Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

10

es braucu uz Ņujorku gandrīz kā cienījams pilsonis — lētā ierēdņa uzvalkā, ar biļeti tū­ristu raķetes apakšējās kabī­nēs. Turīgie Kostarikas patērētāji, kas ce­ļoja labākajās kabīnēs, jūsmīgi klaigāja par skatu, kas pavērās pa prizmatiskajiem lo­giem, vai arī noraizējušies skaitīja centus un prātoja, cik daudz no tām izpriecām, kuras piedāvāja Ziemeļu milzenis, viņi varēs sev atļauties.

Apakšējā klāja publika bija daudz pelēcī­gāka. un vienkāršāka, taču to nevarēja salī­dzināt ar pūli darbaspēka transporta kuģī. Logu šeit trūka, toties pie griestiem mirdzēja elektriskās spuldzes, un ceļotāju rīcībā bija preču automāti un arī spaiņi. Pirms iekāp­šanas mūs uzrunāja kāds rūpnīcas apsardzes darbinieks.

— Jūs, puiši, dodaties uz Ziemeļiem, uz teritoriju, kur Kostarikas likumi nav spēkā. Jūs esat nozīmēti labākā darbā. Bet neaiz­

mirstiet, ka braucat uz turieni darbā. Un pa­turiet prātā, ka esat parakstījuši līgumu ur, ka «Hlorellas» prasībām ir pirmtiesības. Tas, kurš iedomājas, ka varēs šo līgumu lauzt, drīz vien pārliecināsies, cik ātri un nevaino­jami darbojas varas iestādes komerciālu pār­kāpumu gadījumos. Bet, ja kādam galvā iešaujas doma vienkārši pazust, lai tikai pa­mēģina. «Hlorella» maksā Bernsa detektīvu aģentūrai septiņus miljardus dolāru gadā, un Bernss piegādā mums katru bēgli. Mēs, kā redzat, esam sagatavoti un jūs pienācīgi sa­gaidīsim. Vai viss skaidrs?

Viss bija skaidrs.

— Nu labi, puiši. Kāpiet iekšā, un lai jums labi sokas. Norīkojumus esat saņēmuši. Svei­ciens Brodvejai! 1

Raķete nosēdās Montokas kosmodromā bez kādiem starpgadījumiem. Mums vajadzēja sēdēt apakšējā klājā un gaidīt, kamēr izkāps tūristu klases patērētāji ar savām ceļa so­mām. Pēc tam mums vajadzēja gaidīt, kamēr pārtikas muitas inspektori, kuriem ap pie­durknēm bija sarkanbaltās lidostas darbi- i nieku lentes, dedzīgi strīdējās ar mūsu pava- doņiem par atlikušajām pārtikas devām, jo četri pasažieri cejā bija miruši un mūsu pa­vadoņi, protams, pievākuši viņu Mazās Vis­tiņas kotletes, lai pārdotu tās melnajā tirgū. Tad mēs atkal sēdējām un gaidījām.

Beidzot pienāca pavēle pulcēties grupās pa piecdesmit. Mēs sastājāmies rindās, un uz mūsu roku locītavām uzspieda iebraukšanas atļaujas zīmes. Tad tāpat grupās soļojām uz apakšzemes dzelzceļu, lai dotos uz pilsētu. Man mazliet laimējās. Mana grupa iekļuva kādā preču vagonā.

Darba biržā mūs sašķiroja un nogādāja tālāk pēc piederības. Visi bija krietni nobi­jušies, kad uzzināja, ka «Hlorella» pārdevusi divdesmit līgumus koncernam «I. G. Farben» — neviens negrib strādāt urāna rak­tuvēs, — bet es neuztraucos. Man blakus stāvošais cilvēks drūmi noskatījās, kā sargi nošķir un aizdzen nelaimīgos divdesmit vī­rus.

— Apietas kā ar vergiem, — viņš sarūg­tināts teica, paraustīdams mani aiz piedur­knes. — Tas taču ir noziegums. Vai tu, draugs, tā nedomā? Tas pazemo cilvēka cieņu.

Es uz viņu nikni paskatījos. Tas noteikti bija «konss», skaidrs kā diena. Taču tad at­cerējos, ka arī es pagaidām esmu «konss». Brīdi pārliku, vai neizmantot slepeno rokas spiedienu, bet tad nosprie'du, ka nav kur steigties. Viņš varētu būt noderīgs, ja man ievajadzēsies palīdzības, bet, ja es sevi at­klāšu pirmais, viņš var izmantot mani.

Mēs devāmies ceļā uz «Hlorellas» barakām, kas atradās Ņujorkas priekšpilsētā Njakā.

Labā saimniecībā nekas neiet zudumā. Zem Ņujorkas, tāpat kā zem ikvienas citas liel­pilsētas kanalizācijas tīkla, caurules izbeidzas

daudzos šķirošanas baseinos un krātuvēs. Un es, tāpat kā ikviens pilsonis, zināju, ka div­desmit trīs miljonu iedzīvotāju organiskie at­kritumi, ūdens nesti, plūst pa kanalizācijas caurulēm — šīm pilsētas vēnām, ka sāļus nei­tralizē ar jonu apmaiņas palīdzību, ka atli­kušo šķīdumu pārsūknē uz brūnaļģu fermām Longailendā un ka nogulsnes iepilda tank­kuģos, lai nogādātu «Hlorellai». To visu es zināju, bet ar savām acīm nekad netiku skatījis.

Mans tagadējais amats saucās «devītās! kategorijas izejvielu ekspeditors». Mans pie-1 nākums bija savienot elastīgās šļūtenes, pa kurām plūda nogulsnes. Pēc pirmās darba dienas es izšķērdēju veselas nedēļas peļņu, lai iegādātos sodrēju filtrus; tie neaizturēja visu smirdoņu, tomēr padarīja uzturēšanos šajā ellē iespējamu.

Trešajā dienā tūlīt pēc maiņas beigām de­vos uz dušu. To es jau biju .izdomājis ie­priekš. Pēc sešu stundu darba pie rezervuā­riem, kur nebija neviena pārtikas automāta vienkārši tādēļ, ka šajā gaisā nevarēja ne ēst, ne dzert, ne smēķēt, strādnieki bija tā nodzinušies, ka pa kaklu pa galvu metās prom pēc «Popsi», kraukšķiem un cigaretēm «Starr», un paies vismaz pusstunda, iekams kāds iedomāsies par dušu. Es pats apņēmīgi apspiedu šo tieksmi, kura manī nebija vēl paspējusi iesakņoties tik dziļi kā citos, jo atrados šeit samērā neilgu laiku, un tā man izdevās izmantot dušu gandrīz netraucēti.

Kad ieradās viss bars, es devos pie pārtikas automātiem. Līdzīgos gadījumos vajadzēja tikai domāt ar galvu, un šeit, lūk, izpaudās atšķirība starp reklāmu sacerētāju un ikdie­nišķu patērētāju. Protams, kā jau pieminēju, manī šie ieradumi vēl >nebija iesakņojušies.

Dušas telpā bez manis atradās vēl viens cilvēks, bet, tā kā bijām tikai divi, mēs viens otram gandrīz nepieskārāmies. Kad es iegāju, viņš pasniedza man ziepes, es iezie- pējos un nostājos zem spēcīgās strūklas no ūdens atjaunošanas tīkla. Biju gandrīz aiz­mirsis par viņa klātbūtni. Bet, kad atdevu ziepes, jutu, ka viņa trešais pirksts pieska­ras manas plaukstas locītavai un rādītāja pirksts velk loku ap manu īkšķi.

— Ai, — es muļķīgi iesaucos un atbildēju ar norunāto zīmi. — Vai jūs esat mans «kon …»?

— Sšš, — viņš nošņāca un aizkaitināts pamāja uz noklausīšanās ierīci, kas karā­jās pie griestiem. Tad pagrieza man muguru un atkal rūpīgi ieziepējās. Kad viņš iedeva ziepes man, pie tām bija pielipis papīra ga­baliņš. Ģērbtuvē es to izžņaudzīju sausu un izklāju uz plaukstas. Tur bija rakstīts:

«Šovakar atļaus atstāt kopmītnes. Dodies uz Metropolitēna muzeju, klasiskās mākslas nodaļu. Piecas minūtes pirms slēgšanas esi pie lielā sievietes torsa.»

Tiklīdz biju apģērbies, pievienojos rindai, kas stāvēja pie pārrauga galda. Nepilnas pusstundas laikā man rokā bija caurlaide ar zīmogu, kas deva tiesības izpalikt no kār­tējās vakara pārbaudes. Atgriezos savā gu­ļamvietā, lai savāktu mantas un brīdinātu nāras jauno iemītnieku, ka gulētājs virs ma­nis miegā runā, nodevu savu somu glabā­tavā un noķēru piepilsētas vilcienu uz Bronks- vilu. Nākamajā stacijā es pārkāpu citā, kas devās ziemeļu virzienā. Pēc tam vēlreiz mai­nīju vilcienus un beidzot izkāpu pie Šokena augstceltnes. Liekas, neviens man nesekoja. Es jau arī neticēju, ka tas būtu iespējams, tomēr piesardzību aizmirst nedrīkstēja.

Līdz muzeja slēgšanai man vēl bija čet­ras stundas laika.

Es stāvēju vestibilā, kamēr kāds policists, nicīgi nopētījis manu lēto uzvalku, sāka vir­zīties uz manu pusi. Biju cerējis, ka Estere vai pats Faulers Šokens varētu paiet garām, bet kas to deva!

Es, protams, redzēju daudzas pazīstamas sejas, bet neviens no šiem cilvēkiem nebija tāds, kuram varētu uzticēties. Un, kamēr es nebiju uzzinājis, kas slēpjas aiz nodevības uz «Starrzelius» ledāja, man nebija nekādas vēlēšanās atklāt, ka esmu dzīvs.

Policists uzbrēca:

— Tev laikam Šokena firmai pasūtījums nododams? Baigi daudz naudas, jā?

— Atvainojiet, — es nomurmināju un de vos uz izejas durvju pusi. Es nedomāju, ka viņš sekos man cauri laužu drūzmai, un ne­biju maldījies. Izmetos cauri atpūtas zālei kur grupa patērētāju, baudīdami kafita pa raugus, skatījās vieglu mīlestības filmu, kas reklamēja kontraceptīnu, un iespruku die­nesta liftā.

— Astoņdesmito, — teicu lifta vadītājam un tūlīt sapratu, ka estnu izdarījis kļūdu.

Lifta vadītāja balss mikrofonā skarbi aiz­rādīja:

— Jūsu zināšanai, braucēj piektajā kabīnē, dienesta lifts iet tikai līdz septiņdesmitajam stāvam. Ko jums vajag?

— Esmu izsūtāmais, — es izmisis meloju. — Man jāsaņem sūtījums no mistera Šokena kantora. Es viņiem teicu, ka tādu puisi kā es neielaidīs mistera Šokena kantorī. Es viņiem teicu: «Misteram Šokenam droši vien ir vis­maz divdesmit piecas sakratāres, kurām man jātiek garām, lai nokļūtu p'ie viņa.» Es teicu …

— Pasta sūtījumu daļa atrodas četrdesmit piektajā stāvā, — lifta vadītājs paskaidroja mazliet laipnāk. — Nostājieties pie durvīm, lai varu jūs redzēt.

Pārvietojos uz norādīto vietu. Darīju to ar nepatiku, bet neredzēju citas izejas. Man šķita, ka mikrofonā atskan klikšķis, bet es par to nebiju pārliecināts. Nekad nebiju re­dzējis lifta vadītāja telpu, kas atradās tūk­stoš pēdu zem manis un kur tika nospies­tas pogas, liekot liftiem traukties augšup un lejup pa daudzajām šahtām; tagad es būtu atdevis vesela gada algu, lai varētu tur ielū­koties.

Kādu pusminūti nostāvēju pie kabīnes

durvīm. Tad lifta vadītājs neizteiksmīgā balsī noteica:

— Viss kārtībā. Ejiet atpakaļ liftā. Četr­desmit piektais, pirmais slīdceļš pa kreisi.

Pārējie kabīnes pasažieri mani pētīja ka­fita apmiglotām, vienaldzīgām acīm, līdz pienāca četrdesmit piektais stāvs. Izkāpu uz kreisā virziena slīdceļa un, pabraukdams garām durvīm ar uzrakstu «Pasta daļa», no-' kļuvu koridora galā, kur slīdceļš izbeidzās. Nevarēju uzreiz atrast kāpnes, bet tā nebija nekāda nelaime, tieši otrādi — jutu vaja- dzību vispirms pamatīgi nolamāties. Vēlreiz lietot liftu neuzdrīkstējos.

Vai jums kādreiz ir gadījies uzkāpt līdz trīsdesmit piektajam stāvam?

Uz beigām gāja pavisam grūti. Ļaunākais nebija tas, ka man sāpēja visas maliņas un ka es zaudēju dārgo laiku, kura man jau tā nebija daudz. Pulkstenis tuvojās desmitiem, un patērētāji, kuru miteklis atradās kāpņu telpās, sāka pulcēties uz naktsguļu. Uzmanī­jos, cik spēju, un tomēr septiņdesmit cetur­tajā stāvā man gandrīz iznāca kautiņš ar trešā pakāpiena iemītnieku, kura kājas izrā­dījās garākas, nekā biju aprēķinājis.

Laimīgā kārtā augstāk par septiņdesmit astoto stāvu pārnakšņotāji nedrīkstēja uz­turēties. Te es jau atrados vadītāju valstībā.

Paslepus žagos uz priekšu pa koridoriem, būdams pilnīgi pārliecināts, ka pirmais cil­vēks, ko satikšu, mani vai nu pazīs, vai iz­metīs laukā. Bet koridorā sastapu tikai sīkos ierēdņus, un neviens no tiem mani neuzzī- mēja. Tātad laime mani vēl nebija pametusi.

Bet prieki izrādījās pāragri.

Faulera Šokena kabiriets bija aizslēgts.

Ielavījos viņa sekretāres tukšajā istabā un visu labi pārdomāju. Faulers pēc darba parasti spēlēja golfu brīvdabas klubā. Bija jau gan krietni vēls, tomēr nolēmu riskēt — klubs atradās tikai četrus stāvus augstāk.

Godam veicu arī šo posmu. Brīvdabas klubs ir pārsteidzoši iekārtots, par ko nav jābrīnās, jo arī biedru maksa ir pārsteidzoša. Bez golfam, tenisam un citām sporta spēlēm paredzētajiem laukumiem te ir arī «mežs», kas aizņem visu telpas ziemeļu daļu, — daži desmiti ārkārtīgi dabiski atveidotu koku un starp tiem kādas divdesmit atpūtas kabīnes lasīšanai, filmu demonstrēšanai un citām re­dzes izpriecām.

Golfa laukumā pašreiz notika jaukta du­bultspēle. Cik vien neuzkrītoši iespējams, tuvojos spēlētāju sēdekļiem. Viņi ar lielu aiz­rautību darbojās gar spiedpogām un slē­džiem, tā vadīdami savus spēlētājus — ma­rionetes. Ar smagu sirdi nolasīju rezultātus. Visiem jau bija pāri par deviņdesmit punk­tiem. Tātad iesācēji. Faulers parasti beidza spēli, nesasniedzis ne astoņdesmit. Skaidrs, ka viņa spēlētāju vidū nebija. Piegājis tuvāk, es tiešām pārliecinājos, ka vīrieši man ir sveši. Mirkli vilcinājos, apdomādams, ko tagad iesākt. Sokens nebija nekur redzams. Iespējams, ka viņš atradās kādā no atpūtas kabīnēm, bet es taču nevarēju tās visas pār­meklēt; pietiktu man ielauzties vienā aiz­ņemtā kabīnē, lai nākamajā brīdī mani iz­lingotu no šejienes ārā, protams, izņemot gadījumu, ja tur atrastos Faulers.

Līdz manai apziņai nonāca spēlētāju skaļā čala. Viena no meitenēm bija iesitusi bumļ biņu trīspadsmitajā bedrītē un, laimīgi smaiļ dīdama par pārējo komplimentiem, priecājās par uzvaru. Viņa paliecās uz priekšu, lai no-! spiestu slēdzi, kas lika spēlētājiem mario-i netēm atgriezties izejas pozīcijās, un pār­kārtoja laukumu nākamajam gājienam. Šajā brīdī paspēju ievērot viņas seju. Tā bija Es-ļ tere, mana sekretāre.

Tas atviegloja stāvokli; Nevarēju īsti ap­tvert, kā viņa nokļuvusi brīvdabas klubā, taču, kas attiecas uz visu pārējo, tad Estere man bija kā uz delnas. Paslēpos nišā dāmu istabas tuvumā un nebiju gaidījis ilgāk par desmit minūtēm, kad viņa ieradās.

Meitene, protams, noģība. Pukodamies iestiepu viņu kādā no kabīnēm, noliku uz dī­vāna un aizvēru durvis.

Atguvusi samaņu, Estere neizpratnē mirk­šķināja acis.

— Mič, t viņa izdvesa balsī, kas bija kaut kas vidējs starp čukstu un kliedzienu.

— Es neesmu miris, — pasteidzos izskaid­rot, — miris ir kāds cits, tikai viņi mūs sa­mainījuši. Nezinu, kas tie «viņi» tādi ir, taču es esmu dzīvs. Jā, jā, tas patiesi esmu es — Mičels Kurtenejs, jūsu priekšnieks. Varu to pierādīt. Piemēram, atcerieties pagājušā gada Ziemsvētkus, kad jūs bijāt noraizējusies par.. .

— Ticu, ticu, — viņa steidzīgi piebilda. — Ak dievs, Mič… atvainojiet, mister Kur­tenej …

— Ir jau labi arī tā, — es sacīju, palaiz­dams vaļā viņas roku, kuru biju masējis, un viņa uzslējās sēdus, lai labāk varētu redzēt mani.

— Bet tagad klausieties, — es steidzīgi turpināju. — Dzīvs gan esmu, taču mans stā­voklis ir visai neapskaužams. Man katrā ziņā jāsatiek Faulers Šokens. Vai jūs man varat izkārtot šo satikšanos un pēc iespējas ātrāk?

— Ak! — Viņa norija siekalas un atgū- damās pasniedzās pēc cigaretes. Arī es au­tomātiski aizsmēķēju «Starr».

— Tas nav iespējams, Mič. Misters Šokens atrodas uz Mēness. Tas ir liels noslēpums, bet domāju, ka jums varu to uzticēt. Šim ceļojumam ir kaut kāds sakars ar Venēras projektu. Kad jūs nogalināja — jūs jau sa­protat, ko gribu teikt, — viņš jūsu vietā no­zīmēja misteru Ranstedu, bet tad sākās vi­sādas neveiksmes, un viņš nolēma pārņemt projektu savās rokās. Es iedevu viņam visas jūsu piezīmes. Cik saprotu, vienā no tām bija kaut kas par Mēnesi, un jau pagājušas vai­rākas dienas, kopš viņš aizlidojis.

— Nolādēts! — es iesaucos. — Kuru tad viņš atstāja savā vietā? Harviju Bruneru? Vai jūs varētu . . .

Estere purināja galvu.

— Nē, Mič, ne misteru Bruneru. Misteru Ranstedu. Misters Šokens ārkārtīgi steidzās, un, izņemot misteru Ranstedu, nebija ne­viena, kas varētu pārņemt vadību. Ja vēla­ties, es viņu tūlīt sameklēšu.

— Tikai ne to, — es teicu. Palūkojos savā pulkstenī un novaidējos. Bija pēdējais laiks doties uz Metropolitēnu.

— Paklausieties, — es teicu, — man ir jāiet. Bet nesakiet nevienam ne vārda. Skaidrs? Izdomāšu, ko darīt, un tad jums piezvanīšu. Un norunāsim tā — kad es zva­nīšu, teikšu, ka esmu jūsu mātes ārsts… kā viņu sauca? Liekas, misters Galants. Tad mēs norunāsim, kur satikties un kā rīkoties tālāk. Es taču varu uz jums paļauties, Ester, vai ne?

— Protams, Mič! — viņa sacīja, elpai uz­traukumā aizraujoties.

— Jauki, — es uzslavēju. — Bet tagad jums vajadzēs novest mani lejā ar liftu. Kāp­šanai man nav vairs laika, un, ja mani no­tvertu šeit, var iznākt nepatikšanas… — Es aprāvos un paraudzījos viņā. — Starp citu, ko tad jūs te darāt?

Estere nosarka.

— Jūs taču zināt, kā tas notiek, — viņa

skumji paskaidroja. — Kad jūs pazudāt, es paliku bez darba. Pārējiem nodaļu vadītājiem jau bija sekretāres, un vienkārša patērētāja dzīvi es vairs nespēju dzīvot, turklāt jāmaksā arī parādi. Tad…,šeit radās vakanta vieta un …

— Ak jā, — es nopūtos. Ceru, ka mana seja palika vienaldzīga. Es ļoti centos neko neizrādīt. «Kaut tu būtu trīsreiz nolādēts, Ransted!» es klusībā sodījos, iedomādamies Esteres māti un jauno vīrieti, kurš, iespē­jams, reiz viņu apprecēs, un neciešamo ne­taisnību, kuru pastrādājis šis Ransteds, sa­grābdams savās rokās varu un izpostīdams dzīvi ne tikai vadošajiem darbiniekiem pie­mēram, man, — bet arī mazākajiem gari­ņiem, — piemēram, Esterei, — un degradē­jot mūs līdz vienkārša patērētāja līmenim.

— Neraizējieties, Ester, — es maigi teicu.

— Esmu jums daudz pateicības parādā. Ti­ciet man, jums tas nebūs jāatgādina. Jūsu pūles tiks bagātīgi atlīdzinātas.

Es jau zināju, kā to izdarīt. Daudzas mei­tenes, kuras noslēgušas tā saucamo «ZZ lī­gumu», prot izvairīties no tā automātiskas ; atjaunošanas vai no algas pazemināšanas. Par līguma laušanu pirms noteiktā termiņa jāmaksā šausmīga summa, tā ka šis ceļš at­krita. Bet dažām meitenēm, kas nostrādājušas vienu gadu pēc līguma, izdodas iekārtoties pie kāda vadoša darbinieka par personīgajām ^ sekretārēm. Un es biju pietiekami augstu stāvoša persona, lai kāds nodaļas vadītājs vai biroja priekšnieks nerēķinātos ar manu ieteikumu vai izturētos slikti pret Esteri.

Dienesta lietās es neatzīstu sentimentali­tāti, bet, kā jūs redzat, personīgajās attiel čībās esmu ārkārtīgi jūtīgs.

Estere man iespieda saujā dažus dolārus,® tā ka varēju braukt ar kebu un ierados Met-ļ ropolitēnā pat pirms noteiktā laika. Lai gan biju samaksājis keba vadītājam jau iepriekš," man izkāpjot, viņš atļāvās dažas kodīgas pieļ zīmes par patērētājiem, kuri dzīvojot pāri saviem līdzekļiem. Ja manu prātu šajā brīdī] nebūtu nodarbinājuši svarīgāki jautājumi, esj būtu viņam pamatīgi sadevis.

Metropolitēna muzejs man vienmēr bijis] mīļš. Reliģija mani nespēj aizraut, iespējams/ tādēļ, ka Tontons to izmanto savā reklāmā, bet, aplūkojot vecos, dižos meistarus, es vien-ļ mēr izjūtu dvēseles pacilātību un apskaidrību.! Kā jau teicu, biju ieradies mazliet agrāk parj noteikto laiku. Sos mirkļus izmantoju, laifl klusuciešot aplūkotu Džordža Vašingtona;» ITilla, reklāmas tēva, krūšutēlu, un pirmo® reizi kopš tās pēcpusdienas uz Dienvidpola® atkal jutu, ka esmu cilvēks.

Precīzi piecas minūtes pirms pusnakts esjļ stāvēju lielā sievietes torsa priekšā — ka-« talogā tas ir atzīmēts kā vēlīnā perioda darbs I ar trīsdesmit piekto numuru, «Sapņotāja pieļ āliņģa», — kacl izdzirdēju koridorā kādu I svilpojam. Melodija bija nenozīmīga, bet tajā nemitīgi atkārtojās viens no «konsu» pazī­šanās signāliem, kurus biju iemācījies pa­slēptuvē zem Mazās Vistiņas.

Pagriezis galvu, redzēju, ka garām aizsoļo kāda no muzeja darbiniecēm. Nākamajā mirklī viņa atskatījās un man uzsmaidīja.

Nejaušam novērotājam tas liktos tikai vis­parastākais sievietes un vīrieša iepazīšanās veids. Saņēmu viņu aiz elkoņa un jutu, ka viņas pirksti, pieskardamies manai locītavai, noraida šifrētu ziņojumu: «Nerunā — kad — aiziešu — dodies — uz — zāles — galu — apsēdies —gaidi.»

Es pamāju ar galvu. Viņa aizveda mani līdz kādām ar plastmasas paneli klātām dur­vīm, atgrūda tās vajā un pamāja, lai eju iekšā. Es iegāju.

Vienkāršos krēslos sēdēja desmit, piec­padsmit patērētāji un klausījās lekciju, ko viņiem lasīja kāds cits pavecs patērētājs ar mazu kazas bārdiņu. Zāles galā atradu brīvu vietu un apsēdos. Neviens man nepievērsa uzmanību.

Lektors stāstīja par kāda sevišķi garlai­cīga pirmsreklāmas perioda sasniegumiem. Klausījos ar vienu ausi, mēģinādams saskatīt kādu līdzību dažādajos tipos, kas sēdēja vis­apkārt. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tie visi ir «konsi», jo vai gan citādi es būtu aicināts šurp! Taču ārējās pazīmes, pēc kurām parasti pazīst apslēptu fanātiķi, nevienā no tiem ne­bija samanāmas. Visi likās ikdienišķi patē­rētāji ar iekritušām sejām, kādas izveidojas

pēc ilgstošas sojas desiņu un rauga plāceņu lietošanas. Uz ielas es neatskatīdamies būtu pagājis garām jebkuram no viņiem. Taču tagad es atrados Ņujorkā, un Bouens bija licis noprast, ka «konsi», ar kuriem te sa- stapšos, būs no diezgan augstiem plauktiem, sava veida trocki un tomi peini.

To nedrīkstēja aizmirst. Kad izkulšos no šīs ķezas, kad sastapšos ar Fauleru Sokenu un atkal kļūšu par to, kas biju, varēšu uz­spert gaisā visu šo riebīgo organizāciju, ja vien tagad rīkošos ar prātu. Vēlreiz rūpīgi nopētīju visus, kas atradās šajā telpā, mē­ģinādams iegaumēt katru seju. Gribēju viņus nekļūdīgi pazīt, ja gadītos vēlreiz sastapties.

Acīmredzot bija dota kāda slepena zīme, kuru es nepamanīju. Runātājs aprāvās pus­vārdā, pirmajā rindā piecēlās paresns vīrs ar kazas bārdiņu.

— Pietiek, — viņš ikdienišķā balsī pazi­ņoja. — Visi ir ieradušies, un nav ko velti šķiest laiku. Mēs cīnāmies pret jebkuru iz­šķērdību, un tieši šī iemesla dēļ arī esam sa­pulcējušies. — Neiecietīga kustība lika ap­klust smiekliņiem, kas šur tur ieskanējās.

— Tikai bez trokšņa, — viņš brīdināja, — un bez uzvārdiem. Šajā sapulcē mēs lietosim nu­murus. Es esmu «Pirmais», jūs — «Ot­rais», — viņš norādīja uz blakus sēdētāju,

— un tā tālāk, līdz pēdējam sēdeklim. Skaidrs? Nu tad klausieties tagad uzmanīgi! Aicinājām jūs šurpu tādēļ, ka visi esat iesā­cēji. Tagad jūs būsiet lielas apvienības lo­cekļi. Šeit, Ņujorkā, atrodas mūsu organi­zācijas Vispasaules operatīvais centrs. Aug­stāku orgānu vairs nav. Ikviens no jums ir izraudzīts kādas sevišķas īpašības dēļ. Kāda tā ir, to jūs paši zināt vislabāk. Šonakt jūs saņemsiet uzdevumus. Bet pirms tam gribu jūs brīdināt. Mēs viens otru nepazīstam. Jums visiem ir lieliskas rekomendācijas no jūsu šūniņām, bet dažkārt mūsu ierindas ļau­dis pārāk aizraujas. Ja viņi būtu kļūdīju­šies… Nu, jūs jau paši saprotat, vai ne?

Visi pamāja. Es arī, taču visa mana uz­manība bija pievērsta resnītim ar kazas bār­diņu, kura ģīmi es nekādā ziņā nedrīkstēju aizmirst. Visus izsauca pēc numuriem, cits pēc cita iesācēji piecēlās, īsu brīdi apspriedās ar kazas bārdiņu un tad pa pāriem vai tri­jatā atstāja telpu, lai dotos pildīt saņemtos uzdevumus. Es biju gandrīz beidzamais. Bez manis te vēl sēdēja tikai šķielace meitene ar spilgti oranžiem matiem.

— Bet tagad jūs abi, — vīrs ar kazas bārdiņu teica. — Jūs strādāsiet kopā, tā ka varu jūs iepazīstināt. Grobij, šī ir Korvina. Grobiju varētu saukt par literātu. Sīlija ir māksliniece.

— Lai iet, — meitene piekrita, aizsmēķē­dama jaunu cigareti «Starr» pie vēl kvēlojoša gala, kas iezaigojās fosforizētā gaismā. Lie­lisks patērētājas tips, ja vien šie fanātiķi ne­būtu viņu samaitājuši. Pamanīju, ka viņa pat smēķēdama gremo košļājamo gumiju.

— Mēs sastrādāsimies, es apgalvoju.

— Protams, — noteica kazas bārdiņa.! — Jums tas būs jādara. Jūs paši saprotat, Grobij, ka, lai dotu jums iespēju sevi parā-ļ dīt, mums vajadzēs jūs iepazīstināt ar dau­dziem materiāliem, kuri nav domāti publi­cēšanai rīta avīzēs. Ja jūs, zinot visus! noslēpumus, nestrādāsiet mūsu labā, Grobij, —| viņš laipni turpināja, — mums vajadzēs ķer- , ties pie citiem līdzekļiem. — Viņš viegli pie­klaudzināja pie galda mazu pudelīti ar kādu bezkrāsainu šķidrumu. Mana balss atbildot bija vēl klusāka par šo sīko troksni: — Jā, ser, — es teicu, jo zināju, kādi šķidrumi mēdzi atrasties šādās pudelītēs.

Veicamais darbs izrādījās gaužām vien-| kāršs. Kad šajā telpā bija pavadītas trīs safj sprindzinājuma pilnas stundas, es ieminējos, ka man būtu laiks doties atpakaļ uz bara-j kām, jo citādi varu nokavēt rīta pārbaudi un \ tad būs jāmaksā pamatīgs sods. Man atļāva iet.

Rīta pārbaudē es tomēr nenokļuvu. Kad ,ļ iznācu no muzeja, pār pilsētu blāzmoja brī-j nišķīga pavasara ausma, un es — par spīti vi- ļ sam — jutos gluži apmierināts ar dzīvi. Pēk- : šņi no miglas iznira kāds stāvs un ielūkojās ļ man sejā. Pazinu ņirdzīgo keba vadītāju,'] kurš vakarā bija mani atvedis šurp. — Labrīt, ! mister Kurtenej! — viņš mundri sveicināja,! un tajā pašā mirklī man uz galvas uzgāzās fl obelisks no muzeja skvēra vai kaut kas tikpat masīvs.