Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

18

bez Ransteda es to visu nebūtu iespējis paveikt — vismaz noteiktajā laikā ne. Viņš svil­podams atgriezās no Čikāgas, kur bija uzturējies slepenībā kopš tā brīža, kad pēc Ketijas signāla bija inscenēta paš­nāvība. Ransteds ieradās tieši valdes sēdes laikā, mēs sarokojāmies, un valde mierīgi no­ticēja pasaciņai par slepeno uzdevumu, kura veikšana bijusi saistīta ar īslaicīgu prom­būtni. Galu galā vienreiz jau viņi bija ļāvuši sevi tā apmuļķot. Uzdevums viņam bija skaidrs. Viņš ķērās pie tā ar sajūsmu.

Sirdī es uzskatīju Ranstedu par nodevēju, vai nu ar «konsu» svētību, vai bez tās. Tomēr biju spiests atzīt, ka darbs strauji virzās uz priekšu.

Oficiāli Faulera Sokena asociācija izslu­dināja milzīgu konkursu par labāko lozungu lidojumam uz Venēru. Bija paredzētas tūk­stoš pieci simti pirmās prēmijas — ceļazīmes lidojumam uz Venēru. Prēmiju kopskaits sa­

sniedza astoņsimt tūkstošus, bet pārējās bija maznozīmīgas. Rezultātu noteikšana un prēmiju piešķiršana bija uzticēta neitrālai firmai, kas nodarbojās ar sabiedriskās domas analīzi un kuras vadītājs, kā vēlāk noskaid­rojās, bija Ransteda drauga māsas vīrs. Mets man pastāstīja, ka no tūkstoš pieci simti pirmo prēmiju ieguvējiem tikai tūkstoš četri simti esot īsti, dzīvi «konsi». Atlikušais simts esot tikai fiktīvi uzvārdi, lai nodrošinātu mūs ar nelielu rezervi neparedzētiem gadījumiem.

Es paņēmu Ketiju līdzi uz Vašingtonu, lai nokārtotu pēdējās formalitātes sakarā ar raķetes startu, bet Ransteds tikmēr vadīja darbu Ņujorkā.

Uz Vašingtonu biju lidojis diezgan bieži, bet nekad nebiju uzturējies tur ilgāk par pā­ris stundām vai, labākajā gadījumā, vienu pēcpusdienu. Šoreiz gatavojos palikt te divas dienas un priecājos par tām kā bērns. Novie­toju Ketiju viesnīcā un piekodināju, lai bez manis neiet ekskursijā pa pilsētu, tad sēdos kebā un devos uz Valsts departamentu. Priekštelpā sēdēja saīdzis maza auguma vī­relis ar katliņu galvā. Izdzirdējis manu vārdu, viņš steidzīgi piecēlās un piedāvāja man savu vietu.

«Kā viss ir izmainījies kopš senajām «Hlorellas» dienām, Mič, veco zēn,» es no­domāju. Mūsu pārstāvis kongresā ļoti sa­traukts izsteidzās priekštelpā apsveikt mani. Es viņu nomierināju un paskaidroju, kādēļ esmu ieradies.

— Visvieglāk nokārtojamais jautājums pa­saulē, mister Kurtenej, — viņš man apgal­voja. — Pēcpusdienā iesniegšu likumprojektu komisijai, un var gadīties, ka jau šovakar pat to apstiprina gan augšnamā, gan apakš­namā.

— Jauki, — es draudzīgā tonī teicu. — Vai jums nepieciešama kāda palīdzība?

— Domāju, ka ne, mister Kurtenej. Bet būtu patīkami, ja jūs rīt uzstātos ar vēstī­jumu kongresam, ja vien varat atlicināt laiku. Kongresmeni ar sajūsmu noklausītos jūsu runu, un tas paātrinātu jautājuma nokār­tošanu.

— Labprāt, — es atbildēju un liecos pēc savas somas. Vīrs katliņā aizsteidzās man priekšā un, pazemīgi paklanījies, jau stiepa man to pretī. — Pasakiet tikai laiku, EibeI, — es teicu kongresmenam. — Būšu klāt kā nagla.

— Sirsnīgi pateicos, mister Kurtenej.

Viņš atvēra man durvis. Sajā brīdī sīkais

vīrelis nedroši ieteicās:

— Mister Eibel?

Uzrunātais papurināja galvu.

— Jūs taču redzat, ka esmu aizņemts, — viņš laipni sacīja. — Pienāciet rīt.

Vīrelis pateicīgi pasmaidīja un līdz ar mani izgāja pa durvīm. Abi reizē pacēlām rokas, lai pasauktu kebu, un viņš man atvēra durtiņas. Jūs jau zināt, cik grūti Vašingtonā dabūt kebu, tāpēc es jautāju: — Vai varu jūs pa ceļam kaut kur aizvest?

— Jūs esat Joti laipns, — viņš atbildēja un nosēdās man blakus.

Šoferis satvēra stūri un jautājoši paskatī­jās uz mums. — Uz «Starr» parku, — es sa­cīju, — bet vispirms aizvedīsim šo džentl­meni.

— Labi. — Šoferis pamāja ar galvu. — Uz Balto namu, prezidenta kungs?

— Jā, lūdzu, — sacīja vīrelis. — Nemaz nespēju izteikt, cik Joti mani iepriecina šī sastapšanās, mister Kurtenej, — viņš turpi­nāja. — Dzirdēju jūsu sarunu ar misteru Ei- belu. Man bija interesanti uzzināt, ka raķete lidojumam uz Venēru jau gandrīz pilnīgi sa­gatavota. Kongress sen vairs neinformē mani par to, kas notiek valstī. Protams, es zinu, ka viņi visi ļoti aizņemti ar saviem pē­tījumiem un citiem jautājumiem. Tomēr … — viņš pasmaidīja, bet pēc tam šķelmīgi pie­bilda:

— Es piedalījos jūsu konkursa, mister Kurtenej. Mans lozungs skan:

Es spulgām acīm zvaigznēs raugos,

Ar visu sirdi Zemei uzticīgs.

Bet es droši vien nevarētu lidot uz Venēru pat tad, ja saņemtu prēmiju.

— Kādēļ jūs tā domājat? — es nemākslotā sirsnībā iesaucos un pēc tam jau mākslotā sirsnībā piebildu: — Nedrīkst aizmirst, ka jūs šeit esat ārkārtīgi vajadzīgs.

— Ne pārāk. Janvārī .gan ir daudz darba. Kā jums zināms, tad es sasaucu kongresu un man nolasa vēstījumu. Bet pārējie mēneši paiet diezgan vienmuļi. Vai jūs patiešām rit runāsiet kongresā, mister Kurtenej? Tas no­zīmē, ka tiks noturēta abu palātu kopīga sēde, un tajā man parasti atļauj pieda­līties.

— Priecāšos, ja pagodināsiet mani ar savu klātbūtni, — es laipni atbildēju.

Mazā cilvēciņa acis aiz briļļu stikliem iemirdzējās siltā smaidā. Kebs apstājās, un prezidents, cieši paspiedis man roku, izkāpa. Tad vēlreiz pabāza galvu pa mašīnas durvīm un, piesardzīgi lūkodamies braucējā, čuk­stēja: — Jūs bijāt tik laipns. Es varbūt at­ļaujos par daudz, bet gribētu dot jums nelielu padomu — es šo to sajēdzu no astronomijas, tas ir mans jājamais zirdziņš — būtu labi, ja jūs nenokavētu kuģa ievadīšanu orbītā, kamēr Venēra vēl atrodas pašreizējā stā­voklī.

Es iepletu acis. No opozīcijas Venēra bija pavērsusies prom par desmit grādiem un ta-'j gad turpināja attālināties no Zemes, bet tam nebija nekādas lielas nozīmes; jo ceļa lielāko daļu kuģis tāpat veiks brīvā lidojumā, bez dzinējiem.

Viņš pielika pirkstu pie lūpām.

— Uz redzēšanos, ser.

Atlikušo laiku es skatījos uz braucēja spal­vaino ausu ļipiņām un prātoju, ko gan ma­zais vīrelis bija gribējis teikt.

Vakaru mēs ar Ketiju veltījām pilsētas ap­skatei. Mani tā ne sevišķi sajūsmināja. Iz­slavētie ķiršu ziedi bija skaisti, to nevarēja

noliegt, bet manām tagadējām konservacio- nista acīm tas viss šķita pārmērīgi grezns.

— Ar kādu duci-būtu pilnīgi pieticis, — es neapmierināts sacīju Ketijai. — Sabāzt šos ziedus tik daudzās vāzēs un tad izvietot pa malu malām — tā taču. ir neapdomīga no­dokļu maksātāju naudas šķiešana. Vai tu maz zini, cik viņi pie Tifanija [9] maksā?

Ketija iesmējās.

— Mič, Mič! Pagaidi, kad apgūsim Ve­nēru. Vai tu esi kādreiz padomājis, kā tas būs, kad uz veselas planētas varēsim audzēt, ko vien gribēsim? Hektāriem puķu, koku …

Kāda resna, skolmeistariska izskata sie­viete, kura, atspiedusies uz margām, stāvēja turpat netālu, saslējās, nikni paskatījās uz mums, nicīgi pavīpsnāja un aizgāja.

— Esi uzmanīgāka, ne tik skaļi, — es brī­dināju Ketiju. — Pirms neesam iekūlušies ķezā, dosimies labāk… dosimies atpakaļ uz viesnīcu.

Mani pamodināja Ketijas skaļā spiegšana.

— Mič, — viņa sauca no vannas istabas, un pāri dvielim, kurā viņa bija ietinusies, manī raudzījās divas apaļas, sajūsmas pilnas acis. — Seit ir vanna! Es atvēru durvis uz dušas telpām, bet tā nemaz nebija duša. Vai es drīkstu, Mič? Lūdzu!

Mēdz būt brīži, kad pat ticīgs konservacio- nists izjūt prieku par to, ka viņš ir Fau­lera Sokena asociācijas direktors rīkotājs. Es nožāvājos un pametu Ketijai gaisa skūp­stu.

— Protams. Un ņem tikai svaigu ūdeni, dzirdi?

Ketija tēloja man, ka ģībst, to dzirdot, bet es ievēroju, ka viņa bez vilcināšanās uz­griež pakalpojumu biroja numuru. Kamēr vanna pildījās ar ūdeni, es apģērbos. Pēc tam mēs omulīgi paēdām brokastis un, roku rokā saķērušies, devāmies uz Kapitolu.

Sadabūju Ketijai vietu preses pārstāvju ložā un pats virzījos uz prezidija pusi. Iz­spraucies cauri pūlim, pie manis pienāca mūsu lobistu līderis Vašingtonā. Viņš ie­spieda man saujā telegrammas lenti.

— Jums, mister Kurtenej, — viņš teica. — Vai viss kārtībā?

— Vislabākajā, — es atbildēju. Pēc tam atlaidu viņu un ieskatījos lentē. To sūtīja Dikens no kosmodroma.

«Pasažieri un apkalpe sagatavoti lidoju­mam. Pasažieru iekāpšana sāksies 11.45 pēc austrumu standartlaika, beigsies 16.45. Degvielu un pārtikas uzņemšana pabeigta 9.15. Drošības orgāni brīdināti, bet MIA [10] , cic [11] un korporācija «Timelife» apmainīju­šies šifrētiem ziņojumiem. Kuģa vadība lūdz jums atgādināt, ka pacelšanās iespējama ti­kai no 12.00 naktī līdz 12.00 dienā.»

Es paberzēju lenti starp pirkstiem. Tā sa- birza pelnos. Kad devos uz runātāju tribīni, kāds parāva mani aiz piedurknes. Tas izrā­dījās prezidents, kas bija izliecies no savas greznās ložas.

— Mister Kurtenej, — viņš čukstēja, un ierastais smaids kā maska sedza viņa seju. — Ceru, jūs sapratāt, ko es jums vakar kebā centos pateikt. Priecājos, ka raķete sagata­vota lidojumam. Un… — smaids kļuva vēl platāks, kad viņš palocīja galvu kā valstsvīrs, kurš saka parastās pieklājības frāzes ievē­rojamam viesim, — jūs droši vien to jau zi­nāt, bet — viņš ir šeit.

Man nebija izdevības- noskaidrot, kas tas «viņš» īsti ir. Kad kongresa priekšsēdētājs, pastiepis roku sveicienam, smaidīdams nāca uz manu pusi un no kongresmenu vietām at­skanēja aplausi, arī es savilku seju smaidā. Bet tas bija tikai attiecīgo muskuļu grupu reflekss. Man nebija par ko smaidīt, ja ziņas par Venēras raķeti jau varējušas nonākt līdz prezidentam.

Faulers Šokens bija vecs, svētulīgs lieku­lis, Faulers Šokens bija bezkaunīgs blēdis, bet, ja nebūtu bijis Faulera Šokena, es nekad netiktu galā ar šo runu. Ausīs skanēja viņa vārdi: «Pārdod viņiem, Mič. Tu vienmēr va­rēsi viņiem pārdot, ja iegaumēsi, ka viņi grib pirkt.»

Un es cēlu priekšā šeit sapulcētajiem likumdevējiem tieši to, ko viņi vēlējās dzirdēt, īsi pakavējies pie amerikāņu uzņēmības un mūsu pašu zemes, es piedāvāju viņiem iz­laupīšanai jaunu pasauli un, kad Faulera So­kena brašie celmlauži būs izcirtuši uz turieni ceļu, veselu aplaupāmu universu. Mani vārdi viņu fantāzijā uzbūra lielisku ainu: cita pēc citas aizslīd planētas, un tās pieder mums, tās pārvaldām mēs, uzņēmīgie amerikāņu biznesmeni, kuru pūles civilizāciju padarī­jušas cildenu. Visi bija sajūsmā. Sākās ne­iedomājama aplausu vētra.

Kad pirmās brāzmas norima, zālē bija pie­cēlušies kājās kāds ducis vīru, kuri sita plaukstas un mēģināja pievērst sev priekš­sēdētāja uzmanību. Es viņus gandrīz neievē­roju, jo pārsteigts konstatēju, ka Ketija no preses ložas nozudusi. Priekšsēdētājs izrau­dzījās veco sirmo Kolbiju, izkaltušu un cie­nīgu, četrus gadu desmitus uzcītīgi nokal­pojušu kongresmenu.

— Sapulces vadība dod vārdu džentlme­nim no Jumikolas.

— Ļoti pateicos, priekšsēdētāja kungs.

Kolbija seja laipni smaidīja, bet acis bija

kā čūskai. Jumikola oficiāli bija viens no lielajiem, neatkarīgajiem uzņēmumiem, bet Faulers Sokens reiz bija ieminējies, ka šīs firmas reklāmas paņēmieni pārsteidzoši at­gādinot Tontonu.

— Ar jūsu laipnu atļauju, runādams pa­lātas vārdā, gribu tencināt mūsu ievērojamo viesi par šeit gudri izteiktajām domām. Esmu cieši pārliecināts, ka mēs visi izjutām patiesu baudu, klausoties tik izcilu un augstu stā­vošu personu.

«Brauc tu pupās ar visu savu Berlica sko­las akcentu, vecais ķēms!» es domās sodījos. Kad Kolbijs atkal vēra muti, es jutu, ka pār manu galvu sabiezē mākoņi.

— Ar priekšsēdētāja atļauju man gribētos uzstādīt mūsu viesim dažus jautājumus sa­karā ar projektu, kuru apspriest esam šeit ieradušies.

«Vai tu maz esi spējīgs ko apspriest!» es klusībā lādējos.

Nu jau pat galerijas bija aptvērušas, kas ie pašlaik norisinās. Man gandrīz vairs ne­vajadzēja noklausīties līdz galam, lai uzmi­nētu, kas tagad sekos.

— Varbūt jūs to nebūsiet pamanījuši, bet pie mums ieradies vēl viens viesis. Es runāju par misteru Tontonu.

Viņš ar cēlu žestu norādīja uz viesu bal­konu, kur starp diviem masīviem stāviem parādījās Tontona sarkanā seja. Kā gan es agrāk nebiju pamanījis šos viņa miesas­sargus!

— īsā sarunā pirms mūsu sanāksmes mis­ters Tontons mani iepazīstināja ar dažiem laktiem, un es gribētu lūgt, lai misters Kur­tenejs tos mums šeit apgaismo. Pirmkārt, — čūskas acis tagad bija kļuvušas cietas kā tē­rauds, — es gribētu jautāt misteram Kurte- uejam, vai viņš ir kaut ko dzirdējis par Džordžu Grobiju, kuru tiesu iestādes meklē par līguma laušanu un sievietes nogalinā­šanu. Otrkārt, es gribētu jautāt, vai misters Kurtenejs pats nav šis misters Grobijs. Treš­kārt, es gribētu jautāt misteram Kurtenejam, vai ziņas, kuras esmu saņēmis no drošiem avotiem un kuru patiesīgumu apliecina mis­ters Tontons, atbilst patiesībai un misters Kurtenejs patiešām pieder pie Pasaules kon- servacionistu apvienības, kuru mēs, lojālie amerikāņi, pazīstam ar nosaukumu …

Pat Kolbijs pats laikam vairs nedzirdēja savus pēdējos vārdus. Troksnis zālē atgā­dināja bumbas sprādzienu.