Hamlets

Šo naudu viņam nododiet, Reinaldo,

Un šīs vēstules.

Jā, mans kungs.

Jūs brīnum gudri darītu, Reinaldo,

Ja, pirms to apciemotu, apjautātos,

Kā viņš tur uzvedas.

Tāds bij mans nodoms.

Cik labi teikts, cik prātīgs vārds! Vispirms

Jūs pētiet, kādi dāņi Parīzē:

Cik, kas, ko dara, kur tie uzturas,

Ar ko tie satiekas, cik iztērē.

Ja no šiem aplinkiem jau noprast var,

Ka viņiem pazīstams mans dēls,

Tad tiešāk varat pajautāt, likt manīt,

Ka viņš jums nav vis gluži svešs; var piebilst,

Sak: «Tēvu pazīstu un viņa draugus,

Pa daļai pašu ar.» Vai jā, Reinaldo?

Jā, ļoti labi, cienīts kungs.

«Pa daļai pašu,» saki, «bet ne daudz,

Un, ja tas ir tas pats, ko domāju,» sak,

«Liels trakulis un līksmotājs turklāt,»

Tad, ko vien gribi, vari samelot;

Ne kaut ko rupju, kas var godam kaitēt, —

To piesargies, bet tādas aušības,

Kas vispār parastas ir jaunībai

Un savvaļai.

Kāršu spēle, cienītais.

Jā, iedzert, paukoties, celt ķildas, kauties,

Pie meitām iet, tiktāl tev atļauju.

Mans kungs, tas viņa godam kaitēt var.

Ja rīkosieties saprātīgi, ne.

Es nelieku celt viņam neslavu,

It kā viņš apvaldīties nespētu.

Nē, viņa nerātnības izklāstiet,

Lai liekas tik kā brīvas vaļas traipi

Un pārāk straujas dabas nesa vaids,

Slēpts karstās asinīs, kā tas mēdz būt.

Bet, cienīts kungs…

Kāpēc tā jādara?

Jā, mans kungs, to vēlētos es zināt.

Mans nolūks šāds.

Es ticu, ka šis viltus it labi vilks.

Ja tā jūs tikai vieglu kļūmu ēnu

Uz manu dēlu mestu, it kā nav

Viņš gluži tīrs no visa, vērojiet:

Šis sarunbiedris, ja viņš zeņķi

Būs kādreiz blēņu gaitās manījis,

Ak, esiet drošs, viņš visur piekritis:

«Mans kungs» vai «draugs», vai «cienījamais kungs»

Vai kā nu kurais no tiem teiks un kādas

Tās zemes ierašas.

Labi, mans kungs.

Un, kad viņš sacīs, kungs, viņš sacīs — jā ko es gribēju teikt?

Tu žēlīgais tētīt, es taču gribēji kaut ko teikt, pie kā es paliku?

Pie «viņš visur piekritīs», pie «draugs» un «cienījamais kungs».

Ak jā, «viņš visur piekritīs»… Jā,

Viņš jums atbildēs: «Šo kungu pazīstu,

Vēl vakar, aizvakar to redzēju

Vai tad un tad ar tādu un tādu

Tur sita trumpas, bija piesūcies

Un bumbojoties bija sanīdies.»

Vai: «Redzēju, viņš tādā namā iegāja…»

Tas ir, atklātā namā, un tā joprojām.

Nu, redziet tā.

Uz jūsu melu āķa viegli uzķersies

Tad patiesības karpa. Tā dažkārt mēs

Ar gudrību un viltu pa apkārt ceļiem

Daudz ātrāk tiekam galā kā dažs

Pa visutaisnāko. Kā iepriekš mācīju,

Tā darieties ar manu dēlu.

Vai mani Jūs sapratāt, Reinaldo?

Jā, sapratu.

Lai labi paveicas! Nu, brauciet sveiki!

Uz redzēšanos, cienīts kungs!

Pats arī pavērojiet viņa gaitas.

Jā, mans kungs, es izpildīšu visu.

Un mūziku lai turpina viņš mācīties.

Jā, kungs.

Brauc laimīgs!

Ko teiksi, Ofēlij?

Ak mīļais tēvs, es ļoti sabijos!

Ak dievs! Jel teic, no kā tu sabijies!

Kad šuvu savā istabā es, tēt,

Te princis Hamlets nesajoztiem svārkiem,

Bez cepures, ar zeķēm netīrām,

Kas nošļukušas līdz pat potītēm,

Pats bāls kā krekls un ceļiem drebošiem,

Tik izmisīgu, žēlu skatienu,

It kā no pekles būtu izrāvies,

Ko šausmu teikt — man priekšā nostājās.

Viņš, tevi mīlot, kļuvis vājprātīgs?

Es nezinu, tēt, bet man tiešam bail.

Ko viņš tev sacīja?

Viņš cieši manus pirkstus satvēra,

Tad rokas atstatumā atvirzījās

Un, otru roku acīm pārlicis,

Tik cieši raudzījās man sejā,

It kā viņš gribētu to uzgleznot.

Tā ilgi viņš tur stāvēja. Un beidzot

Tad viegli manu roku paspieda,

Trīs reizes lēni palocījis galvu,

Tik smagi, izmisīgi nopūtās,

It kā viss viņā sadrupt taisītos,

Lai viņu nobeigtu. Tad mani atlaida.

Un, allaž atskatoties, gāja prom.

Šķiet, ceļu atrada, to neskatot,

Un izgāja, līdz mirklim pēdējam

No manis nenovērsdams skatienu.

Nāc līdz, es iešu meklēt karali.

Tas tiešām ir īsts mīlestības neprāts,

Kas plosīdamies postā dzen pats sevi

Un gribu skubina uz nedarbiem,

Kā katra kaislība, kas šai saulē

Mūs nomoca. Man tiešām ļoti žēl.

Vai izturējies tu pret viņu skarbi?

Nē, mīļo tēt; bet, kā jūs vēlējāt,

Es noraidīju vēstules un liedzu

Man tuvoties.

Tādēļ viņš prātā jucis.

Man žēl, ka neatsaucos saudzīgāk

Un taisnīgāk par viņu. Es baidījos,

Viņš niekojas un tevi postā grūž.

Lai nolādēta mana apdomība!

Tas tiešām raksturīgi vecumam

Ar savu pārgudrību šaut pār mērķi,

Tāpat kā jaunība mēdz pārsteigties.

Pie karaļa nu iesim, tam jāzin viss:

Šo mīlu slēpjot, vairāk gūsim bēdas

Kā ienaidu, ja atklāsim tās pēdas.

Nāc!

Nu esiet sveiki, dārgais Rozenkranc

Un mīļais Gildenštern! Mēs sūtījām

Jums ziņu, ne vien vēloties jūs redzēt,

Bet arī vajadzības spiesti, steidzīgi.

Jūs droši vien jau dzirdējuši būsiet,

Ka princis Hamlets ļoti pārvērties.

Ne iekšēji, ne ārīgi nav tas,

Kas bijis. Cits tas nevarētu būt,

Vien tēva nāve viņu atsvešina

Sev pašam. Tāpēc sūtīju pēc jums,

Kas auguši ar to kopš bērnības

Un rada viņa jaunībai un garam.

Šeit būs jums kādu laiku jāpaliek

Un jāierosina viņš izpriecām;

Tāpat pie gadījuma novērot,

Ja mums kas nezināms to nospiestu,

Lai atklājuši viņam līdzētu.

Viņš, kungi, daudz ir stāstījis par jums,

Es nešaubos, ka pasaulē nav divu

Tik tuvu biedru tam, kā esat jūs.

Ja patiktos jums būt tik labvēlīgiem

Un palikt kādu laiku šeit pie mums,

Mūs atbalstot un palīdzot mums cerēt,

Tad pateiksimies jums kā karaļi.

Jums, majestātes, savas vēlēšanās

Ir tiesība teikt pavēlēs, ne lūgumā.

Mēs abi paklausām un gatavi

Jums labprāt pakalpot. Tik pavēliet!

Jums paldies, Rozenkranc un Gildenštern!

Mans Gildenštern un Rozenkranc, paldies!

Es lūdzu, ejiet tūliņ apraudzīt

Tik ļoti pārvērtušos manu dēlu.

Lai kāds jūs aizvada pie Hamleta.

Dievs dod, ka mūsu klātbūtne un pūles

Tam patiktu un līdzētu!

Jā, āmen!

Ak, karal žēlīgais, no Norvēģijas

Nāk mūsu sūtņi līksmi atpakaļ.

Tu allaž esi bijis labu ziņu tēvs.

Es, karal? Valdniek, ticēt varat man,

Ka pienākums man dārgs kā dvēsele,

Pār abiem dievs un žēlīgs karalis.

Un liekas man, ja vien šīs smadzenes

Valsts gudrībā pa īsto sliedi skrien,

Kā citkārt, tad man atrast izdevies,

Kāds cēlonis ir prinča neprātam.

Ak, pasaki; sen vēlos dzirdēt to.

Pirms sūtņus pieņemiet, mans stāstījums

Lai paliek lieliem svētkiem saldēdiens.

Pats pagodiniet tos un vediet šurp.

Viņš sakās zinot, dārgā Ģertrūde,

Kāds iemesls jūsu dēla slimībai.

Es šaubos, būs tas pats, ko mēs jau zinām:

Tā tēva nāve, mūsu precības.

To redzēsim.

Nu sveiki, mani draugi!

Teic, Voltimand, — ko pārvedi tu mums

No brāļa norvēģa?

Daudz sveicienu un laba vēlējumu.

Pie brāļadēla nosūtīja viņš

Ar pavēli beigt pulcēt kareivjus,

Pret Poliju kas bija domāti;

Jo, ciešāk papētot, viņš atradis,

Ka tas pret jūsu majestāti vērsts.

Un, noskaities, ka viņa vārgums, nespēks

Un slimība tā piekrāpti, viņš lika

Ņemt Fortinbrasu ciet. Tas padevās

Un, rājienu no vecā saņēmis,

Tam zvērēja nekad vairs nesacelties

Ar ieročiem pret jūsu majestāti.

Pārlieku priecīgs vecais norvēģis

Tam piesprieda trīstūkstoš kronu gadā.

Bet pulkus salīgtos liek vest pret poļiem,

Un tādēļ lūgums jums, teikts šinī rakstā,

Lai viņa karaspēkam atļautu

Caur jūsu zemi iet par drošību

Un maksu, kā tas bija norādīts.

Šķiet, varēs tā. Mēs rakstu lasīsim

Un apsvēruši dosim atbildi.

Par labi veikto darbu pateicamies.

Nu ejiet atpūsties! Šonakt dzīrosim.

Vēlreiz jūs sveiki!

Nu viss ir kārtībā.

Bet, karali un augstā karaliene,

Šeit iztirzāt, kas majestāte un

Kas pienākums, kam diena — diena ir un

Nakts ir nakts, bet laiks ir laiks, tas būtu —

Šķiest velti dārgo laiku, nakti, dienu.

Jo vārda spēks ir īsums. Daudzvardība

Ir tikai lieks greznojums tam visam.

Es teikšu īsi: jūsu augstdzimušais dēls

Ir traks. Es saucu to par traku,

Jo kas gan ārprātība cits lai būtu,

Ja ne tas, ka cilvēks kļuvis traks.

Bet lai nu paliek tas.

Jel vairāk lietišķības, mazāk mākslas.

Te, godājamā kundze, mākslas nav. Bet,

Ka viņš traks, tas tiešām tiesa. Ka jucis,

Tas ļoti žēl, un žēl, ka tas ir tiesa.

Ak, muļķa metafora! Dievs ar to.

Es mākslu nelietoju. Ja viņš traks,

Tad jārod cēlonis šim efektam,

Nē, varbūt pareizāk — šim defektam,

Jo efektīvam defektam ir cēlon's.

Cits neatliek, un iznākums ir šāds. Padomājiet.

Man meita ir — jo tā ir mana meita, —

Un viņa savā bērna padevībā

Un paklausībā pasniedza man to.

Nu, spriediet paši.

«Debešķīgajai, manas dvēseles elkam, visudaiļai Ofēlijai.»

Tas ir vājš izteiciens, nodrāzts izteiciens, «vi­sudaiļai» ir banāls izteiciens.

Bet paklausieties tālāk: «Pie viņas brīnišķi baltajām krūtīm…»

Vai to viņai Hamlets raksta?

Augstā kundze, pacietieties; visu pateikšu.

«Apšaubīt, ka saulei stari,

Šaubīties, ceļš sauli nes;

Patiesību apšaubīt Tu vari,

Bet ne to, ka Tevi mīlu es.

Ak dārgā Ofēlij, es esmu vājš dzejnieks; neprotu savu nopūtu vārdos tērpt.

Bet, ka mīlu Tevi pārlieku, ak, visulabā, jel tici tam. Paliec sveika!

Mūžīgi Tavs, visudārgā jaunava, kamēr vien elpa turēsies šai miesā.

Šo vēstuli un līdzīgas tai citas

Man paklausīgā meita atdeva

Un pateica, kad, kur un kādiem vārdiem

Viņš bildinājis viņu.

Bet viņa? Kā viņa izturējās pret šo mīlu?

Ko jūs par mani domājat, kas esmu?

Bez šaubām, goda vīrs un uzticams.

To tiktos pierādīt. Bet ko jūs teiktu,

Ja, redzot uzplaukstam šo kvēlo mīlu, —

Man jāsaka, es nojautu jau tad,

Pirms mana meita man to pateica, —

Ko teiktu jūs vai augstā karaliene,

Ja būtu uzņēmies un pildītu

Starp viņiem it kā sakarnieka lomu?

Vai licis savai sirdij klusu ciest

Vai skatītos caur pirkstiem uz šo mīlu?

Ko tad jūs domātu? Nē, noteikti

Un skaidri teicu savai jaunkundzei:

«Zem zvaigznes augstākas kā tu

Stāv princis Hamlets; notikt nevar tas.»

Un pieteicu slēgt durvis, nepieņemt

Ne viņa ziņnešus, ne dāvanas.

Mans padoms viņai bij par svētību.

Bet atraidītais princis, teikšu īsi,

Nu kļuva grūtsirdīgs, bez ēstgribas

Un miega; savārga un kļuva paviegls;

Līdz beidzot jucis, cieš, tam līdzi mēs.

Vai jūs tā domājat?

Tas var gan būt.

Vai bijis gadījums, ja drīkstu jautāt,

Kad teicis esmu noteikti: «Tā ir,» —

Bet izrādījies citādi?

Šķiet, ne.

Šo atdaliet no tā, ja citādi.

Ja apstākļi man rādīs, uziešu,

Kur patiesība atrodas, lai slēptos

Tā kaut pašā serdē.

Kā to pārbaudīt?

Kā zināt, stundām ilgi staigāt mēdz

Viņš priekštelpā.

Viņš tiešām dara to.

Es rūpēšos, lai te viņš satiktos

Ar Ofēliju; paši paslēpsimies

Un novērosim; ja viņš nemīl to

Un prātu zaudējis nav viņas dēļ,

Tad neļaujiet man palikt valstsvīram,

Bet ieceliet par kalpu — zirgkopi.

To redzēsim.

Skat, nabadziņš, tur viņš nāk

Tik bēdīgs, lasīdams.

Prom, lūdzu jūs, prom!

Es tūdaļ viņu uzrunāšu.

Atļaujiet jautāt, kā klājas, dārgais princi Hamlet?

Paldies dievam, labi.

Vai mani pazīstat, mans kungs?

Ļoti labi; jūs esat zivju tirgotājs.

Nē, princi.

Tad es vēlētos, lai jūs būtu tikai godīgs vīrs.

Godīgs, mans princi?

Jā, kungs, godīgam būt, kamēr vien pastāv šī pasaule, nozīmē — būt izredzētam vienam starp desmitiem tūkstošu…

Ļoti pareizi, princi.

«Jo, ja saule izperina kāpurus beigtā sunī, — tas ir, it kā dievība skūpstītu maitu…» Vai jums ir meita?

Jā, augstība.

Neļaujiet viņai staigāt saulē.

Auglība ir svē­tība; bet, ja jūsu meita dabūtu, — uzmanieties, draugs.

Ko viņš ar to grib teikt?

Arvien novērš valodu uz meitu; bet sākumā mani nepazina, jo teica, ka es esot zivju tirgotājs.

Viņš ir stipri ķerts.

Patiesi, arī es jaunībā ļoti cietu dažādu mīlas likstu dēļ gandrīz tāpat kā viņš.

Parunāšu vēl ar viņu. —

Ko jūs tur lasāt, mans princi?

Vārdus, vārdus, vārdus!

Es domāju, kāds saturs tam, ko lasāt, princi.

Zākāšanās, kungs; jo šis nelietis satīriķis te saka, ka veciem vīriem esot sirmas bārdas, grum­bainas sejas, no acīm tiem pilot dzintara un plūmjkoka sveķi un ka tiem esot pilnīgs saprāta trūkums, turklāt vēl vāji lieli.

Kaut gan es, kungs, visam tam stipri un nešaubīgi ticu, tomēr domāju, nav labi par to rakstīt grāmatās; jo jūs pats, kungs, paliksiet tikpat vecs, kāds es esmu, ja rāposiet kā vēzis at­pakaļ.

Kaut gan tas ir ārprāts, tomēr tur jūtama zināma sakarība.

Varbūt jūs vēlētos izkļūt no šī gaisa, mans princi?

Paslēpties manā kapā.

Tiešām, tā būtu paslēpšanās no gaisa.

Cik zīmīgas dažreiz viņa atbildes.

Ārprātam brīžam padodas tas,

Kas veselam saprātam nav pa spēkam.

Iešu projām un tūliņ raudzīšu

Viņam iegrozīt satik­šanos ar meitu. —

Mans cienījamais, pazemīgi lūdzu, atļaujiet man atvadīties.

Kungs, man nav nekā cita, ko es jums lab­prātāk atļautu,

Izņemot manu dzīvību, manu dzīvību, manu dzīvību.

Palieciet sveiki, mans princi!

Šie garlaicīgie, vecie muļķi!

Jūs meklējat princi Hamletu? Tur viņš ir.

Esiet sveicināti, kungs!

Godājamais princi!

Mans dārgais princi!

Mani krietnie, labie draugi!

Nu, kā klājas Gil­denštern?

Ā, Rozenkrancs!

Kā jums abiem sviežas, lāga zēni?

Kā daždien vienkāršiem zemes bērniem.

Esam laimīgi tādēļ, ka neesam pārāk lai­mīgi.

Mēs neesam pušķis pie Fortūnas cepures.

Ne arī viņas kurpju pazoles?

Arī ne, mans princi.

Tātad jūs mājojat ap viņas jostas vietu, viņas labvēlības vidū.

Patiesi, mēs viņai tuvi.

Arī Fortūnas noslēpumos?

Tiesa, viņa ir pa­laidne.

Ko dzird jaunu?

Neko, mans princi, izņemot to, ka pasaule kļuvusi godīga.

Tad drīz būs pastardiena.

Bet jūsu ziņas nav pareizas.

Atļaujiet tuvāk pajautāt: ko jūs, mani labie draugi,

Fortūnai sariebuši, ka viņa sūta jūs šai cie­tumā?

Cietumā, mans princi!

Dānija ir cietums.

Tad visa pasaule ir cietums, kurā daudz ierobežojumu, aizbildņu un cietumu.

Lielisks cietums, kurā daudz robežu, sargu un apakšzemes krātiņu, un Dānija ir viens no visnejau­kākajiem.

Mēs tā nedomājām, mans princi.

Tātad jums tā nav cietums. Nekas nav pats par sevi ne labs, ne slikts, bet mūsu atziņa dara to tādu. Man tā ir cietums.

Jūsu godkāre to padara par cietumu, jūsu garam te par šauru.

Ak dievs, es labprāt dzīvotu rieksta čaulā un uzskatītu sevi par bezgalīgas telpas pavēlnieku, ja vien mani nemocītu nelāgi sapņi.

Šie sapņi īstenībā ir godkāre, jo godkāres būtība ir tikai sapņa ēna.

Sapnis pats ir tikai ēna.

Protams, un, manuprāt, godkāre ir tik gai­sīga un tukša kā ēnas ēna.

Tad mūsu ubagi ir ķermeņi, bet mūsu karaļi un izslavētie varoņi — ubagu ēnas. Vai iesim galmā? Jo tiešām es neesmu domātājs.

Mēs jūsu padevīgie kalpi.

Nē jel. Es negribētu pielīdzināt jūs maniem kalpotājiem, jo, atklāti runājot, mani pavadoņi ir šaušalīgi. Bet, turoties uz nodeldētā draudzības ceļa, kāpēc jūs ieradāties Elsinorā?

Jūs apraudzīt, vairāk nekā, princi.

Esmu tik nabags, ka man pat pateicības nav daudz.

Tomēr jums pateicos, un, protams, mīļie draugi, mana pateicība ir dārgāka par pusgrasi.

Vai tad jūs šurp neaicināja? Jeb vai tā jūsu pašu vēlēša­nās? Brīvs apciemojums?

Lūdzu, esiet taisnīgi pret mani, pasakiet!

Ko lai sakām, mans princi?

Nu, kaut ko, tikai lietišķu. Jūs aicināja?

Jūsu skatienos ir jau zināma atzīšanās,

ko jūsu kautrība nespēj noslēpt.

Es zinu, labais karalis un karaliene jūs aicināja šurp.

Kādā nolūkā, mans princi?

To jūs paskaidrojiet man. Mūsu draudzības, jaunības saskaņas, nesatricināmās mīlestības un visa vēl dārgākā, ko uzskaitītu labāks runātājs, vārdā lūdzu, esiet taisnīgi un vaļsirdīgi pret mani: vai jūs aicināja šurp vai ne?

Kā jūs teiksiet?

Redzu jums cauri. — Ja mani mīlat, nevilcinieties.

Princi, mūs ataicināja.

Es jums teikšu, kādēļ; tā mana nojauta aiz­steigsies priekšā jūsu izpaudumam, un jums nebūs jāizpauž karaļa un karalienes noslēpums. Man pē­dējā laikā — nezinu, kādēļ, — zudusi visa mana jautrība un patika darboties; un tiešām, ar manu pašsajūtu ir tik ļauni, ka šī pamatīgā celtne, zeme, man šķiet neauglīgs paugurs; šis lieliskais izplatī­jums, gaiss, redziet, šis krāšņais debess jums pār mani, šis varenais, zelta ugunīm cauraustais jumts, man liekas, nav nekas cits kā smirdošu, nāvējošu tvanu maisījums. Kāds meistardarbs ir cilvēks! Cik dižens prātā! Cik bezgalīgs spējās! Cik izteiksmīgs un brīnišķīgs veidā un kustībās! Cik savos darbos līdzīgs eņģelim! Cik saprātā līdzīgs dievībai! Pasau­les daiļums! Visas dzīvās dvašas paraugs! Un to­mēr — ko līdz man šī pīšļu kvintesence? Mani ne­ielīksmo vīrietis un sieviete arī ne, kaut gan jūsu smaidi, liekas, tam netic.

Princi, tas man pat prātā nenāca.

Kadēļ tad jūs smejaties, kad es teicu: mani neiepriecina vīrietis?

Es domāju, princi, — ja nekas jūs vīrietī neiepriecina, kāds gavēņmielasts tad sagaida aktie­rus: mēs sastapām tos ceļā, tie nāk šurp piedāvāt jums savus pakalpojumus.

Karaļa lomas tēlotājs lai sveikts; viņa majes­tāte dabūs no manis viņam pienācīgās nodevas; siro­tājs bruņinieks atradīs darbu savam zobenam un vairogam; mīlētājs neskums par velti; komiķis mie­rīgi varēs beigt savu lomu; klauns smīdinās tos, kam kutelīgas plaušas; un godātā kundze varēs brīvi iz­teikt savas domas, ja vien neklups pār pantmēru. Kas tie par aktieriem?

Tie paši, kuri jums kādreiz loti patika, pilsētas traģiķi.

Kāda jēga tā braukāt apkārt? Palikt uz vietas būtu izdevīgāk slavai un peļņai.

Domāju, tam visam sakars ar pēdējā laika pārmaiņām.

Vai viņiem vēl arvien tāda pati piekrišana kā tolaik, kad es biju pilsētā? Vai viņu izrādes tāpat ap­meklē?

Patiesi, vairs ne.

Kā tā? Vai viņi sāk jau ierūsēt?

Nē, viņi strādā tikpat veiksmīgi, bet tur, kungs, uzradies tāds bērnu — mazu vanadzēnu bars, kuri spiedz pār mēru un kuriem šausmīgi aplaudē; tie tagad modē, un viņi tā dārdina pa tautas skatu­vēm — kā viņi tās dēvē, — ka daudzi, kas nēsā ie­ročus, baidās pat no zosu spalvas un vairās tur rā­dīties.

Kā — vai tie ir bērni? Kas viņus uztur? Kā viņiem atlīdzina? Vai viņi šādu nodarbību piekops ti­kai tik ilgi, kamēr spēs dziedāt? Vai vēlāk, kad paši izvērtīsies par profesionāliem aktieriem — kas droši vien tā būs, ja vien tie neuzsāks ko labāku, — ne­teiks, ka viņu rakstnieki netaisnīgi, likdami tiem ru­nāt pašiem pret savu veiksmi?

Patiesi, daudz bijis darba kā vieniem, tā otriem, un publika nekaunas tos sakūdīt uz ķildām. Vienu laiku bija tā, ka darbs neienesa ne sarkanu grasi, ja tanī dzejnieks un aktieri neplūcās ar sa­viem pretiniekiem.

Vai tas var būt?

Ak, viņi vareni klupa cits citam cekulā.

Un zēni uzvarēja?

Jā, mans princi; tie aiznesa Hēraklu ar visu tā nastu.

Nav jābrīnās, jo mans tēvocis ir dāņu karalis, un tie, kas, viņu ieraudzījuši, vaikstījās, kad mans tēvs vēl dzīvoja, tagad maksā divdesmit, četrdesmit, piecdesmit vai simt dukātu par viņa miniatūrportretu. Jods parāvis, tur ir kas pārdabisks, ja vien filozofija to spētu izdibināt.

Tie ir aktieri.

Kungi, esiet sveicināti Elsinorā! Sniedziet ro­kas! Pie sasveicināšanās parasti mēdz būt kompli­menti un ceremonijas; ļaujiet man ievērot šo parašu arī pret jums, lai mana izturēšanās pret aktieriem, kurai, es saku, jābūt diezgan smalkai, neiznāktu svinīgāka nekā pret jums. Esiet sveicināti; bet mans tēvocis — tēvs un krustmāte — mana māte maldās.

Kādā ziņā, mans dārgais princi?

Esmu prātā jucis tikai tad, kad vējš iegriežas no ziemeļrietumiem; ja vējš no dienvidiem, es at­šķiru vanagu no sikspārņa.

Esiet sveicināti, kungi!

Klausieties, Gildenštern, un arī jūs, Rozen­kranc, pie katras auss pa klausītājam: šis lielais zī­dainis, kuru šeit redzat, nav vēl izkūlies no saviem mazbērna autiņiem.

Varbūt viņš pa otram lāgam tur ievīstīts, jo mēdz sacīt, ka veci ļaudis otrreiz kļūstot kā mazi bērni.

Es pareģoju: viņš nāk man pieteikt aktierus; gan redzēsiet. Jūs, kungs, pareizi teicāt: tas bija pirmdien no rīta, jā, tiešām.

Mans kungs, man jums ziņojams kaut kas jauns.

Mans kungs, man arī jums ziņojams kaut kas jauns. «Kad Roscijs Romā aktieris bij…»

Aktieri atbraukuši, mans princi.

Ejiet nu!

Goda vārds…

«Ikkurš uz sava ēzeļa.»

Vislabākie aktieri pasaulē kā traģēdijai, tā komēdijai, historijai, pastorālei, pastorālai komēdi­jai, historiskai pastorālei, traģiskai historijai, traģi­komiski historiskai pastorālei, nedalītai darbībai, tā brīvam skandējumam. Seneka nav par grūtu, Pļauts nav par vieglu. Rakstītai lugai un improvizācijai šie ir vienīgie vīri.

Jefta, Izraēļa soģi, kāds dārgums tev piederē­jis!

Kāds dārgums viņam bija, mans princi?

Lūk, «Tam vienīgā meita skaistule, ko mīlēja viņš pārlieku».

Vēl arvien par manu meitu.

Vai man nav taisnība, vecais Jefta?

Ja jūs mani saucat par Jeftu, mans princi, tad man tiešām ir meita, kuru mīlu pārlieku.

Nē, tas vēl nav viss.

Kas tad vēl, mans princi?

Redz tas, «Kā dievs liek, tam jānotiek». Un tālāk, jūs zināt: «Tas gadījums, kāds parasts mums.» Svētās dziesmas pantos atradīsiet ko vairāk, jo, lūk, tur jau nāk manu vārdu pārtraucēji.

Esiet sveicināti, kungi! Sveiki visi! Priecājos redzēt tevi veselu. Sveiki, mīļie draugi! A, mans vecais draugs! Tavs vaigs ir apspalvojis kopš tā laika, kad tevi pēdējo reizi redzēju; vai brauci uz Dāniju, lai bārdā man murminātu? Ak mana jaunā kundze un jaunkundze! Pie svētās dievmātes, kopš pēdējo reizi jūs redzēju, jūs esat tikusi tuvāk debesīm par veselu pirksta platumu. Lai dievs dod, ka jūsu balss nebūtu zaudējusi savu skanīgumu kā nodilusi nauda. Esiet sveicināti visi! Kā franču vanadznieki, mēs metīsimies uz visu, ko ieraudzīsim; dosim uz vietas izrādi; rādiet, ko spējat; lūdzu, kādu kvēlu monologu.

Kādu monologu, mans princi?

Reiz dzirdēju tevi vienu skandējam, bet uz ska­tuves tas nekad nav dzirdēts un, ja arī, tad ne vairāk kā vienu reizi, jo, atceros, pūlim tas nepatika; lielai publikai tas bija tikpat kā kaviārs. Bet, kā man šķita un arī citiem, kuru spriedums tādās lietās pārāks par manējo, luga bija lieliska, uzbūve un darbība viscaur noskaņota, rakstīta ar māksliniecisku izpratni. Atce­ros, kāds izteicās, ka neesot šais rindiņās sāļuma, kas padarītu vielu pikantāku, ne izteiksmē izsmalci­nātības, tā esot godīga dzeja, cik vienkārša, tik patīkama, drīzāk daiļa nekā grezna. Viens monologs man tur ļoti patika: tas bija Eneja stāsts Didonai, sevišķi, kur runā par Priama nogalināšanu. Ja to vēl atceraties, tad sāciet ar šo rindu — kā taču bija…

«Pirrs bargais, tā kā Hirkanijas zvērs», — nē, tā nav, tas sākās ar «Pirru».

«Pirrs bargais, ieroči kam tikpat tumši,

Cik tumšs ir viņa nolūks, naktij līdzīgs,

Kad posta zirgā viņš bij paslēpies,

Viss baismiem, melniem rakstiem notriepies,

No galvas līdz pat kājām apķepis

Ar tēvu, māšu, bērnu asinīm.

Un apkvēpis melns ielu ugunsgrēkos,

Kas negantu un nolādētu gaismu

Dod slepkavīgiem bendēm. Uguns svelmē

Kas iztvīcis un notriepts asinīm,

Pirrs velnišķais, ar acīm zvērīgām —

Viņš meklē cilšu tēvu Priamu.»

Tā, tagad turpiniet.

Dieva vārds, mans princi, jūs skaisti deklamē­jat — ar labu akcentu un izjūtu.

«Drīz viņš to rod,

Kur cīnās tas ar grieķu pārspēku;

Tam vecais šķēps vairs rokai neklausa,

Kur kritis, guļ nu kurls pret pavēlēm.

Ar pārspēku tad uzbrūk Priamam,

Pilns niknuma viņš atvēzējies cērt,

Bet šķēpa vējš vien gurdo tēvu gāž,

Un pamirusi Troja, it kā justu,

Ar liesmojošo galvu pelnos krīt,

Un šausmīgs dārds tad Pirru apdullina.

Jo raugi, viņa šķēps kā atvēzienā,

Pār Priama baltbalto galvu celts,

Šķiet, gaisā atdūries. Kā uzgleznots

Pirrs stāv nu tur, kā aizmirsis, ko darīt

Viņš gribējis, un nedara nekā.

Kā bieži redzam, nākot negaisam,

Viss pēkšņi noklust, mākoņi stāv stingi,

Vējš norimst; daba klus' kā nāves skauta,

Līdz pērkongrāviens pāršķeļ klusumu.

Tā apmulsušais Pirrs mulst atriebei.

Un Kiklops āmuru nekad nav zvēlis

Pret Marsa rūdītajām bruņām tā,

Kā asiņainais Pirra šķēps šķeļ Priamu.

Prom, Fortūna, prom, netiklā!

Ak dievi, Jūs tiesā lielajā tai varu atņemiet,

Ik spieķi izlauziet tās riteņiem

Un rumbu aizmetiet no debeskalna

Līdz pekles dibenam.»

Tas par garu.

Ejiet pie bārddziņa, jūsu bārda par garu. Lūdzu, turpiniet. Tam vajag joku lugu vai piedauzību, citādi viņš aizmieg. Tālāk nāk par Hekābi.

«Ak vai, kas redzējis puskailu kara­lieni…»

«Puskailu karalieni»?

Tas skan labi, «puskailu karalieni» — skan labi.

«Kā viņa basām kājām skraidīja,

Ar asaru straumēm liesmas apdraudot.

Ap galvu, kur reiz diadēma mirgoja,

Auts; tērpa vietā slaiko, kalsno stāvu

Skauj sega, bailēs steigā apjozta.

Un, redzot to, ar indē mērktu mēli

Tas saceltos pret Fortūnu. Ja dievi

To redzējuši, dzirdējuši būtu,

Kāds šausmīgs kliedziens izlauzās no krūts,

Kad nikno Pirru viņa ieraudzīja

Ar šķēpu sadurstām tās vīra miesu,

Tad, ja vien dieviem viss mirstīgais nav svešs,

Tie debess spožām acīm raudat liktu

Un paši ciestu līdz.»

Redziet, kā viņam sejas krāsa mainījusies, un acīs asaras. Lūdzu, pietiks!

Tas bija labi. Drīz vien es tev likšu noskandēt beigas.

Mans mīļais, vai gādāsiet, lai aktierus labi aprūpē? Dzirdiet, lai apietas ar viņiem laipni, jo viņi ir laik­meta spogulis un īsa hronika. Jums labāk pēc nāves dabūt sliktu kapa uzrakstu nekā, dzīvam esot, dabūt no viņiem nelāgu atsauksmi.

Mans kungs, es rūpēšos par viņiem, kā viņi to pelnījuši.

Godājamais, dieva dēļ, vēl labāk. Ja katram būs pēc nopelna, kurš tad izbēgs no pēriena? Gādā­jiet par viņiem, kā jūsu gods un pašcieņa prasa: jo mazāk tie pelnījuši, jo vairāk vērta jūsu devība. Vediet tos līdzi.

Nāciet, kungi!

Draugi, ejiet viņam līdz; izrādi mēs noskatī­simies rīt.

Klausieties, vecais draugs, vai varat notēlot «Gonzago noslepkavošanu»?

Jā, mans princi.

Izrādiet to rītvakar. Vai jūs varētu vajadzības gadījumā iemācīties divpadsmit vai sešpadsmit rin­das, kuras es sacerētu un iepītu lugā? Vai varētu?

Jā, mans princi!

Ļoti labi. Ejiet tam kungam līdz, tikai pielū­kojiet, lai viņu neapsmej.

Mani draugi, atvados no jums līdz vakaram. Vēlreiz esiet sveikti Elsinorā!

Mans labais kungs!

Lai dievs ar jums!

Nu beidzot esmu viens.

Kāds rupjš un nelietīgs es vergs gan esmu!

Vai tas nav brīnums, ka šis aktieris

Ar iedvesmu un fantāziju vien,

Kā sāpēs dvēseli un visu sevi

Spēj ielikt darbībā, ka seja bāl,

Līst asaras un vaibstos izmisums,

Balss aizraujas un katra kustība

Tam saskaņā ar gribu? Par it neko!

Par Hekābi!

Kas viņam Hekābe un kas viņš tai,

Ka viņš to apraud! Ko gan viņš darītu,

Ja cēlon's kaislei būtu tāds kā man?

Viņš liktu skatuvei slīkt asarās,

Un visu ausis šaustu briesmu vārdi;

Tas traku padarītu vainīgo,

Bet brīvais bītos, nezinātājs mulstu.

Viss apstulbotu mūsu acis, ausis. Bet es,

Tāds stulbs, tāds tūļīgs nelga, vārgulis,

Kā miegamice, nezinādams pats,

Ko apsūdzēt, un nesaku ne vārda

Par karali, kam manta, dzīvība

Tik neģēlīgā kārtā laupīta.

Vai esmu gļēvulis? Kas mani sauks

Par nelieti? Kas sejā spļaus man?

Kas uzdrīkstēsies pieskarties ar roku,

Vārdiem vai ar smīnu? Kas drīkstēs to?

Un tomēr tas man diemžēl jāsaņem,

Man dūjas aknas, pārāk maz ir žults,

Kas smeldzē lietu īgnu rūgtumu.

Jo citādi šī verga maitu

Es kraukļiem atdotu par barību.

Tu izvirtušais, cietsirdīgais blēdi! Ak, atriebe!

Kāds es gan ēzelis! Patiesi lieliski,

Ka es, kam noslepkavots mīļais tēvs,

Ka atriebties spiež debesis un elle,

Kā ielasmeita vai kā muļķa bāba,

Ar tukšiem vārdiem sirdi viegloju. Kā muļķa zeņķis!

Ak, kauns! Kāds kauns! Pie darba, smadzenes!

Es esmu dzirdējis, ka noziedzniekus,

Kas noskatoties izrādi, šī māksla

Tā satriecot un aizgrābjot, ka viņi

Uz vietas ļaundarību atzīstot,

Jo slepkavība, lai gan tā ir mēma,

Var brīnumainā balsī runāt sākt.

Es likšu aktieriem, lai tēvocim

Tie notēlotu mana tēva nāvi.

Es viņu vērošu un pētīšu:

Ja novērsīsies — zināšu, kas darāms.

Gars, kas man rādījās, varbūt pats velns,

Kas rādīties spēj pievilcīgā veidā.

Vai manu vājību un grūtsirdību,

Kam allaž vara ir pār tādiem ļaudīm,

Viņš nelieto, lai postā ieviltu?

Man pierādījums drošāks vajadzīgs.

Es slazdu rīkošu ar gudru ziņu,

Lai tvertu valdinieka sirdsapziņu.