Bet šī ir zema, nedabiska, rupja.

Teic to man ašāk, lai ar spārniem ātriem

Kā iedvesma vai mīlas jausma liega

Es tevi atriebt steigtu.

Tu gatavs, redzu.

Un kūtrāks būtu tu par lekno zāli,

Kas Lētas krastā rāmi saknes rieš,

Ja tevi neuztrauktu tas. Vai dzirdi:

Ir samelsts, it kā manā dārzā guļot

Man iedzēlusi čūska; ar šo ziņu

Par manu nāvi visa dāņu tauta

Tiek nelietīgi krāpta. Bet, mans zēn,

Tev jāzina, ka čūska, kura toreiz

Tur, dārzā, tavu tēvu sadzēla, —

Nu viņa kroni nes.

Ak, mana nojauta! Mans tēvocis!

Šis asinsgrēkā izvirtušais zvērs

Ar ļišķa mēli, nodevēja balvām, —

Ak Jaunā mēle, nolādētās balvas,

Kas tā spēj apmāt! — savai iekārei

Nu manu tiklo sievu ieguvis.

Ak Hamlet, novērsties no manis, kas

Tā mīlēja! Šī mīla īsta bij,

Kā zvēresti, pie altāra ko devu.

Kā pieķerties var tādam nelietim,

Kas nabags ir ar savām gara spējām

Pret manējām!

Bet tikumu tā nevar mulsināt,

Kaut neķītrība debess tēlu veidā

Ap viņu lakstotos, tik iekāre

Pat debešķīgā gultā eņģelim

Pie sāniem drīz vien skaistā atēdas

Un tver pēc saslaukām.

Bet klusu! Šķiet, jau rīta gaismu jaušu!

Es teikšu īsi. Dārzā gulēju,

Kā paradis to biju diendusā,

Tavs tēvocis šai nesargātā stundā

Bij slepus piezadzies ar driģeņsulu

Un ielēja man ausis šķidrumu,

Kas cilvēkasinlm tik naidīgs ir,

Ka ātri plūst pa visām dzīsliņām

Kā dzīvsudrabs un tūdaļ sarecina,

Kā skābe pienu, mūsu asinis.

Tā notika ar mani. Vienā mirklī

Kā Lācaram man visa gludā miesa

Ar krevejainām ēdēm pārklājās.

Tā guļošam, man brāja roka ņēma

Ar reizi kroni, dzīvību un sievu.

Tā mani ņēma pilnā grēku ziedā,

Bez grēku nožēlas, bez svētības;

Mans rēķins nenoslēgts, nu tiesāts tieku

Ar visiem maniem trūkumiem un vainām.

Ak, šausmas! Šausmas! Bezgalīgas šausmas!

Ja vīra dūša tev, tad neciet to,

Ka dāņu karajgulta kļūtu

Par nolādēta asinsgrēka migu.

Bet, lai tu sāc ko sākdams, dari tā,

Ka neaptraipi savu dvēseli,

Kaut kādā ziņā vērsdamies pret māti.

To atstāj debesīm un ērkšķiem — tiem,

Kas plosa viņas krūtis. Dzīvo sveiks!

Jau rāda jāņtārpiņš, ka rīts ir tuvu.

Sveiks, Hamlet, sveiks! Un mani atceries!

Ak, debess spēki! Zeme!

Un kas vēl! Vai piesaukt pekli vēl?

Nē, rimsties, sirds!

Un, muskuļi, jel vārgi nekļūstiet,

Bet turiet mani stingri!

Neaizmirst?

Jā, nabags rēgs, kamēr vien atmiņa

Šai satrauktajā galvā turēsies.

Ak, tevi neaizmirst! Jā, dzēsīšu

No miņas niekus, grāmatgudrības,

It visus tēlus, iespaidus un ainas,

Ko jaunība un vērojumi

Man iespieduši smadzenēs.

Lai tikai Dzīvs paliktu tavs vēlējums.

Ak, nelietīgā sieva!

Ak, smaidīgais un nolādētais blēdis!

Šurp piezīmes. Man jāieraksta viss,

Kā smaidīt, smaidīt var tāds nelietis;

Tas iespējams vismaz ir Dānijā.

Jā, tēvoci, tas tev. Bet tagad man:

«Sveiks, Hamlet, sveiks! Un neaizmirsti mani.»

Es esmu zvērējis.

Mans princi, mans princi!

Mans princi, Hamlet!

Lai debesis stāv klāt!

Lai būtu tā!

Hallo, hallo! Mans princi!

Hallo! Ho, ho, mans zēn! Nāc, putnēn, nāc.

Kā klājas, dārgais princi?

Ko redzējāt?

Tik brīnišķi!

Ko, mans princi? Stāstiet mums!

Nē, jūs izpaudīsiet to.

Nē, augstība.

Es arī ne, mans princi.

Ko teiktu jūs, ja…

Kas būtu domājis?

Jūs taču klusēsiet?

Jā, mans princi.

Nav Dānijā neviena nelieša,

Kas nebūtu turklāt vēl slīpēts blēdis.

Mans princi, lai to teiktu, nav jāceļas

No kapa rēgam.

Jā gan, jums taisnība.

Bet nu bez kādām liekām sarunām

Mēs, roku paspieduši, šķirsimies.

Jūs tur, kur pienākums vai griba sauc,

Jo katram kāda gaita ir un dziņa,

Pēc apstākļiem.

Bet man, kā redzat, atliek

Lūgt tikai dievu.

Tie juceklīgi, traki vārdi, princi.

Man ļoti žēl, ja tas jūs aizvaino,

Tik tiešām, žēl.

Nav aizvainojums, princi.

Nē, ir gan aizvainojums, Horācij,

Un ļoti smags. Kas attiecas uz rēgu,

Tad varu teikt, ka tas ir godīgs rēgs.

Kas notika starp mums, šo ziņkāri,

Kā spējat, pārvariet. Bet tagad, draugi,

Ja esat skolas biedri, kareivji,

Tad izpildiet man mazu lūgumu.

Jā, princi, un tas būtu? Mēs pildīsim.

Nevienam nesakiet, ko redzējāt.

Mēs, princi, neteiksim.

Nē, apzvēriet.

Es zvēru, neteikšu.

Es arī zvēru.

Pie mana zobena.

Jau zvērējām.

Nē, zvēriet to pie mana zobena.

Zvēriet!

Ā, zēn, tā tu saki?

Goda vīrs, tu šeit?

Jūs dzirdat lāga vīru pagrabā?

Vai zvērēsiet?

Teic, kā lai zvēram, princi.

Ka neteiksiet nekad, ko redzējāt;

Pie mana zobena to zvēriet.

Zvēriet!

Hic et ubique?

Paiesim kur nomaļāk.

Šurp nāciet, kungi!

Uz mana zobena jūs rokas lieciet,

Ka neteiksiet nekad, ko dzirdējāt,

Pie mana zobena to zvēriet.

Zvēriet!

Teikts labi. Vecais kurmi!

Ātri rocies? īsts kalnracis!

Vēl, draugi, tālāk iesim.

Tik tiešām, tas ir pārāk svešādi.

Nu tāpēc apsveic to kā svešnieku,

Jo debess telpā un virs zemes, draugs,

Daudz, par ko zinātne pat nesapņo.

Bet nāciet un kā iepriekš zvēriet man,

Ka jūs, ja arī manīsiet pie manis

Ko svešādu, ja būšu spiests es izlikties,

Tad tādās reizēs, mani redzēdami,

Ne ar kādiem mājieniem, ne zīmēm,

Ne aizdomīgiem vārdiem — «saprotam»

Vai «zinām jau», vai «ja mēs drīkstētu»,

Vai «klusēt zelts», vai «ļaudis ir, kas zin»

To nojaust neliksiet, ka zināt ko

Par mani. Zvēriet, ka ievērosiet to.

Zvēriet!

Nu rimsties, rimsties, iztraucētais gars.

Tā, kungi, viss nu esmu jūsu ziņā!

Un, cik tāds nabadziņš kā Hamlets spēs

Jums draudzību un mīlestību rādīt,

Tik, ja dievs ļaus, tās netrūks jums. Nu iesim!

Lai pirksts arvien uz jūsu lūpām, lūdzu!

Laiks izsists ir no sliedēm. Ak, kāds lāsts,

Ka reiz bij jādzimst man, lai celtu to,

Kas gāzts! Nu, iesim tagad visi reizē!