Hamlets

Vai nevarat nekā jūs uzzināt,

Kāds cēlonis ir viņa sajukumam,

Kas viņa sirdsmieru tā ārda

Ar vājprātu, kas bīstams, nemierpilns?

Viņš atzinās, ka prātu zaudējis,

Bet nesaka, kas tam par cēloni.

Viņš nevēlas, ka viņu izprašņā,

Bet, izlikdamies vājprātīgs, tik vairās,

Kad mēģinām kaut ko mēs uzzināt,

Kas viņam kaiš.

Kā viņš jūs uzņēma?

Kā džentlmenim pieklājas.

Bet sarunās viņš ļoti atturīgs.

Maz jautā viņš, bet devīgs atbildēs.

Vai mudinājāt jautri laiku pavadīt?

Mums, kundze, ceļā pagadījās aktieri,

Par tiem mēs viņam tūlīt stāstījām.

To dzirdēdams, kā likās, jautrāks kļuva.

Tie galmā, — domāju, tiem pavēlēts

Jau šovakar sākt izrādi.

Tas tiesa.

Un viņš liek jūsu majestātes lūgt,

Lai nākot noskatīties izrādē.

No sirds, labprāt! Un ļoti priecājos,

Ka viņš jau tagad pieļāvīgāks kļuvis.

Jūs, mīļie kungi, allaž viņu skubiniet

Un rosiniet uz tādām izpriecām.

Mans kungs, to centīsimies izpildīt.

Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.

Un arī tu mūs atstāj, dārgā Ģertrūd.

Šeit jānāk Hamletam, tā iekārtots,

Lai it kā nejauši viņš satiktos

Ar Ofēliju. Viņas tēvs un es

Kā likumīgi spiegi paslēpušies —

Mēs novērosim tos, lai nospriestu,

Vai mīla tā, kas moca Hamletu.

Es labprāt paklausu. Bet, Ofēlij,

Es novēlu, kaut būtu jūsu daiļums

Par cēloni šim viņa neprātam.

Tad jusu tikums viņu uzvestu

Uz ceļa par godu abiem jums.

To, kundze, vēlos arī es.

Tu, Ofēlij, šeit uzturies. Ja karal,

Jūs piekrītat, mēs noslēpsimies vērot.

Tu lasi grāmatu, lai vienatne

Tā neuzkrīt. Mēs peļami šai ziņā.

Ir bieži piedzīvots, ar svētumu

Un dievbijīgu seju pieglaimoties

Mēs pašam velnam varam.

Tas tiešām tā!

Cik sāpīgi tas skar man sirdsapziņu!

Vaigs netiklei, ar smiņķa mākslām daiļots,

Nav riebīgāks par viņas līdzekļiem

Kā darbs mans pret visjaukiem maniem vārdiem.

Ak, smagais slogs!

Šķiet, viņš nāk. Kungs, slēpsimies!

Būt vai nebūt — tāds ir jautājums.

Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,

Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,

Vai pacelt ieročus pret posta jūru

Un izbeigt visu?

Nomirt, aizmigt,

Ne vairāk; tā iemiegot un guļot, teikt:

Gals sirdēstiem un tūkstoš citām likstām,

Kas mūsu miesas tiesa. Tāds sasniegums

Ir kvēlo ilgu vērts. Ak, nomirt, aizmigt!

Vēl miegā varbūt sapņot; lūk, kur šķērslis.

Jo kādi gan mums nāves miegā sapņi

Var rādities, viss mirstīgais kad zudis?

Tas vilcināties, pārdomāt mums liek

Un postam atļauj sasniegt ilgu mūžu.

Kurš ciestu laika belzienus un nievas,

Varmāku spaidus, augstprātīgo pulgas

Un nonievātas mīlas sāpes, smeldzi,

Valstsvīru nekaunības, spērienus,

Ko klusam nopelnam dod necieņa, —

Ja katrs spētu sagādāt sev mieru

Ar dunci? Kas locītos zem nastām tad,

Kas mocītos un svīstu dzīves jūgā,

Ja nebūtu mums baiļu no kaut kā

Pēc nāves, šīs vēl neatklātās zemes,

No kuras vēl neviens nav pārnācis?

Šīs bailes mūsu prātu mulsina

Un liek mums ciest to ļaunumu, kas ir,

Ne steigties turp uz nezināmām tālēm.

Šī apziņa mūs visus dara gļēvus,

Un veselīgam gribas sārtumam

Ir jāsasirgst ar domu bālumkaiti;

Un nodomiem visdiženākiem tā

Irst pamats, netop tie nekad par darbiem. —

Bet klusu! Daiļā Ofēlija, nāra!

Ņem savās aizlūgšanās manus grēkus!

Mans kungs, kā klājies jums šo ilgo laiku?

Es pazemīgi pateicos jums — labi.

Mans princi, man no jums vēl dāvanas,

Sen vēlējos tās atdot atpakaļ.

Es lūdzu, tagad saņemiet.

Nē, nē,

Es neesmu nekad nekā jums devis.

Mans cienījamais kungs, jums labi zināms,

Ka, maigus vārdus teikdams, sniedzāt man

Šīs dāvanas, kas mīļas bij pārlieku.

Bet, ja to smarža zudusi, tad ņemiet

Tās atpakaļ. Jo dāvana kļūst lieka,

Ja devējam par doto nav vairs prieka.

Te būs tās, mans princi.

Ha, ha! Vai jūs esat tikla?

Mans princi?…

Vai jūs esat skaista?

Ko jūsu augstība ar to grib teikt?

To, ja jūs tikla un skaista, tad jūsu tiklumam nedrīkstētu būt nekā kopēja ar jūsu skaistumu.

Vai skaistumam, mans princi, varētu būt labāka sabiedrība par tikumu?

Pareizi, jo skaistums drīzāk padarīs tikumu par savēdēju, nekā tikums pacels skaistumu līdz saviem augstumiem. Kādreiz tas bija paradokss, bet nu to dzīve pierāda. Es jūs reiz mīlēju.

Jā, mans princi, jūs likāt man ticēt.

Jums nevajadzēja man ticēt; jo krietnumu mums nevar tā iepotēt, ka nepaliktu piegarša no vecā stumbra. Es jūs nemīlēju.

Jo vairāk tad es esmu pievilta.

Iestājies klosterī. Kādēļ lai tu laistu pasaulē grēciniekus? Es pats esmu puslīdz krietns, tomēr varu sev tik daudz pārmest, ka būtu bijis labāk, ja māte nebūtu mani dzemdējusi. Es esmu ļoti lepns, atrie­bīgs, godkārīgs, man aiz ādas vairāk noziegumu, nekā savā galvā tos spēju ietilpināt, nekā iedoma spēj dot tiem veidu, ne laika pietiek tos pārvērst darbos. Kāpēc gan tādam jāložņā starp debesīm un zemi? Mes visi esam pēdējie nelieši. Netici nevienam no mums. Ej savu ceļu uz klosteri. Kur jūsu tēvs?

Mājās, mans princi.

Aizslēdziet durvis, lai viņš tēlo muļķi tikai pats savā mājā. Sveiki!

Ak žēlīgās debesis, izdziediniet viņu!

Ja tu precēsies, tad dodu tev pūrā līdzi šo lāstu: esi skaidra kā ledus, balta kā sniegs, ļaunām mēlēm tu neizbēgsi. Iestājies klosterī, ej. Sveika! Bet, ja par vari gribi precēties, precē ākstu. Jo gudrs pārāk labi zina, kādus ērmus jūs no mums iztaisāt. Iestājies klosterī un labi drīz. Ardievu!

Ak debess spēki, izdziediniet viņu!

Esmu diezgan daudz dzirdējis arī par jūsu zīmē­jumiem. Dievs jums devis seju, bet jūs dariniet sev citu. Jūs aušojaties, jūs gorāties, jūs šļupstat, dodat palamas dieva radījumiem un savu vieglprātību uz­dodat par vientiesību. Prom, man pietiek; tas mani padarīja ārprātīgu. Es saku, beigas visām precībām. Kas jau apprecējies, lai dzīvo — visi, izņemot vienu. Pārējie lai paliek, kādi bijuši. Klosterī, ej!

Ak, kāds te cildens gars ir sadragāts!

Valstsvīra skatiens, zinātnieka runa,

Vēl karavīrs un savas zemes zieds,

Un cerība, un iznesības paraugs,

It visu apbrīnots! Nu viss pagalam!

Un man, visnelaimīgai sievietei,

Kas vārdu saldo mūziku reiz sūca,

Nu jāpieredz, ka dižais, cēlais prāts,

Kas reiz kā zvans tik dzidri skanēja,

Nu kļuvis neskaidrs. Un jaunu dienu vaigs,

Kas reiz tik svaigs un ziedošs, novītis.

Vai man, kam jāredz tas, ko redzu, redzu!

No mīlas? Nē, cits virziens viņa garam!

Un viņa runa, kaut nesakarīga,

Nav vājprātīgā runa. Tam dvēselē

Kaut kas, ko viņa grūtsirdība perē;

Es baidos, var tur briesmas izšķilties,

Un, lai to novērstu, es ātri nolēmu:

Viņš steigšus jāsūta uz Angliju

Tur piedzīt nokavētos meslus mums.

Var būt, ka svešas jūras, svešas zemes

Un sveši ļaudis, jauni iespaidi

Tam atņems šo «kaut ko», kas domu saista

Un svešu dara pašu sev. Kā jums šķiet?

Tas nāks par labu. Taču domāju,

Ka viņa skumju cēlonis un sākums

Ir atraidīta mīla. Ofēlij,

Tev nav mums jāstāsta, ko princis Hamlets

Tev teica. Mēs to dzirdējām. Kā tīk,

Tā rīkojieties, augstais valdiniek.

Bet, ja tā varētu, lai karaliene

Pēc izrādes ar princi parunā,

Lai izdibina bēdu cēloni

Ar visu sirsnību. Ja atļaujat,

Es slepus noklausīšos sarunu.

Ja arī tad vēl nebūs skaidrības,

Tad prom uz Angliju. Vai arī varat

To ieslodzīt pēc sava prāta.

Lai notiek tā. Dažs prātā jukušais

Ir stingri jāapsarga.

Lūdzu, runājiet šo monologu tā, kā jums to nolasīju; lai vārdi viegli plūst no mēles. Bet, ja jūs to noņurdat, kā daudzi jūsu aktieri mēdz darīt, tad es labāk gribētu, ka ielu tirgotājs izkliegtu manas rindas. Nezāģējiet tik daudz ar rokām gaisu, tā, lieto­jiet tās ar apdomu. Jo pašā jūsu kaislību straumē, vētrā jeb, kā es teiktu, viesulī, jums jāietur un jārāda mērenība. Ai, mani aizvaino līdz sirds dzijumiem, kad jādzird, ka tāds robusts zellis saplosa kaislību lupatu lupatās, lai piekliegtu ausis parterā sēdētājiem, kam lielāko tiesu patīk tikai pantomīmas un troksnis: tādu zelli man tiktos nopērt par viņa ākstīšanos. Tas cil­vēcības seju izķēmo un pārspēj katru varmāku. Lū­dzu, izvairieties no tā.

Jūsu augstība var uz mums paļauties.

Neesiet arī pārāk rāmi; jūsu izpratne lai ir jūsu skolotājs. Piemērojiet darbību vārdam un vārdu darbībai; sevišķi uzmaniet, ka nepārkāpjat dabis­kuma robežu, jo viss, kas pārspīlēts, ir pretrunā ar izrādes nolūku, kas bijis vienmēr un ir arī tagad — būt dabai par spoguli, lai rādītu tikumam viņa īsto seju, augstprātībai tās veidu un laikmetam tā atveidu. Ja pārspīlē vai arī izrāda pārāk bāli, tad nejēga gan smiesies par to, bet noskums sapratējs, kura spriedu­mam gan jūsu acīs vajadzētu būt vērtīgākam nekā neprašu pilnai skatītāju zālei teātrī. Ak, ir tādi ak­tieri, kurus redzēju un dzirdēju cildinām, vēl jo augsti cildinām, kuriem, mīksti izsakoties, nebija ne kristīta, ne pagāna, ne vispār cilvēka valodas un kus­tību. Viņi tā plātījās un auroja, ka sāku domāt, vai šos cilvēkus nav darinājis kāds dabas algādzis un tie viņam nav izdevušies: tik atbaidoši tie tēloja cilvēcību.

Ceru, kungs, ka mēs to esam puslīdz novērsuši.

Novērsiet to pilnīgi. Un tiem, kas jums uzņē­mušies klauna lomu, neļaujiet runāt vairāk, nekā viņiem rakstīts, jo starp viņiem ir tādi, kas paši sme­jas, lai smīdinātu kādu baru vientiesīgu skatītāju, kaut gan tanī pašā laikā lugā tiek apsvērts kāds sva­rīgs jautājums. Tas ir zemiski un parāda āksta, kas to dara, nožēlojamo godkāri. Ejiet un sagatavojie­ties!

Nu, mans kungs, vai karalis vēlas noskatīties lugu?

Karaliene arī un tūliņ.

Lūdziet aktierus pasteigties.

Vai arī jūs abi gribētu palīdzēt tiem pasteigties?

Jā, princi.

Ei, Horācij!

Šeit, mīļais princi, jūsu rīcībā.

Tu tiešām, Horācij, man vienīgais,

Ar ko var parunāt kā vīrs ar vīru.

Ak mans princi…

Nedomā, ka glaimoju.

Ko labu gan no tevis varu cerēt,

Kam citas mantas nav kā gaišais prāts,

Kas tevi ģērbj un baro? Kādēļ glaimus

Teikt nabagam? Lai lišķa mēle laiza

Šo trulo greznību, lai klanās, rāpo,

Kur līdējam kas atlec. Vai dzirdi?

Kopš ļaudis pazīstu, tik tevi, draugs,

Sirds izraudzījusies, tik tevi vien.

Tu piederi pie tiem, kas pacieš visu

Un izliekas, ka necieš it nekā.

Ar tādu pašu pateicību saņem

No likteņa kā belzienus, tā balvas.

Un laimīgs tas, kam prāts ar asinīm

Tik labi jaukti, ka tie nekalpo

Par stabuli Fortūnai, kura var

Pēc patikas to spēlēt.

Rādi man To vīru, kas nav savas kaisles vergs,

To uzņemšu sirds dziļākajās dzīlēs,

Un to es ieslēgšu sirds dziļumā,

Kā esmu tevi uzņēmis. Bet pietiks.

Jau tā par daudz. Drīz sāksies izrāde,

Ko noskatīsies arī karalis.

Viens skats tur ļoti līdzīgs apstākļiem,

Ko esmu stāstījis par tēva nāvi.

Es lūdzu, šīs ainas laikā novēro

Ar visiem savas skaidrās dvēsles spēkiem

Tu manu tēvoci. Ja viņa slēptais grēks

Kaut kādā veidā sevi nenodod,

Tad rēgs, ko redzējām, ir ļaunais gars

Un manas aizdomas ir netīras

Kā kalve Vulkānam. To novēro.

Es cieši viņam sejā lūkošos.

Un beigās apvienosim spriedumus

Par visu redzēto.

Nu labi, princi.

Ja, lugu izrādot, viņš ko nočieptu

Un aizmuktu, es zagto samaksāšu.

Jau nāk uz izrādi; man jāsaslimst.

Ej savā vietā tu!

Kā klājas mūsu radam Hamletam?

Lieliski, patiesi! Pārtieku no hameleona barī­bas: ēdu gaisu, piekožot solījumus. Tītarus jūs ne­varat tā barot.

Šī atbilde neattiecas uz mani, Hamlet; tie nav mani vārdi.

Mani arī vairs ne.

Mans kungs, jūs teicāt, — kādreiz universitātē esot spēlējuši teātri?

Jā, mans princi, un mani uzskatīja par labu ak­tieri.

Ko jūs tēlojāt?

Es tēloju Jūliju Cēzaru. Mani nogalināja Kapi­tolā; Bruts mani nodūra.

Tas nu gan bija brutāli — nodurt tik kapitālu teļu. Vai aktieri gatavi?

Jā, mans princi. Tie gaida jūsu rīkojumu.

Nāc šurp, mans mīļais Hamlet, sēdi pie ma­nis.

Nē, mīļā māt, te ir pievilcīgāks metāls.

Oho! Vai jūs dzirdat?

Mana cienītā, vai drīkstu gulties jums klēpī?

Nē, mans princi.

Es domāju — likt galvu jums klēpī.

Jā, mans princi.

Vai domājat, ka man rupjības prātā?

Es nekā nedomāju, mans princi.

Tā ir skaista iedoma — gulēt starp meičas kā­jām.

Ko, mans princi?

Neko.

Jūs esat jautrs, mans princi.

Kas, vai es?

Jā, mans princi.

Ak dievs! Es taču esmu vienīgais jokupēteris! Ko cilvēks citu lai dara, jājokojas. Jo redzat, cik līksma izskatās mana māte, bet mans tēvs kopš di­vām stundām miris.

Nē, jau pagājuši divreiz divi mēneši, mans princi.

Tik ilgi! Nu, tad lai jods valkā melnās sēru drā­nas, es tērpšos caunādās. Ak debess! Divi mēneši, kopš miris un vēl nav aizmirsts? Tad ir cerība, ka liela vīra piemiņa var pastāvēt veselu pusgadu. Bet, es zvēru pie svētās jumpravas, viņam jāceļ baznī­cas; citādi to aizmirsis kā koka zirdziņu, kura kapa uzraksts skan: «Ak vai, ak vai! Ir aizmirsts koka zir­dziņš, ak vai!»

Ko tas nozīmē, mans princi?

Ak vai, tā ir kāda slepena nelietība. Tas neko labu nenozīmē.

Liekas, te tika parādīts lugas saturs.

To mums pateiks šis vīrs. Aktieri nespēj klusu ciest, tie visu izpļāpā.

Vai viņš paskaidros, ko šis darbs nozīmē?

Jā, un visu, ko jūs gribētu viņam rādīt. Ja vien jūs nekautrēsieties rādīt, viņš nekautrēsies jums pa­teikt, ko tas nozīmē.

Jūs esat nepieklājīgs, jūs esat nepieklājīgs. Es klausīšos lugu.

Mēs lūdzam mūsu bēdlugu,

Ko rādām jums ar zemību,

Lai pacietīgi jūs to skatītu.

Vai tas prologs vai gredzenā iegravēts pan­tiņš?

Pārāk īss, mans princi.

Kā sievietes mīla.

Trīsdesmit reizes mājā saules dievs

No debess loka ceļiem pārradies.

Trīsdesmit divpadsmitreiz mēnesis

Ir zemei svešo gaismu sūtījis,

Kopš mūsu sirdis mīlā vienotas

Un rokas Himeneja saistītas.

Vēl saule, mēness savu ceļu ies,

Pirms mūsu mīlestība izbeigsies.

Bet ak! Jums laikā pēdējā ir prāts

Tik noskumis, ka mani bažas māc

Par jums. Bet, dārgais draugs, es tomēr lūdzu

Daudz nenobažīties par to, ko sūdzu,

Jo sievietei, cik mīl, tik rūpes krājas

Vai nu nemaz, vai mērā neapstājas.

Ka mīlu jūs, to jūt jums paša sirds,

Un bailes man, tāpat kā mīla, mirdz;

Jo lielu mīlu satraukt mēdz ik nieks:

Tāds satraukums ir mīlas liecinieks.

Jā, mīļā, tuvojas laiks projām doties,

Es jūtu savus spēkus izbeidzoties.

Ap tevi pasaule šī skaistā būs,

Sirds jaunā mīlā laimi, prieku gūs.

Varbūt cits laulāts draugs…

Ak, rimstiet jel! Tā būtu nodevība,

Ja pirmā bija īsta mīlestība.

Lai lāsts man otra vīra glāsti kļūtu,

Ja ņemtu to, kas pirmo nāvēj's būtu.

Vērmeles, vērmeles.

Tās saites, kas pa otram lāgam sien,

Nav mīla, tikai aprēķins zems vien.

Es savu pirmo vīru otrreiz kauju,

Kad gultā otram sevi skūpstīt ļauju.

Es ticu, ka tev sirds tā runāt liek,

Bet apņemšanās bieži lauzta tiek.

Ik solījums ar atmiņu mums saistās,

Dzimst kvēls, bet drīz vien atdziest domas skaistās.

Kā auglis zaļš tās turas vēl pie zara,

Bet gatavs attrūkst pats no sava svara.

Ir zīmīgi, ka nemaksājam aši

Tos parādus, ko aizdodam sev paši,

Ko apsolāmies kaislībā, tas irst

Kā nebijis, kad pati kaisle mirst.

Tos likumus, ko prieks vai bēdas dod,

Kā prieks, tā bēdas arī apiet prot.

Ir pasaule tik viltus maiņu ainas.

Nav brīnums tad, ka mūsu mīla mainās.

Jo jautājums, ko allaž pētām mēs:

Vai mīla laimi vai laime mīlu nes.

Krīt varenais, jūk viņa favorīti.

Kāpj nabagais, — pat naidnieks sveic to glīti.

Šai ziņā mīlestība laimi ciena.

Tam draugu daudz, kam nevajag neviena.

Bet, trūkumā ja drauga slieksni mīsi,

Tu draugā naidnieku drīz saskatīsi.

Bet, pabeidzot, kur sāku, jāatzīst,

Ka mūsu griba, likten's savrup klīst,

No ieceres var rasties sajukums, —

Mums pieder nodoms vien, ne iznākums.

Tev tagad šķiet, nekad tas nenotiks,

Bet kā būs tad, kad vīru kapā liks?

Lai zeme liedz man maizi, debess — gaismu.

Lai prieks un atpūta man kjūst par baismu,

Lai uzticība kļūst man izmisums

Un cietumsiena — skaidrais debess jums,

Lai viss, kur pazinu es prieka vaigu,

Ko daru, sabrūk man ar dārdu baigu,

Lai vajā cilvēku un debess nievā,

Ja, atraitne, es otrreiz kļūstu sieva!

Bet ja nu viņa lauž šo zvērestu?

Šis zvērests dziļš. Ak mīļā, ļauj man brīdi;

Man gars ir gurds, es kādu laika sprīdi

To miegā veldzēšu.

Nu, atpūties! Starp mums neviens nemūžam nestāsies!

Kundze, kā jums patīk šī luga?

Man šķiet, tā dāma apsola par daudz.

Ā, bet viņa solījumu turēs!

Vai esi iepazinies ar lugas saturu? Vai tur nav kas aizvainojošs?

Nē, nē, viņi tikai jokojas, nozāļošana notiek pa jokam, nav nekā aizvainojoša.

Kā šo lugu sauc?

Peļu slazds. Jā, bet kā? Pārnestā nozīmē. Šai lugā notēlota slepkavība, kas notikusi Vīnē. Gonzago ir hercoga vārds, viņa sievu sauc — Baptista. Jūs tūliņ redzēsiet, ka tas ir nelietīgs gabals. Bet kas par to? Jūsu majestāti un visus mūs, kam skaidra sirdsapziņa, tas neskar. Kam niez, lai kasās, mūsu āda ve­sela.

Tas ir Lukians, karaļa brālēns.

Jūs esat tikpat kā koris, mans princi.

Es uzņemtos tulka pienākumus starp jums un jūsu mīļāko, ja varētu redzēt, kā lelles mīlinās.

Jūs esat ass, mans princi, jūs esat ass. Hamlets. Jūs stenētu, pirms manu asumu notrulinātu, Ofēlija. Jo tālāk, jo ļaunāk.

Tā jums jāprec savi vīri. Sāc, slepkava! Beidz savu nolādēto vaikstlšanos un sāc. Nu — «un krauk­lis ķērc pēc atriebības».

Baigs nolūks, inde stipra, roka veikla,

Kas redz, neviena, — nu pats īstais laiks.

No pusnakts zālēm virums izspaidīts

Un Hekatas trīs reizes iesvaidīts.

Lai tava baismā, neģēlīgā vara

Šai acumirklī dzīvo beigtu dara.

Viņš to nozāļo dārzā, lai iegūtu valsti. Viņa vārds Gonzago. Stāstā notēlots patiess notikums, uz­rakstīts labā itāliešu valodā. Jūs tūliņ redzēsiet, kā slepkava iegūst Gonzago sievas mīlestību!

Karalis pieceļas!

Kas, sabijies no tukša šāviena!

Kas jums kaiš, karali?

Pārtrauciet izrādi!

Rādiet man uguni! Projām!

Lāpas, lāpas, lāpas!

Lai ievainotais briedis brēc,

Bet veselais lai skrien;

Kas vienam dārgs, tas otram lēts;

Tā bijis tas arvien.

Draugs, vai ar šito — ar spalvu cekulu galvā un diviem rožu pušķiem pie kurpēm, es varētu, ja visi valgi trūktu, dabūt vietu kādā aktieru barā?

Ar pusalgu.

Nē, ar pilnu.

Jā, dārgais Damon, tā tas notiek gan,

Kad valstij liktenis ir grūts,

Tad tronī dažkārt uzsēžas

Tik tiešām tīrais — pāvs.

Jūs varējāt lietot arī atskaņu.

Ak labais Horācij, es lieku tūkstoš mārciņu par katru rēga vārdu. Vai ievēroji?

Ļoti labi, mans princi.

Runājot par nozāļošanu?

Es ļoti labi viņu novēroju.

A-hē! Šurp mūziku! Stabulniekus!

Ja netīk karalim šī komēdija,

Tad tā nu viņam netīkama bija.

Šurp mūziku!

Mans labais princi, ja drīkstu jūs lūgt uz vienu vārdu.

Kungs, kaut vai veselu stāstu.

Mans princi, karalis…

Jā, kungs, kas viņam noticis?

Viņš aizgāja savās telpās ārkārtīgi uz­traukts.

No dzeršanas?

Nē, mans princi, no žults.

Man šķiet, būtu daudz prātīgāk, ja jūs ziņotu viņa ārstam, jo, ja es tam ieteikšu kādas zāles, viņa žults var izplūst vēl vairāk.

Mans godāts princi, lūdzu jūs apvaldlties savos izteicienos un tik pārāk nenovirzīties no mana uzdevuma izpildīšanas.

Esmu rāms, mans kungs, runājiet!

Karaliene, jūsu māte, ir dziļi apbēdināta un sūtīja mani pie jums.

Priecājos jūs redzēt.

Nē, mans godāts princi, šī pieklājība nav īstajā reizē. Ja jums labpatiks dot man saprātīgu at­bildi, tad es izpildīšu jūsu mātes pavēli; ja ne, tad at­vainosiet, ka pārtraucu savu uzdevumu un aizeju.

Mans kungs, es nevaru.

Ko, mans princi?

Dot jums saprātīgu atbildi. Es neesmu skaidrā prātā. Bet tāda atbilde, mans kungs, kādu varu dot, ir jūsu rīcībā, pareizāk sakot, manas mātes rīcībā. Bet lai tas paliek, lūdzu, pie lietas. Mana māte, jūs sakāt…

Viņa liek jums pateikt, ka jūsu uzvešanās sagādā viņai pārsteigumu un izbrīnu.

Brīnišķīgs dēls, kas tā var izbrīnīt savu māti. Bet vai mātes izbrīnam nekas neseko? Pasakiet!

Viņa vēlas ar jums runāt savā istabā, pirms jūs ejat gulēt.

Mēs paklausām, lai viņa kaut desmitkārt mūsu māte. Ar ko vēl varu pakalpot?

Mans princi, jūs mani kādreiz mīlējāt.

Vēl arī tagad mīlu; zvēru pie šiem kramplaužu rīkiem.

Mans mīļais princi, kāds cēlonis jūsu ne­mieram? Patiesi, jūs paši aizsprostojat durvis uz savu brīvību, ja neatstāstāt savas bēdas draugam.

Draugs, man nav izredzes tikt uz augšu.

Kā tas var būt, ja pats karalis jūs iecēlis par Dānijas troņmantnieku?

Jā, kungs, bet «kamēr zāle paaug»… Šis sa­kāmvārds mazliet novecojis.

Ā, stabules! Parādiet man vienu. Ar jums vienu pašu runājot, — kādēļ jūs staigājat, kā savrup turēdamies no manis, it kā gribētu mani iedzīt cilpā?

Ak mans princi, ja sava pienākuma pildī­šanā esmu pārdrošs, tad mana mīlestība jo atklātāka.

To es īsti labi nesaprotu. Vai jūs uzspēlētu kaut ko uz šīs stabules?

Mans princi, es nevaru.

Es jūs lūdzu.

Ticiet man, es nevaru.

Es jūs ļoti lūdzu.

Mans princi, es nepazīstu nevienu taus­tiņu.

Tas tikpat viegli kā melot. To jūs paspiediet ar īkšķi, pārējiem pirkstiem lieciet darboties ap šiem caurumiņiem, iepūtiet ar muti iekšā gaisu, un stabule runās skaistu valodu. Tie, lūk, ir taustiņi.

Bet es neprotu ar tiem rīkoties tā, lai iz­nāktu melodija. Es neesmu to mācījies.

Redziet nu, par cik nevērtīgu lietu jūs mani uzskatāt. Jūs gribat uz manis spēlēt; jūs izliekaties, ka pazīstat visus manus taustiņus; jūs gribat izraut manam noslēpumam pašu serdi; jūs gribējāt mani noskandināt no viszemākās nots līdz visaugstākajam diapazonam. Šinī mazajā rīkā ir daudz mūzikas, lie­liska balss, tomēr jūs nevarat likt tai runāt. Pie joda, vai gan domājat, ka es vieglāk spēlējams nekā sta­bule? Uzskatiet mani par kādu instrumentu vien gri­bat, sabojāt jūs mani varat, bet uz manis spēlēt gan ne.

Dievs lai jūs svētī, kungs!

Mans princi, karaliene vēlas ar jums tūliņ ru­nāt.

Vai jūs redzat tur to mākoni, kas izskatās gan­drīz kā kamielis?

Blīvs mākonis, nudien, gluži kā kamielis.

Manuprāt, viņš līdzīgs zebiekstei.

Jā, mugura kā zebiekstei.

Vai arī kā valzivs.

Ļoti līdzīgs valzivij.

Tad nu es tūdaļ eju pie mātes.

Viņi mani nerro līdz pēdējai iespējai. Es tūliņ iešu.

Tā arī pateikšu.

Tūliņ ir viegli pateikt. Draugi, atstājiet mani vienu.

Nu klāt ir nakts un īstā veļu stunda,

Kad kapi atveras un pati pekle

Dveš mēri pasaulē. Dzert varētu

Es karstas asinis, veikt sīvus darbus,

Kas dienai liktu nodrebēt.

Bet pirms Pie mātes! Nezaudē, sirds, savu dabu

Un neļauj krūtīs stingrajās nekad

Man niknam Nerona garam iezagties

Lai esmu bargs un ass, bet cilvēcīgs,

Par šķēpiem runādams, tos nelietoju.

Lai sirds un mēle liekuļo, kā tīk,

Lai kādiem vārdu dzelkšņiem dzeļu,

Bet roku lai pret viņu nepaceļu!

Viņš netīk man, nav droši kopā būt

Ar viņa ārprātu. Jūs — taisāties.

Es likšu tūliņ izsniegt pilnvaru

Uz Angliju, un viņš lai brauc jums līdz.

Jo mūsu stāvoklis to neatļauj

Ciest tuvas briesmas, kas ik stundu aug

Ar viņa neprātu.

Labprāt darīsim.

Ir svētīgi un cēli baiļoties,

Tā rūpējot par tik daudz dzīvībām,

Ko ģērbj un uztur jūsu majestāte.

Jau katrai dzīvai dvašai jācenšas

Ar visu spēku, visiem līdzekļiem

No posta sargāties. Bet vēl jo vairāk

Tas jādara ir tam, kā labklājība

Daudz citu dzīves uztur. Kad valdnieks mirst,

Viņš nemirst viens, bet rauj sev līdz kā atvars

It visu, kas ap to: viņš milzīgs rats,

Kas novietots visaugstākajā kalnā,

Pie kura milzu spieķiem piekārti

Ir simtiem sīkumu; un, tā nu krītot,

Tam līdz iet postā viss, kas ir pie tā.

Nav karalis nekad viens nopūties,

Tam līdz skan visu kopīgs vaidējiens.

Es lūdzu, ceļā posieties jo drīz.

Mums jāiegrožo briesmas, kuras

Vēl brīvē staigā te.

Mēs steigsimies.

Mans kungs, viņš tagad iet pie savas mātes.

Aiz priekškara es slēpšos, klausīšos.

Es galvoju, tā krietni norās viņu,

Un, kā jūs teicāt — gudri sacījāt, —

Ir labi, ja vēl cits kāds noklausās,

Ko tie teic, var māte partejiska būt.

Sveiks palieciet, mans kungs un valdinieks.

Pirms gulēt iesiet, pie jums atnākšu

Un pateikšu, ko zināšu.

Paldies, draugs!

Mans ļaundarbs pūst, tas smird līdz debesīm;

Pār mani gulst visvecākais no lāstiem;

Vai dievu lūgt drīkst brāļa slepkava,

Kaut tieksme kvēla man un laba griba;

Mans smagais noziegums māc labo gribu;

Kā vīrs, kam doti divi uzdevumi,

Es nezinu, ar kuru sākt, un abus

Tos pametu. Bet, ja šī lāsta roka

Ar brāļa asinīm vēl vairāk triepta,

Vai debess laipnībai gan lietus trūkst,

Lai mazgātu to sniega baltumā?

Kam žēlastība, ja ne grēku dēļ?

Vai lūgšanai nav divējāda spēja:

Mūs brīdināt, pirms krītam, piedot tam,

Kas ir jau kritis? Tā augšup raudzīšos.

Es esmu noziedzies. Bet kā lai lūdzu?

Jel piedod manu zemo slepkavību!

To piedot nevar, jo man pieder vēl

Viss, kas man lika nokaut: tronis, gods

Un mana sieva, mana karaliene.

Kā piedot var, ja noziegums vēl pastāv?

Šai mūsu grēku pilnā pasaulē

Māc taisnību šis apzeltītais grēks,

Mēs allaž redzam, — ļaunu darbu alga

Spēj nopirkt likumu; tā augšā nav.

Tur nelīdz viltība, tur redzams darbs,

Kails savā būtībā, un pašiem mums

Tur vaigu vaigā jālūkojas grēkiem,

Pret sevi liecinot. Kas atliek vēl?

Ir jāraugās, vai nevar nožēlot.

Bet ko lai spējam, nožēlas ja nav?

Ak, nelaime! Ak, sirds, kā melna nakts!

Ak, dvēsele, kas, brīvē raujoties,

Vēl vairāk sasaistās! Ak eņģeļi,

Jel nāciet, glābiet, ja jūs spējat glābt!

Ak stīvie ceļi, lokieties! Tu, cietā

Sirds, jel topi maiga tā kā bērna miesa!

Varbūt vēl līdzēt var.

To tagad viegli veikt, viņš dievu lūdz;

To darīšu; viņš nokļūs debesīs;

Es būšu atriebis. Bet iznāk tā:

Nāk slepkava un nogalina tēvu,

Bet es — es, sava tēva vienīgs dēls,

Šo slepkavu uz debesīm nu sūtu.

Tas būtu — apbalvot, ne atriebties.

Viņš tēvu nonāvēja brutāli —

Ar grēkiem pašā maija plaukumā,

To tikai debess zin, kā viņš nu jūtas;

Pēc mūsu izpratnes un mūsu domām

Tam klājas grūti; bet vai atriebjos?

Ja tagad viņu, dievu lūdzot, veicu,

Kad viņš ir savam ceļam sataisīts? Nē.

Nē, zoben, briesmīgāks bus vēziens tev:

Kad viņš būs piedzēries vai plosīsies,

Vai gultā gulēs asinsgrēka tīksmē,

Vai izpriecā, vai lādoties, vai darbā,

Kur pestīšanas svētības vairs nav,

Tad zvel, lai papēži tam atsistos

Pret debesīm, lai nolādētā dvēsle,

Kas pati ir kā pekles melnā krūts,

Turp ceļu rod. Jā, māte mani gaida.

Jā, jā, drīz stunda nāks, kas tevi baida.

Man vārdi izgaist, domas plok pie zemes;

Bez domām vārdus neņem debesīs.

Viņš tūdaļ nāks. Jūs viņu sarājiet

Un sakiet, viņa draiskulības vairs

Nav ciešamas, ka grūti karaļdusmas

Jums bija remdināt. Šeit paslēpšos.

Jūs, lūdzu, viņu netaupiet.

Māt, māt, māt!

Par mani nebaidieties, es jums galvoju.

Slē­pieties. Es dzirdu viņu nākam.

Nu, māt, kas ir?

Tu, Hamlet, ļoti apvainoji savu tēvu.

Māt, jūs ļoti apvainojāt manu tēvu.

Nu, nu, nemels nu man blēņas!

Ak, kaunieties un nerunājiet melus!

Ko nozīmē tas, Hamlet?

Ko teiksiet vēl?

Tu mani aizmirsis?

Es zvēru — nē.

Jūs karaliene, vīra brāļa sieva.

Un — kaut tā nebūtu! — jūs — mana māte.

Nē, lai nāk tad cits ar tevi runāties.

Nu, nu, jel sēdieties, ne soļa prom,

Pirms neredzēsiet savu dvēseli

Tai spogulī, ko rādīšu es jums.

Ko gribi tu? Vai mani nonāvēt? Ha! Palīgā!

Ei, palīgā, palīgā!

Kas? Žurka?

Galvoju, tā beigta būs!

Ai, es nonāvēts!

Ko tu padarīji?

Es nezinu. Vai tas ir karalis?

Cik pārsteidzīgs un asiņains šis darbs!

Jā, asiņains, māt, gandrīz tikpat ļauns

Kā nokaut karali un precēt svaini.

Kā — nokaut karali!

Jā, tā es teicu.

Tu nožēlojamais, tu nelga, līdējs!

Es domāju ko labāku; še alga.

Lieks rosīgums, kā redzi, diezgan bīstams.

Ko lauzāt rokas? Klusu! Sēdieties!

Jums sirdi lauzīšu, tai jāsalūst,

Ja tā no dzīvas, cilvēcīgas vielas,

Ja vien ļauns ieradums nav padarījis

To nepieejamu jebkādām jūtām.

Ko esmu darījusi, ka tik rupji

Tu runāt sāc ar mani?

Tādu darbu,

Kas kautrību un sārtumu no vaigiem dzēš,

Kas tikumu par liekulību sauc

Un nevainīgas mīlas gaišai pierei

Rauj rozes nost, tur atstājot tik čulgas,

Kas zvērestiem, ko dod pie altāra,

Ļauj kļūt par trumpotāju dievošanos;

Šis darbs ir tāds, kas īstai laulībai

Rauj dvēseli no krūts un ticību

Kas padara par tukšu vārdu jūkli!

Tas debesīm liek sarkt; pat zemes aukstais

Un rāmais vaigs, to ieraugot, kļūst drūms,

Kā jaušot pastardienu.

Kas tas par darbu,

Par ko, tik skaļi skandinot, man stāsta?

Lūk, viena ģīmetne un te, lūk, otra,

Tie divu nevienādu brāļu tēli.

Cik pievilcīgi ir šīs sejas vaibsti,

Šīs Apollona cirtas, Zeva piere

Un Marsa skatiens — rāt un pavēlēt;

Un augums tikpat stalts kā Merkuram,

Kad dievu herolds mirdzošs nolaižas

Uz kalngala, kas skūpsta debesis.

Šķiet, katrs dievs šais vaibstos, visā stāvā

Ir spiedis zīmogu, kā atgādinot,

Kāds īstais cilvēks ir! Viņš bija

Reiz jūsu vīrs. Bet, lūk, kur pēctecis;

Vai otrais nav kā sapelējis grauds,

Kas maitā veselos? Vai jums ir acis?

Kā varējāt jūs pamest kalnu ganības

Un purvā nolaisties? Hā! Kur jums acis?

To nesauciet par mīlu, jūsu gados

Rit asins rāmi, tās vairs netrako,

Bet klausa apdomam. Kāds apdoms var

Jūs vest no tā pie šī? Šķiet, jums ir prāts, —

Jo citādi jums dziņu nebūtu,

Bet jūsu prātu trieka ķērusi.

Pat ārprātam te grūti kļūdīties.

Tā prātu apmāt neiespēj pat apstulbums,

Lai pazaudētu spēju apjaust starpību.

Kāds velns jums kāju pagrūda, lai kluptu?

Bez jūtām acis, pašas jūtas aklas,

Bez sajūtas vai acīm ausis, oža

Vai cits kāds juteklis, kaut sabojāts,

Tik stulbs gan nebūtu.

Ak kauns, kur ir tavs sārtums? Dumpja elle,

Ja matronai spēj kaulos trakot tā,

Tad jaunatnei lai tikums kļūst par vasku,

Ko izkausē tā savā ugunī.

Lai nesludina jaunatnei vairs kaunu,

Kad jāredz ir, ka iekārības kvēle

Liek ledum degt un piedzīvojis prāts

Var vest uz netiklību.

Rimsties, Hamlet!

Tu liec man ielūkoties dvēselē,

Un tur es redzu melnus, blīvus traipus,

Kas izdzēšami nav.

Nē, bet dzīvot,

Ak, dzīvot grēka apgānītā gultā

Un saldi dūdināties perēklī,

Kas pūst…

Ak, nerunā vairs tālāk tu!

Šie vārdi tā kā dunči dur man ausīs.

Beidz, mīļais Hamlet!

Slepkava un blēdis;

Vergs, kas nav ne simtu simto daļu

Vērts jūsu nelaiķa, āksts karaļtronī:

Šis valsts un varas kramplauzis un zaglis,

Kas nozadzis no plaukta diadēmu

Un bāzis kabatā!

Ne vārda vairs!

Šis kankarainais skrandu karalis.

Glāb, sargādams zem saviem spārniem mani,

Tu, debess pulks! Ko vēlies, godāts tēls?

Ak vai, viņš vājprātīgs!

Vai nāci norāt savu kūtro dēlu,

Kas, kaislību un laiku šķiezdams, neveic

To šausmo darbu, ko man uzdevi?

Ak, saki!

Neaizmirsti to: es nāku

Tev gandrīz trulo gribu asināt.

Bet, redzi, tava māte izsamist.

Ej palīdzi tu viņai dvēsles cīņā.

Kam vāja griba, tas visvairāk cieš.

Teic, Hamlet, tai kaut ko.

Kas kaiš jums, kundze?

Ak, kas tev pašam kait?

Kāpēc tev acis

Tik uzmanīgi raugās tukšumā,

Kam sarunājies tu ar tukšu gaisu?

Tev acīs satraukums un neprāts gail,

Un stāvus saslējās tev gludie mati

Kā naktī taures celti kareivji.

Ak mīļais dēls, pār savu slimo garu

Lej pacietības strūklu.

Kurp tu raugies?

Uz viņu! Viņu!

Redz, cik bāls tam vaigs!

Šis moku tēls un viņa apsūdzība

Pat akmeņus spēj darīt jūtīgus.

Ak, neskaties jel manī tu tik žēli,

Lai neapstājas pusceļā mans darbs,

Līs asaras, kur jāplūst asinīm.

Kam to saki?

Vai jūs neredzat neko?

Neko, kaut redzu visu, kas ir te.

Un nedzirdat?

Tik mūsu sarunu.

Ak, skatieties! Viņš lēni virzās prom!

Mans tēvs un tāds, kāds bija dzīvojot!

Lūk, tur viņš iet, nupat pa durvīm iziet.

Tās tikai tavas slimās iedomas;

Jo smadzenes it viegli rada māņus,

Kad pārkairināts prāts.

Pārkairināts prāts?

Man pulss rit mierīgi, tāpat kā jums.

Tam veselīga mūzika, nav ārprāts,

Ko runāju, ja gribat, pārbaudiet.

Es varu atkārtot ik vārdu teikto.

To vājprāts neiespēj. Māt, dieva dēļ,

Ar glaimu zālēm neremdiniet sirdi,

It kā mans vājprāts runātu, ne grēks tavs;

Nē, tā tik rēta pārvilksies ar plēvi

Un strutas ies uz iekšu, to maitājot.

Jums grēki jāizsūdz un jānožēlo,

Un turpmāk negrēkojiet, nemēslojiet,

Lai nezeļ nezāles, kam jāiznīkst.

Un piedodiet, ka es jūs pamācu,

Jo mūsu apstulbotos, trulos laikos

Lūdz tikums grēku, zemu liekdamies,

Lai atvaino un ļauj tam darīt labu.

Ai Hamlet! Sirdi tu man pušu šķēli.

Ak, metiet projām viņas ļauno pusi,

Ar otru pusi skaidrāk dzīvojot.

Ar labu nakti! Tikai neguliet Pie tēvoča!

Ja tikuma jums nav,

Tad mēģiniet vismaz to liekuļot.

Šis nezvērs — ieradums, kas aprij jūtas

Un postu nes, un saēd sirdsapziņu,

Dod it kā ietērpu, kas visai ērts:

Jūs šonakt atturieties. Būs daudz vieglāk

Tad turpmāk vēl jo mērenākai kļūt,

Un vēlāk izliksies vēl vieglāk tas,

Jo ieradums gandrīz spēj pārvērst dabu,

Pat pieveikt velnu un to projām triekt

Ar brīnišķīgu spēku. Labu nakti!

Ja vēlēsieties dot mums svētību,

Tad izlūgšos es tieši to no jums.

Šī kunga man ir žēl, bet, ja debesis

Tā lēmušas, ka sods tam jāsaņem

No manis, man savukārt no viņa, —

Man jābūt viņa tiesnesim un rīkstei.

Es viņu pievākšu un atbildēšu

Par viņa nāvi katram. Saldu dusu!

Es biju skarbs aiz mīlas, ne aiz naida;

Ir ļauni sākts, bet ļaunāks vēl mūs gaida.

Vēl vienu vārdu, kundze.

Ko lai daru?

To vien tik ne, ko es jums ieteicu,

Lai uzpūtīgais karalis jūs vilina

Uz gultu, vaigā kniebj un sauc par pelīti.

Un tā par pāris sājām bučiņām

Vai nolādētās rokas rupju glāstu

Tad izklāstiet tam visu, kā tas ir,

Ka patiesībā prātā jucis neesmu,

Bet izliekos. To zināt viņam der,

Jo skaista, tikla, gudra karaliene

Kā gan lai slēptu krupim, melnam runcim

Tik dārgu atradumu? Kas to spētu?

Nē, sirdsbalsij un saprātam par spīti

Uz jumta putnu būri atveriet,

Lai putni skrien, un, kā reiz pērtiķis,

Tad lieniet vien jūs slazdā izpētīt

Un lauziet pati savu kaklu.

Bet esi drošs, ja vārdi dvaša

Un dvaša dzīvība, tad dzīvības

Man nav, lai izdvestu, ko teici man.

Man jādodas uz Angliju, vai zināt?

Ak, es aizmirsu tev pateikt: jā, tā lemts.

Jau parakstīts.

Un diviem skolas biedriem,

Kam uzticos kā divām niknām odzēm,

Ir uzdots ceļu sagatavot man

Un mani nelietībās ievadīt.

Lai strādā! Lieliski, ja inženieri

Ar paša spridzekļiem var gaisā spert.

Lai grūti nāksies man, es tomēr gribu

Zem viņu mīnām dziļāk parakties

Un uzlaist tos līdz mēnesim. Ir prieks,

Kad sacērtas ar gudru gudrinieks.

Šis vīrs man sagādājis smagu nastu.

To aizvākšu es blakus istabā.

Ar labu nakti, māt! — Šis padomnieks

Nu ļoti kluss un noslēpumains, drūms:

Dzīvs būdams, bija muļķis un liels pļāpa.

Kungs, nāciet, lai reiz izbeigt var ar jums.

Ar labu nakti, māt!