Hamlets

Hamlets

Traģēdija Hamlets sarakstīta ap 1600—1601. gadu, kā to atzīst un aprāda Šekspīra darbu hronoloģijas pētnieks E. K. Cemberss. Tanī pašā laikā sākušās arī traģēdijas Hamlets izrādes. Šekspīra dzīves laikā traģēdija iespiesta trīs reizes: 1603., 1604. un 1611. gadā in (ļuarto formātā, bet pēc tam — 1623. gadā uzņemta lielajā in folio izdevumā.

Šekspīra Hamleta tēlam par ierosmi noderējis pusleģendārais prin­cis Amlets, kura vārds sastopams kādā islandiešu sāgā. Pirmais litera­tūras piemineklis, kur šī teika atstāstīta, ir 12. gs. hronika Historia Daniae, kuras autors ir Saxo Grammaticus. Pēc šiem avotiem ar teiku par Hamletu iepazinies Fransuā de Belforē, kas to atstāsta krājuma Histoires tragigues piektajā grāmatā. 17. gs. sākumā Londonā publi­cēts Belforē stāsta tulkojums angļu valodā. Agrāk šekspirologi gan do­māja, ka Šekspīrs izmantojis šo tulkojumu. Taču tagad šī versija pil­nīgi atmesta, jo Šekspīram bija pazīstama kāda vecāka luga par šo pašu tematu, kas izrādīta uz angļu skatuves jau 1589. gadā. Tikai to­reizējā luga nav saglabājusies, un nav noteikti zināms pat tās autors. Ir pētnieki, kas šo dramatisko sacerējumu piedēvē spāniešu traģēdijas autoram Kidam. Domājams, ka 16. gs. beigās angļu aktieriem bija pa­zīstams vēl kāds vecāks šīs lugas variants, kas arī nav saglabājies. No abiem šiem variantiem Šekspīrs aizguvis lielās Hamleta traģēdijas sižetu.

Tātad Šekspīrs traģēdijā Hamlets, tāpat kā citās savās lugās, si­žetu nav pirmais cēlis dienas gaismā, taču piedevis tam ārkārtīgi dziļu, filozofisku traktējumu.

Teiksmainais Dānijas prinča Hamleta tēls Šekspīra ģēnija atvei­dojumā dzīvo un dzīvos. Šekspīrs padarījis viņu ar visiem seniem no­tikumiem nemirstīgu, ielikdams traģēdijā dziļi sarežģītus un smalkus psiholoģisku problēmu pavedienus, lielas atziņas, kas skar visu cil­vēka būtību.

Hamleta slavenajā monologā Būt vai nebūt dominē aktīva at­tieksme pret ļaunumu, griba noskaidrot nesaprotamo, sodīt nelietību, izpildīt savu goda pienākumu, kaut arī pašam jāiet bojā. Lielais krievu kritiķis V. Beļinskis šo domu formulē vēl arī tā: «Hamlets… tas esat jūs, tas esmu es, tas, vairāk vai mazāk, ir katrs no mums.» īstenībā tādā atziņā slēpjas Šekspīra traģēdijas aktualitāte arī mūsu dienās, tuvība šodienai.

Hamlets ir arī viena no visiecienītākām, visvairāk lasītām, lite­ratūrzinātnē un teātra mākslā iztirzātām, visbiežāk un visvairāk izrā­dītām Šekspīra traģēdijām ne vien angļu, bet arī citu kultūras tautu valodās. Runādams par Hamleta inscenējumu Raiņa Dailes teātrī 1959. gadā, PSRS Tautas skatuves mākslinieks Hamleta inscenētājs Eduards Smiļģis sevišķi uzsver un izceļ Tautas dzejnieka Jāņa Sudrab- kalna zīmīgos vārdus par Šekspīru: «Ir cilvēki, kuru gars kā milzīga bāka met gaismu pāri gadsimtiem, un Šekspīrs pieder pie tādiem. Karstas asinis pulsē viņa lielisko traģēdiju artērijās un vēnās. Visdzi­ļākās kaislības murd viņa varoņu spēcīgajos raksturos un satriec ska­tītāju.»

Šekspīra traģēdijas vispār, bet jo sevišķi traģēdija Hamlets, jau 19. gs. otrajā pusē ir stipri valdzinājušas latviešu sabiedrību. 80. gadu sākumā, runājot par Šekspīra daiļradi, tikai piemin traģēdiju, turpretī 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā tā nonākusi jau pilnīgi teātru un literatūras darbinieku uzmanības centrā. Traģēdiju Hamlets 90. gadu sākumā bija pārtulkojis Maskavas universitātes students J. Liekais (īstajā vārdā Rempēters). Grāmatā tulkojums iznāca 1892. gadā; drīz traģēdijas saturu pamatīgi un dziļi analizēja gan kā dramatisku, gan augstvērtīgu dzejas darbu valodnieks Fricis Garais (krājumā Pūrs, I). Šai pašā laikā sākās arī traģēdijas Hamlets izrādes latviešu teātros. Pēc ilgas, nopietnas sagatavošanās pirmizrāde notika 1894. gada 12. oktobrī Rīgas Latviešu teātrī ar toreizējo direktoru Pēteri Ozoliņu Hamleta lomā un Daci Akmentiņu Ofēlijas lomā. Kopš tiem laikiem traģēdija Hamlets vienmēr ir turējusies Rīgas lielo teātru repertuārā, gan priekšpadomju, gan jo sevišķi padomju laikā, kad par šī ievēro­jamā Šekspīra darba jaunu — labāku, sociālistiskajam laikmetam at­bilstošu atveidojumu ar labām sekmēm sacenšas divi teātri — Raiņa Dailes teātris un Akadēmiskais Drāmas teātris. Raiņa Dailes teātrim jaunu tulkojumu sadarbībā ar Valdi Grēviņu un režisoru Tautas ska­tuves mākslinieku Eduardu Smiļģi devis Kārlis Egle, bet Akadēmiskajā Drāmas teātri izmantots Jūlija Rozes tulkojums.

Traģēdija vairākkārt iznākusi arī atsevišķos izdevumos: J. Liekā (Rempētera) tulkojumā 1892., Jūlija Rozes tulkojumā 1921., 1931., 1946., 1948. un 1958. gadā.

Šai Kopotu rakstu izdevumā traģēdija uzņemta Kārļa Egles jaunā tulkojumā.

Vārds «Hamlets» Šekspīram bijis pazīstams jau no agras jau­nības. Stretfordā vecos dokumentos sastopams vārds «Hamlet». Tā saucās arī paša Šekspīra dēls (1584—1596). Šis vārds brīžam

rakstīts «Hamnet», brīžam «Hamlet» vai pat «Amblett». Tāpēc ir saprotams, ka viņš šo vārdu izmantojis savā traģēdijā.

Vārdi Rozenkrancs un Gildenšterns Šekspīra laikā bijuši plaši izplatīti Dānijā. Tā, piemēram, 1588. gadā Dānijas karaļa Frid­riha II bērēs piedalījušies starp citu divi ievērojami dāņu augst­maņi — Rozenkrancs un Gildenšterns. Noskaidrots arī, ka to dāņu jauniešu sarakstos, kas studējuši Vitenbergas universitātē, sasto­pami šādi vārdi.

Vārds «Ofēlija», domājams, nāk no literāra avota — Anglijā populārā pastorālā romāna Arkādija, ko sarakstījis itāliešu rakst­nieks Sannadzaro 15. gs. beigās. Tur sastopama iemīlējusies ganu meita, vārdā Ofēlija. No literāriem avotiem nāk arī kareivju, virsnieku u. c. vārdi.

Divus kapračus (V, 1.) Šekspīrs nosaucis par klauniem. Te tie nav domāti kā profesionāli jokdari, āksti, kā komēdijās, traģēdijā Karalis Līrs u. c., bet tie ir vienkārši «jokaini personāži», kuru izturēšanās un valoda smīdina skatītājus.

I cēliena 1. ainā

238. Elsinora, īstenībā Helsingēra, — pilsēta Dānijā 38 kilometri uz ziemeļiem no Kopenhāgenas, pie jūras šauruma, kas Dāniju šķir no Skandināvijas pussalas. Helsingērā 1573.—1584. gadā uzcelta tā sauktā Kronebergas pils.

241. …Un ļaujiet vēlreiz uzbrukt jūsu ausīm… —

Izglītotais Horācijs kā skeptiķis netic valodām par rēgiem, netic rēgiem.

241. Tu skolots, uzrunā to, Horācij. —

Horācijs prot latīņu valodu, garu saukšana notikusi latīņu valodā.

242. Viņš vēlas, lai mēs uzrunātu to. —

Pēc veciem ticējumiem, rēgi pirmie nedrīkst sākt runāt.

243. Norvēģis — domāts Norvēģijas karalis, tāpat kā tālāk Dānis — Dānijas, Anglis — Anglijas karalis.

244. Miklais spīdeklis — mēness, kas, pēc seniem ticējumiem, valdot pār ūdeņu paisumu un bēgumu.

2. ainā

250. Vitenbergas augstskola tanīs laikos bija antīko studiju un brīv­domības centrs. Augstskolā mācījās daudz ārzemnieku, tai skaitā arī dāņi. Anglijā Vitenbergas vārds bija labi pazīstams, jo ar to saistījās Marlova traģēdijas Dakteris Pausts (1588) darbības no­rise. Šī traģēdija tolaik bieži izrādīta Anglijā.

II cēliena 2. ainā

287. Jūs esat zivju tirgotājs. —

Šo teicienu šekspirologi daudz un dažādi iztulko — gan tā, ka zivju tirgotāja meita esot auglīga, gan tā, ka Hamlets no­jaušot, ka Polonijs gribot izvilināt viņa noslēpumu, cēloni, kāpēc viņš tik drūms, gan tā, ka Hamlets ar to neko sevišķu nav do­mājis, tikai gribējis Poloniju ar tādu teicienu aizvainot.

292. … uzradies tāds bērnu, mazu vanadzēnu bars… —

Te domāta bērnu trupa, kas komplektējusies no karaliskās ka­pelas kora dalībniekiem. Tai bijuši tik lieli panākumi Londonā, ka pieaugušo aktieru trupām, arī Šekspīram pašam, skatītāji daž­kārt bijuši jāmeklē provincē.

293. … aiznesa Hēraklu ar visu tā nastu… —

Pie ieejas Globa teātrī bija Hērakla attēls, kas uz saviem ple­ciem tur debess izplatījumu.

295. … vecais Jefta. —

Tā laika balāde Jefta, izraeļa tiesnesis, no kuras Hamlets citē četras vārsmas.

296. Pirrs — Ahilla dēls, viens no grieķu varoņiem, kas ielauzās Trojā, koka zirgā paslēpies.

296. Hirkanijas zvērs — tīģeris.

Hirkanija — apgabals senās Persijas ziemeļdaļā, kur bijuši se­višķi plēsīgi tīģeri.

III cēliena 2. ainā

312. Ir aizmirsts koka zirdziņš, ak vai! —

Koka jājamais zirdziņš lietots sevišķi balagānu izrādēs, tautas izpriecas svētku reizēs. Puritāņi centās iznīcināt šīs brīvās tautas izpriecas un aizliedza izmantot arī koka zirdziņus. Par to bija pazīstama populāra dziesmiņa, ko šeit un arī komēdijā Veltas pūles mīlā piemin Šekspīrs.

320. Jā, kungs, bet «Kamēr zāle paaug…». —

Sakāmvārda «Kamēr zāle aug, vājš zirgs var nosprāgt» atgā­dinājums. Tā varot klāties arī Hamletam, Dānijas troni gaidot.

IV cēliena 2. ainā

338. Slēpies, lapsa, un visi līdzi. —

Vārdi ņemti no tā laika bērnu rotaļas.

5. ainā

346. Viņi saka, ka pūce esot bijusi maiznieka meita. — Pazīstama ir leģenda par maiznieka meitu, kuru Kristus viņas skopuma dēļ pārvērtis par pūci.

347. Valentīna dienu atzīmēja 14. februārī. Jaunieši un jaunietes tad vilka lozes un-minēja, kas būs viņu «Valentīns» vai «Valentīna». Dažreiz par «Valentīnu» uzskatījuši jaunavu, ko pirmo tanī rītā gadījies ieraudzīt.

352. Ofēlija dala puķes (šķietami, savās domās) un piesauc nosauku­mus pēc to simboliskās nozīmes.

V cēliena 1. ainā

366. Aizjoz nu pie Jogena un atnes mēriņu sīvā. —

Dāņu valodā Jogens atbilst angļu Džonam. Globa teātra tu­vumā bija krodziņš, ko tolaik turējis kāds kurls Džons.

2. ainā

378. Bet pats man jauca cerības un izvēli… —

Tas nozīmē — sapostīja manas cerības un izvēli reiz kļūt par valdnieku Dānijā.

HAMLET, PRINCE OF DENMARK

VILJAMS ŠEKSPĪRS

HAMLETS

1964

Tulkojis Kārlis Egle

Redakcijas kolēģija: M. Ķempe, E. Smiļģis, J. Sudrabkalns Kārļa Egles sakārtojums Mākslinieki A. Stankevičs un V. Ozoliņš