Jēzus video

2

Pirmā izrakumu darbu kampaņa bija plānota pieciem mēnešiem, un tā bija jāsāk maijā. Vadība bija autora rokās, bet par doku­mentāciju atbildību uzņēmās doktors ŠIMONS BĀRLEVS. Priekš­strādnieks— RAFIBANJAMA N1. Izrakumu lauka lielās platības dēļ laiku pa laikam tika nodarbināti simt deviņpadsmit brīvprā­tīgie palīgi.

Prof. Dr. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas

Telefons iezvanījās pirms vakariņām.

Pēc otrā zvana Lidija Eizenharte izsteidzās no virtuves, noslaucīja rokas priekšautā un pacēla klausuli. Tas bija telefons ar vecmodīgu ci­parnīcu un smagu, masīvu klausuli, piekārts pie sienas tumšajā gaitenī, tāpēc ikviens bija spiests sarunāties starp pakārtajiem mēteļiem un bērnu krāsainajiem gumijas zābaciņiem piebāzto apavu plauktu. Tele­fonu viņi bija mantojuši no mājas iepriekšējā īpašnieka, kurš šeit mita četrdesmit gadus, un bija nolēmuši to paturēt. "Eizenharts?"

Klausules otrā galā atskanēja skanīga balss, kas runāja tekošā vācu va­lodā ar skaidru amerikāņu akcentu. "Šeit runā Sjūzena Millere no Džona Kauna biroja. Vai es varētu runāt ar Pēteru Eizcnharta kungu?" "Acumirkli, es viņu pasaukšu. Jūs zvanāt no ārzemēm?" "Jā, no Ņujorkas."

Lidija aizkustināta pamāja sev garderobes spogulī. Viņas vīram zva­nīja daudzi, bet šis bija kas jauns. "Es pasteigšos."

Viņa nolika klausuli malā, piesteidzās pie trepēm uz otro stāvu un uzskrēja dažus pakāpienus augšup.

"Pēter?"

"Jā!?" atskanēja aiz darbistabas durvīm.

"Tev zvana!" Un skaļāk: "No Ņujorkas!"

Ir vārdi, kuriem piemīt burvju spēks. Vārds Ņujorka bija no tiem. Rakst­niekam Ņujorka bija tas pats, kas aktierim Holivuda, — pasaules centrs, mākslas Olimps, iekārotā, apbrīnotā, biedējošā, nicinātā vieta, vienīgā vieta, kurā karjera varēja sasniegt savu augstāko lidojumu.

Ņujorka! Tas varēja nozīmēt vienīgi Doubleday. Vai Random House. Varbūt Simon&Schuster. Vai Alfred Knopf. Iespējams, Time Warner… Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka ilgi gaidītā autortiesību pārdošanas lieta par viņa grāmatu tulkošanu Savienotajās Valstīs ir nokārtojusies…

Tagad tikai nezaudēt galvu. Pēters Eizenharts pārlaida skatienu lie­lajai ietinamā papīra loksnei pie sienas aiz rakstāmgalda. Tā bija kā no­sēta ar dažādām bultiņām, dīvainiem simboliem, nosaukumiem, krustu šķērsu sarakstītām piezīmēm, pielīmētām zīmītēm un fotogrāfijām no žurnāliem. Šis uzmetums, trīs reiz pusotru metru liels, ir kā mākslas darbs, viņš reiz bija domājis. Tagad viņš domāja tikai vienu: Ņujorka!

"Es nāku!"

Viņš bija bez elpas, kad sasniedza telefonu, un nu domāja, vai tas ir labi vai slikti. Lidija satraukta stāvēja virtuves durvīs, no kuras nāca bazi­lika, etiķa un svaigi grieztu gurķu smarža, un klausījās.

"Pēters Eizenharts," viņš atsaucās, vērodams sevi spogulī. Lai gan viņa dzīvesveids galvenokārt bija sēdošs, viņš vēl arvien bija samērā slaids, tikai māti bija kļuvuši uztraucoši plāni. Kā tas izskatīsies uz amerikāņu grāmatas vāka?

"Labdien, Eizenharta kungs," viņš patiesi izdzirdēja amerikānie­tes balsi, kura runāja pārsteidzoši labā vācu valodā. "Mans vārds ir Sjūzcna Millerc, esmu Džona Kauna sekretāre. Vii šis vārds jums ko izsaka?"

Kauns? Džons Kauns? Viņš samulsa. Cerams, tas nebija kāds, kura vārda nezināšana nozīmēja sakāvi. "Godīgi sakot, ne. Vai man vajadzētu to zipāt?"

"Misters Kauns ir Kaun Enterprises valdes priekšsēdētājs. Tā ir holdinga kompānija, kurai pieder arī televīzijas sabiedrība N.E. W., News and Entertainment Worldwide…"

"CNNkonkurents?" nākamajā brīdī viņš sev gandrīz vai iekoda mēlē par šo piebildi.

"Hmmh, jā. Mēs strādājam, lai būtu labākie."

Patiešām nelāgi. "Jauki," Eizenharts mehāniski novilka.

"Starp citu," balss turpināja, "pie Kaun Enterprises pieder arī vācu izdevniecība, kas publicē jūsu romānus…"

"Ak," Eizenharts bija pārsteigts. To viņš nezināja. Savādi.

"Misters Kauns liek jums pateikt, ka viņš ļoti lepojas ar iespēju pub­licēt jūsu darbus. Viņš liek jums jautāt, vai būtu iespējams jūs nolīgt uz dažām dienām."

"Nolīgt?" Pētera Eizenharta jautājums skanēja kā atbalss. "Jūs do­mājat, uz dažiem lasījumiem? Uz literārajiem sarīkojumiem?" Tas jau bija tikpat labi kā autortiesību pārdošana. To gan viņš tagad neizsakāmi vēlētos: aizceļot uz pāris dienām uz Ameriku, būt par aplidotu ciemiņu multimiljonāra īpašumos, par literārā vakara centrālo personu kādā no leģendārajiem ekskluzīvajiem Ņujorkas klubiem un atrasties to seno nau­das aristokrātu piederīgo ielenkumā, kuri lepojas ar to, ka vēl mazliet saprot vāciski…

"Literārie sarīkojumi tie gluži vis nebūs," balss klausules otrā galā viņu piesardzīgi izlaboja. "Misters Kauns vēlas nolīgt jūsu science fiction prātu. Jūsu rakstnieka fantāziju."

"Manu rakstnieka fantāziju? Un kam gan viņam tā vajadzīga?"

"To es nezinu. Esmu pilnvarota jums piedāvāt divtūkstoš dolāru lielu honorāru dienā un, protams, apmaksāt visus izdevumus."

Pēters Eizenharts lielām acīm paskatījās sievā, un viņa tikpat izbrī­nīta uzlūkoja vīru. "Divtūkstoš dolāru dienā?" Kāds tagad ir dolāra kurss? "Un cik dienas doktoram Kaunam ir padomā?"

"Vismaz viena nedēļa, iespējams, vairāk. Un jums vajadzētu ieras­ties rīt."

"Jau rīt?"

"Jā. Tāds ir nosacījums."

Sākumā Lidija tikai satraukti elpoja, taču nu viņa pacēla gaisā abu roku īkšķus. Šī nauda gan viņiem labi noderētu. Kāds sen apsolīts avanss ne­tika un netika samaksāts, un kāds no žurnāliem, kuram Eizenharts naudas dēļ šad tad rakstīja, nupat bija noraidījis rakstu, kurā viņš bija ieguldījis sasodīti daudz laika.

"Un jūs nezināt, kas man par šiem divtūkstoš dolāriem dienā būs jādara?" aizdomu pilns Peters Eizenharts vēlreiz mēģināja ko uzzināt.

"Nē, diemžēl ne. Bet mūsu vienošanās, kas jūsu piekrišanas gadījumā man jāaizsūta pa faksu, ir mūsu formālais līgums ar padomniekiem. Pieļauju, ka viņš vēlas ar jums konsultēties kādā lietā."

Pēters Eizenharts dziļi ieelpoja, vēlreiz apmainījās skatieniem ar sievu, kas nu viņam iedrošinoši pamāja. Un, jā, patiešām viņu pārņēma kāre pēc piedzīvojumiem. Kāpēc gan ne? Atkal reiz bija iespēja doties pasaulē, atstāt uz kādu brīdi sievu un bērnus… "Labi, es piekrītu," viņš teica.

"Okay," sievietes balsī bija manāms atvieglojums. Droši vien, Eizen­harts pikti nodomāja, viņa bija jau apzvanījusi veselu sarakstu ar rakst­niekiem, no kuriem nevienam nebija laika vai patikas piedalīties, jo ar rakstīšanu viņi nopelnīja vairāk par piedāvāto padomnieka honorāru.

"Es jums rezervēšu lidmašīnas biļeti Frankfurtes lidostā," balss ro­sīgi turpināja. "Jums ir nepieciešama tikai ceļojuma pase. Jums tur jā­būt rit no rīta, vēlākais, pusdeviņos. Tieši pie El AI lodziņa. Ir svarīgi, lai jūs būtu laikus." "ElAir

"Drošības kontroles dēļ. Lidmašīna izlidos desmitos, un, ja jūs pie lodziņa būsiet pēc astoņiem trīsdesmit, jūs nevarēsiet lidot līdzi."

Eizenharts vēl arvien brīnījās. "Vai jūs tikko teicāt El AIV

"Ai!" viņa izsaucās. Šoreiz viņa izklausījās patiešām samulsusi. "I'm very sorry. Aizmirsu jums pateikt, ka misters Kauns patlaban atrodas Izraēlā. Viņš vēlas, lai jūs dotos turp."