13

Stratigrāfiskais princips, tātad atzinums, ka izrakumos būtiski ir vertikālie šķērsgriezumi, ja arheoloģija vēlas savus rezultātus balstīt uz puslīdz droša relatīvas hronoloģijas pamata, šodien Palestīnas/Izraēlas arheoloģijā vairs nav apstrīdams. Kā zināms, tomēr jāšķir jēdzieni nogulumslānis un stratum. Stratum nav identisks slānim, bet ir tā teorētiskais ekvivalents izrakumu zinātniskās izvērtēšanas ietvaros. Slāņi turpretī ir objektīvi pastāvošie elementi.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

Visam gan bija jāizskatās nevainīgi, tomēr telpā bija jūtams sprie­gums. Viņi sēdēja pie liela, balta, spoži pulēta apspriežu galda un ska­tījās uz viņu kā pārbaudes komisija, kam ir aizdomas, ka viņu priekšā stāv rūdīts simulants. Un savā veidā tā arī bija. Viņš saprata, ka tagad sekos neizbēgamā, ārkārtīgi nepatīkamā nopratināšana, un Stefens Fokss bija nolēmis savas kārtis neatklāt.

Viņš kārtīgi aizvēra aiz sevis plānās durvis, pavirši paskatījās uz Džonu Kaunu, kurš sēdēja, aizņēmis no visiem trim visvairāk vietas pie galda, kājas plati izvērsis, koptās rokas izstiepis katru uz savu pusi un galvu glūnoši ierāvis plecos, vēl paviršāku skatienu viņš veltīja trešajam vīram, kurš, kā viņam šķita, bija vācu rakstnieks Pēters Eizcnharts, un tad paskatījās uz profesoru. "Jūs vēlējāties ar mani runāt?"

"Es vēlējos ar jums runāt," Kauns acumirklī nodārdināja, pārņem­dams sarunu. "Es katrā ziņā vēlējos iepazīties ar jauno cilvēku, kurš veicis šo visai noslēpumaino atradumu." Viņš piecēlās un izstiepa roku šķērsām pāri galdam. "Mans vārds ir Džons Kauns, man ir tas gods fi­nansiāli atbalstīt šos izrakumu darbus."

Ak tā. Sasodīti laipnā plate bija uzlikta. Stefens satvēra pasniegto roku un pielieca galvu, izrādot pieticību. "Stefens Fokss. Jūtos pagodi­nāts, mister Kaun, taču diemžēl man jāatzīst, ka tikai nejauši esmu ga­dījies īstajā vietā. Tas nekādā ziņā nav mans nopelns."

"Es domāju, jūs esat pārāk pieticīgs, Stefen. Starp citu, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Pēteru Eizenhartu? Misters Eizenharts ir vācu rakstnieks, kurš šeit meklē idejas savam jaunajam romānam. Bet apsēdieties taču."

Un tā viņi sēdēja, un kādu brīdi valdīja saspringts klusums. Stefens ātri paskatījās apkārt. Telpā valdīja ievērojams vēsums, kas bija attiecināms gan uz iekārtojumu, gan temperatūru. Šķita, ka svarīgākais telpas priekš­mets ir tāfeles statīvs ar bloku, kura vairākas lapas jau bija pierakstītas pil­nas un atlocītas atpakaļ, un tur rakstīto nevarēja izlasīt. Redzamā lapa bija vēl gluži tīra un neskarta.

Kauns, kurš atkal bija apsēdies, kājas plati izvērsis tāpat kā pirms brīža, svarīgi paliecās uz priekšu pāri galdam, kopā saņēmis abas plaukstas, un uzmanīgi skatījās Stefenam sejā. Stefens juta, kā no šī skatiena viņam pakausī saslienas mati.

"Stefen," industriālis beidzot iesāka, "mani interesētu tas, kādas do­mas radušās jums par jūsu atradumu."

Fokss tēloja pārsteigumu. "Es?" viņš pārjautāja. "Ko es par to domāju?"

"lā."

Viņš nedrīkstēja pārspīlēt. Viņš nebija īsti drošs, vai ir labs aktieris. Vairāk pārliecināts viņš bija par to, ka Džons Kauns bija lielisks cilvēku pazinējs. Nevainīgo muļķīti viņam neviens neatņems.

"Baidos, ka varu jums piedāvāt tikai pāris visai nepamatotus minēju­mus," Fokss beidzot teica, uzsvērti vilcinādamies. "Protams, es par to domāju, skaidrs, taču… nu jā… bet vispār cs nezinu, ko lai par to saku."

"Ko jūs domājat?" Kauns neatlaidās.

"Mmm. Kā lai saka? Tas, kas tur bija kapā, izskatījās pēc lietošanas pamācības videokamerai, vēl pat atbilstošā plastmasas maisiņā. Es do­māju, būtu loģiski, ka tā tur nevarēja atrasties no Bībeles laikiem, tātad jautājums ir, kas tai tur meklējams? Taču to cs arī nezinu."

"Vai ir kāda hipotēze?"

"Baidos, ka nav."

Visi trīs vīrieši uzmanīgi sekoja katram viņa vārdam. Un viņam vaja­dzēja tēlot centīgo izrakumu darbu palīgu, kam pilnīgi nebija fantāzijas un kurš to nemanīja.

"Vai jūs redzējāt, kāda ražotāja pamācība tā ir?" Kauns gribēja zināt. "SONT."

"Vai jums nebija ienācis prātā šai sakarā SONT piezvanīt?"

Stefens dziļi ievilka elpu un juta, kā viņa sirds sāka dauzīties. Kau­nam kaut kas bija zināms, tāpēc viņš jautāja. Viņš nejautāja vienkārši uz labu laimi. Ne jau Džongiz Khans, jaunā gadu tūkstoša menedžeris.

Šeit atlika vienīgi riskēt. Un tagad viņam vajadzēja pateikt kaut ko ticamu, vajadzēja, lai kas tāds ātri ienāktu viņam prātā, un tam vaja­dzēja, līdzko tas būs ienācis viņam prātā, izklausīties tā, it kā visu laiku viņš jau būtu par to domājis.

"Jā," tad nu Stefens pamāja un savilka neizteiksmīgu seju. "Es patie­šām vakarvakarā zvanīju uz SONT."

"Kad tieši vakarvakarā?"

"Neilgi pirms pusnakts, es domāju." Viņš iepleta acis. "Kā, vai tad tas ir tik svarīgi?"

"Iespējams. Uz kurieni tieši jūs piezvanījāt?"

Fokss paraustīja plecus. "Pie šodienas telefonierīcēm to jau nekad nevar tik precīzi zināt. Tas bija kāds bezmaksas telefonscrvisa numurs —, tas ir, es ceru, ka tas bija bezmaksas, — jūs jau zināt, divdesmit četras stundas diennaktī esam klientu rīcībā — un tad bezgalīgi tiku savienots tālāk, kamēr beidzot runāju ar kādu, kurš kaut ko zināja par šo kameras modeli." Viņš pamāja, it kā tās būtu viņa lielākās raizes. "Tā bija diez­gan gara saruna kopumā. Es patiešām ceru, ka tādi numuri ari ir bez­maksas, ja zvana no mobilā telefona. Vai jūs gadījumā to nezināt?"

Iekšēji viņš drebēja. Šis stāsts bija riskants. Patiesībā viņš nezināja nevienu tādu SONT numuru, un viņš nemaz nebija īsti drošs, vai SONT vispār tādu servisu uztur. Ja nu Kaunam būtu ienācis prātā viņam pa­jautāt šo numuru, viņš sāktu svīst.

"Kādēļ jūs uz turieni zvanījāt?" Kauns turpināja pratināt, nelik­damies ne zinis par Stefena pretjautājumu.

"Ziņkāres dzīts. Es gribēju zināt, kas tā patiesībā ir par kameru. Es mazliet šai jomā orientējos, bet par šo modeli vēl nekad nebiju dzirdē­jis." Viņš pūlējās nevilcināties, kad piebilda: "Kas arī nebija nekāds brī­nums, jo, kā man sacīja, šīs lietošanas pamācības kamera vēl vispār nav pārdošanā."

Kāds nošņācās. Kauns gandrīz nemanāmi sarauca uzacis. Kārts šķita izspēlēta pareizi. Viņš bija pierādījis, ka ir vaļsirdīgs, uzticības cienīgs līdzstrādnieks, un viņš nebija atklājis neko tādu, ko viņi paši tāpat jau nebija zinājuši.

"Ko jūs no tā secināt?" Kauns jautāja.

"Nav ne jausmas."

"Jūsu pārdrošākais minējums?"

"Hmm…" Fokss it kā ieturēja pauzi, taču patiesībā viņš galvā pārci­lāja hipotēzes, kuras viņš bija apsvēris pirms tam, kad sarunā ar Judīti un Ješua viņam pēkšņi bija ienākusi prātā izšķirošā doma. "Šādus noti­kumus es patiešām esmu redzējis vienīgi televīzijā, tādēļ jums man jāpie­dod, ja es runāšu galīgas muļķības, taču es varētu iedomāties, ka tc runa ir par rūpniecisko spiegošanu. Varbūt ir nozagti kādi dati par kameras pro­totipu, vai es zinu. Bet, ja jūs man tagad vaicāsiet, ko pamācība dara kapā, tad es padodos. Es zinu tikai to, ka apbedījuma vietā katrā ziņā tai nav ko meklēt."

Kauns viņu kādu bridi pētīja, tad pamāja. Viņš ātri saskatījās ar abiem pārējiem, kas tāpat apmierināti pamāja. Viņi visi bija apmierināti. Ap­mierināti, jo bija pārliecināti, ka viņu fantastiskais noslēpums joprojām zināms tikai viņiem.

Raiens ļāva telts ieejas brezentam aiz sevis atkal aizslīdēt ciet. Rīta saule ārpusē bija pietiekami spoža, lai tā spētu izspiesties cauri telts audeklam. Viņš ieraudzīja gultu, kuru sakārtot telts iemītnieks nebija uzskatījis par vajadzīgu. Sega un palags bija noslīdējuši līdz pat putekļainajai grī­dai, par kuru kalpoja cieši nomīdītā zeme. Blakus gultai bija apģērbu stienis, uz kura bija uzkārti vairāki pakaramie ar drēbēm, un spogulis. Vīrs ar neizteiksmīgajām, ūdenszilajām acīm klusi caur zobiem iesvil­pās, acis palika tikpat neizteiksmīgas. Ar tik plašu vērienu izrakumu darbu palīgu nometnē neviens cits nedzīvoja, tik daudz jau viņam uz­reiz bija skaidrs. Ar tik plašu vērienu nedzīvoja arī viņš pats.

Tur stāvēja arī vēl šaurs, balts saliekamais galds no metāla un plastma­sas, un uz tā atradās aizvērts klēpjdators. Vienkārši tā. Bailes, ka vērtīgā aparatūra viņam varētu tikt nozagta, tās īpašniekam, šķiet, nepiemita. Tāpat kā bailes, ka kāds viņa prombūtnes laikā varētu ap to mēģināt darboties.

Tieši to Raiens patlaban bija nodomājis darīt. Viņš apsēdās uz salie­kamā krēsla, kas stāvēja ieslīpi pie galda, uzmanīdamies, lai to neizkus­tinātu, izpleta rokas kā lūdzošā žestā un pamatīgi nopētīja datoru. Vai tas bija novietots kā īpaši? Vai kaut kur nebija ielikts kāds mats, sērko­ciņa daļa vai papīra gabaliņš, kas vēlāk liecinātu, ka kāds pie ierīces ir bijis? Raiens neko tādu nemanīja un pacēla datora vāku, kas vienlaikus bija arī monitors. Tagad, protams, varēja būt tā, ka datorā ieinstalēta programma, kas katru ieslēgšanu ar datumu un pulksteņa laiku ierak­stīja slēptā failā. Taču Raienam šādi drošības pasākumi nebija sveši; viņš zināja, kur pēc tam jāmeklē un kuri ieraksti jāizdzēš, lai, pēc cilvēku sa­prašanas, vēlāk nekas neliecinātu, ka kāds ir pārlūkojis datoru. Viņš no­spieda ieslēgšanas taustiņu. Atskanēja dūkšana, cietajam diskam uzņemot ātrumu, un plakanais monitors icgaismojās.

Modernā datorā bija vesela rinda tādu programmu funkciju, kas šķita kā radītas spiegu vajadzībām, un Raiens tās visas zināja. Vispirms viņš atsijāja failus, kas bija radušies vai arī izmainīti trīs pēdējo dienu laikā. Parādījās garš saraksts, ko viņš uzmanīgi izpētīja. Atsevišķus datus, vēs­tules vai kādus citus dokumentus viņš aplūkoja pamatīgāk, atverot tos ar īpašas programmas palīdzību un izlasot monitorā. Vīrs ar īsi apcirpta­jiem matiem strādāja veikli un mērķtiecīgi, un šķita, ka viņa acis, kā tās sekoja monitorā redzamajam, visu it kā uzsūca sevī un tad noglabāja kādā citā glabātavā.

Tai pašā laikā viņa skatiens pievērsās disku ievietnei. Viņš to atvēra un, izpētījis, kas rakstīts uz tajā esošā sudrabainā diska, sarauca vienu uzaci, un, nepiespiedis tam paredzēto taustiņu, iebīdīja disku atpakaļ. Kamēr disks ar mierīgu, skrapstošu skaņu uzņēma ātrumu, Raiens atvēra attiecīgo lasīšanas programmu, izsauca meklētājfunkciju, un monitorā parādījās pēdējie ieraksti.

Jēzus Kristus bija pēdējais pamatvārds, kuru viņš bija meklējis.

Raiens pasmaidīja vēsu, tikko manāmu smaidu, ko nejuta acīs. Viņš bija redzējis pietiekami daudz. Viņš steidzīgi pārliecinājās, vai viņa inspek­cija paliks nepamanīta, un izslēdza datoru.

Bridi viņš palika mierīgi sēžam. Novērotājam, ja vien šai bridī kāds viņu būtu novērojis, rastos iespaids, ka Raiena acīm uz kādu laiku tika atņemta enerģija, lai to pievadītu citiem maņu orgāniem. Viņa skatiens kļuva blāvs, gandrīz caurspīdīgs, turpretī ausis uztvēra katru soli tālā telts apkārtnē. Viņa deguns saoda putekļus, izžuvušos sviedrus uz savalkātajām, bet vēl neizmazgātajām drēbēm, un palagu izgarojumus. Viņa āda sajuta karstumu, kas tuvojās no visām pusēm, un gandrīz pat priekšmetu izkārtojumu visap­kārt. Viņš nepieļāva kļūdu koncentrēties vienīgi uz datoru. Jebkuras per­sonas mantībā ir daudz citu lietu, kas pieredzējušam iebrucējam var iz­paust tikpat daudz kā dators un turklāt ar daudz lielāku gatavību to darīt.

Raiens piegāja pie apģērbu stieņa, ar veiklām, nepārprotami ievingri­nātām kustībām pārmeklēja visas kabatas, taču neko neatrada. Viņš pictupās un pārbaudīja somu, kas pusatvērta stāvēja zem drēbēm, turklāt viņš to darīja, neizjaucot tajā esošo lietu kārtību, ja vien somā valdošo haosu par tādu varēja saukt. Rezultāts viņu acīmredzot neapmierināja, par ko liecināja tas, ka pārmeklēšanas laikā Raiena uzacis lēni, taču ne­apturami tuvojās viena otrai un radīja labi pamanāmu dusmu rievu viņa citkārt gludajā pierē. Nekādas dienasgrāmatas. Nekādas vēstules. Pat ne plānotāja vai adrešu grāmatiņas, kurā vismaz kaut ko varētu izlasīt.

Viņš atslīga gultā, un šoreiz viņam bija vienalga, vai viņš neatstāj pē­das Šajā saburzīto pidžamas daļu un segu jūklī. Ar papēdi viņš atdūrās pret kaut ko, kas atradās zem gultas, un atskanēja sauss, dobjš troksnis. Izbrīnīts viņš noliecās uz priekšu pār izplestiem augšstilbiem, pašķīra malā palagu, kas nokarājās līdz grīdai un bija liedzis skatu zem gultas.

Zem gultas atradās blāvi pelēka atradumu kaste.

"Mums atkal ciemiņi," noteica viens no izrakumu darbu palīgiem, kuri trešajā apgabalā bēra smiltis un oļus putekļainos, izplūkātos grozos.

Uz brīdi viņi pārtrauca darbu un snaikstīja kaklus. Divas lielas sudrabkrāsas kravas mašīnas tuvojās nometnei pa akmeņaino ceļu, ietinu­šās jau pierastajā putekļu mākonī un uztraucoši šūpodamās pēc katras no neskaitāmajām ceļa bedrēm. Tās bija patiešām ļoti lielas kravas mašī­nas, īsti trueks, kādi redzēti amerikāņu filmās.

"īstākā invāzija," kāds cits ieteicās. Tad visi atkal pasniedzās pēc savām liekšķerēm, lai gan pēc otrdienas darbs vairs nesagādāja tik daudz prieka.

Profesors Čārlzs Vilfords-Smits pamatīgi noklepojās, paliecās uz priekšu, cieši skatīdamies Stefenam acīs, taču, redzot, ka Stefens skatienam atbil­dēja, samulsis novērsās un sāka aplūkot savus pirkstus, it kā neapzināti ar tiem zīmēdams sarežģītas, neredzamas figūras uz konferenču galda.

"Ir vēl kaut kas," viņš it kā neveikli iesāka, "ko es jums gribēju pa­vaicāt, Stefen." "Jā?"

"Kāpēc jūs atgriezāt vaļā audekla maisiņu?"

Stefens redzēja profesora pirkstus norimstam. Telpā pēkšņi bija iestā­jies klusums.

"Jūs strādājat," profesors turpināja, "izrakumu darbu ietvaros. Es pieņemu, ka jums tas ir zināms. Jūs atradāt audekla maisiņu, kas nepār­protami bija ļoti vecs." Stefens ar acs kaktiņu manīja, ka Džons Kauns dusmīgi un it kā brīdinoši paskatās uz profesoru. "Un jums bija zināms ari tas, ka viens no svarīgākajiem pamatnoteikumiem izrakumos ir tas, ka mēs esam arheologi, ne bagātību meklētāji. Atradumi netiek ad hoc sabojāti, ari tad ne, ja kāds iedomājies, ka atradis pašas Sābas ķēniņienes zeltu. Taču jūs audekla maisiņu atvērāt un plastmasas vāciņu, kas bija tajā, pat atgriezāt valdi Jūs izvilkāt savu kabatas nazi un maisiņu uzškērdātl" Kad viņš šoreiz paskatījās uz Stefanu, viņš no skatiena neizvairījās. "Es labprāt vēlētos zināt, kāpēc."

Nu viņi visi skatījās uz viņu, un, ja skatieni būtu naža dūrieni, tad viņš sāktu asiņot trīs vietās. Stefens bija rēķinājies ar to, ka viņam šis jautājums kaut kad tiks uzdots. Viņš juta, kā viņam, neraugoties uz vēso telpu, pa muguru uz leju sāk tecēt sviedru tērcītes.

Viņš dziļi ieelpoja, taču ne par daudz. Tagad bija izšķirošais brīdis, taču viņam vēl arvien bija jāspēlē naivais muļķītis. Un tas nebija viegli. Kauns viņu novēroja kā lūsis, un Stefens bija pārliecināts, ka šim vīram piemīt ne vien sestais, bet arī septītais un astotais prāts, kas attiecas uz redzēšanu citiem cauri. Viņš atlaidās krēslā, turēja rokas mierīgi saliktas un mēģināja nepiespiesti smaidīt.

"Nu jā," viņš iesāka. "Man bija skaidrs, ka te nevar būt runas par arheoloģisku atradumu."

Trīs uzacu pāri jautājoši saraucās uz augšu.

"Kā, lūdzu?" profesors pārjautāja.

"Plastmasa spīdēja cauri," Stefens Fokss paskaidroja, it kā šai telpā izsacītie pārmetumi nebūtu bijuši domāti viņam. "Tas bija redzams. Nodilis vecs maisiņš no maisa audekla, jau visai satrunējuša — sānos to pat ar nagiem varēja dabūt vaļā —, taču tam cauri spīdēja plastmasa. Okay, es sākumā domāju, kāds grib mani apmānīt. Jūs jau zināt, ka viens otrs no palīgiem mani diezko nevar ciest. Es domāju, plastmasas maisiņā noteikti ir kāda zīmīte, uz kuras ir rakstīts kaut kas muļķīgs, kā Fokss ir idiots v ai Sveiciens no faraona, vai kas tamlīdzīgs." Vien puslīdz tika melots, un tāpēc viņš to pateica visai ticami.

"Un tāpēc jūs atgriezāt plastmasas maisiņu?"

"Jā. Es domāju, ka slepeni tieku novērots un kuru katru mirkli ies vaļā lielie smiekli."

"Un kā jūs to būtu gribējis novērst?'

"Nav nc jausmas. Tad es par to vairs nedomāju, jo ieraudzīju to lie­tošanas pamācību, un tas man šķita visai savādi. Un tad es gāju pie jums."

Profesors pamāja. Stefens pārmaiņus skatījās uz viņiem visiem. Ne­uzticēšanās no viņu sejām vēl nebija nozudusi. Vienīgi vācu rakstnieks atstāja visai neitrālu iespaidu. Iespējams, viņš arī nebija visu sapratis.

Šai brīdī viņam aiz muguras atvērās dzīvojamā vagona durvis. Karsta gaisa un nemiera plūsma ienāca telpā līdz ar vīru haki krāsas uniformai lī­dzīgā ģērbā, kurā Stefens, kad pagriezās, atpazina puisi, kurš vakarvakarā

Judītei un viņam bija sabojājis iesākušos romantisko noskaņojumu. Vai varētu būt, ka šis vīrs Kaunam bija tāda kā labā roka? Katrā ziņā viņš apmainījās ar mediju magnātu zinošiem skatieniem, kas nesolīja neko labu. Šāda veida skatienus dažkārt bija gadījies redzēt gangsterfilmās, un tur tie parasti nozīmēja ko līdzīgu kā — viss tīrs, boss, es to nelieti pa­taisīju aukstu.

Kauns atkal pārņēma vārdu, ko viņš profesoram tik un tā bija tikai patapinājis, tā sakot, ar nosacījumu to ik bridi atsaukt. "Pateicos, Stefen," viņš teica un pamāja, it kā patiešām būtu dziļas pateicības pārņemts. "Es domāju, mēs jums esam atņēmuši jau pietiekami daudz jūsu dārgā laika. Ko es jums gribu lūgt, ir tas, lai jūs mūs informējat, ja gadījumā uz kādu laiku atstājat nometni — kaut vai šovakar. Gadījumā, ja mums rastos vēl kādi jautājumi, jūs jau saprotat."

"Jā," Stefens pamāja, ne bez apbrīnas par rūpnieka spēju nepatīkamas situācijas ietērpt zuša glumos formulējumos. "Pats par sevi saprotams."

Ar to arī viņš tika atlaists, un viņš gāja. Kauns viņam vairs nepievērsa uzmanību, Vilfords-Smits viņam vēl izklaidīgi pamāja, un rakstnieks tik un tā visu vien novēroja. Neviens nebilda ne vārda, iekams Stefens ne­bija aiz sevis aizvēris dzīvojamā vagona durvis.

Viņš būtu gatavs derēt uz jebko, ka viņi tai pašā acumirklī sāka ap­spriest viņa sacīto.

Abas milzīgās, mirdzoši hromētās kravas automašīnas neveikli manev­rēja stāvlaukumā, vesela vīru bara ieskautas; viņi bija ģērbušies pelēkos kombinezonos un blakus lielajām mašīnām izskatījās kā skudras, kad ar straujiem roku vēzieniem rādīja mašīnām kustību uz priekšu un atpakaļ. Biezi pelēkzili izplūdes gāzu mākoņi elsdami gāzās ārā no uzkrītoši iz­vērstajiem, spožajiem izpūtējiem, kas pa labi un pa kreisi slējās debesīs tieši aiz monumentālās vadītāja kabīnes. Zeme no rūcošajiem moto­riem drebēja.

Augšā pie trešā apgabala stāvēja izrakumu darbu palīgi un ziņkārīgi skatījās lejup. Ļaudis virtuves teltī maisīja katlus, kuros vārījās pusdie­nas, taču visu acis bija kā piekaltas sudrabaini mirdzošajiem nezvēriem.

Ko gan tas atkal nozīmēja? Nebija neviena, kas neuzdotu sev šo jau­tājumu.

Stefens Fokss nostājās novērošanas postenī netālu no telšu nomet­nes pirmajām rindām. Uz automašīnām nebija nekādu uzrakstu, nekādu firmas zīmju, nekā. Pat arābu un ebreju rakstā ne.

Beidzot tās bija nostājušās tādā stāvoklī, ko ļaudis ap tām novērtēja kā apmierinošu. Motoru rūkoņa apklusa, un klusums, kas iestājās, šķita apdullinošs. Taču apkalpes neatļāvās atpūsties. Bez vilcināšanās tika at­grūstas iekraušanas platformas durvis un sākās raiti, šķietami pierasti izkraušanas darbi: lieli kabeļu rituļi, koka kastes, kurās atradās īpatnēji tumša metāla instrumenti, darbarīku kastes, datoru monitori stabilos tērauda apvalkos.

Tas nu patiešām izskatījās pēc marsiešu iebrukuma. Nudien kā filmā. Kas tiem padomā? Kas, sasodīts, ir šie pelēkie stāvi?

Stefens juta, kā viņam aiz muguras kāds tuvojas, un ātri pagrieza galvu. Tā bija Judīte.

"Tas cilvēks, kurš iegāja dzīvojamajā vagonā, brīdi pirms tu iznāci… vai tu zini, kas viņš ir?" viņa klusi jautāja.

Stefens atbildēja, pat nepagriezies. "Tas, kurš mūs vakar kontrolēja? Nav ne jausmas. Man ir sajūta, ka viņš ir tāds kā Kauna rokaspuisis. Ne­tīriem darbiem."

"Viņš pirmīt bija tavā teltī."

"Ak tā. Interesanti."

Viņa klusēja. Tikai gaidīja, un Stefens juta, kā viņa kļūst dusmīga. "Vai tu nemaz neraizējies par to, ka viņš varētu būt atradis tavu papīru?"

Stefens smaidīja. Tātad viņa tomēr bija viņa sabiedrotā. Viņa dega par viņa plānu. Tas bija labi.

"Nē," viņš teica. "Viņš to neatrada."

"Kā tu vari par to būt tik pārliecināts?"

"Tāpēc ka es," Stefens smaidīja, "šorīt to paslēpu tavā teltī."

Загрузка...