Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

3

ketijas dzīvoklis Bensonherstā, pilsētas centrā, nebija liels, bet ļoti ērts. Tas bija skaisti, mājīgi un racionāli iekārtots. Kas gan cits to zinātu labāk par mani? Piespiedu zvana pogu virs plāksnītes ar uzrakstu «Dr. Nevina» un uzsmaidīju Ketijai, kad viņa atvēra durvis.

Ketija nesmaidīja, bet tūlīt izteica divus pārmetumus: «Tu nokavējies, Mič» un «Es domāju, ka tu man iepriekš piezvanīsi». Iegāju un apsēdos.

— Nokavējos tādēļ, ka gandrīz dabūju galu, un nezvanīju tādēļ, ka nokavējos. Vai tas tevi apmierina? — Viņa uzdeva man tieši to jautājumu, kuru biju gaidījis, un es! pastāstīju, kā tikai par mata tiesu šovakar izglābos no nāves.

Ketija ir skaista sieviete ar sirsnīgu, at-ļ klātu seju, divu nokrāsu blondiem, vienmēr nevainojami sasukātiem matiem un smaido­šām acīm. Esmu bieži lūkojies viņā, bet ne­

kad nebiju to darījis tik vērīgi kā tagad, stāstot par kravas konteinera katastrofu lid­laukā. Un jāatzīstas, ka biju vīlies. Viņa, bez šaubām, juta man līdzi. Bet tāpat viņa būtu jutusi līdzi simtiem citu cilvēku, un es nere­dzēju viņas sejā nekā tāda, kas liecinātu, ka manis dēļ viņa būtu noraizējusies vairāk nekā par jebkuru citu vecu paziņu.

Pēc tam es viņai pastāstīju savu otro jau­numu — par Venēru *— un to, ka šī pasā­kuma vadība uzticēta man. Šoreiz guvu lie­lākus panākumus. Viņa bija pārsteigta, sa­traukta un laimīga un pēkšņā jūtu uzplūdā mani pat noskūpstīja. Bet, kad es noskūpstīju viņu, kā jau sen biju ilgojies, viņa atrāvās no manis un apsēdās istabas pretējā stūrī, it kā tādēļ, lai pa automātu pasūtītu dzē­rienus. .

— Tas ir jāapslaka, Mič, — viņa smai­dīdama teica. — Vismaz ar šampanieti. Mī­ļais Mič, tās taču ir brīnišķīgas vēstis!

Es tūlīt izmantoju izdevību.

— Vai mēs to nevarētu nosvinēt kopā? Tā īsti nosvinēt?

Viņas brūnās acis kļuva atturīgas.

— Hm, — viņa novilka, bet tad piekrita: Protams, Mič. Paklaiņosim pa pilsētu,

bet tikai ar vienu noteikumu: maksāju es, un nemaz nemēģini strīdēties pretī. Taču at­stāšu tevi tieši pulksten divdesmit četros. Nakti pavadīšu slimnīcā. Rīt no rīta man jā­operē, tāpēc nedrīkstu pārāk ilgi palikt augšā un arī pārāk daudz dzert.

Bet viņa smaidīja.

Un es atkal nolēmu neizaicināt likteni.

— Lieliski, — es, nemaz neizlikdamies,' teicu. Ar Ketiju bija patīkami klejot pa iz­priecu vietām. — Vai drīkstu piezvanīt?

Pirms ķērāmies pie dzērieniem, es paspēju pasūtīt kino biļetes, rezervēt galdiņu resto­rānā un nodrošināt mums vietas naktslo­kālā, kur pēc tam pasēdēt.

Ketija šaubīdamās palūkojās manī. — Ļoti plaša programma piecām stundām, .— viņa teica. — Ko teiks mans pacients, ja man trī­cēs rokas?

Es viņu tomēr pierunāju. Ketija spēj iz­turēt ne to vien. Reiz pēc vētrainas nakts, ko bijām pavadījuši nepārtraukti strīdēda­mies, viņa lieliski izdarīja trepanāciju.

Vakariņas nebija izdevušās. Negribu ap­galvot, ka esmu liels gardēdis, kurš atzīst ti­kai svaigus olbaltumus. Bet, ja man par svaiga proteīna cenām iesmērē atjaunotus produktus, mans pacietības mērs ir pilns, šašliks, ko bijām pasūtījuši, izskatījās ļoti jauks, bet garšoja nejēdzīgi. Uz visiem lai­kiem izsvītroju šo restorānu no sava sa­raksta un lūdzu Ketijai piedošanu. Bet viņa tikai pasmējās. Toties filma bija jauka. Kino- hipnozes parasti arvien rada galvassāpes, taču šoreiz es iegrimu transā, tiklīdz sākās filma, un arī pēc tam nejutu ne mazākā ne­labuma.

Naktslokāls bija pārpildīts, un zāles pār­zinis bija sajaucis mūsu ierašanās laiku. Mums vajadzēj'a piecas minūtes uzkavēties priekštelpā, un Ketija noraidoši purināja galvu, kad mēģināju viņu pierunāt, lai pasēž ar mani kādu stundiņu ilgāk. Kad beidzot zā­les pārzinis, izmeklētiem vārdiem atvainoda­mies un muguru desmit līkumos saliecis, ierā­dīja mums vietas un atnesa pasūtītos dzērie­nus, Ketija pieliecās un mani vēlreiz noskūp­stīja. Jutos kā septītajās debesīs.

— Pateicos, Mič, — viņa sacīja. — Tas bija brīnišķīgs vakars. Pacenties biežāk da­būt paaugstinājumus. Man tas ļoti patīk.

Aizsmēķējis cigareti Ketijai un sev, jau pavēru muti, lai kaut ko teiktu. Taču aprā­vos.

Ketija mani skubināja:

— Droši, droši, saki vien, kas tev uz sirds.

— Gribēju tikai teikt, ka mums abiem kopā vienmēr bijis labi.

— To jau es gaidīju. Un es savukārt gribu teikt, ka ļoti labi zinu, uz ko tu tēmē, un ka atbilde tomēr būs — nē.

— Arī es to gaidīju, — es drūmi noteicu. — Ejam!

Ketija samaksāja rēķinu, un mēs devāmies projām. Kad nonācām uz ielas, piestiprinā­jām pretsodrēju filtrus.

— Vai pasaukt kebu? — piedāvājās Švei­cars.

— Jā, lūdzu, — teica Ketija, — tandēmu.

Viņš pasvilpa divvīru kājminamo kebu, un

Ketija nosauca savas slimnīcas adresi. — Vari mani pavadīt, Mič, ja vēlies, — viņa teica, un es apsēdos viņai blakus. Šveicars iestūma kebu no mugurpuses, un kebmeni no­sēkdamies uzņēma ātrumu.

Neaicināts pārvilkti kebam jumtu. īsu brīdi likās, ka viss ir atkal tā, kā mūsu drau­dzības sākumā: tīkamā tumsa, pēc putek­ļiem smaržojošais audekla jumts, atsperu čīkstoņa. Bet tas ilga tikai mirkli.

— Neaizmirsties, Mič, — viņa mani brī­dināja.

— Lūdzu, Ketij, — es piesardzīgi ieru­nājos, — ļauj man vismaz tev to pateikt. Tas neprasīs daudz laika. — Viņa neteica «nē».

— Pirms astoņiem mēnešiem mēs appre­cējāmies. Jā, labi, — es ātri turpināju, kad viņa mēģināja ko iebilst, — tā ir pagaidu laulība. Bet mēs tomēr devām solījumu. Vai tu vēl atceries, kādēļ mēs to darījām?

Mirkli klusējusi, viņa iecietīgi atbildēja:

— Mēs viens otru mīlējām.

— Pilnīgi pareizi, — apstiprināju, — es mīlēju tevi, un tu mīlēji mani. Bet mums kat­ram vajadzēja domāt par savu darbu, un tādēļ reizēm bijām neiecietīgi viens pret otru. Tāpēc nolēmām laulību iesākt ar pārbaudes laiku un pēc gada izlemt, vai ir vērts saistīt mūsu dzīves. — Pieskāros viņas rokai, un šoreiz viņa to neatrāva.

— Ketij, dārgā, vai tu domā, ka mēs toreiz nezinājām, ko darām? Vai tad nevaram vis­

maz nogaidīt, kamēr gads beigsies? Atlikuši tikai četri mēneši. Pamēģināsim. Ja izmē­ģinājuma gada beigās tu negribēsi piekrist laulībām, tad es vismaz nevarēšu teikt, ka tu man nebūtu devusi iespēju. Es esmu izlēmis, man nav ko šaubīties. Esmu iesniedzis savu piekrišanas rakstu un to neatsaukšu.

Braucot garām ielas apgaismojuma spul­dzei, redzēju, ka Ketijas lūpās iegūlusi sve­šāda izteiksme.

— Nerunāsim vairs par to, — viņa nelai­mīgā balsī teica, — es jau zinu, ka tu paliksi pie sava. Un tādēļ tas ir tik drausmīgi. Vai tiešām mums jāķildojas, lai tu beidzot sa­prastu, ka tas ir bezcerīgi? Vai man vēl jā­atgādina, ka tev ir slikts raksturs, ka tu esi paštaisns, viltīgs, īsts Makiavelli, vārdu sa­kot, egoistisks nelietis, ar kuru kopā nav iespējams dzīvot? Sākumā domāju, ka tu esi jauks puisis, Mič. Ideālists, kuram dzīvē galvenais ir principi un goda jūtas, nevis nauda. Man bija pamats tam ticēt. Tu ari pats tik pārliecinoši par to runāji. Tu veltīji uzmanību manam darbam. Sāki nopietni in­teresēties par medicīnu. Trīsreiz nedēļā nāci noskatīties, kā es operēju. Tu manā klāt­būtnē stāstīji visiem saviem draugiem, cik ļoti lepojoties ar to, ka tava sieva ir ķirurģe. Tikai pēc trim mēnešiem es sapratu, ko tu īs­tenībā ar to domāji. Kurš katrs var noprecēt meiteni, kas kops viņa māju, bet jābūt Miče- lam Kurtenejam, lai apprecētu ievērojamu ķirurģi un tad padarītu to par mājsaimnieci. — Viņas balss iedrebējās. — Ar to, Mič, es nevaru un nekad nevarēšu samieri­nāties. Ne ar strīdiem, ne īgnumu, ne pa­stāvīgo cīņu mūsu starpā. Esmu ārste. Daž­brīd no manis ir atkarīga cilvēka dzīvība.] Bet, ja strīdi ar vīru laupa man dvēselesa mieru, tad šī dzīvība vairs nav drošās rokās,] Mič. Vai tu to tiešām nesaproti?

Balsī varēja saklausīt apvaldītas elsas.

— Ketij, vai tu mani vairs nemīli? — es: klusi jautāju.

Labu brīdi viņa neatbildēja. Tad īsi un sa-l traukti iesmējās.

— Slimnīca jau klāt, Mič, — viņa noteica. — Ir pusnakts.

Atbīdīju keba jumtu, un mēs izkāpām.

— Pagaidiet, — uzsaucu vecākajam keb- menam un pavadīju Ketiju līdz slimnīcas] ieejai. Viņa atvadoties atteicās mani noskūp-j stīt un arī nenorunāja satikšanos. Pakavējos] vēl kādas divdesmit minūtes priekštelpās, lai pārliecinātos, vai viņa patiešām paliks] pa nakti slimnīcā, pēc tam iekāpu kebā un liku sevi aizvest uz tuvāko apakšzemes 3 dzelzceļa staciju. Manu drūmo garastāvokli! neuzlaboja arī vecākais kebmens, kurš, sa- ļ ņēmis samaksu, gluži nevainīgi iejautājās:

— Sakiet, mister, — kas īsti ir Mak… Makiavelli?

— Spāniski tas nozīmē — «nebāz degunu1 citu darīšanās», — skarbi atbildēju. Vilcienā: es saskābis prātoju, cik bagātam man vajadzētu būt, lai spētu sev nopirkt savrupību.:

Mana oma nemaz nebija uzlabojusies, kad

nākamajā rītā ierados kantorī. Esterei vaja­dzēja likt lietā visu savu prasmi, lai es jau pirmajās minūtēs nenorautu viņai galvu, un dieva laime, ka šorīt nebija valdes sēdes. Kamēr pārlūkoju rīta pastu un starpnodaļu ziņas, kas bija sakrājušās pa nakti, Estere uz mirkli -pazuda. Atgriezusies viņa man pa­sniedza tasi kafijas — īstu, dabisku, smar­žīgu kafiju.

— Dāmu istabas uzraudze to paslepus vāra, — viņa paskaidroja. — Parasti gan neļauj nest ārā, jo baidās no kafita ļaudīm. Bet tagad, kad jūs esat liels priekšnieks …

Es pateicos un palūdzu, lai Džeka ierunāto lenti nodod tālākai apstrādei. Tad ķēros pie darba.

Vispirms bija jānoskaidro mūsu paraugu izplatīšanas rajoni, un te nu man nopietnas galvassāpes sagādāja Mets Ransteds. Viņš vadīja Noieta pētījumu nodaļu, un man bija ar viņu jāsadarbojas. Taču viņš neizrādīja ne mazāko interesi par kopdarbību. Ievietoju projekcijas aparātā Dienvidkalifornijas karti, kamēr Mets ar saviem diviem bezpersoniska­jiem palīgiem birdināja cigarešu pelnus uz mana kabineta grīdas.

Ar rādāmo kociņu apvilku apkārt pārbau­des teritorijai un norādīju mūsu kontroles rajonus.

— Sandjego, Tihuānu ieskaitot, apmēram puse no Losandželosas apkārtnes un Monte- rejas lejasdaļa. Tie būs kontrolrajoni. Pārējo

Kalifornijas—Meksikas daļu uz dienvidiem no Losandželosas izlietosim izmēģināju­miem. Domāju, ka jums, Met, vajadzēs būt tur uz vietas. Es ieteiktu kā centru izmantot mūsu Sandjego filiāli. Tur saimnieko Ter- ners, un viņš ir labs darbinieks.

Ransteds norūca:

— Kur cauru gadu neredz ne sniega pār- sliņas, tur nav iespējams pārdot mēteli pat tad, ja piedevām izsniedz daiļu verdzeni. Velns parāvis! Kādēļ jūs neuzticat noieta pē­tīšanu cilvēkam, kas no tā kaut ko saprot? Vai tad jūs neredzat, ka klimats te pārvelk svītru visiem jūsu nodomiem?

Jaunākais no alvas^zaldātiņiem līdzīga­jiem Meta palīgiem dzīrās atbalstīt priekš­nieku, bet es viņu tūlīt pārtraucu. Izmēģinā­jumu teritoriju jautājumos Ranstedu vaja­dzēja uzklausīt — tas bija viņa tiešais darbs. Turpretī Venēra bija mans projekts, un to es gribēju realizēt pats. Es mazliet indīgi tur­pināju:

— Vietējie un visas pasaules ienākumi, iedzīvotāju vecums un izvietojums, veselības stāvoklis, psiholoģiskās īpatnības, cilvēku iedalījums vecuma grupās un mirstības cē­loņi — tie ir mūsu aroda priekšnosacījumi, Met. Kalifornija un Meksika ir paša dieva iz­raudzīts lielisks reklāmas izmēģinājuma lauks. Šajā mazajā zemes stūrītī ar nepil­niem simts miljoniem iedzīvotāju ir sakon­centrētas visas Ziemeļamerikas ģeogrāfiskās iezīmes. Tādēļ nedomāju grozīt savu pro- jcktu un mēs paliksim pie apvidus, kuru es norādīju. — Sevišķi izcēlu vārdiņu «es».

Mets iebilda:

— Tur nekas neiznāks. Galvenais faktors ir temperatūra. To kuram katram vajadzētu saprast. *

— Es neesmu kurš katrs, Met. Es esmu šī pasākuma vadītājs.

Mets Ransteds izdzēsa cigareti pelnu traukā un piecēlās.

— Parunāsim ar Fauleru, — viņš noteica un izgāja ārā. Man neatlika nekas cits kā se­kot. Ejot ārā pa durvīm, dzirdēju, kā vecā­kais no viņa palīgiem zvana Faulera sekre­tārei un paziņo, ka esam ceļā. Ranstedam bija labi izdresēti zēni, gods kam gods. No­domāju, ka arī man derētu šādi puiši, un ti­kai tad sāku apsvērt, kā to visu celt priekšā Fauleram.

Fauleram ir universāla iekšējo ķildu likvi­dēšanas metode. Un to viņš lietoja arī šoreiz. Kad iegājām, viņš mūs jūsmīgi apsveica:

— Te nu jūs abi esat! Tieši tie, kurus tik ļoti vēlējos redzēt. Met, vai varat man palī­dzēt tikt ārā no ķezas? Runa būs par Ameri­kas Ginekoloģijas institūta ļaudīm. Viņi ap­galvo, ka mūsu kontraceptīna reklāma kai­tējot viņu interesēm. Un solās atteikties no mūsu pakalpojumiem un pāriet pie Tontona, ja mēs neizbeigšot ieteikt kontraceptīnu. Ienākums no viņiem jau nav nekāds lielais, bet man kāds putniņš pačivināja, ka viņiem to visu iestāstījis Tontons.

Pēc tam viņš sīki izklāstīja sarežģījumus, kas mums bija radušies ar Amerikas Gineko­loģijas institūtu. Es klausījos bez sevišķas intereses; mūsu kampaņa «zēns vai mei­tene — pēc vēlēšanās», kurā mēs pēc viņu pasūtījuma reklamējām institūta jauno pa­ņēmienu nākamo bērnu dzimuma noteikšanai, bija palielinājusi dzimstību apmēram par divdesmit procentiem. Tāpēc institūtam tagad vajadzētu izturēties pret mums solidāri. Ran­steds domāja tāpat.

Viņš teica: — Viņiem nav nekāda pamata sūdzībai, Fauler. Varētu teikt, ka mēs pārdo­dam tiklab alkoholiskos dzērienus, kā zāles pret paģirām. Viņiem nav nekādu tiesību bāzt degunu mūsu darīšanās. Turklāt kāds tam visam sakars ar noieta pētīšanu?

Faulers priecīgi iesmējās. — Tur jau tas suns aprakts, — viņš nodūdoja. — Mēs vir ņus novirzīsim uz citām sliedēm. Viņi kā parasti gaida atbildi no finansu orgāniem, bet mēs šoreiz uzdosim to nokārtot jums. Pa­rādiet viņiem veselu kaudzi diagrammu un sīku statistikas datu, kas pierādītu, ka kontr- aceptīns nebūt nemazina bērnu dzimstību, tas tikai dod laulātajiem iespēju nogaidīt līdz tam laikam, kad viņi varēs atļauties bērnu. Citiem vārdiem, institūta ienākumu kopīgā summa augs, bet darbības apjoms paliks tas pats. Tas Tontonam būs pamatīgs pliķis, un rezultāts — viens nulle mūsu labā. Turklāt juristus vēl diskvalificēs par .to, ka viņi aizstāvējuši abas ieinteresētās puses.

Dažam labam no viņiem tas maksās krietnu naudiņu. Mums tiem jāparāda, ka tamlīdzīgi mēģinājumi kaitēt mūsu aroda principiem liks iznīcināti pašā dīglī. Kā jums šķiet, vai varēsiet palīdzēt savam vecajam bosam, Met?

— Saprotams, — norūca Mets. — Bet kā paliek ar Venēru?

Faulers pamirkšķināja man ar aci.

— Jā, kā tad tur īsti ir? Vai jūs nevarētu Metu uz kādu laiciņu aizdot man?

— Kaut vai uz visiem laikiem, — es at­bildēju. — Taisnību sakot, tieši tādēļ atnācu pie jums. Metam bail no Dienvidkalifornijas.

Ransteds nosvieda zemē cigareti, un zem tās savilkās čokurā Faulera neilona paklāja pūkas. — Kādas jums, velns parāvis… — viņš saniknots iesāka.

— Lūdzu, mieru, — aizrādīja Faulers.

— Labāk paklausīsimies, Met.

Ransteds nikni paskatījās uz mani.

— Es tikai teicu, ka Dienvidkalifornija nav piemērots objekts. Kur tad ir galvenā atšķirība starp Zemi un Venēru? Karstumā. Mūsu izmēģinājumiem nepieciešams apvidus ar mērenu kontinentālu klimatu. Jaunangli- jas iedzīvotājs, bez šaubām, būs sajūsmināts par karstumu uz Venēras, turpretī tihuānie- tis — nekad. Kalifornijas un Meksikas ra­jonā jau tā ir sasodīti karsts.

— Hm, — noņurdēja Faulers Sokens.

— Ziniet ko, Met, šis jautājums prasa rūpīgu iedziļināšanos, bet jums būs jānoņemas ar

AGI. Pameklējiet sev piemērota vietnieku Venēras nodaļai, kamēr tiekat galā ar AGI, bet galīgi visu izlemsim rīt pēcpusdienas sēdē. Jā, starp citu, — Faulers paskatījās galda pulkstenī, — senators Dantons mani gaida jau septiņas minūtes. Nu, vai esat apmierināts?

Mets, protams, nebija apmierināts, un es līdz pašam vakaram jutos pacilāts. Darbs vedās. Atklājumu nodaļa iesniedza ziņojumu par materiāliem, kurus tie bija ieguvuši no manas sarunas ar Džeku, kā arī no citiem iespējamiem avotiem. Bija cerības noorgani­zēt uz Venēras vairākas ražošanas nozares. Piemēram, suvenīru izgatavošanu no nepa­stāvīgām, viegli sairstošām organiskām vie­lām, kuras peldēja — kā mēs to jokojot ap­zīmējām — Venēras «gaisā». Bet varēja ražot arī ko citu no pastāvīgiem savieno­jumiem — kādā paraugā bija konstatēta pat pilnīgi tīra dzelzs: nevis 9,9 un arī ne 99,99 procentu, bet absolūti tīra dzelzs, kādu nav iespējams nedz atrast, nedz arī izgata­vot uz tādas planētas kā Zeme, kur ir daudz skābekļa. Laboratorijas par to maksātu labi. Turklāt Atklājumu nodaļa nebija atklājusi, bet atradusi kādu ievērības cienīgu sī­kumu — tā saucamo Hilša maksimālā āt­ruma cauruli. Nepatērējot nekādu citu ener­ģiju, šī ierīce varētu atdzesēt pārceļotāju mājokļus ar Venēras karsto viesuļvētru palī­dzību. Tā bija pavisam vienkārša ierīce, kura kopš 1943. gada bija mētājusies novārtā.

Līdz šim to nekur nevarēja izmantot, jo ne­kur nebija tādu vētru.

Treisijs Koljers, Atklājumu nodaļas pār­stāvis Venēras sekcijā, centās man kaut ko ieskaidrot arī par slāpekļa katalizatoriem. Es laiku pa laikam pamāju ar galvu un ne­skaidri nopratu, ka uz Venēras izkliedēts platīns mijiedarbībā ar šausmīgajiem zibe­ņiem izraisītu slāpekļskābes sāls «sniega» un ogļūdeņraža «lietus» rašanos, tā attīrot Venēras atmosfēru no formaldehīda un amonjaka.

— Vai nebūs drusku par dārgu? — es piesardzīgi apjautājos.

— Tas atkarīgs no mums, — viņš atbil­dēja: — Platīns zudumā neiet. Vienu gramu var lietot miljoniem gadu. Bet, lietojot vai­rāk platīna, ietaupīsim laiku.

Es būtībā nekā nesapratu, bet nojautu, ka tas ir kaut kas vērtīgs. Uzsitu Koljeram uz pleca un liku turpināt darbu.

Bet Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļa man sagādāja vilšanos. Bens Vinstons sū­dzējās:

— Nav iespējams ietekmēt cilvēkus tā, lai tie pēkšņi vēlētos dzīvot ar tvaiku apsildītās sardīņu kārbās. Tas ir pretrunā ar mūsu tau­tas tradīcijām. Kurš gan gribēs doties šajā sešdesmit miljonu jūdžu garajā ceļojumā, lai mūža atlikušo daļu pavadītu iesprostots al­vas būrī, ja viņš var dzīvot tepat uz Zemes, kur viņam ir gaiteņi, lifti, ielas, jumti un tik daudz plašuma, cik vien cilvēks var vēlēties? Tas ir pretrunā ar cilvēka dabu, Mič!

Es strīdējos viņam pretī. Tas neko nelī­dzēja. Viņš nemitējās jūsmot par amerikā­nisko dzīves veidu, pieveda mani pie loga un norādīja uz daudzajiem namu jumtiem, kur sievietes un vīrieši varēja pastaigāties svaigā gaisā, iesprauduši nāsīs tikai vien­kāršus sodrējus aizturētājus filtrus, nevis apkrāvušies ar smagām skābekļa mas­kām.

Beidzot es aizsvilos un izgrūdu:

— Acīmredzot kāds tomēr gribēs lidot uz Venēru. Vai tad citādi cilvēki tik ļoti pirktu Džeka O'Sī grāmatu? Vai tad citādi vēlētāji klusētu, kad raķešu būvei izlieto tik milzīgus līdzekļus? Mans pienākums nav jūs mācīt, un es jums došu tikai dažus padomus, kā rī­koties: uzmanīgi pavērojiet cilvēkus, kas pērk šīs grāmatas, cilvēkus, kas vairākkārt skatās televīzijas pārraides par O'Sī brau­cienu uz Venēru, tos, kuri pirmie ierodas uz viņa lekcijām un pēc tam paliek priekštelpās gaidām, lai ar viņu vēl aprunātos. Džekam mēs maksājam algu — izspiediet no viņa visu, ko vien varat. Izziniet visu par Mēn.ess kolonijām, noskaidrojiet, kas tie par cilvē­kiem, kas tur dzīvo. Un tad mēs beidzot zi­nāsim, kādi cilvēki mums ar savām reklā­mām jāietekmē. Sakiet, — vai jums vēl ir kādi iebildumi?

Iebildumu nebija.

Estere bija brīnum labi izplānojusi šo pirmo darba dienu, un katra mana saruna ar nodalu vadītājiem deva arvien jaunus re­zultātus. Diemžēl Estere nevarēja manā vietā izlasīt man adresētos papīrus, un, kad pienāca darba beigas, uz galda bija sakrā­jusies biezum biezā dokumentu kaudze. Viņa piedāvājās vēl palikt, bet šajā darbā neviens man nevarēja palīdzēt. Tāpēc, palūdzis, lai atnes man pāris sviestmaizīšu un vēl vienu tasi kafijas, atlaidu viņu mājās.

Kad biju ticis ar visu galā, pulkstenis jau rādīja vienpadsmit.

Pirms devos mājup, iegriezos nakts ēdnīcā piecpadsmitajā stāvā, bezlogu kastei līdzīgā telpā, kur kafija oda pēc rauga, no kura tā arī bija pagatavota, un šķiņķis uz manas sviestmaizes garšoja pēc sojas pupām. Bet tas bija tikai nenozīmīgs sīkums, un es to ātri aizmirsu, jo, tiklīdz atvēru sava dzīvokja durvis, atskanēja sauss sprakšķis, sekoja eksplozija, - un kaut kas ietriecās stenderē pavisam tuvu manai galvai. Es pieliecos un iekliedzos. Aiz loga redzēju lēni attālināmies cilvēku, kas karājās virves kāpnēs un turēja rokā pistoli.

Savā mujķībā piesteidzos pie loga un pa­guvu saskatīt, ka helikopters aiznes uzbru­cēju. Ja tas šajā brīdī atrastos stabilākā pozā un varētu izšaut, es būtu lielisks mēr­ķis.

Pats brīnīdamies par savu mieru, piezva­nīju Municipalitātes Pilsoņu aizsardzības korporācijai.

— Vai esat mūsu klients, ser? — opera- tore jautāja.

— Jā, velns lai parauj, jau sešus gadus.

— Vienu mirkli, mister Kurtenej … Mis­ters Mičels Kurtenejs, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks?

— Nē, — es sarūgtināts atbildēju, — mana tagadējā nodarbošanās ir būt par mērķi. Vai jūs nebūtu tik laipni un neatsūtītu kādu no saviem puišiem, pirms šis tips nav atgriezies un mani nogalinājis?

— Piedodiet, mister Kurtenej, — turpināja mīlīgā, nesteidzīgā balss, — vai jūs teicāt, ka neesat augstākās kategorijas reklāmas darbinieks?

Zobus griezdams, atzinos: — Augstākās kategorijas gan.

— Pateicos, ser. Pašreiz es skatos jūsu personīgajā kartītē. Man ļoti žēl, ser, bet jūs esat mums parādā. Mēs nepieņemam augstā­kās kategorijas darbinieku maksājumus pēc parastā tarifa, jo mums, ser, jārēķinās ar iespējamo konkurences naidu. — Runātāja nosauca tādu summu, ka man mati saslējās stāvus.

Bet es nejāvu vāju sašutumam, jo viņa bija tikai rīkojumu izpildītāja.

— Pateicos, — es smagi nopūtos un no­liku klausuli. Pēc tam nodevu Programmētās informācijas centram attiecīgās ziņas, ievie­toju automātiskajā adrešu meklētājā telefonu grāmatu, lai sazinātos ar iedzīvotāju per­sonīgās apsardzes aģentūrām, un gaidīju zvanu. Trīs vai četras mani noraidīja, līdz beidzot kāds samiegojies privātdetektīvs par bargu maksu bija ar mieru ierasties.

Pēc pusstundas viņš bija klāt, un es sa­maksāju, bet tik vien viņš prata kā kaitināt mani ar neatbildamiem jautājumiem un mek­lēt neesošus pirkstu nospiedumus. Pēc brīža viņš aizgāja, sacīdams, ka turpināšot pēdu dzīšanu.

Likos gultā un aizmigu, domās atkārto­dams vienu un to pašu jautājumu: kam tad īsti vajadzēja dabūt pie malas tādu vien­kāršu, nekaitīgu reklamētāju kā es?