23

Sūtītājs: Jeremy_Lloyd@waterhouse.ny.com

Kam: Donald_Frey@aus.new.com

Ziņojums-Id: < 77014520.ACF0.53751@mail-delivery-srv.com > Temats: "Sarunas Melburnā?? Kas noticis??" Saturs: text/plain; charset=us-ascii

Don,

kas tur lejā ar jums ir noticis? Seit Volstrītā baumo, ka Kauns esot galīgi atteicies no sarunām Austrālijā. Vai Tu vari man sniegt kādu informāciju? Mums ir pamatīgas problēmas noturēt N.E.W. kursu. Ja CEO drīz atkal neiesaistīsies darbībā, tad šeit viss sabruks. Steidzami, Dzeremijs

Stefens nepārtraukti maisīja kafiju, kamēr pārlapoja savu sadriskāto ceļvedi. Judīte laiski pārdomāja, vai iespējams ar karotīti izberzt krūzītē caurumu un, ja iespējams, tad cik daudz laika tam būtu nepieciešams. Ku jau pavisam nedaudz, droši vien.

"Šeit," Stefens pēkšņi teica un lasīja: "Bctšcarima. Lejasgalilejas kalnu dienvidu nogāzē, skatīt arī: Galiieja — atrodas augšpus Jesrēles līdze­numa rietumu atzarojumiem. To ieskāva plaša, par svētu uzskatīta nekropole." Tālāk viņš lasīja pie sevis, pārskrēja ar acīm pāri kādai garākai rindkopai, laiku pa laikam izrunājot kādu vārdu skaļi, kas, izrauts no konteksta, neviesa nekādu skaidrību. "Pirmoreiz 10 pieminējis Jāzeps ar nosaukumu Bezara… otrajā gadsimtā Sinedrija, iekavās: jūdu aug­stākā tiesa Romas valdīšanas laikā — sēdeklis… jā, te tas ir: ziemeļaus­trumu daļā ir bijuši pieci dažādi būvlaikmeti, pirmais no tiem ildzis no pirmā gadsimta pirms Kristus līdz otrā gadsimta vidum pēc Kristus. Tas ir īstais. Šajā laikā viņš tur būs nonācis."

"Mhm," Judīte piekrita.

Stcfens pārtrauca maisīt kafiju. "Varbūt mums tur vajadzētu paska­tīties." Viņš iedzēra malku kafijas, saviebās, iebēra tajā vēl vienu karoti cukura un sāka atkal maisīt.

Viņi sēdēja virtuves telts tālākajā stūrī, kur bija visvairāk ēnas. Lie­lākā dala no augstajiem ledusskapjiem jau bija izslēgti, atkausēti un iztukšoti; viņi gan bija atraduši kafiju un cukuru, taču, Stefenam par nožēlu, nebija nevienas pakas piena.

"Varbūt," Judīte norūca. No savas vietas viņa varēja redzēt dzīvoja­mos vagonus un daļu no stāvlaukuma. Viss šķita kā izmiris. Ceļā uz virtuves telti viņa bija redzējusi kravājamies trīs itāliešus, un kāda fran­cūziete, Šantala, kura bija viņai līdzīga kā lielā māsa, domīga bija devu­sies atvadu pastaigā pa izrakumu vietām. Telts pie četrpadsmitā apgabala gulēja salocīta. Viss bars, kas arvien nirējās ap šo Džonu Kaunu, bija līdz ar viņu aizbraucis uz Jeruzalemi, izņemot trīs vīrus, kuri laiski sēdēja pie viena no vagoniem un snauduļoja saulē.

Tas nozīmē — viņi tieši šajā brīdī beidza snauduļot. Vienā no vago­niem iezvanījās telefons, un vienam no vīriem gribot negribot bija jāce­ļas un jāiet.

Judīte malkoja kafiju. Viņai kafija šķita īsti laba. Taču viņa to labprāt dzēra ari melnu. "Vai tu tici, ka tā kamera patiešām vēl eksistē? Pēc diviem tūkstošiem gadu?"

"Kāpēc gan ne? Galu galā lietošanas pamācība ari vēl eksistē, un tā ir tikai no papīra."

"Bet kamera ir liela un smaga. Ja pieņem, ka viņš to kaut kur ir ap­racis. Kāds taču to varētu būt izracis jau pirms gadu simtiem. Un tad viņš to noteikti sadalījis pa sastāvdaļām, lai izdibinātu, kas tas tāds ir."

"Jā, taču to ceļotājs laikā ari noteikti ir pārdomājis. Neaizmirsti, vi­ņam droši vien bija gadu desmiti laika, lai to izdarītu. Un, spriežot pēc tā, kā viņš bija iesācis savu vēstuli, viņš tai noteikti ir atradis piemērotu vietu. Vietu, par kuru viņš bija pārliecināts, ka neviens tur neraks."

Vīrs iznāca no vagona, paņēma no krēsla savu jostu ar pistoli un atkal aplika to ap vidu. Viņš kaut ko runāja ar citiem.

"Un to viņš ir aprakstījis uz savas vēstules otras lapas."

"Tieši tā. Tas ir…" Stefens noturējās, neizteicis lāstu, un atkal pagar­šoja savai kafiju. Tā viņam vēl arvien nelikās garšīga, taču viņš to norija kā zāles. "Ja vien būtu iespējams izsekot viņa domu gaitai!"

"Paskaties," Judīte teica un ar galvas mājienu norādīja uz skatu, kas norisinājās Stcfcnam aiz muguras. "Tur, šķiet, kaut kas notiek."

Stefens pagriezās. Visi trīs bija aplikusi savas ieroču jostas un kā trīs pistoļu varoņi filmā par mežonīgajiem rietumiem soļoja augšup pa pa­kalnu telšu virzienā.

"O," Stefens satraukti noteica. "Savādi." Viņš izklaidīgi izdzēra atli­kušo kafiju un piecēlās. "Ko tas varētu nozīmēt?"

Judīte uz viņu vērīgi paskatījās un vēlējās, kaut viņa nebūtu jutusies tik nelāgi. "Es nezinu," viņa nomurmināja. "Vai tam vispār kaut kas ir jānozīmē?"

"Ja šajā karstumā kāds sāk kustēties, tad tas kaut ko nozīmē." Stefens nostājās vietā, kur starp divām teltīm bija sprauga, un vēroja.

Judīte viņā nolūkojās un pēkšņi jutās smaga kā akmeņu maiss. Ste­fens izskatījās satraukts. Viņa to sajuta. Tas nespēja viņu iekustināt, taču viņa to juta. "Kas ir?" viņa jautāja.

"Viņi apstaigā teltis." Viņš asi, skaļi ieelpoja. "Mūsu teltis. Sasodīts. Viņi meklē mūsl"

Judīte blenza uz savu roku, kas smagi kā paralizēta gulēja uz galda. "Tas ir slikti, vai ne?"

"Tie Jeruzalemē būs kaut ko atklājuši. Mēs taču laboratorijā visu no­vācām? Kaut ko mēs būsim palaiduši garām. Tagad viņi runā ar itālie­šiem. Viņi mūs redzēja nākam šurp, nolāpīts."

Judīte smagi pagriezās savā krēslā, paskatījās apkārt. Šeit, virtuves telts pašā tumšākajā stūrī, viņi tikpat kā nebija redzami. Taču diez ko ilgi tas nepalīdzēs. Viņa paskatījās uz brezentu, kas vēl līdz vakardienai bija pārjūmis vietu, kur bija stāvējuši galdiņi un krēsli, bet nu bija salocīts un nolikts malā gatavs promvešanai.

Līdz autostāvvietai bija tālu.

Stefens pagriezās pret Judīti. Viņa redzēja viņa bālo, saspringto seju un saprata, ka viņi tuvojas. "Nu mums kaut kas jāizdomā," viņš teica.

Raiena acis dažkārt šķita nemanāmi mainām krāsu, vai varbūt tā arī bija cita temperatūra, ko tās laiku pa laikam pieņēma. Kauns vēroja vīru, par kura pagātni bija zināms vairāk baumu nekā patiesu faktu, runājam pa telefonu. Tagad viņa acis bija auksta polārā ledus krāsā. Šajā brīdī, to Kauns jau zināja, šis vīrs bija visbīstamākais.

"Es ceru, jūs zināt, ko darāt," viņš tomēr noteica, kad viņš bija bei­dzis runāt.

Raiens uz viņu neizteiksmīgi paskatījās. "Man viņš jādabū rokā, vai ne?" viņš tikai pajautāja.

Kauns atbildēja viņa skatienam ilgi, acis nenolaidis, taču kalsnā īra sejā nepakustējās ne vaibsts. Šis vīrs viņam bija dabūjis ārā filmēšanas grupas no bīstamiem džungļu apgabaliem, izrāvis reportierus no nolau­pītāju rokām, dabūjis pāri stingri apsargātām robežām sensacionālus videomateriālus un zadzis dokumentus no mafijas dokumentu skapjiem. Viņš noteikti bija spējīgs ari noķert amerikāņu koledžas studentu.

"Es vēlos," Kauns beidzot teica, "lai jūs viņu dabūjat rokā. Un es vēlos zināt, ko viņš no mums ir noslēpis. Jums ir brīvas rokas."

Raiens pamāja, un šaurajās lūpās bija jūtams tāds kā smaids. "Aito ari sākšu."

Kad viņi lēnām gāja uz virtuves telts pusi, kas liela un stūraina pacēlās tuksnesī kā dīvaina gaišpelēka auduma katedrāle, nospraudīta ar neskai­tāmiem telts mietiņiem un nostiprināta ar vēl daudz vairāk telts atsai­tēm, visi trīs vīrieši izšķīrās. Viens palika iepakaļ, uzlika roku uz masīvā, stūrainā automāta roktura un uzmanīgi vēroja apkārtni. Nekas nedrīk­stēja paslīdēt garām viņa acīm nepamanīts, un nekas nedrīkstēja paslīdēt garām viņa Uzi lodei. Abi pārējie izvilka pistoles no makstīm un ap­staigāja telti, viens apkārt pa kreisi, otrs pa labi, uzmanīgi kāpdami pāri virvēm.

"Mister Foksr" sacīja viens no abiem — ne skaļā, pavēlošā policista tonī, bet gan drīzāk pusbalsī, gandrīz kā sarunājoties, taču tā, lai varētu labi dzirdēt telts iekšpusē. Viņš runāja angliski ar raksturīgo Tuvo Aus­trumu akcentu. "Mister Foks, lūdzu, nepretojieties. Mums ar jums stei­dzami jārunā."

Gandrīz vienlaikus abi bija apgājuši apkārt savai telts velves daļai un no abām pusēm iegāja teltī.

Telts bija tukša.

Viņi apstulbuši skatījās viens uz otru. Uz viena no galdiem telts stūrī vēl stāvēja neizdzerta kafijas tase, otra tase bija tukša, ielikta vēl nedemontētajā izlietnē kopā ar kafijas filtru, kas bija pilns ar uzlietu kafiju. Viens no abiem satvēra filtru. Tas bija vēl silts un, protams, mitrs. Zem izlietnes galdiņa arī neviens nebija paslēpies un zem ēdienu izsniegša­nas letes arī nc. Viņi iebīdīja savus ieročus atpakaļ plecu siksnas futrālī un, galvu šūpodami, atkal izgāja no telts.

Viens no viņiem norādīja uz stāvlaukumu. Tur vēl stāvēja trīs auto­mašīnas: tumši zaļš pikaps, putekļu pelēks šcvrolcts un tumši zils fiats. Zilais fiats, to viņi zināja, piederēja tam, kuru viņi meklēja.

Tam ar automātu viņi deva zīmi, ka pārmeklēs stāvvietu. Viņš pie­krītoši pamāja un lēnām gāja augšup pakalnā, uz atlikušajām teltīm. Lai arī lielākā daļa no tām jau bija tukšas, tur bija vēl pietiekami daudz tādu, kurās varēja paslēpties.

Tad viņš pamanīja meiteni.

Tālu ārpusē izrakumu laukā, aiz telšu pilsētiņas. Viņš nezināja, kā viņu sauc, taču jo bieži bija viņu redzējis kopā ar šo Stcfcnu Foksu. Tieši šajā brīdī viņa kāpa lejup vienā no izrakumu bedrēm.

Itālieši būs viņus maldinājuši.

Viņš izrāva signālsvilpi no krekla kabatas un pūta. "Plei!" viņš māja saviem biedriem. "Es redzu viņus! Tur!"

Santala Giņjāra ilgi bija krājusi naudu šim ceļojumam. Neilgi pirms sa­vas divdesmit astotās dzimšanas dienas šī gada pavasarī viņa bija pa­beigusi studijas, un pēc tālākā plāna bija paredzēts vasaras beigās apprecēties ar viņas ilggadējo draugu, kopā ar viņu pamest Parīzi un Eksanprovansā strādāt par vēstures, latīņu valodas un reliģijas skolo­tāju. Visu vasaru Izraēlā nostrādāt izrakumu darbos, piepildīt šo senloloto sapni — tas bija kā elpas vilciens, pirms viņas dzīve ieietu pavisam jaunās sliedēs, vēl reizi ieturēt distanci, distanci no mājām, no Pjēra, no visa. Cezūra. Kaut kas tāds, no kā viņa ilgi varētu smelties, par ko viņa varētu stāstīt un par ko domāt. Iespējams, viņai jau drīz būs bērni, un tad viņa uz ilgu laiku būs piesaistīta. Viņai bija svarīgi pirms tam vēl izdarīt kaut ko tieši sev.

Un nu — pašā vidū — tas bija beidzies.

Viņa kāpa lejup pa koka trepēm, ar pirkstiem glāstīja senos akmeņus, ieelpoja putekļu un sausās zemes smaržu, ieklausījās gadu tūkstošu klu­sumā, kuri šeit gulēja aprakti. Šeit, šajos rakumos, viņa bija strādājusi. Bija lielos grozos stiepusi ārā nobirumus un drupas, bija atrakuši monē­tas, kaulus, māla lauskas. Bija drīkstējusi pieskarties vēsturei.

Un rīt šajā laikā viņa jau sēdēs lidmašīnā atceļā uz mājām.

Atvaļinājums Telavivas kūrortā? Tādu viņa nebija vēlējusies. Neņe­mot vērā to, ka viņa to nemaz nebūtu varējusi atļauties.

Viņa saausījās, kad izdzirdēja augšā tuvojamies steidzīgus soļus, daudzbalsīgas elsoņas pavadītus. Viņa apzinājās, ka ir šeit gluži viena, ka neviens ne redzētu, ne dzirdētu, kas šeit notiek. Nē, viņa domāja. Tas nedrīkst notikt. Tas nedrīkst tā beigties.

Kad visi trīs vīrieši parādījās pie bedres malas pistolēm un automā­tiem rokā, viņa sāka kliegt.

Stelēns Fokss atgrūda vaļā ledusskapi, kurā bija noslēpies, un cīnījās pēc elpas. Viņš nebūtu varējis tur izturēt ne mirkli ilgāk. Grīļīgām kājām viņš izrāpās ārā, cik vien bija spējīgs, klusi un atrāva vaļā ledusskapi, kas atra­dās blakus. Viņam pretī raudzījās Judīte ar krīta baltu seju.

"To es nekad vairs nedarīšu!" viņa viņam apgalvoja. "Tas ir tāpat kā zārkā!"

"Tas izdevās," Stefens teica un palīdzēja viņai tikt ārā. "Es gandrīz nevarunoticēt. Viņi bija skraidījuši starp šiem ledusskapjiem, un nevienam nebija ienācis prātā tajos ieskatīties." Pieraduma spēks. Viņi nebija padomājuši par to, ka ledusskapji ir izslēgti un iztukšoti.

"Jā," Judīte trīcēdama noelsās. "Tur jābūt trakam, lai galvā ienāktu tāda ideja. Saki, ko tu tur tā meklēV

Jautājums bija domāts Stcfenam, kurš drudžaini vilka vaļā un atkal grūda ciet atvilktnes. Beidzot viņš meklēto atrada kādā no kastēm. "Šis te!" viņš paziņoja un turēja paceltu lielu, asu dunci. "Un nu uz priekšu."

Viņi skrēja uz stāvvietu. Kaut kur bija dzirdami kliedzieni, taču viņi nepagriezās, tikai skrēja. Viņu kājas lidoja pāri akmeņiem, oļiem, pāri sausajai zālei, uzjundīja putekļu virpuli, kas izpauda, kas šeit notiek.

Stcfcns pirmais sasniedza mašīnas. Judīte redzēja nozibam asmeni, kad viņš ar to pārdūra pikapa riepas. Viņš skrēja pāri pie šcvroleta, kad viņa bija pie fiata. Durvis bija ciet. Vai viņam vispār bija mašīnas atslē­gas? Viņa raustīja rokturi. Kurš normāls cilvēks gan būtu ņēmis līdzi mašīnas atslēgas, kad devies uzvārīt kafiju?

Arī ševrolets ar svilpjošu skaņu nosvērās uz vienu pusi.

Un tur nu bija vīri. Augšā nokalnē, tie metās šurp starp teltīm. Šāva. Gaisā gan, taču šāva. Viņa redzēja Stefenu steidzamies šurp. Viņš aiz­meta dunci, izvilka no kabatas atslēgu saišķi, patiešām! Tagad viņiem vēl tikai vajadzēja paspēt tikt prom, pirms visi trīs bija klāt. Stefens els­dams pieskrēja viņai blakus, uzreiz trāpīja atslēgu slēdzenē, bultiņa uz­lēca augšā. Viņa atrāva durvis, iemetās iekšā, atbultēja, atvēra un atgrūda vaļā vadītāja puses durvis, kamēr Stefens apskrēja apkārt mašīnai. Viņš iekrita vadītāja sēdeklī, nevarēja trāpīt atslēgu aizdedzē, atslēgu saišķis nokrita zemē, un vīri strauji tuvojās.

"Stefen!" Judīte iekliedzās, lai gan viņa bija stingri apņēmusies tieši to nedarīt. Taču viens jau pacēla savu Uzi, un viņi visi trīs kliedza.

"Jā, jā." Stefens atkal bija atradis atslēgu, atrada arī aizdedzi, pa­grieza. Motors piclcca. Viņš uzdeva gāzi. Mazais auto šāvās uz priekšu, uz putekļainā ceļa, kas veda prom no nometnes. Vīri mainīja skriešanas virzienu, mēģināja viņiem aizšķērsot ceļu, taču viņi nāca par vēlu.

Загрузка...