Sūtītājs: Donald_Frey@atts.new.com
Kam: ] ohn_Kaun@ny.new.com < mailto:John_Kaun@ny.new.com > Ziņojums-Id: 511241 IB. 71B.00201@newsr01.new.com
Saturs: text/plain; charset=iso-S859-l Džon,
es steidzinu nelabprāt, taču sarunas ir * nopietnās briesmās*! Murdoha grupa ir izteikusi jaunu piedāvājumu, cik dzirdēju. Es viņus vairs nevaru ilgāk aizkavēt. LUDZU, piezvaniet man! Dons
Bija auksti. Auksts, mitrs, nepatīkams, lai kā ari grozies. Un pakausis sāpēja tik ļoti, ka nevarēja izturēt. Vismaz bija jau mazliet gaišs, tas nozīmēja, ka rīts bija sagaidīts…
Stefens pēkšņi izslējās un paskatījās apkārt. Viņš sēdēja mašīnā. Kā viņš varēja sēdēt savā mašīnā? Un Judīte gulēja viņam blakus, saritinājusies izlaistā blakussēdeklī neiespējamā pozā. Tad viņš atkal atcerējās — atpakaļbrauciens naktī… kā viņam gandrīz bija aizkritušas ciet acis… kā Judīte sēžot bija aizmigusi… Beigu beigās viņš bija apstājies kādā stāvvietā, atvāzis sēdekļus, un viņi bija svētlaimīgi ļāvušies miegam.
Nu viņa skausts bija tik sasprindzināts, ka skriemeļi pie katras kustī-
v _ _
bas saduras. Šausmīga sajuta. Viņš ar vienu roku masēja sev plecus, ar otru tīrīja aizsvīdušos logus. Kāpēc šeit naktīs aizsvīda logi, šeit, zemes vidienē, kas līdzinājās tuksnesim? Taču naktis bija aukstas, tāpēc viņam ari tagad tā sala. Viņiem būtu vajadzējis apsegties, taču ne segas, ne kā tamlīdzīga viņam mašīnā nebija. Nevarētu teikt, ka tas bija tālredzīgi.
Viņš paskatījās pulkstenī. Pusseptiņi. Cikos viņi bija devušies ceļā? Varēja būt ap četriem. Tad iznāk, ka viņš bija gulējis divarpus stundas. Nu, tā viņš arī tagad jutās. Un galvā no ķimikāliju izgarojumiem joprojām dūca.
Un ko tagad darīt? Viņš vēl arvien jutās noguris, un Judīte tikai dusmīgi norūca, kad viņš atvēra durvis un kāpa ārā no mašīnas, jo pa atvērtajām durvīm ielauzās svaiga, silta rīta gaisa šalts un uzjundīja silto, miklo smārdu, ar ko mašīnas salons bija piesūcies kā slapja vate. Izskatījās, ka viņa negribēja mosties.
. Vislabāk būs, ja viņš brauks tālāk, uz nometni. Un tad tūlīt savās gultās.
Vēl tikai mazliet atspirgt. Pakustināt rokas, izpurināt kājas. Visai dzīva satiksme jau šajā agrajā stundā. Kā nekā svētdienas rīts. Taču šeit bija Izraēla, šeit svētdiena bija darbadiena. Un viņam reiz vajadzēja arī kārtīgi apdomāt, kā tālāk rīkoties. Cik daudz viņiem patiesībā bija zināms. Kauns šodien gribēja sākt pētīt skeletu. Un arī lietošanas pamācību. Tās bija kā sacīkstes. Cieši blakus. Sajūta, it kā galva būtu piebāzta ar stikla vati, nebija īpaši daudzsološa.
Tātad izgulēties. Viņš iekāpa atpakaļ mašīnā, piestartēja motoru. Judīte uztrausās augstāk, mazliet izslējās un, klusiņām krākdama, gulēja tālāk, kad viņš sāka braukt.
Pāvests parasti cēlās piecos no rīta un pēc rīta tualetes savā privātajā kapelā pusstundu lūdzās. Pēc tam — jau vairākus gadus ar jauna mūka palīdzību — viņš apģērbās, pirms devās brokastīs, ko ieturēja nelielā, ar sārtām tapetēm tapsētā ēdamistabā pie vienkārša, kaila galda kopā ar diviem vai trim kardināliem. Lielākoties jau pie brokastu galda sarunas iegriezās amata lietās; privātām pārdomām laika daudz neatlika jau tāpēc vien, ka nekā privāta tikpat kā nebija. Gadu gaitā pāvests bija kļuvis par amatu, kurā viņš tika ievēlēts līdz sava mūža beigām, it kā sakusa ar to un kļuva ar to pilnīgi vienots. Tas bija process, kura gaitā privātpersona, kura vēlējās kļūt par pāvestu, pārstāja eksistēt.
Skarfaro pāvesta ikdienas ieradumus, protams, pārzināja precīzi. Pats nebūdams agras celšanās piekritējs, mazliet pirms septiņiem viņš ieradās pie privātsekretāra, kura ziņā bija baznīcas galvas laika plānotājs, lai saņemtu audienci. Sekretārs bija francūzis ar īgnu skatienu un plāniem matiem, aptuveni piecdesmit gadu vecs, un viņš nezināja, kādu amatu Skarfaro faktiski ieņem. Viņš zināja vienīgi to, ka pāvests bija viņam licis sicīlicti pieņemt jebkurā laikā.
Pāvestam bija viduslaiku firsta apartamenti. Sienas, grīdas, griesti — tas viss bija tik grezns un lepns, cik vien vispār bija iespējams. Pie sienām vērtīgas gleznas, grīdās iestrādātas dārgas intarsijas, rotāti griesti, lielas eļļas gleznas smagos zelta rāmjos, gobelēni, kroņlukturi, milzīga gulta ar baroka stila baldahīnu — un visapkārt dažāda lieluma, krāsas un formas krucifiksi. Nekas no tā patiesībā nepiederēja šim vīram, kurš bija pāvesta amatā, ne arī izteica viņa personību; to visu viņš bija pārņēmis no sava priekšgājēja un tāpat nodeva tālāk šī amata turpinātājam, un, ja bija iespējams pierast pie visas šīs greznības, kas vispirms šķita gandrīz satriecoša, tad sajūta bija drīzāk kā uzturēšanās tādā kā apdzīvojamā muzejā nekā patiešām mājīgās telpās. Lai arī viņš zināja, ka, pats par sevi saprotams, telpas regulāri un pamatīgi tika uzkoptas, Skarfaro šķita, ka šeit vienmēr ož pēc putekļiem.
Pāvests sēdēja augstā krēslā savas darbistabas vidū pie viena no augstajiem logiem, tā ka gaisma krita tieši uz viņu. LJz galdiņa viņam blakus bija nolikta glāze tējas, un klēpī gulēja mape ar avīžu izgriezumiem, kas kopējot bija palielināti, lai viņam būtu vieglāk tos izlasīt. Viņš satrūkās, kad Skarfaro ienāca telpā. Šķita, ka viņš bija iemidzis.
"Brokastis mani nogurdina arvien vairāk," pāvests sacīja, kad Skarfaro nometās viņa priekšā ceļos un noskūpstīja zīmoggredzenu. "Katru rītu cs lūdzos spēku izturēt dienu, taču ar katru dienu es drīzāk jūtu, ka mani spēki iet mazumā."
Skarfaro uzmanīgi uzlūkoja vīru baltajā sutanā. Viņš redzēja seju, kurā gadi bija atstājuši savas pēdas un jau bija manāms nāves tuvums. Viņš redzēja rokas, kuras bija sākušas vairāk trīcēt, jo vairāk viņu pārņēma Parkinsona slimība, kas katoļu baznīcas virsvadītājam bija uzbrukusi.
Pavests ar gandrīz nemanāmu kustību noradīja uz tuvumā stāvošo krēslu, ko Skarfaro strauji pievilka sev klāt. "Kas tevi atvedis pie manis, Baptist?"
"Ir tikuši veikti izrakumi, Jūsu Svētība," Skarfaro sāka savu ziņojumu. "Izraēlā…" Viņš runāja klusi, pat ne desmit centimetrus attālu no pāvesta auss, precīzi aprakstīja visas detaļas un nobeigumā izteica pats savu viedokli par notikumiem. Tad viņš apklusa un ļāva baznīcas galvai dzirdēto pārdomāt.
Pāvests domāja ilgi. Rokas vienu otrai pārlicis, viņš skatījās pa logu, pa kuru pavērās skats uz mirdzošo Romu, nepārtraukti vieglītēm kustinādams galvu augšup lejup, tik viegli, ka bija grūti saprotams, vai tā bija slimības izpausme vai arī domīga galvas purināšana.
"Es, Baptist, domāju, ka tu kļūdies," viņš beidzot pusbalsī sacīja, un uz brīdi viņa balss atkal bija kļuvusi stingra un pilna paļāvības kā agrāk. "Es domāju, ka šis Džons Kauns savu atradumu patiešām vēlējās mums pārdot. Tāpēc viņš bija vērsies finanšu institūcijā."
"Bet viņam tā vēl nemaz nebija. Ja tas vispār kaut kur ir."
Pāvests nopūtās. "Es vēlētos, kaut Dievs mani jau būtu pasaucis pie sevis un kāds jaunāks būtu manā vietā, kāds, kuram vēl piemīt tam nepieciešamais spēks. Taču nu ir jāiztiek tā, kā ir. Baptist, dodies uz Izraēlu. Rīkojies tā, kā nepieciešams baznīcas labklājībai."
Skarfaro pārsteigti ieelpoja, tad nolieca galvu, kamēr tajā domas jau bija sākušas patstāvīgi darboties un organizēt to, kas darāms. "Kā vēlaties, tēvs."
"Baptist…" Pāvests satvēra viņa roku, turēja to cieši ar saviem aukstajiem pirkstiem un vērīgi viņā skatījās. "Klausies uzmanīgi, ko es teikšu…"
Un Luidži Baptists Skarfaro klausījās.
Stefens bija pārguris līdz nespēkam. Viņš bija pavadījis Judīti līdz viņas teltij, kas pa viņu prombūtnes laiku bija kļuvusi pustukša, jo viņas kaimiņiene jau bija aizbraukusi, un Judīte, ne vārda neteikusi, nenoģērbusies un neapsegusies bija atkritusi nesakārtotajā gultā un aizmigusi. Taču viņam bija vēl kas noskaidrojams. Vēl nedrīkstēja gulēt, pagaidām.
Ar lāsi remdena ūdens viņš bija izberzējis acu kaktiņus, taču tas neko daudz nelīdzēja pret trulo sajūtu galvā un dīvaino smagumu, kas savilka viņa muskuļus. Viņš nejutās svaigi. T-krekls lipa pie miesas. Āda, uz kuras naktī bija izžuvuši sviedri, sāka niezēt. Viņa apakšbikses vēl arvien bija mitras un sastingušas no sviedriem un ejot berza. Viņam steidzīgi bija nepieciešama duša, dažas stundas miega un tad svaiga veļa. Šādā secībā. Viņš noraizējies vēroja, kā dušas kabīnes tika sagatavotas aizvešanai. Tomēr šķita, ka viena pagaidām tiks atstāta turpat.
Rīta saule kāpa arvien augstāk pāri apvidum, kas rīta agrumā viņam vairāk nekā jebkad bija izskatījies kā Mēness virsma, kuru kāds bija mēģinājis apzaļumot. Pirms tūkstoš gadiem. Kļūst arvien karstāks, viņš domāja, vai vispār būšu spējīgs savā teltī gulēt.
Taču bija labi kustēties un dziļi elpot. Tas aizdzina vates sajūtu galvā. Tām vajadzēja būt ķimikālijām, kam gan vēl? Tā galu galā nebija pirmā nakts, ko viņš bija pavadījis bez miega, taču viņš vēl nekad pēc tam nebija juties tik salauzts. Viņš pat bija kārtojis eksāmenus pēc nakts dzīrēm, un tic nebija bijuši tie sliktākie.
Beidzot viņš atrada profesoru teltī, kurā lielos metāla dokumentu skapjos bija saliktas fotogrāfijas un izrakumu grāmatas. Profesors tobrīd kārtoja zīmītes, kas izskatījās pēc personāla dokumentiem. Stefens parasti labi prata lasīt tādus rakstus, ko viņš redzēja kaut vai stāvot uz galvas vai spogulī, taču šodien ne. Šodien tas viņu arī neinteresēja.
"Jā?" izrakumu darbu vadītājs jautāja, pavirši paskatījies pār savām brillēm.
"Es jums tikai vēlējos pateikt," Stefens mierīgi teica, "ka mans reiss uz mājām ir nākampiektdien."
"Jauki."
"Un es gribēju pajautāt, vai cs varu vēl tik ilgi palikt nometnē."
"Jā, protams. Šī nedēļa katrā ziņā vēl ir jūsu rīcībā."
"Labi."
Stefens gaidīja. Taču profesors turpināja darboties ap saviem papīriem. Viņš nctcica neko tādu kā Ai, Stejēn, tā kā jūs esat šeit… es vēlos šodien sākt četrpadsmitā apgabala dīvaino atradumu izpēti — vai jūs man pēc tam palīdzēsiet tos nogādāt? Tā vietā viņš pēc kāda laika atkal pārtrauca savu darbošanos un atkal paskatījās uz Stefenu pāri briļļu rāmim. "Vai vēl kaut kas?"
"Ehm, es gribēju… es gribēju jautāt, vai kaut kas jau ir noskaidrojies."
"Noskaidrojies? Kādā nozīmē?"
"Nu jā — sakarā ar to spiegošanas gadījumu. Vai kas tas ari bija. Četrpadsmitā apgabala atradumi, jūs jau zināt."
"Ak jā, protams. Nē, tas vēl tiek izmeklēts. Tur nekā jauna nav."
Štefenam bija tāda sajūta, it kā ap krūtīm kāds viņam būtu aplicis jostu un ieņēmis galvā ar katru minūti to apjozt par vienu iedaļu ciešāk. Viņš paskatījās uz profesoru, kurš, kā izskatījās, sarunu jau atkal uzskatīja par pabeigtu, un nolēma nesamierināties ar tukšām atrunām.
Viņš ātri piegāja pie galda, pie kura sēdēja sirmais, kalsnais izrakumu darbu vadītājs. "Profesor, vai drīkstu jums pajautāt vēl kaut ko?"
Vilfords-Smits pārsteigts pacēla galvu. "Ko tad vēl?"
"Kāpēc jūs man vairs neļāvāt runāt, līdzko es jums parādīju maisiņu ar lietošanas pamācību? Ko jūs domājāt, ar ko mums ir darīšana?"
"Es uzskatīju, ka tā būs labāk," profesors lēnām teica. Tad, skatīdamies Stcfenam garām, tukšumā, it kā, iegrimis pārdomās, viņš sarunātos pats ar sevi, domīgi piebilda: "Es gan arī uzskatīju, ka būs labāk, ja es informēšu misteru Kaunu. Tagad gan es domāju, ka tā bija kļūda." Viņš domīgi pamāja. "Tā bija kļūda."
Izskatījās, ka viņš bija aizmirsis Stefena klātbūtni. Viņš nopūtās un atkal pievērsās saviem dokumentiem.
Ap pusvienpadsmitiem Džons Kauns atkal ieradās nometnē Bcthamešā. Pēc nemierīgas, šausminošiem sapņiem pilnas nakts un nožēlojama rīta viņš jutās nelāgi un bija sašļucis, un, pēc tam kad viņš vakar vakarā bija savaldījies, nespēja vairs ilgāk pretoties savai sliktajai omai. Viņš ienīda neveiksmes, tā nu reiz tas bija. Pateikt vien to, ka viņš tās nevarēja ciest, būtu par maz — viņš tās ienīda no visas sirds, un, ja viņam kaut kas aizgāja greizi kā vakar šajā uzbrukumā Vatikāna cietoksnim, tad tas sabojāja viņam vairāk nekā tikai vienu dienu.
Un arī šeit nebija atgadījies nekas iepriecinošs. Raiens kā tāds iesācējs bija pazaudējis studentu un viņa draudzeni. Te nu viņš varēja pamatīgi izgāzt savas dusmas. Labi, ka dzīvojamiem vagoniem bija skaņas izolācija.
Ari no zinātniekiem nebija nekādu jaunumu. Un tomēr vācu rakstnieks atkal beidzot bija pieteicies un lūdzis viņam atļaut izteikt kādu jaunu domu. Absolūtas loģikas domu gaita, viņš bija teicis.
Noteikti atkal kaut kas bezcerīgs. N.E. W. galvenajā redakcijā runāja, ka vācieši esot pasaules meistari visa veida šaubu izdomāšanā. Tad jau redzēsim. Džons Kauns pikti pamāja rakstniekam un atslīga krēslā.
Eizenharts tūliņ pat pamanīja, ka mediju magnāts ir sliktā omā, un jautāja sev, vai ir izvēlēts pareizais laiks tam, ko viņš vēlējās izklāstīt. Bet nu jau viņš bija šeit, un rezervē viņam nekā cita nebija. Kaut arī gaisa kondicionēšanas iekārta bija ieslēgta, viņš sāka svīst.
"Šo video," viņš iesāka cik vien iespējams stingrā tonī, "es esmu par to pilnīgi pārliecināts, jūs nepārraidīsiet — katrā ziņā ne tuvākajos trīs gados."
Kauns aiz sava rakstāmgalda rūca kā plēsoņa, rokas kā ķetnas vienu otrā iekrampējis. "Es jau jums vienreiz tcicu, ka tāda veida pārdomas nevēlos dzirdēt."
"Man ir vienalga, vai tas jums patīk vai ne, mister Kaun," sev pašam par pārsteigumu Eizenharts dzirdēja sevi nešaubīgi iebilstam. "Tā ir absolūtas loģikas domu gaita, un jums to vajadzētu vienkārši noklausīties, lai jūs to zinātu. Galu galā jūs par to maksājat."
Rūpnieka acis vienubrīd kvēloja kā tīģerim. Tad Kauna mutes kaktiņi noraustījās. "Viss kārtībā," viņš noteica. " Tas ir arguments. Es klausos."
"Pieņemsim, jūs atrodat video un kameru, un jūs to pārraidāt. To taču jūs noteikti darītu kāda visā pasaulē plaši uztverama speciāla raidījuma ietvaros, vai ne?"
"Par to jūs varat būt drošs."
"Un, protams, ne jau tikai vienreiz, bet gan vairākkārt."
"Bet pilnīgi noteikti. Tik bieži, cik būs vislabāk raidīšanas kvotu palielināšanai."
"Tas taču nozīmē, ka pēc trim gadiem šis video būtu, tā sakot, visas sabiedrības īpašums. Katrs daudzmaz izglītots cilvēks šajā pasaulē būtu par to vismaz kaut ko dzirdējis, taču, iespējams, arī vismaz vienu reizi redzējis."
"Tāds ir mērķis, pilnīgi pareizi."
Eizenharts ieturēja pauzi, lai paskatītos, vai Kauns to nesapratīs pats. Taču multimiljonāra acīs joprojām bija jautājums, un Eizenharts pabeidza iesākto domu.
"Kā jūs domājat, kurš jauns cilvēks," viņš sparīgi jautāja, "nolems: Es tagad došos pagātnē un upurēšu savu dzīvi, lai uzfilmētu videoierakstus, kurus jau trīs gadus nemitīgi raida televīzijai
Tā bija savāda bauda noskatīties, kā Kauna galvā darbojas domas un kā viņš beidzot saprot un izslienas savā krēslā taisns kā svece. ' "Nolādēts!" viņš iesaucās. "Jums ir taisnība. Ja videoieraksts tiktu raidīts, pirms ceļojums pagātnē ir noticis, tad tam nebūtu vairs nekādas motivācijas!"
"Pareizi. Un tad ceļojums laikā nemaz nenotiktu. Taču tad nemaz nebūtu video, ko jūs varētu pārraidīt."
"Rimstieties!" Kauns atvairījās. "Man tūlīt pārsprāgs galva! Ko tas nozīmē?"
"Tas nozīmē to, ka jūs šo video neraidīsiet, pirms nebūs dots starts ceļojumam laikā."
"Bet ja es to atrodu un tomēr pārraidu?"
"Jūs to nepārlaidīsiet, lai kāds arī būtu iemesls. Tas nenotiks. Iespējams, tāpēc ka jūs video nemaz neatradīsiet. Es zinu, to jūs nemaz negribat dzirdēt. Iespējams arī, ka jūs to atradīsiet un trīs gadus turēsiet aiz atslēgas. Vai ilgāk. Katrā ziņā ceļojums laikā sāksies pasaulē, kura neko nezina par ierakstiem, kurus viņš veiks — vai ir jau veicis."
Kauns atkal iegrima pārdomās. Eizenharts pacietīgi gaidīja. Mediju menedžeris tomēr nebija eksplodējis, par ko Eizenharts bija baidījies. Gluži pretēji, jo ilgāk Kauns prātoja, jo vairāk šķita uzlabojamies viņa garastāvoklis.
"Taču tas varētu nozīmēt arī to," viņš beidzot teica, "ka man izdodas video atrast un pārdot to katoļu baznīcai. Un ka tā ierakstu noglabā aiz atslēgas jjz visiem laikiem. Vai ne tā?"
Eizenharts bija pārsteigts. Šī versija viņam nebija ienākusi prātā. Viņš to pārdomāja un pamāja. "Jā. Arī tas varētu būt izskaidrojums."
Kauns smaidīja. Likās, viņš tūlīt sāks smieties. "Vai jūs zināt, ko tas nozīmē? Ko jūs šobrīd pierādāt?"
"Ko es pierādu?…" Eizenharts nedroši atkārtoja. Kauns acīmredzot šajā lietā bija atklājis kādu aspektu, ko viņš līdz šim bija palaidis garām. Nepatīkami.
"Ja videoierakstu iegūst baznīca," rūpnieks ar labpatiku skaidroja, "un pēc tam noglabā aiz atslēgas, tad tas nozīmē, ka baznīcai šo video aiz atslēgas ir jānoglabā. Piemēram, tāpēc ka ierakstā ir redzams kas tāds, kas apšauba visu baznīcas mācību, — tā taču ir, vai ne?"
Eizenharts apstulbis pamāja. It nemaz nav muļķīgi. Viņš pēkšņi pamanīja, ka viena daļa no viņa bija centusies atrast iemeslus, lai uz amerikāņu multimiljonāru varētu noskatīties no augšas. It kā pēc moto: 11u labi, viņš ir multimiljonārs, taču tas tikai pierāda to, ka viņš ir truls, alkatīgs mantrausis, kura pasaules skatījums aprobežojas vienīgi ar četrām aritmētikas pamatdarbībām un procentu aprēķiniem. Es turpretī esmu intelektuālis, saprāta cilvēks, un tas gan ir svarīgi.
Atklājums, ka Džons Kauns patiesībā bija sasodīti inteliģents un idejām bagāts, viņam nedeva miera. Varbūt patiešām viņš bija savu miljonu vērts.
"Taču tad," amerikānis šķetināja savu domu tālāk, "ja videoierakstam ir tik sensacionāls saturs, tad tas nozīmē, ka es par to varu prasīt jebkuru cenu. Visu vai neko, mister Eizenhart. Vai jūs to pamanījāt? Jūsu argumentācija pierāda ar absolūtu loģiku, ka mēs vai nu ciešam galīgu neveiksmi — jo mēs video vispār neatrodam —, vai arī uzvaram pa visu līniju."
Četrpadsmitā apgabala atradumu transportēšana noritēja cik vien iespējams mierīgi. Profesors Vilfords-Smits un Šimons Bārlevs nolaidās izrakumu bedrē, kur viņi ap atradumu vietu visapkārt novietoja vairākus rupji pulēta tērauda rezervuārus un katru no tiem piepildīja ar izsijātu smilšu slāni pirksta biezumā. Tad viņi uzvilka plānus polietilēna cimdus un citu pēc cita salika visus mirušā kaulus transporta rezervuāros. Beigās ar nepieciešamo saudzību viņi atsevišķā futrālī ievietoja lina maisiņu, kurā bija izkaltusi videokameras lietošanas pamācība. Pēc tam viņi visas tērauda kastes piepildīja ar ķīmiski neitrāla putuplasta lodītēm un aizvēra ciet vākus.
Līdzīgā veidā viņi jau bieži bija izcēluši īpaši vērtīgus atradumus. Šoreiz vienīgā atšķirība bija tā, ka visu šo akciju filmēja ar vairākām kamerām. Un vēl tā, ka katrai kastei bija klāt masīva piekaramā atslēga.
Tērauda kastes tika ievietotas kravas mašīnā, un jau pēc brīža Jeruzalemes virzienā devās automašīnu konvojs. Pirms vēl bija nosēdušies automašīnu saceltie ceļa putekļi, sāka nojaukt telti, kas veselu nedēļu bija stāvējusi uzslieta virs atradumu vietas. Ja neņēma vērā šos darbus, tad reiz tik darbīgā nometne izskatījās tik mirusi un pamesta, it kā šeit būtu plosījies mēris.
Kaunam vēl arvien nebija labs noskaņojums, un apstākļi bija tādi, ka tuvākajā laikā nebija gaidāma tā uzlabošanās. Viņš pētīja mazāk izskatīgo ēkas aizmuguri un pameta riebuma pilnu skatienu uz lielo atkritumu konteineri, kas atradās blakus iekraušanas platformai un izplatīja pāri pagalmam neizsakāmu smirdoņu.
"Jūs man neteicāt, ka muzejs šodien ir atvērts," viņš uzrūca profesoram Smitam.
"Rokfēllera muzejs ir atvērts katru dienu," profesors mierīgi paskaidroja. "Katru dienu no desmitiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Izņemot piektdienas un svētdienas, kad muzeju slēdz jau divos pēcpusdienā."
"Ak tā'," miljonārs noteica.
Aiz kādas zemas balustrādes parādījās bariņš jauniešu, kuri skaļi blēņojās netālu no galvenās ieejas. Daži uzlēca uz nožogojuma un enerģiski māja viņiem ar rokām.
"Vai jūs patiešām vēlaties atradumus izmeklēt tagad, kad šeit vēl skraida apkārt visi šie ļaudis?" Veids, kādā Kauns pateica vārdu ļaudis, izklausījās tā, it kā viņš patiesībā būtu gribējis teikt šie parazīti.
"Nav nekādu briesmu. Publikai nav pieejama laboratoriju teritorija. Lielākā dala pat nezina, ka šeit vispār kaut kas tāds atrodas."
"Tā. Es saku, lieciet visu iesaiņot un nogādāt uz privātu laboratoriju ASV, kur viss tiek kontrolēts."
Profesors kādu bridi klusēja, tikai skatījās uz debesīm un mirkšķināja acis pret spožo sauli. "Tam jums būtu nepieciešama Izraēlas iestāžu piekrišana."
"To es dabūšu."
"Tie nav muļķi. Tad jums vajadzēs viņiem atradumus parādīt."
Kauns īgni norūca. "Jā, jā. Ir jau labi." Viņš deva saviem palīgiem zīmi, ko viņi jau bija gaidījuši.
Profesors ar atslēgām gāja pa priekšu, un vīri ar tērauda kastēm viņam sekoja pa vēsiem gaiteņiem, kuru sienas bija mūrētas no gaišiem ķieģeļiem, garām balti lakotām dzelzs durvīm un beidzot plašā laboratorijas telpā ar gariem galdiem, lupām un mikroskopiem un gariem sienas plauktiem, kuros bija saliktas pudeles ar ķimikālijām. Kauns saīdzis paskatījās apkārt. Tas viss viņam neizskatījās pēc tāda, kas radītu uzticību. It kā aprīkojums būtu palicis vēl no sešdesmitajiem gadiem.
Pēkšņi telpā, kājas plati izvērsis, stāvēja Raiens. "Durvju atslēgas ir absolūti nepietiekamas," bija dzirdams, kā viņš skaļi saka. Viņš norādīja uz dzelzs durvīm, kuras veda uz laboratoriju. "Sīs te es jums ar matadatu atvēršu trīsdesmit sekundēs. Joks. Mums noteikti vajadzētu…"
"Apklustict, Raien," Kauns viņam pesimistiski uzsauca. "Un nākamreiz rādieties man acīs tad, kad man būs labāks noskaņojums."
"Bet, ser, tas ir…"
Kauns gluži vai ķērca. "Visiem, kas ļauj sevi vazāt aiz deguna pusaudžu vecuma skolaspuikām, šodien ir brīvdiena! Vai jūs mani sapratāt, Raien?"
Raiena sejā nekas nemainījās. Ja nu vienīgi, uzmanīgi skatoties, varēja novērot viegli savelkamies viņa uzacis. Viņš vairs neko neteica, paklausīgi pamāja, pagriezās un pazuda.
Brīdi valdīja mulsinošs klusums. Kauns vienreiz apgriezās. "Kas notiek? Uzstādiet kameras un gaismas!"
Ješua pamodās ar sajūtu, ka seja ir uztūkuši. Turklāt istabā bija pārāk gaišs un karsts. Un mugurā viņam vēl bija iepriekšējās dienas drēbes. Kas tad bija noticis? Viņš neskaidri atcerējās, ka bija ienācis pa durvīm un iekritis gultā… Cik smaga galva! Viņš aizvilkās līdz izlietnei, atgrieza aukstā ūdens krānu un turēja zem tā galvu, kamēr viņam vairs nebija ko elpot. Un, protams, uz pakaramā nebija dvieļa. Ar pilošiem matiem viņš staigāja pa dzīvokli, vēra vaļā skapja durvis un atvilktnes, kamēr beidzot atrada dvieli, ko aptīt ap galvu.
Sēdēdams uz gultas malas un ar dvieli berzēdams matus, viņš iedomājās, cik tomēr svētīga lieta bija ventilācijas iekārtas laboratorijā, kurā strādāja ar viegli gaistošām ķimikālijām. Viņam bija nelabi. Vakarvakarā viņi patiešām būs saindējušies. Viss viņa ķermenis bija kā slims. Svaigs gaiss, tas viņam šobrīd bija vajadzīgs. Viņš atrāva vaļā logu, taču pa to lauzās iekšā tikai karstie, smacīgie izgarojumi Jeruzalemes pēcpusdienā.
Kamēr viņš tā skatījās ārā pa logu uz pilsētu, viņam atkal ienāca prātā viss, kas bija noticis vakar. Kas bija noticis neticams. Nomācošs. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, pavāca malā un sakrāva kaudzē visu, kas uz tā stāvēja, un izvilka no grāmatplaukta savu dienasgrāmatu.
"Gaismas!" kāds sauca. Atskanēja knikšķošs, sprakšķošs troksnis, un halogēna prožektori uz augstiem, vaļīga izskata statīviem iegremdēja telpu mirdzoši spožā gaismā. Videokameru monitoros pazuda melnais ekrāns, atbrīvojot vietu telpas melnbaltajam atspoguļojumam.
Mikrofoni uztvēra profesora Vilforda-Smita balsi. Vecā arheologa balss skanēja nepacietīgi, pikti. "Vai tagad varu sākt?"
"Acumirkli. Visas kameras darbojas. Lūdzu, profesor!"
Pauze. Tad profesors sāka docēt kamerām. "Šeit mums ir kāda vīra skelets, kuru mēs uzskatām par ceļotāju laikā. Vismaz šobrīd nav nevienas citas hipotēzes, kas varētu izskaidrot acīm redzamos anahronismus, kurus mēs esam pie skeleta atklājuši. Vispirms jau uzkrītoši ir tas, ka galvaskauss uzrāda trīs nevainojamas plombas aizmugurējos dzerokļos, kamēr pārējie zobi ir uzkrītoši bojāti vai to nav nemaz. To mēs izskaidrojam ar to, ka zobu plombas ieliktas pirms šī vīra aizceļošanas pagātnē, un zobu bojājumi, kas radās viņa dzīvē vēlāk — kad viņš jau dzīvoja pagātnē —, vairs nevarēja tikt atbilstoši ārstēti."
Profesors sāka sastādīt darba plānu, ko Šimons Bārlevs pierakstīja piezīmju blokā. "Vispirms precīzi jāanalizē materiāls, no kā sastāv plombas. Rezultātu izvērtēšanā jāņem vērā, ka šīs ir pirmās divtūkstoš gadu vecās amalgamas plombas, kas mums zināmas. Domājams, sastāvs tajā esošā dzīvsudraba difūzijas ietekmē mainās. Iespējams, tas tomēr ļauj izzināt, vai runa ir par noteiktu, šodienas zobārstu lietotu produktu."
Čaukstoņa. Kāds sāka klepot un izpelnījās nosodošu filmēšanas vadītāja skatienu.
"Tāpat mēs vēlreiz cik vien iespējams precīzi izmērīsim visus zobus. Pēc šīs informācijas varētu izdoties konstatēt, kas bija šis cilvēks."
Kauns, rokas sakrustojis, stāvēja aizmugurē un vēroja notiekošo. Redzēt tur guļam skeletu un sekot tam, kā abi arheologi to pēta, viņu uztrauca vairāk, nekā viņš bija ar mieru atzīt. Apzināties, ka šis cilvēks, kura ķermenim šis skelets bija piederējis, šajā brīdī kaut kur pasaulē dzīvoja, elpoja, iespējams, gatavojās savam pārdrošajam ceļojumam!
Viņš paskatījās pāri uz Eizenhartu. Surpccļā viņš tam bija jautājis, kā viens un tas pats skelets varēja, tā sakot, eksistēt divreiz. Vācu zinātniskās fantastikas rakstnieks uz viņu bija tikai izbrīnīti paskatījies un tad viņam, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, paskaidrojis, ka tur jau esot tas joks, ka ceļojumā laikā savā ziņā tiekot izdarīts pagrieziens uz laika stara.
"Turklāt mums šeit ir labi sadzijis lielā liela kaula lūzums, ko mēs tikai pirmīt, izceļot skeletu, pamanījām. Šim kaulam mēs veiksim rentgena uzņēmumu; iespējams, tajā vēl ir kaula skrūve vai kāds cits implants. Ja mums palaimēsies, tad būs izmantots numurēts implants, tā ka mēs mirušā identitāti varētu noteikt pēc sērijas numura."
Dzīves līnija, kāda parasti bija cilvēkam, kura dzīve sākās ar piedzimšanu un beidzās ar nomiršanu mūža beigās, laika ceļotāja gadījumā bija ieguvusi tādu kā griezumu. Kaut kad tuvā nākotnē, mirklī, kad viņš dosies ceļojumā laikā, tā pēkšņi un bez pēdām aprautos un tālā pagātnē, nākdama no nekurienes, iekļautos pasaules laiku maiņas audumā. Vēsturiskā skatījumā šī nezināmā cilvēka vēlākā dzīve, vecums un nāve jau bija notikusi pirms divtūkstoš gadiem, vienīgi tic daži gadi līdz. ceļojumam nebija nodzīvoti. Taču pēc viņa paša skatījuma ceļotājs laikā to, protams, būtu piedzīvojis pavisam citādi. Viņš dotos ceļojumā un pēc tam — kas visai pārējai pasaulei bija pirms tam, divtūkstoš gadu pirms tam — nokļūtu senā pasaulē, kurā viņš paveiktu savu misiju un tad nodzīvotu tur līdz sava mūža pēdējai dienai.
"Un nu pie maisiņa. Domājams, ka ārējais maisiņš varētu būt no audekla, taču mēs veiksim precīzu šķiedru analīzi. Interesants ir arī jautājums, kādā krāsā bija audums un vai šeit ir runa par krāsu, kāda jau bija pieejama tajos tālajos laikos. Vai viena no kamerām varētu pienākt tuvāk? Es tūdaļ atvēršu plastmasas maisiņu, kas atrodas audekla pārvalkā, un izņemšu tajā esošo lietošanas pamācību."
Judīte pamodās, kad kāds viņu mežonīgi purināja aiz pleca, un viņu pārņēma sajūta, it kā viņu kāds mēģinātu nosmacēt ar piecus metrus biezu dūnu spilvenu. Viņa griezās apkārt, mēģināja no spilvena izvairīties, un kāds mēģināja viņu pierunāt, runāja par kafiju un nepārtraukti sauca: "Judīt, hei, Judīt!" Kaut kā viņa bija atvērusi acis, un, kad plīvuri un zvaigznes no viņas redzeslauka bija pazudušas, viņa pazina Stefenu, un viņš vēl arvien runāja kaut ko par kafiju un smaidīja, it kā viņu izsmietu.
"Pietiek, pietiek. Pagaidi. Lēnām." Viņa ar pūlēm uzcēlās sēdus, turēja galvu, kas likās tik liela un trula. "Cik pulkstenis?"
"Mazliet pāri trijiem."
"Cik?" Gaiss teltī bija neticami karsts un smacīgs. Viņas mati šķita šausmīgi sasvīduši. Tīrais vājprāts, tik ilgi gulēt, kad saule tik loti karsēja. Iespējams, ka Stcfens, viņu pamodinot, bija viņu izglābis no asinsrites kolapsa.
"Mazliet pāri trijiem. Tad kā nu būs — vai nāksi līdzi?"
"Līdzi? Kas? Uz kurieni līdzi?"
Stefens nopūtās. "Uz virtuves telti. Vārīt kafiju. Saproti, ja es drīzā laikā nedabūšu lielu, stipru kafiju, es kritīšu komā."
Viņa vēl arvien nebija īsti atžirgusi. "Vai tad tā tagad jāvāra pašiem?"
"Jā."
"Kopš kura laika?"
"Kopš šodienas. Kops tā laika, kad te faktiski gandrīz neviena vairs nav."
"Ak tā." Judīte paskatījās apkārt. Stīnas šeit vairs nebija, viņas saliekamā gulta bija pazudusi. Jau aizceļojusi, pareizi. "Ak jā, es domāju, man arī viena kafija nenāktu par ļaunu." Viņai bija vajadzība nomazgāties dušā un pārģērbties. Viņa bija aizmigusi ar visām drēbēm un jutās Šausmīgi. Droši vien viņa tāda arī izskatījās. "Tūliņ pat?"
"Jā. Un nedomā par to, vai tu vispirms vēlies ieiet dušā. Tc ir vairs tikai viena duša, un ūdens nebūs ātrāk kā vien vakarā."
"Nu, tic nu gan vēlas ātri no mums atbrīvoties."
"īsts izaicinājums mūsu neatlaidībai."
Viņa paskatījās uz viņu. Viņš kaut kā vienmēr visai labi prata izskatīties tā, it kā būtu pilnīgs situācijas noteicējs. "Tas nu tagad bija teikums īsti Stefena Foksa gaumē," viņa konstatēja.
"Nāc, iesim," viņš teica. "Pieteikuma formulāru manam fanu klubam tu varēsi aizpildīt pēc tam."
Ar metāla skavām plastmasas maisiņš tika turēts atvērtā stāvoklī, kamēr profesors Vilfords-Smits un Simons Bārlevs uzmanīgi vilka ārā divtūkstoš gadu veco papīra burtnīcu, lai to ievietotu jau sagatavotā plastmasas vanniņā. Katru darbību viņš komentēja kameras priekšā. "Papīrs ir gaišs, raksts labi salasāms, visa burtnīca ir apbrīnojami labi saglabājusies. Aptuveni piecus reiz desmit centimetrus lielais stūris, kas trūkst no titullapas, tika paņemts pagājušajā nedēļā vēl izrakumu vietā, lai noteiktu tās vecumu. Protams, papīrs tagad ir ļoti trausls; mums tas būs jāapstrādā mitrinātājā, tikai tad mēs varēsim lapas atdalīt. Un tas noteikti būs aizraujoši — lasīt lietošanas pamācību ierīcei, kas būs pieejama tikai pēc dažiem gadiem un šobrīd vēl nemaz nav radīta."
Viņš apklusa. Lietošanas pamācība gulēja uz paliktņa. Tuvojās kamera, lai parādītu titullapu tuvplānā.
SONTMR-Ol
Digital CamCorder
User's Manu ai— US Vcrsion
Taču profesora Vilforda-Smita skatienu vēl arvien šķita piesaistījis kaut kas, ko viņš bija ieraudzījis atvērtajā plastmasas apvalkā. "Atļaujiet, lūdzu," viņš nomurmināja, pagrūda kameru malā un noliecās pār artefaktu.
Viņš atkal atliecās, un viņam rokā bija pincete ar mazu, pelēku papīra gabaliņu. Viņš pavilka tuvāk vienu no lupām. "Simon, paskatieties jūs arī."
Izraēlis viņu jautājoši uzlūkoja. Tad viņš apskatīja atradumu zem palielināmā stikla. "Tas nav no lietošanas pamācības. Turklāt šis papīrs ir gaišāks."
"Tieši tā." Profesors ielika pelēko strēmelīti mazā keramikas vanniņā. "Mums tas būs jāizpētī precīzāk, taču acīmredzot tas ir pavisam cits papīrs."
Vienu bridi laboratorijā valdīja pilnīgs klusums. Itin kā visi būtu aizturējuši elpu. Kameru klusā dūkšana bija vienīgais, kas bija dzirdams. Profesors Vilfords-Smits pacēla acis, un viņa skatiens krustojās ar Kauna acīm, kurās atspoguļojās postoša nojausma.
"Izskatās, ka sākotnēji plastmasas apvalkā ir bijis vēl kāds cits papīrs," arheologs neskanīgā balsī secināja.
Miljonāra acis iepletās. Viņa lūpas bez skaņas veidoja vārdu, par kuru šobrīd domāja viņi abi. Stefens Fokss.
Un tad šis mirklis bija garām. Džons Kauns sāka kliegt tik skaļi, it kā vēlētos, lai no šī trokšņa pārsprāgst kameru objektīvi.
"RAIEN!"