Hamlets

Šīm smagām nopūtām ir kaut kāds cēlon's,

Jums jāpaskaidro, mums tas jāzina.

Kur jūsu dēls?

Jūs, lūdzu, atstājiet uz brīdi vienus mūs.

Ak mans kungs, kas šonakt man bij jāpieredz!

Kas, Ģertrūd? Ko Hamlets dara?

Traks kā vējš

Un jūra, kad tie cīkstās, kurš stiprākais.

Viņš, kaudamies ar savām iedomām,

Dzird, kaut kas iečaukstas aiz portjeras,

Rauj ārā zobenu, kliedz: «Žurka, žurka!» —

Un satraukumā veco nonāvē,

Kas tur bij paslēpies.

Ak, smagais nedarbs!

Tā klātos mums, ja mēs tur būtu.

Mūs visus apdraud viņa patvaļa,

Jūs pašus, mūs un kuru katru citu.

Kas atbildēs par asiņaino darbu!

To uzkraus mums, tas bij mums jāparedz

Un jātur ieslēgts vientulībā viņš,

Šis trakais jauneklis. Bet mūsu mīla

Mums neļāva to saskatīt, kas darāms.

Un, it kā ļaunas kaites īpašnieks,

Kas slēpj to, ļāvām iesakņoties kaitei

Līdz pašai saknei. Kurp viņš aizgāja?

Viņš izgāja ar līķi — nokopt to.

Mazs pamirdz gaišums viņa gara tumsā,

Kā rūdā netīrā dzirkst dārgmetāls.

Viņš tagad apraud to, kas noticis.

Ak Ģertrūd, iesim!

Pirms saules lēkts ir skāris kalngalus,

Tam jābūt kuģī jau. Šis grēka darbs

Ir jānoklusina, cik mūsu varā,

Cik spēj to izmaņa. Šurp, Gildenštern!

Jūs, draugi, ņemiet palīgu un ejiet,

Jo Poloniju Hamlets nodūris

Un aizvācis no mātes istabas.

Jūs uzmeklējiet to un parunājiet

Ar viņu laipni; līķi nogādājiet

Uz kapliču. Es lūdzu, dariet aši!

Nāc, Ģertrūd, sauksim draugus gudrākos

Un ziņosim, ko gribam tagad darīt

Un kas tik negaidot ir noticis;

Var būt, ka saindētā mēlnesība,

Kas zemeslodei apkārt skrien

Vēl ātrāk nekā lielgabala troksnis,

Ies mūsu vārdam secen, šķeļot gaisu,

Kam nesāp tas.

Nāc, Ģertrūd! Ar mani nāc!

Man nemiera un baiļu pārpilns prāts.

Droši nokopts.

Hamlet! Princi Hamlet!

Kas tas par troksni? Kas sauc Hamletu? Ak, tur jau viņi nāk.

Mans princi, kur jūs likāt mirušo?

Pievienoju pīšļiem, kam viņš rada.

Pasakiet, kur tas atrodas, lai mēs varam nest to uz kapliču.

Neticiet.

Kam neticēt?

Ka es varu glabāt jūsu noslēpumu, bet savu ne.

Turklāt vēl ka mani var izprašņāt liekēdis!

Kādu atbildi viņam lai dod karaļdēls?

Jūs mani uzskatāt par liekēdi, princi?

Jā, kungs. Par tādu, kas it kā sūklis uzsūc karaļa vaibstus, viņa atalgojumu, viņa pavēles. Bet galu galā šādi ierēdņi kalpo karalim vislabāk, viņš kā pērtiķis tos tur starp žokļiem: vispirms iebāž mutē, lai pēdīgi norītu; kad viņam ievajagas, ko esat sa­vākuši, viņš jūs paspaida, — un jūs kā sūklis esat atkal sauss.

Es jūs nesaprotu, mans kungs.

Man prieks par to: nelietīga valoda muļķa ausī aizmieg.

Mans kungs, jums jāpasaka, kur atrodas līķis, un jānāk mums līdz pie karaļa.

Līķis ir pie karaļa, bet karalis nav pie līķa. Karalis ir lieta…

Lieta, mans kungs?

Kas neder; vediet mani pie viņa. Slēpies, lapsa, un visi līdzi…

Es liku saukt to šurp un atrast līķi.

Cik bīstami šim vīram vaļu ļaut!

Bet tomēr pielietot tam likumu

Mēs nevaram — to stulbais pūlis mīl,

Kas neciena ar prātu, bet ar acīm.

Tad liks uz svariem rīksti, nevis vainu.

Lai būtu gludi viss un glīti,

Mums pēkšņā trimda jāizskaidro būs

Kā iepriekš lemta. Ārkārtīga kaite

Ar ārkārtīgām zālēm jāārstē

Vai ar nemaz.

Nu! Kas še noticis?

Mans kungs, kur līķis paslēpts, nevarējām

No viņa uzzināt.

Bet kur viņš pats?

Viņš jūsu rīcībā, tepat; klāt sargi.

Vediet viņu iekšā.

Ej, Gildenštern! Ievediet viņa augstību!

Nu, Hamlet, kur Polonijs?

Vakariņās!

Vakariņās? Kur?

Nevis tur, kur viņš ēd, bet kur viņu ēd: pat­laban kāda atklāta tārpu sanāksme noņemas ap viņu. Kas attiecas uz ēšanu, tad tārps ir ķeizaru ķei­zars; mēs barojam citus dzīvniekus, lai barotos paši, bet paši barojamies, lai būtu tārpiem barība. Trek­nais karalis un liesais ubadziņš ir tikai dažādi ēdieni, divas maltītes vienam galdam. Tādas ir tās beigas.

Ak vai, ak vai!

Kāds var izmakšķerēt zivi ar tārpu, kurš ēdis karali, un ēst zivi, kas barojusies ar šo tārpu.

Ko tu gribi ar to teikt?

Neko, tikai jums parādīt, kā karalis var ceļot pa ubaga zarnām.

Kur Polonijs?

Debesīs; sūtiet turp viņu apraudzīt; ja jūsu sūtņi viņu tur neatrod, meklējiet paši viņu citā vietā. Bet, nudien, ja jūs viņu neatradīsiet šinī mē­nesī, tad saodīsiet to, ejot pa kāpnēm uz galeriju.

Ejiet meklējiet viņu tur!

Viņš pagaidīs, kamēr jūs ierodaties.

Tavs nedarbs tavas drošības dēļ, Hamlet,

Kas mums rūp, lai cik tas sāpīgi, —

Tas tevi projām raida no šejienes

Ar uguns ātrumu. Ej saposies,

Jau kuģis gatavs stāv, labs ceļavējš

Un pavadoņi gaida; traucas viss

Uz Angliju.

Uz Angliju?

Jā, Hamlet.

Labi.

Tā ir, ja zinātu tu iemeslu, kāpēc.

Es redzu ķerubu, kas to redz.

Bet nu, prom uz Angliju!

Ardievu, dārgā māte!

Tavs mīļais tēvs, Hamlet.

Mana māte: tēvs un māte ir vīrs un sieva; vīrs un sieva ir viena miesa, tātad mana māte. Nu, prom uz Angliju!

Tam sekojiet un ieviliniet to

Drīz kuģī; gribu, lai viņš tiek jau prom.

Viss nokārtots, kas ar to sakarā,

Un parakstīts.

Es lūdzu, steidzieties!

Man, Anglija, ja gribi mīļa būt, —

Mans lielais spēks tev prātīgai liek būt;

Vēl tavas brūces sarkanas un jēlas

No dāņu zobena, un labprātīgi

Tu maksā meslus mums, tad neļausi

Tu atdzist pavēlei, ko dod tavs kungs;

Kā rakstā teikts, ir jāmirst Hamletam.

To dari, Anglija! Jo asinīs

Viņš plosās man kā drudzis, dziedini!

Un, kamēr nava viņš pie malas vākts,

Mans laimes laiks nekad nav sākts.

Nu, ejiet, kapteini, un sveiciniet

No manis dāņu karali un sakiet,

Ka Fortinbrass lūdz dot tam ceļvežus

Caur viņa valsti karagājienam,

Kā norunāts. Kur atrast mūs, to zināt.

Ja viņa majestāte vēlētos,

Liels gods mums būs to apsveikt personīgi.

Tā viņam ziņojiet.

Jā, cienīts kungs.

Lai pulki virzās pamazām uz priekšu.

Kungs cienījamais, kam tas karaspēks?

Tie norvēģi, mans kungs.

Kāds viņu nolūks, teic!

Pret poļu zemi karā iet.

Kas vada tos?

Tos vada Fortinbrass, norvēģa brāļadēls.

Vai viņi iet pret visu Poliju Vai tikai kādu nomali?

Ja taisnību bez aplinkiem grib teikt,

Mēs ejam atņemt mazu zemes stūri,

Kam tik vien labuma kā nosaukums.

Par pieciem dukātiem to nenomātu,

Ne vairāk dabūtu, ja pārdotu, —

Vienalga, norvēģis vai polis.

Tad taču polis neaizstāvēs to.

Jau uzcēlis tur īstu nometni.

Divtūkstoš cilvēku un zelta kaudze

Par maz, lai izšķirtu šo tukšo ķildu.

Tie labklājības, miera augoņi,

Kas vispār izstruto uz iekšu

Un neparāda, kādēļ daudziem jāmirst.

Jums pazemīgi pateicos, mans kungs.

Lai dievs ar jums!

Vai labpatiks jums nākt, kungs?

Gan panākšu. Jūs ejiet vien uz priekšu.

Ikkatrs gadījums tā mani apsūdz

Un gumda kūtro atriebi! Kas cilvēks,

Ja viņa dzīves satvars — ēst un gulēt?

Viņš tikai kustonis, ne vairāk. Tas,

Kas radījis mūs, piešķirdams mums prātu,

Ka var skatīt nākotni un pagātni, —

Tas mums šo dievišķīgo prāta spēju

Nav devis, lai tā dīkā pelētu.

Vai dzīvnieciska aizmāršība tā

Vai apdoms kāds, kas visu sīki apsver.

Tur gudrības ir viena ceturtdaļa,

Bet trijās — gļēvums. Nezinu es pats,

Kādēļ vēl dzīvoju, lai sacītu:

«Tas jādara,» — kad iemesls, griba, spēks

Man ir to darīt, kad mani mudina

Tik lieli piemēri kā pati zeme.

Šī stiprā armija tik lielā skaitā,

Ko vada smalkjūtīgs, maigs, vārīgs princis,

To spārno dievišķīga godkāre;

Tas droši stājas nezināmā priekšā

Un mirstīgo un nedrošo liek ķīlām

Pret laimi, nāvi, likteni un briesmām, —

Par olas čaulu. īsti dižens tas,

Kas troksni nesacel bez iemesla,

Bet uzsāk cīnu pat par salmiņu,

Ja gods to prasa. Bet ko es stāvu,

Kam tēvs ir nonāvēts un māte kaunā,

Kam prāts un asinis tiek kairināti,

Un vēl es nemostos, kad man par kaunu

Ir jāpieredz, ka drošā nāvē dodas

Šie dividesmittūkstoš kareivji,

Kas iedomu un slavas murgu dēl

Uz saviem kapiem kā uz gultām soļo;

Tie cīņā iet par zemes gabalu,

Kur vietas nav, lai sastātos un spriestu,

Kam taisnība, un vietu nepietiek,

Kur guldīt kritušos? Lai turpmāk man

Prāts asinsdomu vērpj, vai neder tas nekam.

Es nevēlos ar viņu runāt vairs.

Bet viņa lūgšus lūdz, tik izmisusi,

Ka tiešām pelnījusi līdzcietību.

Ko viņa grib?

Par savu tēvu runā

Un saka, dzirdot — pasaulē daudz viltus,

Pie krūtīm sit, satraukta vaimanā

Un salmus spārda, runā kā ārprātā

Un aplam, viņas vārdos jēgas nav.

Bet tie, kas dzird, grib taisīt slēdzienus

Un jaust un uzminēt to saturu,

Ar savām domām viņas vārdus saistot;

Un viņas vaibstos, roku kustībās

Un galvas mājienos redz nozīmi,

Kaut neskaidru, bet visai nelāgu.

Jums derētu ar viņu parunāt,

Jo prātos rūgstošos tā bīstamas

Var kaisīt aizdomas.

Lai viņa ienāk!

Ak slimā sirds, tev piemīt grēka daba,

Šķiet, katrs nieciņš nevēsta vairs laba.

Šis noziedzīgais nemiers mani kauj;

Jo slēpties grib, jo kailu sevi rauj.

Kur skaistā dāņu zemes karaliene?

Kas noticis jums, Ofēlij?

Kā tavu visumīļo man

No citiem atšķirt būs?

Pēc nūjas, lobu cepures,

Un sandalēs viņš būs.

Ak mīļā jaunkundz, kādēļ šāda dziesma?

Ko jus teicāt? Nē, es ludzu, klausieties!

Viņš, kundze, miris, tāls ir ceļš,

Kas nenāk vairs uz mājām.

Zaļvelēna tam pagalvī,

Bet akmens velts pie kājām.

Ak vai!

Bet, mīļā Ofēlij…

Lūdzu, klausieties!

Kā kalnu sniegs tam tērps bij balts…

Ak vai! Redziet, mans kungs.

Un skaisti ziedi kapu klāja,

Bet nebij mīļu asaru,

Kad sirds tam sāpēs stāja.

Kā jums klājas, daiļā jaunava?

Labi, lai dievs jums palīdz!

Viņi saka, ka pūce esot bijusi maiznieka meita.

Kungs, mēs zinām, kas mēs esam, bet nezinām, kas varam būt.

Lai svētīts jūsu azaids!

Tas attiecas uz viņas tēvu.

Lūdzu, nerunāsim vairs par to; bet, kad jums jautā, ko tas nozīmē, tad atbildiet.

Svētvalentina dienas rīts

Pār zemi uzaust jauks.

Es tev pie loga klauvēju,

Šeit tava meiča, draugs.

Dzird Valentins un kājās lec,

Viņš drīz ir saposies,

Ver durvis, meiču iekšā laiž.

Un prom kā meiča tā vairs neaizies.

Daiļā Ofēlija!

Nav ko ļaunoties, patiesi, tūliņ beigšu.

Ak vai, tu svētā dievmāte!

Kāds kauns, kāds kauns un nelaime!

To puiši allaž dara tā,

Tiklīdz tie var. Tie peļami patiesi.

Nu viņa raud: pirms mani ņēmi,

Tu precēt mani solījies.

Viņš atbild:

To labprāt būtu darījis,

Ja pati nebūtu man klāt tu spiedusies.

Vai viņa jau sen tāda?

Cerēsim, ka viss būs labi. Mums jābūt pacietī­giem.

Bet man jāraud, domājot, ka viņi ieguldīja viņu aukstā zemē.

Mans brālis to dabūs zināt, un es jums pateicos par jūsu labo padomu.

Manu karieti! Ar labu nakti, dāmas! Ar labu nakti, manas mīļās! Ar labu nakti! Ar labu nakti!

Tai cieši sekojiet un labi uzmaniet.

Šai kaitei cēlonis ir ciešanas,

Ciešs sakars tam ar viņas tēva nāvi.

Ak Ģertrūd, Ģertrūd! Ja reiz bēdas nāk,

Tās nenāk vis kā izlūki pa vienai,

Bet lielā barā! Pirmkārt, tēva nāve,

Tad, otrkārt, prom ir jūsu dēls.

Šis sava Tik taisnā soda niknais pelnītājs.

Un ļaudis iegrimuši aizdomās

Un nelietīgās, ļaunās valodās

Par krietnā Polonija nāvi. Tiešām,

Mēs gudri nebijām, tā slepen

To apbedot. Tad skumjā Ofēlija,

Kas nonākusi pretrunā ar savu

Tik gaišo prātu, bez kura visi

Mēs esam tikai dzīvnieki vai lelles.

Un pēdīgi, kas svarīgāks par visu,

Tās brālis ieradies no Francijas,

Ar brīnumiem viņš sevi ēdina

Un turas mākoņos, jo netrūkst to,

Kas piedzen pilnas viņam abas ausis

Ar ļaunām valodām par tēva nāvi.

Ies mēlnesības tā no auss uz ausi

Un nekautrēsies minēt mūsu vārdus.

Ak dārgā Ģertrūd, tas kā ložu krusa

Sit mani nāvīgi.

Ak vai! Kas tas par troksni?

Kur mani šveicieši? Lai sarga durvis.

Kas tur par troksni?

Karal, glābieties!

Pats okeāns, kas izlauzies no krastiem,

Tik strauji visas lejas neaprīs

Kā Laerts, nemiernieku baru vadot,

Veic jūsu virsniekus. Bet pūlis viņu

Jau sauc par valdnieku, it kā nupat

Tik sāktos pasaule, bet senatne

Kā aizmirsta, un svešas parašas

Nu katra vārda liecinieks un balsts.

Tie kliedz: «Mēs vēlam! Lai Laerts karalis!»

Un rokas, mutes, cepures to sveic

Līdz padebešiem: «Lai Laerts karalis!»

Cik jūsmīgi tie rej pa maldu pēdām!

Cik aplam, dāņu suņi viltīgie.

Jau durvis izlauztas.

Kur karalis? Jūs, kungi, ārā stāviet!

Nē, iekšā iesim.

Lūdzu, laidiet mani!

Mēs paklausām.

Es pateicos jums. Apsargājiet durvis.

Tu, bende karal, atdod manu tēvu!

Ak labais Laert, lūdzu, rimstieties!

Tas piliens asiņu, kas manī mierīgs,

Par bastardu sauc mani, manu tēvu

Par netikli un manai mātei

Dedz pierē kauna zīmi.

Kāpēc, Laert,

Tik milzīga ir tava sacelšanās?

Laid viņu, Ģertrūd, nebaidies par mums,

Ap karali tāds vēdo dievīgums,

Ka nodevība, tiklīdz ierauga,

Ko gribējusi, tūdaļ sabīstas.

Teic, Laert, kāpēc tu tik saniknots!

Ļauj viņam, Ģertrūd.

Lai jel runā vīrs!

Kur mans tēvs?

Viņš miris.

Bet viņš nav vainīgs.

Ļauj, lai viņš jautā, cik vien vēlas.

Jūs mani nemuļķojiet. Kā viņš mira?

Lai ellē uzticība! Visumelnam

Lai velnam zvēresti! Lai sirdsapziņa

Un cēlsirdība dziļā peklē grimst!

Es uzdrošinos zvērēt, kā šeit stāvu, —

Man abas viņpasaules vienaldzīgas;

Lai nāk kas nākdams; vienīgi par tēvu

Es gribu atriebties.

Kas jums to liedz?

Es pats, nemūžam cits kāds pasaulē.

Ar prasmi ieročus es lietošu,

Ka tie man tālu sniegs.

Bet, labais Laert,

Ja gribat zināt visu patiesību

Par sava tēva nāvi, vai tad atriebe

Kā draugus ķers, tā ienaidniekus,

Kā ieguvējus, tāpat zaudētājus?

Tik ienaidniekus.

Vai gribat zināt tos?

Ar plašu apkampienu draugus sveikšu,

Ar savām asinīm tos barošu

Kā pelikāns.

Jūs tagad runājat

Kā labam bērnam, goda vīram klājas,

Ka jūsu tēva nāvē es nevainīgs,

Ka esmu dziļi noskumis par to,

Gan atskārtīsiet pats tik skaidri drīz

Kā dienas gaismu acs.

Laidiet to iekšā.

Kas tur? Kas tas par troksni?

Ak svelme, kveldē manas smadzenes!

Un asarās, kas daudzkārt sāļākas,

Lai izsūrst manu acu košums, tikums!

Dievs liecinieks: tavs ārprāts tiks tā maksāts,

Ka mūsu svaru kauss līdz zemei līks.

Ak, maija roze! Māsa! Maigā meiča!

Tu dārgā Ofēlij! Ak, debesis!

Vai iespējams, ka jaunas meičas saprāts

Ir iznīcīgs kā veca vīra dvaša?

Cik mīlas daba augstsirdīga, glezna!

To dārgāko no savām dabas balvām

Tā dāvā tam, ko mīl.

Uz nestuvēm tie viņu aiznesa,

Trallā, vai, vai, trallā, ak vai!

Un kapā lija daudz daudz asaru.

Nu, sveika, mana dūja!

Ja prāts tev būtu prasīt atriebi,

Tas nevarētu vairāk aizkustināt.

Projām, projām viņš;

Sauciet to par aizgājušu.

Cik labi skan pavadījums.

Tas bija negodīgais pār­valdnieks,

Kas nolaupīja sava kunga meitu.

Šai ārprātā vairāk nekā prāts.

Te man neaizmirstulītes, tās piemiņai.

Mīļais, lūdzu, atceries!

Un te atraitnītes, tās uzticībai.

Prātīgs vārds vājprātā: uzticība un piemiņa vienkop.

Te jums dilles un biķerīši; jums šīs rūtas; da­žas paturu sev. Tās var saukt par svētdienas puķēm. Valkājiet savas rūtas ar ziņu. Un te mārpuķīte. Es gribētu jums dot pāris vijolīšu, bet tās visas novīta, kad mans tēvs nomira. Stāsta, ka viņš viegli miris.

Jo daiļais Robins bija viss mans prieks.

Sirdēstus, skumjas, raizes, pašu pekli

Tā pārvērš daiļumā un mīlīgumā.

Vai viņš vairs nepārnāks?

Vai viņš vairs nepārnāks?

Nē, nomiris viņš klusu,

Ej arī tu uz miera dusu.

Viņš nepārnāks vairs it nekad.

Tam bārda balta bij kā sniegs

Un mati apcirptie gaišdzelteni;

Nav viņa vairs, nav viņa vairs!

Nu mūsu vaidi ceļas:

Lai dvēslei miera balva!

Un visām kristīgām dvēselēm.

Lai dievs ar jums!

Vai redzējāt? Ak dievs!

Mēs jūtam līdzi jūsu bēdām, Laert.

Šo mūsu tiesību mums neliegsiet.

Nu, ejiet ataiciniet gudros draugus,

Lai viņi tiesu spriež starp mums un jums,

Ja netieši vai tieši mūsu roka

Tur pieskārusies būtu, mūsu valsti

Un mūsu troni, dzīvību — it visu

Jums atdosim kā gandarījumu.

Ja ne, tad norimstiet un dāvājiet

Mums savu pacietību, kopīgi

Ar jums mēs sērosim un raudzīsim,

Cik spējams, mierināt.

Lai notiek tā!

Jau pati nāve, bēres dīvainās

Bez trofejām un ģerboņa uz pīšļiem,

Bez ceremonijām, bez svinībām,

It kā no debesīm uz zemi brēc,

Ka skaidrība man jāatrod.

To dabūsiet,

Uz vainīgo lai soda cirvis krīt.

Es lūdzu, iesim!

Kas tie tādi, kas ar mani grib runāt?

Jūrnieki, kungs. Viņiem esot jums vēstules.

Lai viņi ienāk.

Es nezinu, kas plašā pasaulē

Var sveicienu man sūtīt, ja ne Hamlets.

Lai dievs jūs svētī, kungs!

Un tevi tāpat.

Viņš to darīs, ja viņu lūgs. Te jums vēstule, kungs, no sūtņa, kurš brauca uz Angliju; ja vien jūsu vārds ir Horācijs, kā man teica.

Ak, nāciet, gādāšu, lai varat nodot

Jūs vēstules un mani tūdaļ vest

Pie tā, no kā jūs vēstules man nesāt.

Nu esmu tīrs un taisns jūsu priekšā

Un jūsu sirdī ieslēdzams kā draugs,

Kad dzirdējāt, ka tas, kas nonāvējis

Ir jūsu godājamo tēvu, tīko

Pēc manas dzīvības.

Tas skaidri redzams.

Bet sakiet — kāpēc nekā neuzsākāt

Pret šādiem noziedzīgiem nedarbiem,

Kā saprāts, jūsu drošība, viss cits

To prasīja?

Tur divi iemesli,

Kas jums varbūt var likties nesvarīgi,

Man tomēr svarīgi. Jo viņa māte

No viņa skatieniem gandrīz vien dzīvo;

Un man ar viņu dzīve saistīta, —

Vai tikums tas, vai vājība, —

Ka nespēju pret princi uzstāties,

Kā zvaigzne riņķot var tik orbītā.

Bet otrs, kāpēc to ļaudīs nelaidu,

Ir tas, ka tauta princi ļoti mīl

Un viņa kļūdas gremdē sajūsmā;

Kā avots koku pārvērš akmenī,

Tie sodu viņam vērstu žēlastībā,

Bet manas bultas būtu izdrāztas

Par smalkām tādam stipram pretvējam

Un sistos atpakaļ uz mani pašu,

Ne tur, kurp es tās raidītu.

Un tāpēc

Man bija jāzaudē mans mīļais tēvs;

Un neprātībā dzīta mana māsa,

Kas bija it kā sava laika kalngals

Ar savu raksturu un zināšanām,

Ja cildināt mēs varam to, kas bijis.

Bet mana atriebība nāks.

Lai tomēr miegu tas jums netraucē,

Jūs neceriet, ka mēs tik kūtras dabas,

Ka ļausim bārdu briesmām plucināt

Un domāsim to tikai rotaļu.

Drīz vairāk dzirdēsiet. Man jūsu tēvs

Bij mīļš, bet mīlam arī paši sevi,

Un tāpēc jūs, es ceru, atzīsiet…

Kas jauns?

Jums vēstules, mans kungs, no Hamleta.

Šī jūsu augstībai, šī karalienei.

No Hamleta?! Kas viņas atveda?

Teic, jūrnieki, mans kungs; redzējis

Tos neesmu. Tās Klaudijs iedeva

No atvedējiem.

Tās jādzird, Laert, jums. Jūs varat iet!

Ko tas nozīmē? Vai visi atpakaļ?

Vai tikai mānīšanās un ne vairāk?

Vai pazīstat rokrakstu?

Tas Hamleta.

Kails! Beigās piezīme:

Vai vari dot man kādu padomu?

viņš saka, esot «viens».

Tas mani mulsina, kungs.

Bet lai viņš nāk!

Tas manu slimo sirdi spirdzinās,

Ka spēšu viņam acīs pasacīt: «Tas ir tavs darbs.»

Ja būtu tā, Laert.

Bet kā gan citādi tas domājams?

Vai gribat manu padomu?

Jā, mans kungs, Ja vien jūs nevadāt uz mieru.

Uz tavu mieru. Ja viņš nu pārnācis

No trimdas, ceļojumu pārtraucot,

Un nedomā vairs atsākt to, tad man

Jau padomāts kāds derīgs pasākums,

Kur ne vien klups viņš, bet vairs necelsies.

Par nāvi šo ne vējiņš nežvīgos,

Nav viņa mātei jāsaredz te darbs,

Bet nejaušība.

Piekrītu, mans kungs.

It sevišķi, ja iegrozīt var tā,

Ka es tad ierocis.

Tas labi sakrīt.

Pēc jūsu aizbraukšanas, princim dzirdot,

Par jūsu mākslu tika runāts daudz,

Ka tur jums neesot neviena līdzīga,

Tā skaudis viņš nav citas jūsu spējas

Kā šo, kaut tā, pēc manām domām, nav

Tā vērtīgākā.

Kāda spēja, mans kungs?

Ak, tikai lenta vien, ko jaunība

Sev sprauž pie cepures. Un tomēr tā

Ir vajadzīga; jo jaunībai

Ne mazāk piestāv viegls, gaisīgs tērps

Kā kažoki un sēru tērpi veciem,

Kas cienību un veselību pauž.

Pirms diviem mēnešiem bij iegriezies

Pie mums kāds normandiešu bruņinieks.

Pret frančiem esmu karā gājis, zinu,

Cik lieliski tie zirga mugurā,

Bet drošulī šai bij kāds burvju spēks.

Viņš savos seglos bij kā ieaudzis…

Un izmācīto zirgu vadīja

Tik brīnum izveicīgi, ka šķita

Ar skaisto dzīvnieku kā viena būtne.

Tā veiklībai un izmaņai nespēju

Pat savās domās līdz izsekot.

Tā viņš tur rīkojās.

Normandietis?

Normandietis.

Nudien, Lamands.

Jā, tas pats.

Es viņu labi pazīstu, patiesi,

Viņš savas tautas rota lieliska.

Viņš stāstīja par jums un atsaucās

Tik jūsmīgi par jūsu mākslu

Un izmanību aizsargājoties,

Jo sevišķi ar rapieri, un teica,

Ka būtu brīnums, ja jums rastos līdzīgs.

Viņš sacīja, ka viņu cīkstoņiem

Ne veiklības, ne skaidra skatiena

Vairs neesot, kad stājoties jums pretī.

Šī uzslava tā skāra Hamletu,

Ka viņš to vien vairs vēlējās un lūdza,

Kaut drīz jūs pārnāktu un cīkstītos

Ar viņu. Un tad nu…

Jā, ko tad, mans kungs?

Vai savu tēvu mīlējāt jūs, Laert?

Vai jūs kā glezna, tēlotas kur sāpes,

Bet nepukst sirds?

Kāpēc tā jautājat?

Ne tāpēc, ka jūs domātu, jums tēvs

Nav mīļš. Gan mīla iedegas, bet tad

Ar laiku mazinās un dziest, kā rāda

To pieredze. Un mīlestības liesmās

Kaut kas kā dūmot sāk, to vājina.

Jo nav nekā, kas vienmēr būtu labs;

Un labums, kad tas sevi pāraudzis,

Zūd pats aiz savas lielās pārmērības;

Ko gribam darīt, jādara tūliņ,

Jo «griba» mainās, tik daudz šķēršļu tai,

Cik ap mums mēļu, roku, nejaušību.

Un tā šis «vajaga» kļūst nopūta,

Kas, vieglojumu dodot, sāpina.

Bet nu pie darba. Hamlets pārnācis.

Ko darīsiet, lai rādītu, ka esat

Jūs sava tēva cienīgs dēls ne vārdos

Vien, bet darbos?

Noduršu kaut dievnamā.

Tik tiešām, slepkavam nekur nav vietas,

Tā atriebi lai nekavē nekas.

Bet, mīļais Laert, ja tā domājat,

Tad savrup turieties jūs savā mājā.

Kad pārnāks Hamlets, lai viņš dzirdētu,

Ka mājās jūs; mēs gādāsim par to,

Lai atkal jūsu pārākumu piemin

Un divkārt uzspodrina jūsu slavu,

Kā normandietis sacēla; pēdīgi

Jums tikties liksim, slēgsim derības

Par jūsu sacīksti. Viņš nevērīgs

Un augstsirdīgs, un brīvs no aizdomām

Bez pārbaudes ņems pirmo rapieri.

Bet jūs tad izmanīgi ņemiet to,

Kam uzasināts gals; kā vingrinoties

Jūs tēva nāvi atriebsiet.

Lai notiek!

Es savu zobenu pirms ieziedīšu.

Reiz nopirku no pūšļotājiem ziedi

Tik nāvīgu, ka pietiek ieskrambāt

Ar naža galiņu, kas indē mērkts,

Tik mazliet ādu, asinis kur strāvo,

Lai neglābtu vairs līdzekļi nekādi

Šai indē savu zobengalu mērkšu,

Un, ja es viņu viegli ieskrambāšu,

Viņš mirs.

Mums jāpadomā vēl par to,

Kur, kad un kā tas labāk izdarāms.

Ja neizdotos tas, ja mūsu nolūks

It skaidri visiem būtu noprotams,

Tad neiesākt. Tāpēc šim nodomam

Mums balsts ir jārauga, kas turētu,

Ja pirmais sairtu. Pag, ļaujiet domāt,

Mēs derēsim par jūsu veiklību. Darīts!

Kad cīkstoties jums sametīsies karsti, —

Uz beigām gājieni lai būtu strauji, —

Un Hamlets prasīs dzert, tad stāvēs turpat

Kauss, ko tikai viņam gatavošu.

Viens malks vien darīs to, ko vēlamies,

Ja sazāļotais zobens neķertu.

Bet, klusu, kas tas par troksni tur?

Ko nozīmē tas, dārgā karaliene?

Nāk viena nelaime pa pēdām otrai:

Ir noslīkusi jūsu māsa, Laert.

Ak vai! Kur noslīkusi?

Kur vītols aug, pār strautu pārlicis,

Kas lapas atspoguļo ūdenī;

Tur gājusi tā savas vītnes vīt

No kalmēm, nātrēm, pīpenēm un kosām,

Ko draišķie gani rupjā vārdā sauc,

Bet rātnās meitenes — par miroņpirkstiem.

Tai rāpjoties uz pārlīkuša zara,

Lai uzkārtu tur savus vainagus,

Zars pēkšņi atlūzis, un vainagi

Un viņa pati straumē iekritusi.

Tās tērps virs ūdens izplēties un brīdi

Kā sirēnu virs viļņiem turējis,

Bet viņa senas dziesmas dziedājusi,

Kā briesmas nenojaušot, vai kā būtni,

Kas dzimusi un viļņos radusi.

Pēc brīža, tērpam samirkstot,

Ar visām dziesmām dzelmē ierauta

Un noslīkusi tur.

Ak, noslīkusi!

Jā, noslīkusi, noslīkusi.

Par daudz tev valgmes, mana Ofēlija,

Es tāpēc valdu asaras. Un tomēr

Tās mūsu; dabai savas ierašas;

Lai saka kauns, ko grib, ar asarām

Būs izraudāta sievišķība. Sveiki,

Mans kungs! Es ugunīgus vārdus teiktu,

Kas tūlīt iekvēlotos gaišās liesmās,

Ja neprāts neizdzēstu tos.

Ģertrūd, iesim!

Cik grūti bij man viņa dusmas remdēt!

Nu baidos, tās var sacelties par jaunu.

Lai tāpēc viņam sekojam!