21

Sākumā minēto iemeslu dēļ darbi relatīvi pēkšņi bija jāpārtrauc.

Viena daļa atradumu tika atzīmēti un apbērti ar smilšu kārtu.

Cita daļa atradumu tika iekļauti Rokfellera muzeja kolekcijā

(inv. nr. 1003400 līdz 1003499), izņemot XII nod. aprakstītos

artefaktus.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamežas

Nakts iestājās pēkšņi kā vienmēr, gandrīz bez pārejas. Līdz ar nakts iesākumu beidzās sabats, un Stefenam šķita, ka gluži tāpat, bez pārejas, pieauga mašīnu daudzums ielās. Uzreiz bija tik tumšs, ka bija jāieslēdz lukturi, apkārt saradās tik daudz automobiļu, it kā tie nomalēs un slēp­tuvēs nepacietīgi būtu gaidījuši atpūtas dienas beigas un tagad brauca tā, it kā būtu nolēmuši atgūt iekavēto.

Šorīt viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atkal tiks atpakaļ laboratorijā, lai varētu turpināt atšifrēt vēstuli, kas bija rakstīta no pagātnes. Taču die­nas gaitā viņš bija tik daudz domājis par dažādām iespējām, izskaidro­jumiem un teorijām, ka vienā brīdī bija jutis iestājamies tādu kā smadzeņu nosprostojumu. Tagad viņš vienkārši brauca un ļāvās notikumu dabis­kajai gaitai.

Viņš ātri paskatījās uz Judīti. Viņa lūkojās ārā tumsā, kas bija pilna ar garām traucošām mašīnu ugunīm, un šķita dziļi iegrimusi domās.

"Vai tu to nožēlo?" viņš jautāja.

Viņai, kā likās, bija nepieciešams brīdis laika, lai saprastu, ko viņš ar to bija domājis. "Nē. Nē, es domāju, tas ir labākais."

"Es tavā vietā dotos pie Ješua. Es mēģinu iedomāties, kā būtu, ja es tagad piezvanītu savai mātei un teiktu, ka ieradīšos uz diviem mēnešiem paciemoties. Viņa tīrītu, mazgātu un vārītu, un līdz vājprātam riņķotu ap mani no tīrās mātes laimes. Nē, paldies. Tad jau labāk zem tilta."

"Ja es ievāktos pie Ješua, tad droši vien nepaietu ne piecas dienas, un es pati tīrītu, mazgātu un vārītu. Vai tu vari iedomāties, kāda viņam ir vecpuiša saimniecība? Viņa virtuvē es neko negribu aiztikt bez stan­gām, un, lai iztīrītu viņa istabu, būtu nepieciešams ugunsmetējs. Tad jau es labāk eju pie savas mammas. Tur vismaz ir tīrs, un viņa rūpēsies par mani, nevis otrādi."

"Labs arguments," Stefens atzina.

Viņa pagriezās sēdeklī tā, ka varēja vērot Stefenu no sāniem. "Mani interesē, kā dzīvo tu."

"Skaisti. Es tev labprāt piedāvātu savu mājvietu, taču diemžēl tas ir piectūkstoš jūdzes tālu prom."

"Vai tu nestāstīji, ka dzīvo universitātes pilsētiņā? Tad jau tev arī ir tikai niecīga istabiņa."

"Niecīgas istabiņas ir citiem. Bet ir ari mājas saimnieka dzīvoklis, kas ir ļoti skaists un atrodas uz jumta, ar skatu uz mežu un tālāk uz ezeru, un tas stāv tukšs, kopš universitāte taupa personāla izmaksas un no­darbina par vienu mājas saimnieku mazāk. Brīnumainā kārtā šis dzīvok­lis tika piedāvāts man, un es piedāvājumu, protams, pieņēmu."

"Brīnumainā kārtā. Ak tā."

"Divas ar pusi istabas, liels, gaišs, ar iebūvēto virtuvi un pārjumto terasi. Tu arī to būtu ņēmusi."

"Tātad augstākā labuma prece, kā jau vienmēr. Un cik tīras ir tavas divarpus istabas?"

"Diezgan tīras."

"Vai tu ar to gribi sacīt, ka esi vienīgais vīrietis pasaulē, kurš tīra savu dzīvokli?"

Stefens pasmaidīja. "Nē, es tur esmu vienīgais students, kurš var atļauties apkopēju."

"Nu skaidrs. Ko es te jautāju." Viņa atkal pagriezās uz priekšu.

Stefens pārdomāja, vai viņš nebija pieļāvis kļūdu taktikā. Uz jaunām studentēm viņa smalki iekārtotais dzīvoklis atstāja izteikti uzbudinošu iespaidu, taču viņām Stefens dzīvokli varēja arī parādīt, nevis tikai pa­stāstīt par to. Un, ja par to stāstīja, tad pat tīrā patiesība izklausījās pēc lielīšanās.

Taču Judīte izskatījās nogrimusi domās pavisam par ko citu. "Es vien­kārši mēģinu uz to skatīties ne tik dramatiski," nopūzdamās viņa pēc brīža paskaidroja. "Par savu māti, es domāju. Viss jau ir kārtībā, pamatā. Skaidrs, es darīju visu iespējamo, lai tiktu prom no mājām. Visu iespē­jamo, izņemot iziešanu pie vīra, es domāju. Tas būtu bijis tas vienkār­šākais. Pamatā cs jau esmu to paveikusi — man ir pašai savs dzīvoklis, pašai sava dzīve. Tās būtu vien pāris nedēļas. Kādēļ gan meita nevarētu uz pāris nedēļām aiziet padzīvot atpakaļ mājās pie savas mātes?" Viņa iesmējās. "Vai zini, ko viņa stāstīja? Vakar vakarā esot zvanījis kāds vīrs un jautājis pēc manis. Stādies priekšā. Tagad viņa to uzskata par likteņa zīmi, skaidrs."

"Kas tas bija par vīrieti? Kāds sens pielūdzējs vai kas cits?"

"Es nedomāju. Nav jau to tik daudz. Turklāt viņš esot runājis tikai angliski, viņa teica, ne ebreju valodā."

Garām aizdārdināja cisternvedējs.

Viens no mašīnas riteņiem palēcās ceļa bedrē.

Stefens pētoši skatījās atpakaļskata spogulī, domīgi kodīja lūpas un atkal paskatījās spogulī.

"Vai kas noticis?" klusumu pārtrauca Judītes jautājums. "Vai tu ta­gad esi greizsirdīgs, vai kas cits?

Stefens no savas jakas kabatas izņēma mobilo telefonu, ieslēdza to un ar īkšķi ierakstīja koda numuru, lai telefonu varētu lietot. "Vai tu zini telefona numuru, pa kuru tavu brāli var sazvanīt institūtā?"

"Jā, kāpēc gan?"

Viņš pasniedza viņai telefonu. "Piezvani viņam."

Raicns viņiem bija sekojis attālumā ārpus redzamības robežām, tikai vienu reizi, neilgi pēc tam, kad viņi bija iegriezušies uz dzīva ātrgaitas ceļa, kas veda uz Jeruzalemi, viņš bija piebraucis tuvāk, lai pārliecinā­tos, vai mazais, tumši zilais fiats, kuram viņš sekoja, patiešām ir Stefēna

Foksa auto un ka tajā patiešām sēž viņš un viņa draudzene. Tad viņš atkal bija strauji atpalicis. Viņš varēja būt pilnīgi mierīgs. Ierīce, kas gu­lēja ieslēgta uz blakus sēdekļa, paliks viņiem uz pēdām.

Šī bija viņa amata daļa, kas bija pati satraucošākā. Medīt cilvēkus. Starp visiem dzīvniekiem cilvēks bija pats bīstamākais, jo tas bija vienī­gais medījums, kas bija līdzvērtīgs medniekam. Pat šajā nelielajā, nevai­nīgajā izbraucienā viņš sajuta asinīs uzbangojam atmiņas par citiem satraucošākiem brīžiem. Mediķi to sauca par adrenalīnu, bet viņam tas vienkārši bija cits vārds, kurā nodēvēt dzīvi. Vīrietis patiešām dzīvs bija vienīgi tad, kad medīja.

Viņi brauca vienmērīgi, ļāva sevi apdzīt, ja kādam bija jāsteidzas. Krēslas bridis bija īss, un, līdzko pār zemi bija nolaidusies nakts, viņš sekoja vairs tikai automašīnas stopsignāliem. Bez sava pelengatora viņš jau sen viņus būtu pazaudējis.

Kas tiem abiem bija meklējams Jeruzalemē? Ko viņi tur darīja vakar? Ko jauns pāris var sabatā darīt Svētajā pilsētā? Judītes Menezas māti viņi nebija apciemojuši. Varbūt viņi bija ielūgti uz kādām viesībām — bet kāpēc tad viņi šovakar jau atkal devās turp? Varbūt viņi ņēma istabu kādā stundu viesnīcā, taču, ja viņi gribēja pārgulēt, tad būtu varējuši to darīt visu dienu Foksa teltī. Lai arī kā domāja, jēga nebija saprotama.

Raienam nepatika, ja ap viņu notika lietas, kuru jēga nebija saprotama. Pēc savas pieredzes viņš zināja, ka tas ir simptoms tam, ka patiesībā notiek lietas, par kurām viņš neko nezina.

Nu jau varēja redzēt Jeruzalemi. Viņš pameta skatienu uz pelengatora ekrānu. Ciaišais punkts vēl arvien mirdzēja turpat.

"Tu izklausies visai neapmierināts."

"Jā," Eizenharts piekrita un pārvilka izplestus pirkstus pār sviedros salipušajiem matiem. Kaut kas nebija kārtībā ar gaisa kondicionēšanas iekārtu. Telefona klausule kļuva nepatīkami mitra vietā, kur viņš to tu­rēja pie auss. "Man ir tāda sajūta, ka es te sēžu pilnīgi veltīgi. Un man ir bail, ka ar kaunu un negodu es kādu dienu tikšu padzīts, jo nebūšu attaisnojis kaut kādas konkrēti nekad nenosauktas cerības. Tāpat kā

Kafkas Procesā, kur galvenais varonis nekad neuzzina, kas viņam patie­sībā tiek pārmests."

"Bet tev taču ir biļete atpakaļlidojumam. Tu vari doties prom jeb­kurā brīdī, ja nejūties labi," sacīja Lidija. "Un ja tas tev palīdz justies labāk: honorārs par pirmajām piecām dienām šodien ir ieskaitīts kontā. Gandrīz divdesmit tūkstoši marku. Tās mums tagad ļoti noderēs."

"Divdesmit tūkstoši?"

"Desmit tūkstoši dolāru, ja pārrēķina. Un tad vēl pievienotās vērtī­bas nodoklis. Viss saskan." Lidija bija ģimenes finanšu ministrs. "Katrā gadījumā, ja tu vēl pāris dienu varētu izturēt, nebūtu slikti."

"Hmm, jā. Vispār jau viss ir kārtībā…"

"Nu redzi."

"Vai vari tikt galā bez manis?"

Viņš dzirdēja viņu smejamies. "Ak, godīgi sakot, vai tu sēdi savā darb­istabā pie romāna galīgā varianta vai arī kaut kur Izraēlā, tur jau nav tikpat kā nekādas starpības."

"Paldies. Tas man šobrīd bija vajadzīgs." Viņš sajuta gandrīz vai sā­pīgas ilgas pēc viņas, pēc viņas ķermeņa tuvuma, matu smaržas un ādas pieskāriena. "Vii tev vismaz kaut mazliet manis šad tad nepietrūkst?"

Klusums. Tad viņa sacīja tumšā, visai savādā balsī: "Katru vakaru."

"Man tevis arī."

Viņi kādu bridi klusēja. "Man nav nekādas saprašanas, par ko tur pa­tiesībā ir runa," pēc brīža Lidija teica. "Tu sacīji, ka esi pie arheoloģis­kajiem izrakumiem un ka tur esot kas nozīmīgs atrasts, — un no tā brīža es domāju par to, ko tu esi tur pazaudējis. Es domāju, ja tu rakstītu vismaz vēsturiskus romānus… Bet zinātniskās fantastikas autors? Es to nesaprotu. Manās acīs tam nav jēgas."

Pēters Eizenharts vilcinājās. Bija kaut kas, no kā viņam vienkārši vajadzēja atbrīvoties.

Un kaut vai tikai tādēļ, lai viņa sieva savā nomierinošajā veidā ļautu viņam izrunāt savas bailes, kā viņa to darīja arvien, kad viņš zaudēja kon­troli pāršāvu fantāziju. "Vai zini, patiesībā man mieru neliek aizdomas…"

Brīdī, kad Pēters Eizenharts bija pacēlis klausuli, dzīvojamā vagonā, kurā izvietota organizācijas centrāle, bija sākusi griezties magnetofona lente. Un šajā mirklī no spoles notinās pēdējais lentes centimetrs, izslī­dēja cauri magnetofona galviņai un ar vienmuļu troksni sāka riņķot ap­kārt pilnajai spolei, kas piesaistīja tehniķa uzmanību. Viņš nolika malā lubu romānu, ko lasīja, lēnām piecēlās un izslēdza magnetofonu. Viņš noņēma pilno spoli un ielika to plastmasas maisiņā, tukšo spoli uzlika uz otras ass, paņēma vēl nelietotu lenti un izņēma to no apvalka. Pirms uzlika un ievēra lenti, viņš rūpīgi reģistrēja ieraksta vienības numuru, datumu un pulksteņa laiku. Un visu šo laiku no nelielā, iebūvētā skaļ­ruņa skanēja Eizenharta balss.

"…ka šeit tiek inscenēta ļoti liela krāpšana. Šis profesors, kurš vada izrakumu darbus, vairs nav no jaunajiem. Iespējams, šis ir pēdējais tāda veida pasākums viņa mūžā. Un es uzzināju, ka viņam, lai arī viņš Izraēlā veic izrakumus jau no sešdesmito gadu beigām, vēl nav bijuši zinātniski nozīmīgi atklājumi. Šī te ir tāda kā viņa pēdējā lielā iespēja."

"Un tu domā, viņš atradumu ir viltojis."

"Es to nezinu. Kaut kas šeit nav tā, kā vajag, un tas mani dara ne­mierīgu."

Lidija nopūtās. "Tu tikai uzmanies, ja?"

"Jā. Es pacentīšos."

Lente atkal sāka griezties acumirklī, kad Eizenharts sarunu ar sievu beidza, un tūliņ pat apstājās. Tehniķis aizgāja atpakaļ līdz savam krēs­lam un atkal pasniedzās pēc grāmatas.

No sarunas, kuru bija dzirdējis, viņš nesaprata ne vārda. Viņš runāja tikai angliski, ne vāciski.

Raicns izslēdza prožektorus un motoru un ļāva mašīnai pēdējos metrus vienkārši ripot, pirms tā apstājās pavisam. Tad viņš palika sēžam.

Stāvvieta ielas otrā pusē bija kā pamesta. Izņemot mazo fiatu, kas bija novietots gandrīz vai zem krūma. Mirdzošais punkts peilcrā rādīja tieši tā virzienā.

Viss bija kluss. Tikpat kā nekādas satiksmes. Raiens nogaidīja, kamēr nebrauca neviena automašīna, ātri izkāpa un šķērsoja ielu. Tur viņš palika stāvam un mēģināja izlikties par nevainīgu garāmgājēju, vienlai­kus manīgi skatīdamies apkārt. Gaiss oda pēc izplūdes gāzēm, putekļiem, notekūdeņu kanāliem un tāliem, reibinošiem ziediem. Auto stāvēja kluss liii tumšs.

Kaut kas šeit nebija īsti tā, kā vajag.

Raiens jau bija vērojis automašīnas, kuru aizmugurējos sēdekļos mī­lējās pārīši. Kaut kas tāds nebija iespējams bez jūtamas amortizatoru piedalīšanās. To varēja dzirdēt.

Raiens devās mašīnas virzienā, ne pārāk vilcinādamies, ne steigda­mies, vienkārši vienmērīgiem soļiem. Bija tieši tā, kā viņš bija nojautis. Aizmugurējais sēdeklis bija tukšs, un arī priekšējos sēdekļos nesēdēja samīlējies pārītis. Automašīna bija tukša.

"Sasodīts," Raiens nomurmināja.

Viņš paskatījās apkārt. Šis te, ja viņš ticēja savam pilsētas plānam, bija valdības kvartāls. Viņš varēja redzēt Finanšu ministrijas izstiepto ēku, nelielu daļu no Iekšlietu ministrijas un kneseta, Izraēlas parlamenta, jumtu. Ko, sasodīts, viens jauns pāris varēja vēlēties šajā laikā šajā vietā? Tam visam vēl joprojām nebija ne mazākās jēgas.

Taču nebija nekādas jēgas arī šeit tā stāvēt. Raiens devās atpakaļ pie mašīnas, apsēdās pie stūres, atlaidās sēdeklī un gaidīja. Viņš prata gaidīt. Viņš bija gaidīšanas lietpratējs.

Ješua, kamēr veda viņus cauri pilsētai, bija redzami sliktā omā. Turklāt visi luksofori bija kā sarunājuši tieši pirms viņiem pārslēgt sarkano gais­mas signālu. Judīte sēdēja aizmugurējā sēdeklī un uzjautrinājās.

Kaut kad Stefens nopūtās. "Tas bija tikai minējums, vairāk nekas, okay Es negribēju riskēt. Šis Raiens jau no pēcpusdienas ložņāja ap mašīnām. Vakarvakarā kāds bija zvanījis jūsu mātei, kurš runā tikai an­gliski, ne ebreju valodā. Es domāju, te nav lieki jautāt, vai mēs netie­kam novēroti, ne tā?"

"Nu skaidrs," norūca Ješua.

"Un, ja viņš manai mašīnai ir pielicis pcileru, tad ne jau tā, ka to uzreiz var atrast. Un kur nu vel tumsā."

"Skaidrs taču. Atvaino — ja es būtu zinājis, kas tu patiesība esi, es būtu nolicis aukstumā degvīnu ar martīni, saskalotu, ne samaisītu."

Viņam bija vajadzējis Baso mierināt. Šis vīrs patiešām bija atradies uz savu spēku robežas, un tā jau arī nekādā gadījumā nebija viņa vaina, ka lieta neizdevās. Viņš bija viņu mierinājis, uzslavējis un tad licis aizvest uz mājām, lai viņš varētu izgulēties. Nu viņš stāvēja uz balkona viesnī­cas luksusa numurā ar lielu viskija glāzi rokā, skatījās pāri naksnīgajai Romai un mēģināja tikt skaidrībā, kāpēc viņš šajā lietā bija zaudējis.

Jo zaudējis viņš bija. Viņš bija iesoļojis Vatikānā kā galīgs iesācējs un cerējis, ka pēkšņā uzbrukumā ieņems pasaules lielāko cietoksni, — viņš, Džons Kauns, jaunā gadu tūkstoša menedžeris. Kinētiskās enerģijas meis­tars. Un tīras kinētiskās enerģijas dēļ viņš pat nebija sagatavojis savus mājas uzdevumus. Tikai ar pūlēm viņš savaldījās, lai aiz niknuma nesa­dragātu pret zemi nevainīgo viskija glāzi.

It kā viņš kādreiz pirms kādām svarīgām pārrunām būtu izticis tikai ar otras puses saimnieciskās informācijas izpētīšanu. Saimnieciskā infor­mācija — tie bija tikai nedzīvi, nenozīmīgi skaitļi. Cilvēki — tie bija sva­rīgi! Vai tas nebija viens no viņa dzelzs likumiem — nekad netikties ar jaunu sarunu partneri, pirms viņš precīzi nebija izpētījis, ar ko viņam būs darīšana, kādas ir viņa stiprās un vājās puses, par ko viņš sapņo un no kā baidās?

Tā viņš bija ieguvis, piemēram, South African Times. Viņš bija zinā­jis, ka Laurenss Trumbuls, sirmais īpašnieks, neuzticēja avīzes vadīšanu savam dēlam — tāpēc viņam izdevās pierunāt avīzi pārdot. Un tad viņam izdevās nosist cenu, ko Trumbuls bija nosaucis, jo bija zinājis, ka viņš ir Ferrari fans. Par to, ka viņš pārrakstīja viņam Ferrari akcijas, ko viņš reiz izdevīgi bija iegādājies, patiesībā nemaz īsti nezinot, ko ar tām iesākt, un viņam turklāt vēl arī sagādāja vietu uzraudzības padomē, Dicnvidāfrikas avīzes karalis bija jau gandrīz gatavs viņam savu uzņēmumu bur­tiski uzdāvināt.

Toreiz tā bija veiksme. Un šeit, iespējams, lielākajā viņa mūža darī­jumā, viņš vienkārši dzinās uz priekšu, nemaz nezinot, kam šī uzņēmuma hierarhijā ir cik daudz teikšanas, kurš vilka aiz kuriem diedziņiem un kādi bija viņa tumšie plankumi.

Kinētiskā enerģija? Viņš bija kļuvis pārāk alkatīgs. Jau atkal. Bija gri­bējis visu uzreiz. Bija cilvēki, kuri viņam jau bija likuši zaudēt, taču vēl neviens viņam nebija nodarījis tik daudz ļauna kā viņš pats ar šo dru­džaino, iedomīgo nepacietību.

Nu labi. Viņš izdzēra viskiju un sajuta to patīkami dedzinām rīkli. Viņš turpinās norīkot Baso šai lietā, un īstajā mirklī viņš atgriezīsies un uzvarēs, kā beigu beigās vienmēr bijis. Un nu bija laiks doties pie miera, lai arī tas nozīmēja, ka atkal pienāks rīts, grūts, mokpilns rīts.

Stcfcnam Rokfellera institūta laboratorija bija palikusi atmiņā kā drūms, nemājīgs pagrabs, un viņš bija pārsteigts, cik gaiša un patīkama patie­sībā bija vēsā telpa. Kādu brīdi viņš prātoja, vai kaut kas nav mainījies iekārtojumā, taču tad saprata, ka pats šovakar jūtas vairāk atpūties nekā vakar. Vakar vakarā viņi bija šeit ieradušies pārguruši pēc nogurdinošas darbadienas svelošā saulē, lai izturētu līdz puspieciem no rīta, — nebija nekāds brīnums, ka atmiņas ir tik nepatīkamas.

"Vakar mēs mazliet pārsteidzāmies," teica Jcšua, ņemdams trauku ar pirmo lapu atkal ārā no atvilktnes, kurā viņš to acīmredzot bija ieslēdzis, kad viņi bija zvanījuši, lai norunātu tikties automašīnu stāvvietā citā pil­sētas rajonā. Šķira, ka dusmas par traucējumu viņam jau bija pārgājušas. "Es domāju par to Jēzus nekad nav dzīvojis. Teikums bija izrauts no konteksta."

"Ak," Stcfens noteica.

Ješua pabīdīja lēzeno plastmasas vanniņu zem ultravioleto staru spul­dzes un to ieslēdza. Jaunā spuldze iedegās bez kavēšanās, un ultraviole­tajā gaismā iemirdzējās teikums, kurš bija ievērojami garāks: Es baidījos, ka tam visam nozīme varētu būt tada, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un es esmu izraudzīts, lai spēlētu viņa lomu.

"Savādi," ieteicās Judīte, kad viņi visi trīs jau kādu brīdi bija skatīju­šies uz zeltaini mirdzošo rokrakstu. "Ko gan tas varētu nozīmēt?"

"Nav ne jausmas," Ješua atzina. "Katrā gadījumā tas nenozīmē, ka Jēzus nekad nav dzīvojis. Drīzāk gan tieši pretējo."

"Es domāju, mums šeit nepieciešama sistemātiska pieeja," teica Stefens. "Vienkārši sākt no sākuma un tad turpināt arvien tālāk. Citādi mēs te tikai nodarbojamies ar minējumiem un vienā brīdi mums var pār­sprāgt galva."

Ješua vēroja lapas augšējo malu, kas bija uztraucoši sapluinīta un caurumaina. Mitrā, zirnekļu tīklam līdzīgā maigā japāņu lūku papīra struk­tūra turēja pat niecīgākās papīra skrandas, par kurām nevarēja droši ap­galvot, ka tās atradās pareizajā vietā. "Baidos, tas nebūs visai auglīgi."

"Taču svarīgākās lietas noteikti ir rakstītas vēstules sākumā."

"Vēl jo ļaunāk."

Viņš atkal salēja abus šķidrumus lēzenos trauciņos un sagatavoja jau­nus vates kumšķīšus. Stefens paņēma laboratorijas kameru, pārliecinā­jās, vai ir ievietota filma, un uzskrūvēja to uz statīva. Šoreiz viņš rūpīgi dokumentēs ikvienu soli.

Bija jāgaida sevišķi ilgi, kamēr senās lodīšu pildspalvas pēdas iekrā­sojās locījuma vietās. Judīte un Stefens sēdēja un vēroja, kā Ješua dar­bojas. Ātri vien pirmā stunda jau bija aizritējusi, un ar laiku laboratorijā izplatījās pretīgi salda smarža, no kuras atkal sāka sāpēt galva.

Tā bija kā mozaīkas spēle. Dažus fragmentiņus viņi sabīdīja, pēc tam kad teksts uz tiem bija kļuvis salasāms, citās vietās, kur šķita esam vairāk jēgas. Beidzot Ješua, smagi elpodams, atslīga krēslā un sacīja: "To mums tagad vajadzētu saglabāt. Ja tik mēs šeit varētu izvēdināt!"

Judīte piecēlās un atvēra durvis uz gaiteni. Tas neko daudz nelīdzēja. Stefens pa to laiku noregulēja statīvu un fotografēja atšifrēto vēstules tekstu.

… šīs vēstules atradē-…

-ans vārds irjoh-………… -s esmu dzim1 …

… -riknņu federālajā zemē Arizonā. Dīvainam -ktena untumam bija labpaticies, ka -s nomiršu -irmāgadsiPalestmā, un es …-os tam svētīts.

Judīte skatījās viņam pār plecu, kad viņš fotografēja vairākus kadrus dažādā fokusā un izgaismojumā. "Es nezinu," viņa nomurmināja. "Man šis raksts nešķiet kā vēstule, ko ceļotājs laikā rakstījis savam līdzzinātājam."

"Jā. Nepārprotami nc."

"Un svarīgāko vārdu, protams, trūkst. Viņa vārds. Viņa dzimšanas datums. Nav nekā tāda, pēc kā viņu varētu identificēt."

"Ja viņš būs iedomājies, tad svarīgākos datus vēlāk būs atkārtojis vēlreiz."

"Ak, tāda ir dzīve," Judīte skeptiski noteica. "Sviestmaize, kas nokrīt uz grīdas, piezemējas ar sviesta pusi uz leju. Atslēgu saišķis, ko meklē, atrodas pēdējā atvilktnē, kurā paskatās. Un svarīgākie vārdi mūžvecā vēstulē nav salasāmi. Dīvains likums."

Raiens paskatījās uz augšu, kad aiz viņa apstājās kāda automašīna. Tā bija policijas mašīna. Sasodīts! Ar steidzīgu, kā viņš pats cerēja, neuz­krītošu kustību viņš paslidināja zem sēdekļa peileru un pārvilka pāri jostai kreklu, lai nebūtu redzams pie tās piestiprinātais duncis.

Viņš vēroja atpakaļskata spogulī, kas notika. Tie bija divi vīrieši, kas rīkojās absolūti profesionāli. Viņš redzēja, ka viens no viņiem runā pa telefonu, un saruna bija par viņa mašīnas pazīšanas zīmi. Par to viņam nebija jāuztraucas; automašīna bija īrēta uz N.E.W. vārda un rēķina. Taču bija redzams, ka tic savu darbu prot.

Kad tas šķita noskaidrots, viens izkāpa un palika stāvam automašīnas aizsegā, un noņēma drošinātāju automātam, kas bija uzkārts viņam plecā. Tad izkāpa otrs un lēnām tuvojās Raiena mašīnai. Tikpat lēnām Raiens nolaida sānu logu.

Policists, drukns vīrs ap gadiem četrdesmit, kura mati dienestā bija nosirmojuši un kļuvuši plānāki, noliecās pie viņa un kaut ko sacīja eb­reju valodā.

"Atvainojiet, es saprotu tikai angliski," Raiens teica un sniedza viņam pasi. "Es domāju, jūs vēlaties, lai es uzrādu dokumentus."

Vīrs izpētīja Raiena pasi. "Vai jūs esat amerikānis?" viņš jautāja. Viņš diezgan labi runāja angliski.

"Jā."

"Lūdzu jūsu vadītāja apliecību. Un automašīnas dokumentus."

Raiens pasniedza viņam prasītos dokumentus, un viņš atgāja ar tiem malā. Raiens redzēja policistu atkal runājam pa telefonu, kamēr otrs palika drošināšanas pozīcija. Tad viņš atkal pienāca pie Raicna automašī­nas loga, atdeva viņam dokumentus un jautāja: "Ko jūs šeit darāt?"

"Es gaidu."

"Ko jūs gaidāt?"

"Vai man jums tas jāsaka?"

Policistam noraustījās viena uzacs. "Nē, jums tas nav jādara. Taču es varu jūs īslaicīgi apcietināt, jo jūs aizdomīgi uzvedaties valdības ēku tiešā tuvumā."

Raicns pamāja. Viņš jau sen bija izdomājis savu stāstiņu. "Nu labi, ja tas ir nepieciešams… Vai jūs redzat to automašīnu tur pāri stāvvietā? Tā pieder vīrietim, ar kuru mana draudzene mani krāpj. Es nezinu, kur šobrīd viņi abi ir, taču es gribu sagaidīt, kad viņi nāks atpakaļ."

"Ak," policijas ierēdnis noteica.

"Lai pieprasītu norēķinu," Raiens piebilda. "Neko vairāk. Jau vairākas nedēļas viņa izvairās no sarunas, apgalvo, ka es esot tikai iedomājies…"

Vīrs nopūtās. Atbalstījies ar roku pret mašīnas jumtu, viņš pieliecās tuvāk Raienam. "Mans draugs, ticiet vīrietim, kurš jau divas reizes ir šķīries: tas ne pie kā nenovedīs. Ja tas ir garām, tad ir garām. Ļaujiet viņai iet."

"Bet…" Raicns bija apstulbis. Viņš nebija rēķinājies ar tādu padomu.

"Es to zinu, ticiet man. Bet ar tādām akcijām visu tikai vēl vairāk sa­bojā. Brauciet uz mājām un dodiet viņai iespēju pašai atrast ceļu pie jums atpakaļ. Un ja ne — draugs, tādam, kāds jūs izskatāties, pietiek ar vienu vakaru Tclavivā, un jums jau būs nākamā."

Raiens skatījās uz policistu. "Es tomēr labāk viņu gaidīšu šeit, scr. Un šo, ē, lietu beidzot noskaidrošu."

Tēvišķīgajā skatienā parādījās dzelžains spīdums. "Man žēl, draugs, taču to es nepieļaušu. Jūs tagad no šejienes brauksiet prom un šonakt šeit vairs nerādīsieties."

Es domāju, ka esmu veicis neapzinātu ceļojumu laikā, lai ari kā kaut kas tāds var notikt. Es to nevaru izskaidrot.

Tas notika Betšearimas nekropoles apmeklējuma laikā, kas bija dala no rezervētā ceļojuma pa Galileju, ko organizēja ceļojumu birojs. Kad mūsu grupu veda cauri katakombām, es tik ļoti biju iedziļinājies uzrak­stos un zīmējumos uz šķirstiem un sienām, ka pazaudēju savu grupu. Kad gribēju viņus atrast, apmaldījos un nonācu nelielā pagrabtelpā, no kuras izgāju pa kāpnēm pavisam citādā pilsētā. Man bija nepiecie­šams ilgs laiks, pirms spēju pieņemt faktu, ka esmu pārvietots citā vēs­turiskā laikmetā ar to vien, kas mugurā, un ar kameru fotosomā. Par laimi, mani uzņēma kāda laipna ģimene, kas mani pabaroja un iedeva salmu maisu, uz kura gulēt, un ar laiku es apguvu valodu un vienkār­šos lauku darbus, tā ka man vairs nebija jābūt par lieku ēdāju. Protams, es mēģināju saprast, kas ar mani atgadījies, un meklēju ceļus atpakaļ savā laikā, taču veltīgi. Kad jaunākā no manas viesu ģimenes abām meitām, Estere, un es iemīlējāmies viens otrā, es atmetu savus centienus un apņēmu viņu par sievu, un piedzīvoju brīnišķīgu mīlestību, par kādu nekad nebiju uzdrošinājies pat sapņot.

Tad pie mums ieradās kāds vienam tuvējās Kapernaumas sludinātā­jam pazīstams vīrs, kam vārds bija Jēzus un par kuru runāja, ka viņš darot brīnumus. Tad es izsaiņoju savu videokameru, kuru jau gandrīz biju aizmirsis, un devos ceļā. Manā rīcībā bija tikai viens vienīgs bate­riju komplekts, kuras turklāt gadiem ilgi bija nogulējušas nelietotas, taču tās funkcionēja lieliski. Iespējams, tas bija saistīts ar šejienes karsto klimatu, taču, kad baterijām kādu laiku atvēlēja pilnīgu mieru, šķita, ka tās atkal uzlādējās pašas no sevis. Pamazām man izdevās ierakstīt visas trīs videokasetes, kuras man bija līdzi, — trešo gan diemžēl vairs ne līdz galam, jo baterijas beidzot tomēr bija izsīkušas.

Kad es biju sapratis, ka esmu ieradies laiku mijas Palestinā, es dzī­voju bailēs, kuras man šodien šķiet savādas. Es baidījos, ka tam visam nozīme varētu būt tāda, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un es esmu izrau­dzīts, lai spēlētu viņa lomu. Kad es viņu ieraudzīju…"

Ar to beidzās teksts pirmajā lapā.

Viņi stāvēja ap lēzeno plastmasas trauku un skatījās lejup uz mitro, pelēko papīru, uz kura spokaini mirdzēja rakstītie vārdi. Viņu acis dega. Galvassāpes no ķimikālijām, kuras viņi jau sen vairs nejuta, bija mokošas.

Neviens no viņiem vairs neskatījās pulkstenī. Laiks kādā mirklī bija ap­stājies.

"Tātad tas viss ir patiesība," Judīte klusi teica. "Tas bija ceļotājs laikā. Un viņš filmēja Jēzu."

"Jā," Stefens pamāja. "Taču pamata teorija nesaskan. Tas nebija plā­nots pasākums, bet gan sagadīšanās." Viņš nolika fotokameras statīvu malā. Viņi nedrīkstēja aizmirst izņemt no kameras filmu. "Cerams, otrajā lapā viņš mums atklās, kur viņš ir noslēpis kasetes."

"Bet šodien vairs ne, labi?"

Stefens paskatījās uz Judīti. Laboratorijas savādajā gaismā viņa iz­skatījās bāla kā Ierīts. "Hei, mums taču palicis vairs tikai plaukstas pla­tums, ko lasīt! Vēl tikai desmit minūtes, un mēs to zināsim!"

Viņa nopūzdamās izvalbīja acis. "Cik reižu es to šonakt jau dzirdēju?"

Ješua dzirdami ieklepojās. "Baidos, ka Judītei taisnība." Viņš izslē­dza ultravioleto staru lampu un sāka novākt vanniņas un pudeles, iz­meta atkritumos izlietotos vates kumšķus, sakārtoja krēslus.

"Hei," Stefens teica un sekoja viņam pa pēdām. "Ješua! Profesor Ješua! Tu taču tagad nepadosies, kad esam tik tuvu mērķim?"

"Tam nav nekāda sakara ar padošanos."

"Vai man sagādāt kaut ko ēdamu? Uzvārīt kafiju? Mēs varētu iziet pastaigāties svaigā gaisā un tikmēr atstāt vaļā durvis, un tad ķerties pie darba ar jauniem spēkiem…"

"Nē, Stefen, ir kas cits." Ješua ļāva, lai atkritumu spaiņa vāks aizkrīt ciet un tad ar izmisušu grimasi sejā atspiedās pret izlietnes galdiņu. "Es tā cerēju, ka viņš mums to atklās vēstules pirmajā lapā. Patiešām. Tā nav, ka es nevarētu turpināt, — tikai tas nav iespējams."

Pēters Eizenharts uztrūkās no miega. Te! Te tā atkal bija, doma, kas viņu jau vairākas dienas izsekoja kā neskaidra nojauta, nekļūdama konkrēta. Svarīgā doma. Uztraucošā doma. Beidzot tā viņam bija.

Viņš ātri iededza gaismu, iekāpa čībās, uzvilka rītasvārkus un steidzās uz apspriežu telpu, kurā vēl arvien bija jūtams sviedru un strīdu smārds.

Viņš izvilka lielās tāfeles lapas un flomāsterus, izlika visu uz galda un skatījās. Jā. Kā viņš to tikai tagad bija iedomājies? Sakarība taču bija skaidri redzama, tā bija gandrīz satriecoši loģiska.

Un Kaunam tā nepatiktu.

Viņa skatiens slīdēja pār atslēgas vārdiem, bultām un simboliem, ar kuriem viņš bija attēlojis savus līdzšinējos apsvērumus, un neredzēja tur nekādas pretrunas, glābiņu, spraudziņu, kur izbēgt.

Kauns nerādīs šo video.

Lai kas arī notiktu.

Rakstnieks juta savu sirdi stipri dauzāmies. Ja kāds bija aizceļojis pa­gātnē, tad varēja paredzēt nākotni. Tas, kam bija jānotiek, bija kļuvis neizbēgams.

Baismīgi.

Viņa uzmanību piesaistīja kāds troksnis aiz loga. Troksnis, it kā autostāvvietā kāds būtu aizcirtis mašīnas durvis. Eizenharts piegāja pie loga un pabīdīja mazliet sānis loga aizsegu.

Tas bija Raiens, kurš, rokas dziļi kabatās sabāzis, soļoja pāri stāvlau­kumam un ik pēc pāris soļiem nikni paspēra ar kāju kādu akmeni. Viņš pamanīja gaišo spraugu logā un pameta uz to pusi iznīcinošu skatienu. Eizenharts atkal ātri aizbīdīja aizsegu, novāca papīra loksnes, izslēdza visas gaismas un steidzās atpakaļ uz gultu.

Stcfens mirkšķināja acis un skatījās uz Ješua neizpratnes pilnu skatienu. "Ko tas nozīmē — tas nav iespējams?"

"Patiesībā es jums jau visu laiku to gribēju pateikt. Pirms jūs icradāties, es eksperimentēju ar otru lapu, taču tās raksts šķīdumu neņem. Man nav ne jausmas, kāpēc."

"Raksts uz tās nepieņem šķīdumu?" Stcfens muļķīgi atjautāja. Labo­ratorija, galdi un plaukti, un luminiscējošās spuldzes visapkārt šķita sa­griežamies tumšā viesulī, kas lēnām sāka griezties viņiem abiem apkārt. "Vai tas nozīmē?…"

"Jā."

"Vai esi par to pārliecināts?"

Ješua it kā atgrūdās un lieliem soļiem aizgāja atpakaļ pie sava darba­galda. "Protams, ka esmu pārliecināts. Kā tad tu domā?"

"Bet kā tas var būt? Es domāju, ar pirmo lapu tas tik labi funkcio­nēja. Kā tas var būt, ka pie otras lapas tas nefunkcionē vispār n

"Nav ne jausmas," Ješua norūca un pārvilka pāri vanniņai foliju, kam vajadzēja novērst šķidruma izžūšanu. "Iespējams, tas ir cits papīrs. Var­būt arī cita tinte. Bet varbūt tas ir tāpēc, ka otrā lapa bija ārpusē, kad abas tika salocītas, un atradās kontaktā ar plastmasas foliju. Es zinu tikai to, ka rakstīto uz otrās lapas es nevaru padarīt redzamu."

"Nu lieliski," Stefens iesaucās, pacēla rokas un ļāva tām bezpalīdzīgi atkal nokrist. "Un ko tad nu mēs darīsim?"

"Iesim gulēt." Judīte pēkšņi bija viņam pie sāniem, maigi turēja viņu ciet. "Rīts gudrāks par vakaru."

Ješua saberzēja acis. "Acumirkli man nav ideju. Man jātiek uz biblio­tēku. Pameklēt šo to, vienam otram pajautāt. Jāizpēta papīrs. Varbūt tad man kaut kas ienāks prātā."

"Vecīt," Stefens izgrūda. "Es to nevaru aptvert. Būt tik tuvu klāt, un tad…" Bija tik patīkami just Judītes roku.

Ješua skatiens bija nelaimīgs. "Un tas vēl nav viss."

" Jā? Kas tad vēl? Nāc, klāj nu vaļā."

"Profesors Vilfords-Smits no rītdienas pusdienlaika ir rezervējis la­boratoriju. Viņš vēlas izpētīt skeletu un lietošanas pamācību."

Загрузка...