Hamlets

Vai viņu glabās kā visus kristīgos, ja viņa tīšu prātu meklējusi atpestīšanu?

Es tev saku — kā kristīgo; tāpēc roc žiglāk viņai kapu: viss noskaidrots, un nolemts, ka viņu vajag apbedīt kā kristīgo.

Kā tas var būt, ja vien viņa nav noslī­cinājusies aizstāvēdamās?

Nu, tā tas ir.

Nē, tur būs kāds āķis. Citādi nav. Tas ir tā: ja es slīcinos apzināti, tad tā ir darbība, bet darbībai ir trīs daļas: nolūks, norise un izpildījums. Tātad viņa apzināti slīcinājusies.

Bet paklausies, mīļo kapracīt.

Pag, ļauj tu man. Te ir ūdens, labi. Te stāvēs cilvēks, labi. Ja nu cilvēks metas ūdenī un noslīcinās, tas ir, gribējis vai negribējis, bet noslīcis ir. To tu iegaumē. Bet, ja ūdens nāk pie viņa un viņu noslīcina, tad viņš pats nenoslīcinās. Tātad, ja cil­vēks pats nav vainīgs pie savas nāves, tad viņš nav saīsinājis dzīvību.

Vai tads ir likums?

Ak vai, tā tas ir; izmeklēšanas likums par mirušajiem.

Vai gribi zināt taisnību? Nebūtu viņa lielmaņa meita, tad viņu apraktu ārpus kapu sētas.

Te nu bija. Visvairāk žēl, ka augstma­ņiem šai pasaulē pat slīcināties un kārties labāk nekā citiem kristīgajiem. Dod šurp manu lāpstu. Dārz­nieki, grāvrači un kaprači tomēr ir vissenākie augst­maņi; viņi turpina Ādama arodu.

Vai tas bija augstas kārtas?

Tas bija pirmais, kas lietoja kādus kau­jas rīkus.

Kā — viņam taču nebija nekādu rīku.

Ko, vai tu esi pagāns? Kā tu tulko svē­tos rakstus? Svētos rakstos teikts, ka Ādams racis. Vai bez kāda rīka viņš varēja rakt? Bet es tev vēl ko jautāšu. Ja tu man neatbildēsi, kā klājas, tad atzīs­ties…

Nu, laid vaļā!

Kas ceļ stiprāk par mūrnieku, kuģu būvētāju vai namdari?

Karātavu cēlājs; jo viņa celtne pār­dzīvo tūkstošiem iemītnieku.

Ļoti asprātīgi un pareizi. Karātavas tie­šām ceļ labi. Bet ko viņas ceļ labi? To, kas dara slikti. Tu dari slikti, sacīdams, ka karātavas ceļ stip­rākas par baznīcu; tātad karātavas darītu labi, ja paceltu tevi. Bet atbildi taču, ko jautāju.

Kas ceļ stiprāk par mūrnieku, namdari un kuģu būvētāju?

Jā, pasaki un staigā vesels.

Jā, varu jau pateikt.

Nu?

Ka tevi jods, nevaru vis.

Nelauzi vairs ilgāk savu galvu par to, jo muļķa ēzeli pātaga nepamudinās iet žiglāk; bet, ja tev kādreiz kāds tāpat prasa, tad saki: kapracis, jo viņa celtās mājas pastāv līdz pastardienai. Aizjoz nu pie Jogena un atnes mēriņu sīvā.

Kad jauns es biju — mīlēju,

Viss rādījās man jauks.

Es dienas priecīgs vadīju, —

Man šķita, rozes vien tik plauks.

Vai šo vīru nemāc skumjas, savu darbu darot, ka kapu rok dziedādams?

Ieradums padarījis viņu vienaldzīgu.

Tā jau gan ir: jo mazāk roka darbā likta, jo smalkāka tās jušana.

Bet, kad jau vecums piezagās

Un grāba mani ciet,

No zemes šīs un dzīvības

Man bija jāaiziet.

Šim galvaskausam kādreiz bija mēle un viņš varēja dziedāt, bet tagad šis zellis to pasviež, it kā tas būtu Kaina — pirmā slepkavas žoklis! Tas var būt kāda politiķa pauris, kuru šis ēzelis tagad tā mētā, varbūt kāda cita, kas gribējis dievu piekrāpt. Vai ne?

Tas iespejams, mans princi.

Varbūt kāda galminieka, kas mēdza teikt: «Labrīt, dārgais princi! Kā klājas, dārgais princi?» Vai arī tāda un tāda cienīta kunga, kas slavēja tāda un tāda cienīta kunga zirgu, kad vēlējās, lai to viņam dāvina. Vai ne?

Ļoti var būt, mans princi.

Tā gan. Tagad viņš saucas Tārpiņu kungs, jo zaudējis zodu un dabū ar kaprača lāpstu pa žokļiem. Lieliska pārvērtība, un mums tas būtu labs joks, ja varētu novērot šo pārveidību. Vai šo kaulu augsne tik vien vērts, lai tagad ar tiem spēlētu ķegļus? Man kauli sāp, par to domājot.

Nu dēļu šķirstu, līķautu

Un lāpstu, lai tā skan,

Un dobi zemē izraktu, —

Būs dusa laba gan.

Te ir vēl otrs. Kādēļ tas nevarētu būt kāda li­kumu tulka galvaskauss? Kur tagad viņa panti, punkti, paragrāfi, kalamburi un veiklības? Kāpēc viņš atļauj šim rupjajam tēviņam zvelt ar netīru lāpstu pa pauri un neiesūdz tiesā par aizskaršanu ar darbiem? Hm! Šis lāga vīrs savā laikā varēja būt liels muižu uzpircējs, kas iestidzis statūtos, zemes grāmatās, lī­gumos, civilprasībās, parādrakstos! Vai zemes grā­matas nav varējušas viņam nodrošināt vairāk zemes nekā pilnu pauri smilšu? Vai savas hipotēkas viņš varējis realizēt tikai privātīpašumā uz zemes gabalu divu nomas līguma lapu platumā un garumā? Vai par visu viņa pirkšanu, pārdošanu un tiesāšanos viņš ieguvis vienīgi šķirstu, kurā tikko sabāžami visi viņa tiesību dokumenti? Un it nekā vairāk?

Ne par matu vairāk, mans princi.

Vai pergamentu taisa no aitādas?

Jā, mans princi, arī no teļādas.

Tie ir teļi un aitas, kas pergamentā meklē dro­šību. Parunāsimies ar šo vīru. Puis, kam rokams kaps?

Man pašam, kungs.

Un dobi, zemē izraktu, —

Būs dusa laba gan.

Tas tiešām ir tavs, jo tu atrodies viņā.

Jūs neatrodaties viņā, tādēļ tas nav jūsu, es arī neguļu kapā, tomēr tas ir mans.

Tu atrodies kapā, tu esi tur un saki, ka tas ir tavs; bet tas taču ir mirušajam, nevis dzīvajam, tā­tad tu melo.

Tie ir dzīvi meli, kungs; tie pienākas jums, ne man.

Kādam vīram tu roc šo kapu?

Ne jau vīram.

Tātad sievietei?

Arī ne sievietei.

Ko tad šeit apbedīs?

To, kas reiz bija sieviete, bet, miers viņas pīšļiem, viņa ir mirusi.

Redz, kāds prātvēders! Mums jārunā kā pēc notīm, citādi divdomības mūs pieveiks. Patiesi, Ho­rācij, šais trijos gados esmu to ievērojis. Mūsu laik­mets par vari grib būt asprātīgs, tā ka zemnieks sāk jau mīt galminiekam uz papēžiem. Vai ilgi, kopš esi kapracis?

Savu darbu sāku taisni tā gada tai dienā, kad nelaiķa karalis Hamlets uzvarēja Fortinbrasu.

Pirms cik gadiem tas būs?

Jūs to nezināt? Katrs muļķis to pa­teiks: tas bija taisni tai dienā, kad piedzima jaunais Hamlets — tas, kurš palika negudrs un kuru aizsū­tīja uz Angliju.

Kāpēc viņu aizsūtīja uz Angliju?

Nu, par to, ka negudrs; tur viņš atgūšot sajēgu, bet, ja ne, tad neesot liela nelaime.

Kā tad tā?

Tur neko nemanīšot pie viņa; tur visi esot tādi paši negudri.

Bet kā viņš kļuvis negudrs?

Runā, ka diezgan ērmīgi…

Kā — ērmīgi?

Nu, it kā tādēļ, ka sajēgu zaudējis.

Uz kāda pamata?

Kā — uz Dānijas pamata, es šeit esmu kapracis jau trīsdesmit gadu, jau kopš savām jaunī­bas dienām.

Cik ilgi cilvēkam jāguļ zemē, kamēr viņš sa­pūst?

Domāju, ja viņš nav sapuvis jau pirms miršanas, kā šos laikos, kad atgadās daudz ar bakām mirušo, kur dažs tikko iztur, kamēr iebāž zemē, tad viņš turēsies tā gadus astoņus vai deviņus; ādminis saglabājas deviņus gadus.

Kādēļ tas ilgāk nekā citi?

Nu, kungs, darbā viņam āda tā tiek samiecēta, ka ilgi neuzsūc ūdeni. Bet ūdens taču saēd mironi neganti ātri. Te ir atkal viens pauris, tas gu­lējis zemē divdesmit trīs gadus.

Kam tas piederējis?

He, kādam lielam rakarim; kā jūs do­mājat, kas tas varētu būt?

Nezinu.

Lai jupis viņu rāvis! Viņš reiz man uzgāza pudeli reinvīna uz galvas. Šis galvaskauss, kungs, ir karaļa jokdara Jorika galvaskauss.

Šis?

Šis pats.

Parādi.

Ak vai, nabaga Joriks!

Es viņu atceros, Horācij; šim zellim bija neizsīkstošs joku avots, lieliska fantāzija. Tūkstošiem reižu viņš mani jādināja uz savas mu­guras. Un tagad — tik nejauki izķēmots! Man kļūst nelabi. Te bija lūpas, kuras es skūpstīju nezin cik reižu. Kur tagad tavi joki, tava draiskulība? Tavas dziesmas? Tavas jautrības dzirkstis, kas visam dzīru galdam lika lūzt aiz smiekliem? Vai nav neviena, kas pazobotos par taviem atņirgtiem zobiem? Galīgi uz mutes kritis? Ej tagad savas kundzes istabā, saki vi­ņai, ka tā var ziesties, cik grib, tomēr reiz arī viņa būs tāda pati. Liec, lai viņa par to pasmejas. — Ho­rācij, lūdzu, pasaki man vienu!

Tas būtu, mans princi?

Vai domā, ka tāds kapā izskatījās arī Alek­sandrs?

Tāds pats.

Un tada pati smaka? Pe!

Taisni tāda pati, mans princi.

Cik zemā stāvokli mums galu galā jānonāk, Horācij! Kādēļ mūsu iedoma nevarētu sekot Alek­sandra pīšļiem, kamēr tos atrod mucas tapā?

Tā raudzīties uz notikumiem būtu pārāk jo­cīgi.

Nē, patiesi, nemaz. Mēs varētu viņam sekot visā pazemībā, turoties iespējamības robežās, piemē­ram: Aleksandrs nomira, Aleksandru apbedīja, Alek­sandrs tapa pīšļi; pīšļi ir zeme; no zemes mēs taisām mālus, un kāpēc gan ar māliem, par ko viņš pārvērties, nevarētu aizbāzt alus mucas caurumu?

Ir miris Cēzars, pārvērties par māliem,

Var sienas aizbāzīt pret vējiem tāliem.

Ak, zeme, pasaulei kas drebēt lika,

Nu ir pret vēju spraugās triepta.

Bet klusu! Miers! No ceļa: nāk karalis.

Un karaliene, galms. Ko pavada?

Tik klusas svinības! Tas nozīmē,

Ka aizgājējs, ko viņi pavada,

Pats pielicis sev izmisušu roku.

Tas nav no vienkāršiem, bet augstas kārtas.

Pie malas paiesim un vērosim.

Kāda ceremonija vēl būs?

Redz, tas ir Laerts, dižais jauneklis.

Kāda ceremonija vēl būs?

Viss darīts ir, kas bija mūsu varā;

Jo apšaubāms bij nāves cēlonis.

Ja nebūtu no augšas dots mums mājiens,

To liktu aprakt nesvētītā zemē

Līdz pastariem bez kādas aizlūgšanas

Un oļus, drazu sabērtu uz kapa;

Bet viņai atļauts jaunavības vainags

Un sēru gājiens, ziedi, kapu zvani.

Un vairāk it nekā?

Jā, it nekā.

Mēs apgānītu dievkalpojumu,

Ja dziedātu tai rekviēmu vēl,

Kā dvēselēm, kas mierā šķīrušās.

Tad kapā guldiniet. Lai vijolītes

No viņas skaistās, šķīstās miesas plaukst!

Tev, garidzniek, es saku, mana māsa

Būs dieva priekšā eņģelis, ellē tu

Kad kauksi.

Ko, daiļā Ofēlija!

Lai zieds pār ziedu kaisās. Saldu dusu!

Par vedeklu reiz tevi cerēju,

Klāt kāzu gultu, daiļā jaunava,

Ne kapā ziedus mest.

Ak, trīskārtējs posts

Lai desmitkārt ķer nolādēto galvu,

Kā ļaunais darbs tev prātu laupīja.

Vēl smiltis neberiet, vēl gribu skaut to.

Nu beriet smiltis virsū mirušai

Un dzīvajam. Lai kapa kopa ceļas,

Kas tālu pārsniedz Pelionu sirmo

Vai zilo Olimpu virs mākoņiem.

Kas ir tas, ko tik lielas bēdas māc,

Kā vaidi mulsina pat debess zvaigznes

Un liek tām pārsteigumā apstāties

Kā klausoties? Šeit esmu, Hamlets,

Pats dāņu princis!

Lai jods rauj tavu dvēseli!

Tā tu lūdz?

Es saku, pirkstus nost no manas rīkles!

Kaut neesmu es ātrs un aizsvilīgs,

Bet tomēr manī ir kaut kas tik bīstams,

Ka ieteicu tev vairīties.

Nost rokas!

Izšķiriet!

Hamlet! Hamlet!

Mani kungi…

Mans princi, lūdzu, nomierinieties.

Par to es cīnīšos ar viņu vēl,

Līdz kamēr aizvērsies man acu plaksti.

Mans dēls, par ko?

Ofēliju mīlēju.

Un četrdesmittūkstoš brāļu mīlestība

Ne tuvu nevar mēroties ar manējo.

Teic — ko tu viņas labā darīsi?

Ak Laert, viņš nav skaidrā prātā vairs!

Nu, apvaldieties, lūdzu, dieva dēļ!

Pie joda, saki — ko vēl gribi darīt?

Vai raudāt? Kauties? Gavēt? Sevi plosīt?

Dzert driģenes vai krokodili apēst? Es arī.

Vai nāci izsmilkstēties šeit?

Vai, kapā lēkdams, mani mulsināt?

Ar viņu kopā aprakts kļūt? Es arī.

Un, ja tu mels par kalniem, tad lai gāž

Uz mums kaut zemes kārtu miljonus,

Līdz mūsu kalns pret uguns joslu pauri

Sev apsvilina, Osu padara Par karpu!

Plātīties ja gribi, vari

To tiklab tu, kā es.

Tas tikai ārprāts.

Tā kādu brīdi viņā plosās lēkme,

Bet drīz kā miermīlīga dūju māte,

Kas izšķīlusi pāris zeltpūkaiņu,

Pār viņu nolaidīsies miers.

Dzirdiet, kungs,

Kam jūs ar mani apejaties tā?

Jūs mīlēju arvien. Bet tas nekas.

Lai Herakls cīkstas, kā tam pieklājās,

Lai kaķis ņaud, bet suns lai sarga mājas.

Jūs, mīļais Horācij, to uzmaniet.

Jums, Laert, vakarējā saruna

Lai jūsu pacietību stiprina.

Lai jūsu dēlam pieliek sargus, Ģertrūd,

Šim kapam jādabū dzīvs piemineklis.

Nav ilgi jāgaida, drīz miers būs mājās,

Tik būsim pacietīgi, kā tas klājas.

Par to nu pietiks.

Runāsim par citu.

Vai atceries tu visus apstākļus?

Vai atceros, mans princi!

Es sevī izcīnīju smagu cīņu:

Miegs nenāca, es gulēju vēl sliktāk

Kā važās slēgti dumpinieki. Pēkšņi, —

Lai gods ir straujumam, — jo zini,

Mums bieži palīdz neapdomība,

Kad nodomi sāk irt: tas nozīmē,

Ir augstāks spēks, kas veido mūsu mērķus,

Lai kādus izvēlamies mēs.

Tik tiešam.

No kajītes es ārā izsteidzos

Un, jūrniekmēteli sev paķēris,

Ko sataustīju, tumsā meklējot,

Tad atradu, ko vēlējos, tur saini

Ar vēstulēm un steidzos kajītē.

Tur bailēs, pieklājību aizmirsis,

Es augsto sūtījumu atplēsu;

Bet, ak, šī karaliskā nelietība, —

Tur stingru pavēli es lasīju,

Kas balstīta uz daudziem dāņu, angļu

Valstsvīru bezjēdzīgiem nostāstiem

Par manu dzīvi, ka, tiklīdz nonāku

Es Anglijā, ne mirkli nekavējot.

Un negaidot pat, kamēr uztrin cirvi,

Lai nocērtot man galvu.

Vai tiešām?

Te pilnvara: to izlasi, kad vaļa.

Vai gribi zināt, kā es rīkojos?

Es jūs lūdzu!

Tā neģēlību ielenkts,

Pirms manā galvā bija gatavs prologs,

Jau viņi spēli sāka; es apsēdos

Un sacerēju jaunu pavēli;

To glīti uzrakstīju, lai gan kādreiz,

Kā valstsvīri, glītrakstu biju nievājis

Un daudzkārt noņēmies, to bojādams.

Bet šoreiz tas man derēja.

Vai gribi Tu zināt raksta saturu?

Jā, princi.

Tur angli noteikti lūdz mūsējais, —

Ja uzticams viņš dāņiem vasalis,

Ja draudzība starp tiem lai zied kā palma,

Ja miers tai allaž savu kviešu vītni

Starp abiem tur kā saderības zīmi, —

Un daudz vēl šādu nozīmīgu «ja», —

Tad, tiklīdz saņemts būs šis raksts un lasīts,

Bez kādām liekām pārrunām tūliņ

Lai vēstnešus liek nokaut, nedodot

Pat laika grēkus izsūdzēt.

Bet zīmogs?

Jā, arī te man palīdzēja debess.

Man klāt bij tēva zīmogs, tagadējam

Kas bij par paraugu. Tā rakstu atkal

Es tāpat salocītu varēju

It pilnā kārtībā tad turpat atlikt.

Tie nekā nemanīja. Otrā dienā

Bij jūras kauja. Tālāko tu zini.

Bet Gildenšterns un Rozenkrancs iet bojā.

Šo ceļu viņi paši izvēlējās,

Tie manu sirdsapziņu nemoca.

Tiem neveicās, jo iejaucās, kur nenākas.

Ir bīstami, ja nokļūst vājais tur,

Kur divi spēcīgie un naidīgie

Viens pret otru stājas.

Ak, kāds karalis!

Kā domā tu, vai būtu laiks ko sākt?

Vai tam, kas nobendēja manu tēvu,

Un māti darīja par netikli,

Bet pats man jauca cerības un izvēli,

Kas viltīgi bij metis makšķeri

Un tīkoja man laupīt dzīvību,

Vai sirdsbalss neliek pacelt roku, viņam

To atmaksāt? Vai tas nav grēks, ja ļauj vēl

Šim trumam dzijāk mūsu miesā ēsties?

Drīz viņam ziņa būs no Anglijas,

Kāds viņa pavēlei tur iznākums.

Tā drīz būs klāt. Bet starplaiks mans.

Mūžs cilvēkam ir īss, var pateikt — «viens».

Bet žēl man, Horācij, ka aizmirsos

Pret Laertu; jo viņa rīcībā

Es redzu atainotu savu rīcību.

Es centīšos tā labvēlību iegūt,

Bet man patiesi lielas dusmas sanāca

Par viņa lielību ar savām bēdām.

Klau! Kas tur nāk?

Pagodinos apsveikt jūsu augstību ar atgrieša­nos Dānijā.

Pazemīgi pateicos, kungs. Vai tu pazīsti šo knisli?

Nē, mans labais princi.

Tad tavs stāvoklis ir apskaužams, jo viņu pa­zīt ir netikums. Viņam daudz auglīgas zemes. Ja lops lopiem kungs, tad viņa barības sile stāvēs blakus karaļa galdam. Tas ir kovārnis, bet, kā jau teicu, lielu mēslu īpašnieks.

Godājamais princi, ja jūsu augstībai labpatiktu veltīt man īsu brīdi, man būtu kas sakāms no viņa majestātes.

Es uzklausīšu, cienījamais, ar visiem dvēseles spēkiem. Lieciet savu cepuri, kur tai jābūt; tā do­māta galvai.

Pateicos, augstība, ir ļoti karsts.

Nē, ticiet man, ir ļoti auksts; pūš ziemelis.

Patiesi, mans kungs, ir pavēss.

Un tomēr man šķiet, ka ir ļoti svelmīgs, karsts, vismaz es to jūtu.

Nu ārkārtīgi, mans kungs; ir ļoti spiedīgs, es nevaru pateikt, kā tas ir. Bet, mans kungs, viņa ma­jestāte liek man jums ziņot, ka par jūsu galvu no­slēgtas lielas derības. Redziet, tas ir tā, ka…

Es lūdzu, jūs neaizmirstiet…

Jūsu augstība, patiesi, man tā ir vieglāk. Mans kungs, nesen galmā ieradies Laerts; ticiet man, abso­lūts džentlmenis ar visspīdošākajām spējām, ļoti sa­biedrisks, smalkām manierēm. Tiešām, runājot līdzī­bās, viņš ir labā toņa vārdnīca: kādu vien rakstura īpašību gribat, tādu pie viņa atradīsiet.

Mans kungs, jūsu rakstura īpašību uzskaitē viņš nezaudē nenieka; kaut gan zinu, ka pie pilnīga viņa īpašību kataloga sastādīšanas apmulstu mūsu atmiņa aritmētikā un saraksts vienmēr būtu nepil­nīgs, ņemot vērā viņa ātro attīstību. Atzīmējot viņa cildenumu, man jāteic, ka ieskatu viņu par pirmā lieluma garu un viņa īpatnību tik retu, ka vienīgi spogulis var rādīt viņam līdzīgu un viņa pēdās var iet tikai viņa ēna.

Jūsu augstība par viņu izsakās nemaldīgi pa­reizi.

Bet kada tam nozīme? Kadeļ mes mēļojam par šo džentlmeni?

Bet princi!

Vai nav iespējams kā citādi izteikties? Tiešām, jūs, kungs, to varētu.

Kādā nolūkā mēs minam šī džentlmeņa vārdu?

Vai Laerta?

Viņa maks ir jau tukšs; visi zelta vārdi iz­šķiesti.

Par viņu, kungs.

Es zinu, ka jums nav nezināms…

Man patīkami, kungs, to dzirdēt; kaut gan man nav daudz ar ko lepoties. Bet, lūdzu…

Jums nav nezināms, cik izcila personība ir Laerts.

Neiedrošinos to atzīt, lai nepielīdzinātu sevi viņa izcilībai. Labi iepazīt otru ir pazīt pašam sevi.

Es domāju, princi, viņa māku rīkoties ar ieroci. Bet, kā par viņu izsakās, viņam it kā neesot līdzi­nieka.

Kāds viņa ierocis?

Rapieris un duncis.

Tie būtu divi viņa ieroči, bet — labi.

Karalis ar viņu saderējis uz sešiem arābu ērze­ļiem, pret ko Laerts, kā man zināms, licis sešus franču rapierus un dunčus ar piederumiem: jostām, zobenu siksnām un pārējo. Trīs uzkaramie patiesi brīnišķīgi, ar lieliski pielāgotiem rokturiem un visai smalki vei­doti un izgreznoti.

Ko jūs saucat par uzkaramiem?

Es zināju, ka jums būs janoklausas visādi pa­skaidrojumi, pirms viņš beigs.

Tās ir zobenu siksnas, princi.

Šis apzīmējums būtu piemērotāks, ja mēs nē­sātu pie sāniem lielgabalus, bet lai nu paliek vien zobenu siksnas. Tālāk — seši arābu ērzeļi pret se­šiem franču šķēpiem ar piederumiem un īpatnēji greznotām zobenu siksnām; tas ir franču devums pret dāņu devumu. Bet kāpēc šādas derības, kā jūs teicāt?

Karalis saderēja, ka no divpadsmit gājieniem viņš uzvarēs vairāk par trim. Viņš liek deviņus pret divpadsmit. Mēģināt varētu tūliņ, tiklīdz jūsu aug­stība dotu savu atbildi.

Bet ja nu es atbildu «nē»?

Es domāju, mans kungs, tiklīdz jūsu augstība būtu ar mieru stāties pretī.

Mans kungs, es pastaigāšos šai zālē. Ja majes­tātei labpatīk — man tagad ir atpūtas stunda, — lai ienes rapierus; ja džentlmenis vēlas un karalis paliek pie sava nodoma, tad, ja varēšu, izcīnīšu karalim par labu derības; ja ne, tad neiegūšu neko vairāk kā kaunu un dažus liekus cirtienus.

Vai varu tā ziņot?

Apmēram tā, mans kungs, izpušķojumi pēc jūsu patikas.

Ieteicu savu padevību jūsu augstībai.

Man tas gods, man tas gods.

Labi, ka viņš pats sevi ieteic, cita mēle tā nedarītu.

Aizlaidās ķīvīte ar čaumalu cekulā.

Viņš ākstījās ar mātes krūti, pirms to zīda. Tāds viņš ir — kā daudzi citi tās pašas sugas, kurus, cik zinu, sārņainais laikmets dievina, — tie piesavi­nās tikai sava laika runas veidu un stāju; murmuļu bars, kas izspraucas caur visseklākajiem un tukšā­kajiem spriedumiem; bet uzpūt tiem dzīvo elpu, un burbuļi pārplīst.

Mans kungs, viņa majestāte sūtīja pie jums jauno Ozriku, kurš atnāca atpakaļ ar ziņu, ka jūs gaidot viņu šai zālē. Majestāte sūta uzzināt, vai jūs tūliņ mēģinātu ar Laertu vai atliktu uz vēlāku laiku.

Esmu noteikts savos lēmumos; tie saskan ar karaļa vēlēšanos: ja viņa majestātei tīk, esmu gatavs, tagad vai citreiz pieņemot, ka vēlāk to spēšu tāpat kā tagad.

Īstajā laikā.

Karaliene vēlas, lai pirms sacīkstes jūs teiktu Laertam kādu laipnu vārdu.

Viņas padoms ir labs.

Jūs zaudēsiet derības, mans princi.

Es tā nedomāju. Kopš viņš aizbrauca uz Fran­ciju, es visu laiku vingrinājos. Nevienādā cīņā es uz­varēšu. Tomēr tu nezini, cik smagi man ap sirdi, bet tas nekas.

Nē, mans mīļais princi…

Blēņas, vairāk nekas; tā tikai tāda nojauta, kas varbūt satrauktu sievieti.

Ja sirds jums liedz, klausiet viņai. Es iešu tiem pretī un teikšu, ka jūs tagad nespējat.

Nekā tamlīdzīga; mēs spītējam nojautai. Bez likteņa ziņas nekrīt pat zvirbulis. Kam lemts notikt tagad, tas nenotiks vēlāk; ja tas nenotiek vēlāk, tad tam jānotiek tagad; ja tas nenotiks tagad, tad tomēr reiz tas notiks: jāsagatavojas uz visu. Ja ne­viens nezina, ko viņš pamet, vai tad nav vienalga, ja to pamet jau priekšlaikus?

Nāc, Hamlet, saņem roku šo no manis!

Kungs, piedodiet, es darīju jums pāri,

Bet piedodiet, kā goda vīram nākas.

Šie klātesošie zin

Un būsiet jūs jau pats to dzirdējis,

Ka mani moca smaga grūtsirdība.

Un to, ja esmu rupji aizvainojis

Kā jūsu patmīlu, tā goda jūtas, —

To atzīstu es šeit par ārprātu.

Vai Hamlets apvainotu Laertu? Nē!

Ja Hamlets jums ko sliktu darījis,

Tad tas nav Hamlets, Hamlets noliedz to.

Kas dara pārestību? Viņa vājprāts.

Jo Hamlets allaž aizstāv cietēju

Un viņa ienaidnieks ir slimība.

Kungs, visiem dzirdot, apliecinu šeit:

Nav apzināta mana vaina tā,

To noraidu un lūdzu piedot man.

Lai manas vainas nav. It kā pār jumtu

Es, bultu laizdams, būtu ķēris brāli.

Man gandarīts, kaut daba prasa atriebi.

Bet goda jautājums vēl neizšķirts.

Es mieru nelīgšu, kamēr man vīri,

Kas vecāki par mani, kuru gods

Ir vispār pazīstams, man ieteiks to,

Lai neaptraipīts paliktu mans vārds.

Tā piedāvāto mīlu pieņemu,

To neaizskarot.

Tam labprāt piekritu.

Un sacīkstē es stāšos godīgi.

Kur zobeni? Nu, sāksim!

Man vienu.

Es, Laert, būšu jūsu ierocis.

Man, nepratējam, jūsu prasme mirdzēs

Kā spoža zvaigzne.

Zobojaties jūs?

Nē, zvēru pie šīs rokas.

Nu, Ozrik, zobenus.

Vai, brālēn Hamlet,

Jūs zināt, par ko derības?

Jā, mans kungs. Par vājāko jums paticis ir derēt.

Es nebaidos. Es pazīstu jūs abus.

Viņš vairāk mācījies, bet dod mums priekšā.

Šis ir par smagu, parādiet man citu.

Man tas būs labs.

Vai garums abiem vienāds?

Jā, cienīts kungs.

Vēl lieciet vīna kausus tur uz galda.

Ja pirmais, otrais gājiens Hamleta,

Ja trešā tam ir izlīdzinošs cirtiens,

Lai salutē tad visi lielgabali,

Uz veselībām Hamletam dzers karal's

Un iemetīs šai kausā dārgakmeni,

Kas vērtīgāks par to, ko savā kronī

Kā mantojumu gūst dāņu karaļi.

Šurp kausus! Lai bungas vēsta taurei

Un taures tālāk ziņo lielgabaliem,

Bet lielgabali debesīm un zemei,

Ka karalis dzer laimes Hamletam.

Sākt! Jūs, tiesneši, nu turiet modru aci!

Vai sāksim, kungs?

Jā, sāksim, cienītais.

Viens.

Nav.

Spriedums?

Ir cirtiens labi redzams.

Labi. Vēlreiz.

Pag, dodiet dzert.

Šī pērle tava, Hamlet,

Lai veselība tev.

Sniegt viņam kausu.

Vispirms šo gājienu.

Dzert pagaidām ne.

Nu, sāksim.

Otrs cirtiens; kā jums liekas?

Skāriens, skāriens! Es tam piekrītu.

Tavs dēls uzvarēs.

Viņš smags un aizkūst.

Ņem, Hamlet, drānu, pieri noslauki.

Uz tavu veselību dzeršu, Hamlet.

Jums, kundze, pateicos.

Ģertrūd, nedzer.

Mans kungs, es gribu. Lūdzu, atļaujiet!

Tas saindētais kauss; nu ir par vēlu.

Dzert, kundze, tagad nedrīkstu, to vēlāk.

Nāc, lai tev seju noslauku.

Mans kungs, nu trāpīšu.

To nedomāju.

Tas tomēr man gandrīz pret sirdsapziņu.

Nu, Laert, trešoreiz; jūs niekojaties;

Es lūdzu, nāciet virsū nopietni.

Šķiet, jūs par vāju mani uzskatāt.

Tā liekas jums? Nu, sāksim.

Ne viens, ne otrs.

Nu, sargieties!

Izšķirt, tie iekarsuši.

Nē, turpināsim.

Redziet, karaliene!

Tie abi asiņo. Kas kait, mans princi?

Kas jums, Laert?

Kā sloka, Ozrik, savā cilpā kritis:

Ar nodevības šķēpu pieveikts pats.

Kas karalienei kait?

Ģībst, redzot asinis.

Nē, nē, dzēriens, dzēriens!

Mans mīļais Hamlet,

Jā, dzēriens, dzēriens!

Esmu noindēta.

Ak, neģēlība!

Slēdziet durvis ciet!

Šeit nodevība!

Gūstiet, ķeriet!

Tā, Hamlet, ir, tu esi nonāvēts,

Nav zāļu pasaulē, kas tevi glābtu;

Tu nedzīvosi vairs pat pusstundu.

Un nodevības ierocis tev rokā,

Tas asināts un nāves zālēs mērkts;

Mans ļaundarbs vērsis to pret mani pašu,

Te nu es guļu, necelšos nekad;

Un tava māte, Hamlet, nozāļota;

Vairs nespēju: ir vainīgs karalis.

Gals asināts. Mērkts indē. Nāvekli,

Tad dari, inde, savu darbu!

Nodevība! Nodevība!

Es tikai ievainots, draugi, aizstāviet!

Še, asinskārais, nolādētais dāni;

Dzer indi šo: vai tas tavs dārgakmens?

Ej manai mātei līdz.

Tam sava tiesa nu

No dziras, ko pats citiem maisījis.

Mēs piedosim viens otram, cēlais Hamlet:

Ne manējā, ne mana tēva nāvē

Lai tevi nevaino, tavā — mani ne!

Lai debess piedod tev! Es arī miršu.

Es mirstu, Horācij,

Ardievu, nelaimīgā karaliene!

Un jūs, kas bāli drebēdami stāvat,

Šī skumjā skata klusie vērotāji,

Ja būtu laiks, — bet nežēlīgā nāve

Rauj ātri prom, — ak, tad es pastāstītu jums.

Bet lai nu paliek. Mirstu, Horācij!

Tu dzīvosi; tad teic par mani tiem,

Kas to nezina.

Tam netici nekad:

Es vairāk senais romietis, ne dānis,

Vēl šķidrums palicis.

Ja esi vīrs,

Dod kausu man, dod, dieva dēļ, to man.

Ak mīļais Horācij, apkaunots vārds

Man jāatstāj, ja apslēpts paliek viss.

Ja esi mani sirdī lolojis,

No svētlaimes vēl brīdi atturies

Un padzīvo šai posta pasaulē.

Par mani pastāsti.

Kas tas par troksni?

Tas jaunais Fortinbrass kā uzvarētājs

No Polijas nāk mājās. Angļu sūtņus

Viņš sveic, kā klājas.

Horācij, es mirstu;

Veic stiprā inde ātri manu garu;

No Anglijas vairs nedzirdēšu vēstis;

Bet zinu, izvēlēts tiks Fortinbrass;

Es mirdams balsi nododu par viņu.

Tad izstāstiet tam, kas šeit noticis.

Miers, klusums.

Lūst cēla sirds. Arlabunakt, mans princi!

Lai eņģeli tev miera dziesmu dzied.

Kam tuvojas šis bungu troksnis?

Ko nozīmē šis skats?

Ko redzēt gribat?

Ja bēdas, ērmus, citur nemeklējiet.

Šie posta upuri! Ak lepnā nāve,

Cik lieli svētki tavā mūžu cellē,

Kad viena tava bulta asiņaini

Daudz vareno ķērusi!

Cik baismīgs skats...

Un mūsu vēsts no Anglijas par vēlu nāk:

Tās ausis, kurām jāklausās, vairs nedzird,

Ka izpildīta pavēle, miruši

Ir Rozenkrancs un Gildenšterns, tagad

Kas mums pateiksies?

Ne viņa mute,

Pat dzīvs ja būtu, to darīt nespētu:

Viņš nepavēlēja tos nonāvēt.

Bet, kad nu šinī asiņainā brīdī

No Polijas, no Anglijas jūs nākat,

Tad lieciet līķus iznest lievenēs

Un tautai rādīt; bet man atļaujiet,

Lai stāstu nezinātājiem, kas noticis.

Tad dzirdēsiet par daudziem zemiskiem,

Par asiņainiem, nedabiskiem darbiem,

Par slepkavībām, ātriem lēmumiem,

Par likteņiem, kam kalpo noziegums.

Par viltību, kas krita atpakaļ

Uz viltniekiem.

To visu patiesīgi

Es varu pastāstīt.

Gribam dzirdēt to.

Un valstsvīri lai nāk uz sapulci:

Es savu ieguvumu skumīgs saņemu,

Man senas tiesības ir uz šo valsti,

Tās tagad pieteikt man ir priekšroka.

Un arī man te jāteic būs kāds vārds

No viņa mutes, kura balss daudz citas

Vilks sevim līdz. Tas jādara ir drīz,

Jo ļaužu prāti mulst, lai nerastos

Vairs Jaunas kļūmes.

Un četri virsnieki

Lai aiznes Hamletu kā kareivi,

Jo viņam karalisks bij diženums,

Kas atklātos, ja karalis viņš kļūtu.

Lai gājienā skan kara mūzika,

Un kareivji lai godu parāda.

Šos līķus aiznesiet. Šāds skats

Tik kaujaslaukam der: šeit tas nav vietā.

Lai karavīri salutē!