4

Turpmāk sekos sīkāks stratigrāfijas izvērtējums. Stratigrāfiskie elementi, tādi kā slāņi un raktuves sienas, apzīmēti ar numuriem (cipariem), būvpaliekas apzīmētas ar burtiem, un atbilstošajās vietās tie ievietoti stratijjrāfiskajā attēlojumā. Par keramikas atra­dumu stratigrāfisko iedalījumu IĪI-9 nod. skat. XII nod. Stratigrāfijas numerācija un shematiskais attēlojums pamatojas uz HARRIS publicēto metodi (HARRĪS 1979, 81—91, skat. arī FRANKEN 1984, 86—90). Atsevišķās vietās vienkāršības labad vairākus slāņus apzīmē tikai viens numurs.

Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas

E1 AI lodziņš drošības apsvērumu dēļ atradās nomaļus no centrālās halles atsevišķā gaitenī. Pētcrs Eizenharts to sasniedza gandrīz vai pē­dējā minūtē, un nu, stāvot tikpat kā vienīgi starp cilvēkiem, kādus viņš līdz šim bija redzējis tikai vakara ziņās, viņu pārņēma neomulīga sajūta. Melnās drānās tērpušies ortodoksāli jūdi ar garām cirtām pie deniņiem stāvēja blakus šķietami aukstasinīgiem palestīniešiem, kam galvā bija pazīstamais lakats, ko populāru padarīja Jasirs Arafats. Viņi centās cits citu neievērot. Rindā gaidīja garos ģērbos un galvas lakatos kautri ietinušās sievietes un gandrīz līdzīgi tērpušies franciskāņu mūki. Starp tiem, gan ne tik uzkrītoši, pacietīgi stāvēja arī dažāda vecuma un sabiedriskā stā­vokļa vīrieši un sievietes, vecākas dāmas un kungi, gaidpilni uzlikuši galvā baltas vasaras platmales, lai arī bija agrs rīts un debesis virs Frankfurtes bija apmākušās; bāli, drukni vīrieši speķaini spīdīgos uzvalkos ar sma­giem plastikāta maisiņiem rokās klusi sarunājās, kā Eizenhartam šķita, krievu valodā. Rinda uz priekšu kustējās ļoti lēni.

"Kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu?" jautāja liela auguma dāma no Izraē­las drošības iestādes, veltīdama viņam neuzticīgi pētošu skatienu, itin kā turētu aizdomās par krimināliem nodomiem.

"Es dodos, hmm, darba darīšanās." Kāpēc šis jautājums viņu pada­rīja tik nervozu? Trīcošiem pirkstiem viņš kabatā sataustīja faksu no Ņujorkas. "Esmu uzaicināts kā konsultants."

Viņa pamatīgi izpētīja faksu. Šeit tā nebija formalitāte, tas bija pa­tiešām nopietni. Kaut ko tādu viņš lidostā vēl nekad nebija pieredzējis. Tic drīzāk aizkavēs lidojumu, nekā pārbaudē atstās bez ievērības kādas neskaidrības, un tas acīmredzot nebija bez pamata. Eizenhartam ienāca prātā lidmašīnu nolaupīšanas gadījumi, par kuriem viņš šad tad bija dzir­dējis. Iemeslu te varēja būt daudz.

Ir nu gan viņš iekūlies, manu dieniņ! Viņa izlasīja faksu vēlreiz, visu līgumu uz četrām lapām, kas bija rakstīts angliski un sastāvēja gandrīz vienīgi no juridiskiem terminiem, nenolaižot acis no teksta, nocēla tele­fona klausuli, uzgrieza numuru un sarunājās ar kādu it kā dziļi no rīkles nākošā, jādomā, ebreju valodā. Beidzot viņa atdeva Eizenhartam faksu un pamāja, uzšņāpa uz formulāra sava paraksta līkločus un atbrīvoja viņam ceļu. "Viss kārtībā," dāma noteica un pievērsa savu neuzticības pilno skatienu nākamajam gaidītājam, uz kuru, kamēr vien tas nebūs pie­rādījis pretējo, viņa skatīsies kā uz iespējamo teroristu.

Kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu? Sasodīti labs jautājums. Viņš, viduvējs rakstnieks! Par padomnieku mediju gigantam miljonāram! Ārprāts. Pa­tiešām dīvaini. Pēkšņi viņš atskārta, ka patiesais iemesls, kāpēc viņš pie­krita, bija iekavētie maksājumi par māju. Jo viņam nebija samaksājusi izdevniecība, kuras īpašnieks, kā izrādījās, bija cilvēks, kura uzdevumā viņš devās uz Izraēlu.

Viņa sēdēja tur, kur viņš to bija vēlējies redzēt, — uz viņa saliekamās gul­tas malas. Muļķīgi vienīgi, ka viņa bija apģērbusies, bet viņš puskails.

Stcfcns tikko bija iznācis no dušas. Apzīmējums "duša" te gan īsti nebija vietā — lai arī dušas galviņa ārēji iedvesa bijību, no tās atdalījās vien vārgi piloša ūdens strūkliņa. Par to nemitīgi žēlojās vai ikviens nometnes iemītnieks, jo nebija nekādas iespējas atbrīvoties no visur­esošajiem putekļiem. Taču ikviens arī zināja, ka žēloties nav nekādas jēgas, jo līdz izrakumu darbu beigām nekas nemainīsies. Pie apūdeņo­šanas ekspertiem Āfrikā Stefens gan bija apguvis kādu vienkāršu triku, kā putekļus tomēr nomazgāt, proti, lietojot sūkli, un šo zināšanu viņš no citiem nebija slēpis, taču tik un tā lielāko daļu neapmierināto arvien vēl dzirdēja sūdzamies.

"Tu esi vienīgais cilvēks no tiem, ko es pazīstu, kam arheoloģisko darbu nometnē ir līdzi žakete," Judīte sacīja.

"Man ir vēl arī daudz citu neparastu īpašību," slaukot matus un ievei­dojot tos ar rupju ķemmi, atteica Stefens. Bija tik labi apzināties sev aiz muguras darbadienu un priekšā vēl sagaidāmu patīkamu vakaru. Arī fiziskā piepūle nāca viņam par labu, tā uzturēja viņu formā un ļāva labāk sajust savu ķermeni.

Arheoloģisko darbu palīgi dzīvoja visai plašās smaga, balta buraudekla teltīs, kas šķita palikušas pāri no kāda britu armijas karagājiena uz Āfriku. Iespējams, tā arī bija. Lielākoties teltīs dzīvoja pa divi, taču Stefens bija spējis iegūt tiesības iekārtoties atsevišķā teltī, izplatot baumas, ka naktī stipri krācot un miegā mēdzot staigāt, pie tam atgriežoties nereti sajau­cot gultas. Te nu neviens nebija ar mieru riskēt. Rezultātā vietas viņam bija pietiekami, lai blakus galdam un krēslam novietotu pārskatāmu gar­derobes stieni apģērbam un lielu spoguli.

"Kaut kad taču es to uzzināšu," viņa atkārtoja jau vismaz piekto reizi. Runa vēl arvien bija par Stcfcna atradumu, kas, kā šķita, bija radījis visu šo jezgu.

"Šovakar tu to uzzināsi," Stefens teica, vilkdams kājās bikses. Judīte viņā vienaldzīgi nolūkojās. Pirms brīža viņa vienkārši bija ienākusi teltī, kad viņš tur bija stāvējis apakšbiksēs, atsēdusics uz viņa gultas malas un sākusi iztaujāt par atradumu. "Tas ir garš stāsts. Ja cs tev to tagad izstās­tīšu, man tas būs vēlreiz jāstāsta Jcšua, un tas nu man būs par daudz."

"Tu tikai gribi radīt intrigu."

"Saprotams. Ari to. Kad tavs brālis būs klāt?"

"Pēc pusstundas."

Viņā bija kaut kas skarbs. Varbūt tāpēc, ka savos divdesmit gados viņai aiz muguras bija jau divi gadi karadienestā Izraēlas armijā. Viņš ar šausmām apzinājās, ka šī garkājainā, temperamentīgā būtne prot vadīt tanku, iesaistījusies ugunskaujās ar intifada ļaudīm un nepilnā minūtē aizsietām acīm spēj salikt kopā izjauktu ložmetēju. Turpretī viņš armiju pazina tikai no filmām.

"Varbūt tomēr labāk brauksim ar manu mašīnu? Un viņu satiksim Telavivā?" Viņš pamāja uz sava mobilā telefona pusi, kas gulēja uz galda.

"Tu viņu vairs nesazvanīsi. Viņš jau stāv Jeruzalemē sastrēgumā."

"Nu labi." Stefens sakārtoja kreklu, kas bija šūts no izsmalcināti apvienotas linu, kokvilnas un mākslīgās šķiedras. Tas bija viņa mīļākais krekls un neiztrūkstoši pavadīja viņu visās ekspedīcijās. Velkot vienu pašu, tas izskatījās brīvi, bet kopā ar žaketi — eleganti, un, ja bija nepiecie­šams, to varēja izmazgāt pat aukstā ūdenī ar ziepēm, un tas atkal bija balts. Kreklu viņš bija iegādājies Ņujorkā mazā, ekskluzīvā veikalā, ko viņam bija parādījis kāds vīrs no Explorer's Society, kurš jau tuvojās astoņ­desmitiem un, līdzko vien radās izdevība, stāstīja, kā savā jaunībā apce­ļojis pasauli ar velosipēdu.

Tad viņš uzvilka žaketi. Vēl viens ilgi meklēts apģērba gabals. Žakete bija viegla, vēsināja karstumā un sildīja, kad bija auksti, bagāžā to varēja cicši sarullēt, nebaidoties, ka sagumzīsics, un pēc krāsas tā piestāvēja faktiski pie visa. Un tā, protams, nebija no lētajām. Bet tas viņam jau bija kļuvis par nerakstītu likumu — ja viņš kur devās, tad noteikti izmantoja iespēju ap­ģērbties gaumīgi un darījumu cilvēkam raksturīgi. Vienkāršajā buraudekla jūrnieku maisā viņam bija noglabātas ari dažas kaklasaites, tikai tās Ju­dīte vēl nebija redzējusi, citādi viņa būtu pasmējusies ari par tām. Taču pēc pieredzes viņš zināja, ka pašpārliecināti izturēties vislabāk palīdzēja vie­nīgi apziņa, ka esi korekti ģērbies. Ja bija darīšana ar cilvēkiem, tad kakla­saitei varēja būt tikpat izšķiroša nozīme kā revolverim, satiekoties ar tīģeri.

Judīte bija piecēlusies un piegājusi pie telts izejas. Kad viņa pabīdīja sānis brezentu, rietošā saule meta platu, siltu gaismas kūli šķērsām pāri teltij, saliekamajai gultai un cieši nomīdītajai, putekļainajai zemei uz telts grīdas. "Man šķiet, tur brauc taksometrs."

"Mmmh," noteica Stefens, siedams kurpju auklas. Kurpes gan šajā apvidū nevarēja dabūt tīras. Viņam ari vajadzētu šeit atkal ievest kār­tību; ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka zem gultas vēl arvien stāv izrakumu kaste, kuru viņš vakar bija lietojis, — plakana, taisnstūraina dzelzs skārda kaste ar paceļamu divviru vāku, kurā, strādājot izrakumu vietā, tika sa­bērta izraktā zeme, lai to vēlāk rūpīgi varētu izsijāt. Dažreiz tā tika atras­tas mazas, taču vērtīgas lietas, kas nebija pamanītas izrakumu vietā, — atsevišķi zobi, nelieli kauli vai rotas.

Taču tas viss varēja pagaidīt līdz rītam. Viņš paņēma kabatas portfeli un mobilo telefonu un pārliecinājās, vai viņam kabatā ir pietiekami daudz skaidras naudas.

"Man šķiet, ka viņi tomēr gatavojas filmēt," prātoja Judīte. "Tā taču ir kamera, vai ne?"

"Kas?" Stefens nostājās aiz Judītes, skatījās viņai pār plecu un ar baudu sajuta viņas vaiga siltumu, kas atradās nepilnu centimetru no viņējā. Viņa tik satraucoši smaržoja, bet viņš nevarēja pateikt, pēc kā.

"Tur tas, uz trijkāja. Telts priekšā."

Stefens skatījās uz priekšmetu, kas patiešām bija kamera, kādas lie­toja filmēšanā. Divi no Kauna ļaudīm patlaban mēģināja to uzskrūvēt uz stabila pamata. "Savādi," viņš noteica.

"Tic grib uzņemt filmu, es tev saku."

Stefens lēnām papurināja galvu. "To es nevaru iedomāties. Es ne­varu iedomāties, ka ierodas pats Džongiz Khans, kad runa ir tikai par to, lai uzņemtu filmu par arheoloģiskajiem izrakumiem."

Pamazām viņš sāka apšaubīt, vai maz pats saprot, kas šeit notiek. Kad viņš skatījās pāri uz četrpadsmito apgabalu, uz pieciem vakara saulē tumšsarkani liesmojošajiem dzīvojamajiem vagoniem un vīriem, kas dī­vaini neizteiksmīgām sejām, N.E. W. kombinezonos tērpušies, tur cits caur citu rosījās, viņu pēkšņi pārņēma atstumtības sajūta, itin kā viņš būtu aizraidīts prom no visa notiekošā. Tas viss tur pāri izskatījās kā filmās, kurās kāds atklāja kaut ko satriecošu — kādu citplanētieti vai pirmcilvēku —, un tad kā siseņi saradās "zinātnieki", visu norobežoja, ierīkoja aizsargžogus un nojumes un visās malās uzstādīja savus instrumentus.

Viņš mēģināja vēlreiz acu priekšā iztēloties notikušo. Vakardienu. Atradumu. Savu teoriju par to. Tagad, kad viņš par to domāja, viņam tas vairs nešķita tik pārliecinoši. Kaut kas te bija aplam. Tas, kas šobrīd notika, te gluži vienkārši neiederējās. Varbūt pat ļoti labi, ka šovakar viņš to vēlreiz varēs pārrunāt ar Judīti un viņas brāli.

Brīdī, kad viņi lidoja pāri Alpiem, blakussēdētājs viņu pazina. "Atvaino­jiet, bet jūs taču esat rakstnieks Pēters Eizenharts, vai ne?" viņš uzdeva jautājumu, kas ikvienam ne sevišķi slavenam rakstniekam bija tikpat mīļš kā savu bērnu vārdi.

Jā, Pēters Eizenharts apstiprināja, esot gan.

"Esmu lasījis dažas jūsu grāmatas," vīrs sacīja un nosauca pāris ro­mānu nosaukumu, kas abi diemžēl bija citu autoru radīti. "Man ļoti pa­tika, patiešām."

Eizenharts izmocīti pasmaidīja. "Priecājos dzirdēt."

Viņš stādījās priekšā kā Uri Lībermans, žurnālists un vairāku Izraē­las avīžu ārzemju korespondents Vācijā. Viņš dzīvojot Bonnā un reizi mēnesī braucot uz mājām pie sievas un bērniem, ko nevarot pierunāt pārcelties uz ārzemēm. "Un kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu?" viņš painte­resējās. "Vai dodaties uz savu darbu lasījumiem? Vai atvaļinājumā?"

Eizenharts noliedza domu par lasījumiem, un arī atvaļinājumā viņš nevēlētos doties bez sievas un bērniem.

"Ak," secināja runīgais ārzemju korespondents, kam nevarēja būt vairāk par gadiem četrdesmit un kurš savu augsto pieri bija mēģinājis līdzsvarot ar izteiksmīgām, gandrīz vai prūsiskām ūsām, "tad jau jūs nodarbojaties ar pētniecību?"

"Apmēram tā," viņš piekrita.

"Vai tas nozīmē, ka jūsu nākamā romāna darbība risināsies Izraēlā?"

"Iespējams."

Bieza piezīmju grāmata kā parasti, protams, bija pirmais, ko viņš ņēma līdzi, dodoties ceļojumā. Daļa smadzeņu viņa galvā jau sen bija kļuvušas it kā par neatkarīgu objektu, kas nemitīgi meklēja neparastas notikumu vietas, nedzirdētus izteicienus, interesantas personas un atgadījumus, un šie novērojumi tika rūpīgi pierakstīti, lai vēlāk tos iz­mantotu romānos. Tādēļ viņš nenoliedza šādu iespēju.

"Lieliski, lieliski," priecājās žurnālists un sāka kaut ko meklēt savā rokas bagāžā. "Sakiet, lūdzu, vai drīkstu uzņemt jūsu foto? Es labprāt ieliktu nelielu rakstu kādā no avīzēm, kurām es strādāju; piemēram, "pazīstamais vācu rakstnieks Pēters Eizenharts pašlaik apceļo Izraēlu", es domāju, tas taču ir arī jūsu interesēs?"

"Neiebilstu."

Un tā Pēters Eizenharts ļāva sevi fotografēt, centīgi savilcis seju val­dzinošā smaidā, un pēc trešā zibšņa Uri Lībermans bija apmierināts. Tad viņš lepni demonstrēja savu fotoaparātu, pilnīgi jaunu modeli ar pla­kanu monitoru, uz kura tikko uzņemtos kadrus varēja aplūkot gandrīz vai oriģinālā lielumā, pirms saglabāt uz mazā Optical Disc. "Pilnībā digitāls," viņš klāstīja. "Un vai jūs redzat šeit, sānos? Šeit es varu pievienot sērijveida kabeli un pārnest attēlus uz jebkuru datoru. Tas taču ir fan­tastiski, kas šodien jau iespējams, vai ne? Taču būs vēl labāk."

Viņš izvilka kādu plakanu ierīci, kas izskatījās pēc mobilā telefona, taču tad Eizenhartam par pārsteigumu atvāza to gareniski vaļā, un nu viņš jau turēja rokā sīku datoru ar mazītiņu klaviatūru un šauru LCD monitoru. "Tagad mēs pamēģināsim būt maziņi un neuzkrītoši, jo tiem netīk, ja lidmašīnā ar šiem te darbojas. Taču man tas jānodemonstrē. Es šeit ierakstīšu savu ziņojumu, tas gan nav tik vienkārši, bet izdodas gluži labi, — kopš man šis pieder, mani pirksti šķiet pat palikuši tievāki, iespaidīgi, vai ne? Tātad ko nu mēs rakstīsim — "Pazīstams vācu rakst­nieks apmeklē Izraēlu". Tas ir virsraksts. Tad mazlietiņ bla-bla-bla; es domāju, nebūs vairāk par desmit, divpadsmit rindiņām, taču kopā ar fotogrāfiju…" Domās viņš jau šķita sarēķinām honorāru. Koncentrējies viņš uzrakstīja īsu tekstu; Eizenharts skatījās viņam pār plecu, taču žurnālists darbojās ar teksta apstrādi ebreju valodā, tāpēc Eizenharts nesa­prata, ko viņš tur raksta. Bija iespaids, ka sakarību starp latīņu alfabēta taustiņiem un ebreju valodas alfabētu Lībermans zināja no galvas, un bija aizraujoši skatīties, kā teksta rindiņas skrēja, nevis kā rakstniekam bija pierasts, bet gan no labās uz kreiso pusi.

"Tā," viņš beidzot teica. "Nu mēs vēl ielādēsim bildi…" No savas šķietami universāli ekipētās plecu somas viņš izvilka nelielu kabeli, pie­vienoja to fotoaparātam, nospieda uz tā pāris pogu un dažus taustiņus uz sava mobilā telefona — datora, mirkli pagaidīja un apmierināts atvie­noja kabeli. "Gatavs. Parasti gan es to uzreiz pārsūtītu uz savas redak­cijas centrālo datoru, taču tagad es to, protams, nedarīšu; ja nu lidmašīna nogāžas vai, vēl ļaunāk, pārskatīšanās pēc nolaižas Lībijā, haha! Taču es pajautāšu stjuartei, vai drīkstu izmantot lidmašīnas telefonierīces, parasd gan tā nav problēma. Acumirkli…"

Eizenharts apstulbis noraudzījās, kā viņš ar citu kabeli un mazo PC rokā raitā solī dodas uz priekšu un aiz lidmašīnas virtuves priekškara uzrunā vienu no stjuartēm. Tad abi nozuda, un kādu brīdi nekas ne­notika.

Eizenharts paskatījās pa iluminatoru. Garām slīdēja mākoņu skran­das. Vai tur lejā bija Toskāna? Vai varbūt Po līdzenums? Zaļganbrūna lauku mozaīka ar ielām un ceļiem, smalkiem kā zirnekļa tīkls starp tiem. Un tumši mirdzoša jūra.

Uri Lībcrmans atgriezās smaidīdams. "Nu, ko es teicu? Izdevās! Ja palaimēsies, jūs sevi jau ieraudzīsiet avīzē, kad nolaidīsimies… Nē, es mazliet pārspīlēju. Tas būs vakara izlaidumā. Kad nonāksiet savā vies­nīcā, pārlapojiet Izraēlas avīzes."

"Jūs jokojat."

"Nē, godīgi! Labi, citreiz es ar šo ziņojumu tā nebūtu steidzies. Skaidrs. Taču, ja notiek kas dramatisks, piemēram, Bonnā kāds ministrs negatīvi izteicies par Izraēlu — es ierakstu viņa vārdus šeit tieši manā burvju kārbiņā, piespiežu pogu, un, ja viss norit kā nākas, tad avīze ar manu ziņojumu jau pēc četrām stundām ir nopērkama Izraēlas kioskos."

"Pēc četrām stundām?"

"Pēc četrām stundām. Un mēs runājam par gluži normālu informā­ciju. Ja notiek kas patiešām svarīgs, tad tas iet vēl ātrāk."

"Neiespējami." Eizenharts bija aizkustināts.

"Pārliecinieties pats."

"Noteikti. Lai arī man, godīgi sakot, tas viss šķiet mazliet pārspīlēti."

Lībermans iesmējās. "Esiet sveicināti Izraēlā! Ticiet man, kas attie­cas uz ziņām, izraēlieši ir pilnīgi meshuga. Viņi nepārtraukti klausās radio, katru vakaru televīzijā, turklāt arī Jordānas, Ēģiptes un Sīrijas kanālā, skatās ziņas un trīsreiz dienā lasa avīzes. Un tā dara ne tikai jūdi, pales­tīnieši arī. Un nepārtraukti tiek pārrunātas sliktās ziņas, cilvēki uztraucas, un daudzus no tā visa ķer sirdstrieka. Tā ir mānija; to jūs pat nevarat iedomāties. Tāda ir Izraēla!"

Tad tāda bija Izraēla. Pirmajā acumirklī Dāvida Bena-Guriona lidosta šķita tāda pati kā jebkura cita lidosta kādā no Vidusjūras zemēm: liela, gaismas pielieta, tveicīga un ļaužu pilna. Paskatoties uzmanīgāk, Eizenharta uzmanību piesaistīja uzraksti, kas visi bez izņēmuma bija trīs valo­dās — ebreju, angļu un arābu —, visur bija redzami karavīri, kas vienu roku modri turēja uz plecā uzkārta automāta. Un tad jau arī Lībermans bija pazudis ļaužu straumē, kas arī Eizenhartu nesa sev līdzi, cauri nervus nogurdinošajām, pamatīgajām kontrolēm, kas viņa čemodānā atstāja pilnīgu haosu, un beidzot ārā no lidostas ēkas, zem Tclavivas skaidrajām debesīm. Aiz nožogojuma drūzmējās ļaudis, kas satrauktās gaidās nopētīja katru seju. Ik pa brīdim kāds priecīgi iekliedzās, un tad jau aiz norobežojuma margām gaidītāji un sagaidītie metās cits cita skavās, visapkārt skanēja Shalom vai Salam alaikum, smiekli un raudā­šana. Eizenharts pats sev likās kā pazudis.

Te viņš pēkšņi pamanīja kartona plāksni, ko kāds bija pacēlis pāri gaidītāju galvām. Uz tās bija rakstīts viņa uzvārds, lai arī galotnē trūka burta t: tikai Eizenhars. Viņš devās turp. Cilvēks, kurš plāksni turēja, bija vecs, krunkains vīrs nodilušās pelēkās biksēs, kādas droši vien bija modernas sešdesmitajos gados, un vienkārši briesmīgā raibā kreklā ar sviedru traipiem padusēs.

Kad Eizenharts stādījās priekšā, vīrs viņam bez mazākās sajūsmas pa­māja, nomurmināja savu vārdu, ko Eizenharts nesaprata, un paskaidroja, ka viņam uzdots aizvest viņu pie mistera Kauna. Vāciski vīrietis runāja ar cietu austrumeiropeisku akcentu, un tuvumā viņš izskatījās vēl ve­cāks, nekā šķita pirms brīža.

Eizenharts viņam sekoja pāri lidostas automašīnu stāvlaukumam uz taksometru. Mašīnas slēgdēli rotāja uzlīme, uz kuras bija redzams Poli­jas karogs.

"Vai jūs esat no Polijas?" Eizenharts jautāja, kad viņi līkumoja pa pla­tām ielām cauri tuksnesīgai ainavai un lidosta palika viņiem aiz muguras.

"jā, no Krakovas. Taču tas bija sen."

"Jūs labi runājat vāciski."

Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. "Iemācījos koncentrācijas nometnē."

Eizenharts norija nepatīkamu, it kā kaklā sakāpušu kamolu un, ne­zinādams, ko teikt, skatījās pa logu. Tad tāda bija Izraēla.

Загрузка...