saņēmu dūšu un raitā solī devos pa koridoru uz Faulera -Šokena kabinetu. Man bija vajadzīga skaidrība, un vienīgi viņš varēja man palīdzēt. Varbūt mani izmetīs ārā par tādu pārdrošību. Bet skaidrība bija nepieciešama.
Acīmredzot pašreiz gan nebija īstais laiks izjautāt Fauleru. Taisni man degungalā atsprāga vaļā viņa kabineta durvis un ārā izmetās Tildija Matisa. Viņas seja satraukumā raustījās. Lai gan viņa skatījās manī platām acīm, varu zvērēt, ka nepazina.
— Pārrakstīt, — viņa nikni izgrūda. — Es šīs vecās, sirmās žurkas dēļ lienu vai no ādas laukā, bet kas man jādzird? Pārrakstīt … «Tas ir labs darbs, bet no jums es prasu vēl labāku. Pārrakstiet,» viņš saka. «Vairāk spilgtu krāsu. Vairāk spraiguma un dailes, vairāk cilvēcisku jūtu, sajūsmas un visu jūsu sievišķīgās sirds maigumu. Un to visu piecpadsmit vārdos.»
Es viņam parādīšu «piecpadsmit vārdus», — Tildija elsoja un aizdrāzās man garām. — Es šim vecajam svētulim, lišķim, teatrālajam tarkšķim, tēvišķīgajam talantu cepējam, atbildīgu amatu fabricētājam, ģēniju rijējam Moloham, vecajam …
Diemžēl aizcirsto durvju troksnis nejāva saklausīt pēdējo vārdu. Tas droši vien bija īsti sulīgs.
Nokrekšķinājos, pieklauvēju un iegāju Faulera kabinetā. Smaidā, kuru viņš man veltīja, saraušanās ar Tildiju nebija atstājusi nekādas pēdas. Viņa sārtā seja un skaidrais skatiens izkliedēja manas aizdomas, un tomēr — vakarējais šāviens taču bija īstenība.
— Neaizkavēšu jūs ilgi, mister Fauler, —< es ierunājos, — gribēju tikai pajautāt, vai cīņā pret Tontona asociāciju neesat uzsācis pārāk pārdrošu spēli.
— Es arvien spēlēju pārdroši. — Viņa acis iedzirkstījās. — Pārdroši, bet tīri.
-— Es gribēju jautāt, vai neesat lietojis neatļautus līdzekļus. Vai neesat, par piemēru, licis novākt no ceļa kādu no viņa darbiniekiem?
— Mič! Un to jūs jautājat man!
— Jā, jautāju, — es stūrgalvīgi turpināju, jo pagājušā naktī kāds snaiperis no helikoptera mēģināja nokniebt mani, kad par- rados mājās. Manuprāt, tas _ ir Tontona pirksts, neko citu nespēju izdomāt.
— Blēņas, — viņš nešaubīdamies atteica.
Es dziļi ievilku elpu. — Mister Fauler, — ar mokām izgrūdu, — sakiet kā virs vīram, vai jūs par to nebijāt brīdināts? Varbūt atļaujos par daudz, bet nevaru nejautāt. Runa taču nav par mani. Runa ir par Venēras projektu.
Faulera rožainie vaigi uz īsu brīdi nobālēja, un viņa acīs es varēju lasīt, ka mans darbs un augstākā kategorija karājas mata galā.
— Mič, es jums piešķīru augstako kategoriju, jo domāju, ka tiksiet galā ar grūtībām, kas ar to saistītas. Ne tikai darbā vien. Zinu, tas jums iet no rokas. Bet visai jūsu dzīvei jābūt saskaņā ar komerciālo kodeksu.
Mans liktenis vēl nebija izlemts.
— Saprotu, ser.
Faulers apsēdās un aizdedzināja firmas «Starrzelius» cigareti. Tad pēc īsas vilcināšanās pabīdīja paciņu uz manu pusi.
— Mič, jūs vēl esat jauneklis un augstāko kategoriju ieguvāt tikai nesen. Bet jums ir dota vara. Ar pāris vārdiem jūs dažās nedēļās vai mēnešos spējat pilnīgi izmainīt vesela pusmiljona patērētāju dzīves veidu. Tā ir vara, Mič, absolūta vara. Un jūs zināt veco teicienu — vara dara dižciltīgu. Absolūta vara arī dižciltību dara absolūtu.
— Jā, ser, — es atbildēju. Man bija zināmi visi vecie teicieni. Bet es arī zināju, ka galu galā viņš tomēr atbildēs uz manu jautājumu.
— Ai Mič, — viņš sapņaini izdvesa, vēcinādams cigareti, — mūsu darbs nav domājams bez saviem priekšnoteikumiem, saviem
pienākumiem un arī zināma riska. Tie nav atdalāmi viens no otra. Ja nebūtu konkurences naida, visa mūsu sarežģītā sistēma izietu no sliedēm.
— Fauler, — es teicu, labi apjauzdams savu pārdrošību, — jūs» zināt, ka man nav nekādu iebildumu pret šo sistēmu. Tā sevi attaisno, un tas ir viss, ko par to var sacīt. Saprotu, ka mums ir nepieciešams konkurences naids. Un, ja Tontons pieteic mums karu, jums jārīkojas saskaņā ar kodeksu. Jūs nevarat to klaji paziņot, jo tad katrs darbinieks domās tikai par savu drošību un nekā nedarīs. Bet Venēras projekts eksistē tikai manā galvā, Fauler. Tā tas ātrāk virzās uz priekšu. Ja katrs sīkums jāuzraksta uz papīra, nenieka nevar padarīt.
— Saprotams, — viņš piekrita.
— Pieņemsim, ka jūs esat brīdināts, un pieņemsim, ka es būšu pirmais, kuru Tontons novāks no ceļa. Kas notiks ar Venēras projektu?
— Jums varbūt ir sava taisnība, — viņš piekrita. — Būšu pilnīgi atklāts pret jums, Mič. Neesmu saņēmis neviena brīdinājuma.
— Paldies, Fauler, — es sirsnīgi teicu. — Bet uz mani tomēr šāva. Arī nelaimes gadījums Vašingtonā varbūt nemaz nebija nelaimes gadījums. Vai nav iespējams, ka Tontons sāk rīkoties, nemaz nebrīdinājis jūs?
— Es Tontona ļaudis neesmu tik tālu izaicinājis, un viņi tā nerīkotos. Tie ir viegli pērkami blēži, bet ievēro spēles noteikumus.
Slepkavot konkurences cīņā nav pieņemts. Slepkavība bez iepriekšēja brīdinājuma ir komerciāls noziegums, likuma pārkāpšana komercijas pasaulē. Bet vai jūs gadījumā neesat kādreiz samainījis gultas?
— Nē, — es atbildēju. — Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Sis notikums atgādina sliktu sapni. Te jābūt kādai kļūdai. Bet lai šāvējs būtu kas būdams, priecājos, ka viņam ir šķība roka.
— Es arī, Mič, es arī. Bet nu pietiek runāt par jūsu personīgo dzīvi. Darbs gaida. Vai esat saticis O'Šī? — Manas likstas viņu vairs nenodarbināja.
— Jā, esmu. Viņš šodien būs šeit. Un mēs strādāsim ciešā kontaktā.
— Lieliski! Daļa no viņa slavas tad tiks arī Faulera Šokena asociācijai, ja vien pratīsim izspēlēt pareizās kārtis. Ķerieties pie darba! Kā — tas man gan laikam nebūs jums jāmāca.
Līdz ar to mūsu saruna bija beigusies.
Mana kabineta priekštelpā gaidīja O'Sī. Viņam gāja jautri. Visapkārt bija sapulcējušās kantora darbinieces, un viņš pats, uz galda stūra uzsēdies, vīrišķīgi un pašpārliecināti kaut ko stāstīja. Meiteņu skatienus nevarēja pārprast. Viņš bija trīsdesmit piecas collas garš liliputs, bet viņam bija nauda un slava — tātad tieši tas, ko mēs nepārtraukti cildinām, apgalvodami, ka dzīvē nav nekā
svarīgāka par to. O'Šī varētu izvēlēties jebkuru no viņām. Klusībā minēju, cik viņš jau i/.vēlējies kopš savas slavas vainagotās atgriešanās uz Zemes.
Mūsu uzņēmumā valda stingra disciplīna, bet meitenes izklīda tikai tad, kad ieklepojos.
— … brīt, Mič, — O'Šī man uzsauca. - Vai izbailes jau pāri?
— Jā, taču tūlīt piedzīvoju jaunas. Mani mēģināja nošaut. — Pastāstīju par notikušo, un viņš domīgi norūca:
— Vai esat padomājis par miesassargu?
— Esmu, bet iztikšu bez viņa. Tas droši vien bija pārpratums.
— Tāds pats kā ar transporta helikopteru?
Es mirkli klusēju, tad teicu: — Džek, labāk
par to nerunāsim. Tas mani satrauc.
— Lai notiek, — viņš plati pasmaidīja, ķersimies pie darba. Ar ko sāksim?
— Vispirms ar vārdiem. Runājot par Venēru, mums vajadzīgi jauni vārdi, vārdi, kas cilvēkus ieintriģētu. Kas liktu tiem sākt ausīties. Prātot par pārmaiņām, par kosmosu un citu nesaprotamu vārdu jēgu. Mums vajadzīgi tādi vārdi, kas izraisītu cilvēkos neapmierinātību ar to, kas viņi ir, un liktu sapņot par to, kas viņi varētu kļūt. Tādi vārdi, kas liktu viņiem lepoties ar savām izjutām un nevis kaunēties no tām. Vārdi, kas iespētu ne to vien, vārdi, kas modinātu cilvēkos prieku par «Indiastrijas», «Starrzelius» un Faulera Šokena asociāciju eksistenci un
sašutumu par to, ka pastāv tādas firmas kā Tontona asociācija un «Universal Products».
Viņš skatījās uz mani, muti atplētis. — Jūs taču to nedomājat nopietni! — viņš beidzot iesaucās. ' j
— Tagad arī jūs esat mūsējais, — es gluži; klaji teicu. — Tā mēs strādājam. Ar tādiem; pašiem paņēmieniem mēs apstrādājām arī jūs.
-— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Jūs valkājat firmas «Starrzelius» ap-ļ ģērbus un kurpes, Džek. Tas nozīmē, ka esam jūs pārliecinājuši. Jūs apstrādāja gan Tontons un «Universal», gan «Starrzelius» un Sokens, un jūs izvēlējāties «Starrzelius», ražojumus. Tātad mūsu reklāma ir iedarbojusies. Gluži nemanot jūs nonācāt pie pārliecības, ka «Starrzelius» apģērbiem un apaviem piemīt kaut kas loti patīkams, turpretī firmas «Universal» precēm — gluži pretējas īpašības.
— Es nekad nelasu sludinājumus, — viņš izaicinoši teica.
Es pasmaidīju. — Tā ir visaugstākā uzslava mūsu profesijai.
— Es svēti apsolu, — O'Sī paziņoja,
— ka, tiklīdz atgriezīšos viesnīcā, tūlīt iesviedīšu visas savas drēbes atkritumu vadā.
— Un ceļa somas arī? — es ievaicājos.
— Firmas «Starrzelius» ceja somas?
Brīdi viņš gluži pārsteigts nolūkojās manī, bet tad atguvās. — Arī «Starrzelius» somas. Un tad es nocelšu klausuli un pasūtīšu firmai ^Universal» somas līdz ar visu pārējo. Un jūs tur nekā nevarēsiet darīt.
—v Man nenāk ne prātā kaut ko darīt, Džek. «Starrzelius» no tā tikai iegūs. Varu jums pastāstīt, kas notiks tālāk. Jūs iegādāsieties «Universal» soma's, apģērbu un visu pārējo. Kādu laiku arī valkāsiet šīs drēbes un lietosiet somas, bet kaut kur dziji zemapziņā izjutīsiet neskaidru, neizprotamu neapmierinātību. Tā pat ietekmēs jūsu vīrišķību, jo «Starrzelius» reklāmas, lai gan jūs apgalvojat, ka tās nelasot, ir tomēr jūs pārliecinājušas, ka īsts vīrietis iepērkas tikai šīs firmas veikalos. Cietīs jūsu pašapziņa, kaut kur sirds dziļumos jūs jutīsiet, ka nevalkājat vislabāko. Jūsu zemapziņa atklāti nesacel- sies, bet jūs sāksiet palēnām «pazaudēt» firmas «Universal» veikalos pirktos drēbju gabalus. Velkot kājā bikses, jūs «nejauši» noplēsīsiet atloku. Kravājoties jūs pārblīvēsiet ceļa somu un klusībā lādēsieties, ka tā tik maza. Kādu dienu jūs iesteigsieties veikalā un, atceroties šo sarunu, daudz nedomādams, nopirksiet «Starrzelius» preces. Tā tas būs.
O'Šī mulsi iesmējās. — Un to visu jūs panācāt ar vārdiem?
— Ar vārdiem un attēliem. Ietekmējot redzi un dzirdi, ožu, tausti un garšu. Galvenais tomēr ir vārdi. Vai jūs lasāt dzeju?
— Mans dievs, protams, ka ne. Vai tad to vispār kāds lasa?
— Es nedomāju mūsdienu ražojumus, par tiem nav ko runāt. Bet Kītsu, Svinbērnu, Vailiju — lielos liriķus.
— Kādreiz lasīju, — viņš piesardzīgi atzinās. — Un kas tad ir?
— Gribu lūgt jūs pavadīt rīta cēlienu un arī pēcpusdienu kopā ar vienu no pasaules lielākajām liriskajām dzejniecēm, ar meiču, vārdā Tildija Matisa. Viņa gan pati neapzinās, ka ir dzejniece, un domā, ka ir atbildīga darbiniece — reklāmu sacerētāja. Nemēģiniet viņu apskaidrot. Viņa jutīsies joti nelaimīga.
Tu miera nevainīgā līgava, Tu klusuma un gausā laika pabērns …
Tā viņa būtu varējusi rakstīt pirmsrek- lāmas laikmetā. Reklāmai uzaustot, liriskā dzeja norietēja. So parādību sakarība ir acīm redzama. Nav daudz cilvēku, kas prot salikt vārdus tā, lai tie skanētu kā mūzika, satrauktu un saviļņotu. Tiklīdz, izmantojot šīs dotības reklāmas jomā, cilvēkam radās iespēja labi nopelnīt, liriskās dzejas laukā par saimniekiem kļuva neapdāvināti skribenti, kuriem vajadzēja pilnā rīklē kliegt un sacensties muļķīgās dīvainībās, lai kaut cik piesaistītu sev uzmanību.
—- KādēJ jūs man to visu stāstāt? — viņš jautāja.
— Es jau teicu, Džek, ka tagad jūs esat mūsējais. Un līdz ar varu uz jūsu pleciem gulstas atbildība. Mūsu profesijas ļaudis ielaužas cilvēku dvēselēs. Un to mēs panākam, izmantojot talantus, virzot tos sev vēlamā virzienā. Nevienam nav tiesību rotaļāties ar cilvēkiem, tā kā mēs to darām, ja vien tas nenotiek augstāku ideālu vārdā.
— Skaidrs, — O'Šī rāmi noteica. — Neraizējieties par maniem ideāliem. Nepiedalos šajā pasākumā ne naudas, ne slavas dēļ. Daru to tikai tādēļ, lai dotu cilvēkiem mazliet vairāk dzīves telpas, lai tie atgūtu savu cilvēka cieņu.
— Tieši tā, — es piekritu, uzplādams sev uz sejas izteiksmi «numur viens». Bet iekšēji jutos pārsteigts. «Augstākais ideāls», par kuru jau dzīros runāt, bija — noiets.
Piespiedu zvana pogu, lai atsauktu Tildiju.
— Parunājiet ar viņu, — es teicu Džekam.
— Atbildiet uz viņas jautājumiem. Jautājiet pats. Ar vārdu sakot, izrunājieties no sirds. Dalieties ar viņu savā pieredzē. Pati to neapzinādamās, viņa ietērps jūsu domas dzejas vārsmās, kas iedarbosies uz lasītāja sirdi un dvēseli. Esiet ar viņu pavisam vaļsirdīgs.
— Protams, Mič, bet vai viņa pret mani izturēsies tikpat vaļsirdīgi? — O'Šī seja atgādināja jauna, porcelānā veidota satīra sejiņu.
— Noteikti, — es svinīgi apgalvoju. Tildiju pazina visi.
Šajā pēcpusdienā pirmo reizi četru mēnešu laikā man piezvanīja Ketija.
— Vai kas noticis? — es strauji jautāju.
— Vai varu tev kaut kā palīdzēt?
Viņa iesmējās.
: —i Nē, Mič, es tikai gribēju apsveicināties un pateikt paldies par jauko vakaru.
— Vai mēs nevarētu to atkārtot? — es kalu dzelzi, kamēr tā karsta.
— Vai tu būtu ar mieru šovakar pusdienot manās mājās?
— Jā. Noteikti jā. Kādas krāsas kleita tev būs mugurā? Gribu tev nopirkt dabiskus ziedus.
— O, Mič, nevajag būt tik izšķērdīgam. Pirmā jūsma mums jau aiz muguras, un es tāpat zinu, ka naudas tev ir vairāk nekā pašam dievam. Bet ir kaut kas tāds, ko tu varētu gan man atvest.
— Un tas būtu?
— Džeks O'Šī. Vai tu domā, ka viņš nāktu? Redzēju televizorā, kā viņš šorīt ieradās pilsētā, un nodomāju, ka jūs droši vien strādāsiet kopā.
Pavisam nošļucis atbildēju: — Tā ir. Sazināšos ar viņu un tad tev piezvanīšu. Vai esi slimnīcā?
— Jā, un paldies tev par pūlēm. Es ļoti priecātos viņu satikt.
Džeku notvēru pa telefonu Tildijas kabinetā.
— Vai šovakar esat aizņemts? — es jautāju.
— Hm… Iespējams, — viņš atbildēja. Acīmredzot arī viņš sāka iepazīt Tildiju.
— Man ir priekšlikums: paēdīsim klusas pusdienas mājas apstākļos — tikai jūs, es un mana sieva. Viņa, starp citu, ir skaista, turklāt laba mājasmāte, pirmklasīga ķirurģe un lielisks sarunu biedrs.
•— Lai notiek!
Es tūlīt piezvanīju Ketij ai un pateicu, ka ieradīšos kopā ar sabiedrības lauvu ap septiņiem.
Sešos O'Šī iesojoja manā kabinetā, rūkdams:
— Nu gan man pienākas pamatīgas pusdienas, Mič. Jūsu mis Matisa ir valdzinoša. Bet dzīvo kā pa mākoņiem. Vai viņai ir kaut lik daudz saprāta, lai neklaiņotu apkārt pa miglu un dūmiem?
— Domāju, ka nav, >— es atbildēju, — bet Kītsu nomakšķerēja viltīga intrigante, Bai- rons bija tik nesaprātīgs, ka nemācēja izvairīties no venēriskajām slimībām, Svin- bērns pārvērta savu dzīvi nebeidzamā traģēdijā. Vai turpināt?
— Labāk ne. Kādu laulību jūs esat noslēdzis?
— Pagaidu, — es atteicu, un gluži negribot manā balsī ieskanējās sarūgtinājums.
Viņš mazliet sarauca uzacis. — Iespējams, ka tā ir audzināšanas vaina, bet, dzirdot par šīm pagaidu laulībām, man šermuļi skrien pār kauliem.
— Man arī, — piebildu, — vismaz domājot par sevi. Tildija jau būs jums pastāstījusi, ka mana apburošā un talantīgā sieva negrib noformēt mūsu laulību kā pastāvīgu. Mēs nedzīvojam kopā, un, ja man neizdosies grozīt viņas prātu, tad pēc četriem mēnešiem mēs būsim šķirti ļaudis. ;
— To Tildija man vēl nav paguvusi izstāstīt, — viņš teica. — Un jums tas viss droši vien pamatīgi ķeras pie sirds? $
Es gandrīz vai sāku pats sevi žēlot. Gan-ļ drīz vai sāku ilgoties pēc viņa līdzcietības.: Gandrīz vai sāku klāstīt, cik grūta bija mana dzīve un cik kvēla mana mīlestība,! kā Ketija nedeva man iespēju to pierādīt, kā biju izmēģinājis visu, ko vien varēju iedomāties, un tomēr bez panākumiem. Taču tad aptvēru, kas ir mans sarunu biedrs — sīks liliputs, kurš, ja arī apprecētos, kļūtu par savas sievas rotaļlietu vai apsmiekla objektu.
— Mazliet tomēr, — es atbildēju. — Bet nu iesim, Džek. Pa cejam vēl iedzersim pa glāzei un tad prom uz apakšzemes vilcienu.
Ketija izskatījās vienreizēji jauka, un es jau nožēloju, ka biju ļāvis sevi atrunāt un nebiju aizlaidis divu dienu algu par pušķīti dzīvu ziedu, ko piespraust pie viņas tērpa.
Viņa sasveicinājās ar Džeku, un viņš tūlīt skali un atklāti paziņoja:
— Jūs man patīkat. Jūsu acīs nav nodevīgā mirdzuma, kas saka: «Vai viņš nav dievišķīgs?» vai arī: «Katrai meitenei ir tiesības reiz pamēģināt», vārdu sakot, — es patīku jums, un jūs patīkat man. Ķā redzams, Džeks bija mazliet iereibis.
— Es Jūs pamielošu ar kafiju, mister O'Sī, — Ketija paziņoja. — Gandrīz bankrotēju, iegādādamās dabiskas cūkga]as desiņas un īstu ābolu mērci, un tas viss jums būs jānogaršo.
— Kafiju? — Džeks iesaucās. — Man tikai kafitu, kundze. Dzerot kafiju, es izturētos nelojāli pret ievērojamo firmu «Faulera Šokena asociācija», ar kuru tagad esmu saistīts. Vai nav tiesa, Mič?
— Šoreiz es piedodu jums grēkus, — es teicu. — Bez tam Ketija netic, ka nekaitīgie alkaloīdi kafitā patiešām ir nekaitīgi. — Man par laimi, šajā brīdī viņa bija virtuves nišā ar muguru pret mums un manus vārdus vai nu tiešām nedzirdēja, vai arī izlikās nedzirdam, jo reiz mēs četras stundas šausmīgi strīdējāmies par šo pašu kafitu. Darbā tika laisti tādi izteicieni kā «bērnu indētājs», «ju- kušais reformists» un citi, kas bija īsāki, toties dzēlīgāki.
Ketija pasniedza kafiju, un tā mazliet apdzēsa Džeka kvēli. Pusdienas bija lieliskas, pēc tām visi jutāmies brīvāk.
— Jūs, protams, esat bijis uz Mēness? — Ketija jautāja O'Sī.
— Vēl ne. Bet šajās dienās došos uz turieni.
— Tur nekā nav, — iemetu starpā. — Tā ir tikai velta laika šķiešana. Tas ir viens no visklusākajiem un neienesīgākajiem nostūriem. Manuprāt, mēs no Mēness neatteicāmies vienīgi tādēļ, lai tur iegūto pieredzi vēlāk izmantotu uz Venēras. Pāris tūkstošu cilvēku, kuri nodarbināti raktuvēs, — tas ir viss.
— Atvainojiet, — O'Sī ieteicās un izgāja no istabas.
Tūlīt izmantoju izdevību.
— Ketij, dārgā, — es izdvesu, — tu esi tiešām mīļa, ka mani ielūdzi. Vai tas nozīmē,. ka drīkstu cerēt?
Viņa paberzēja labo īkšķi pret rādītāja pirkstu, un es zināju, ka viss, ko viņa tagad teiks, būs meli.
— Iespējams, Mič, — viņa laipni meloja,
— tikai nesteidzini mani.
Es vairs nespēju valdīties.
— Tu melo, — es sašutis izgrūdu. *— Es nezinu, kā tas ir ar citiem cilvēkiem, bet katru reizi, kad tu melo man, tu izdari šo kustību.
Es atkārtoju viņas žestu, un viņa iesmējās.
— Atklātību pret atklātību, — viņa sarkastiski teica. — Es nezinu, kā tas ir ar taviem klientiem un darba biedriem, bet, kad tu melo man, tu katrreiz aizturi elpu un skaties man tieši acīs.
O'Sī atgriezās un tūlīt sajuta sasprindzināto atmosfēru.
— Man nu būtu jāiet, — viņš paziņoja.
— Vai jūs arī nāksiet, Mič?
Ketija pamāja ar galvu, un es piekritu.
Atvadoties apmainījāmies ar parastajām
pieklājības frāzēm, un Ketija mani uz šķiršanos noskūpstīja. Tas bija ilgs, mīļš un dedzīgs skūpsts; tāds būtu piemērots vakara ievadam, nevis nobeigumam. Arī Ketij ai pašai sirds sāka pukstēt-straujāk, es to jutu! Bet viņa vēsi aizvēra aiz mums durvis.
— Vai esat padomājis par miesassargu? — O'Sī jautāja.
— Tas bija tikai pārpratums, — es stūrgalvīgi atkārtoju.
— Varbūt iedzersim pa glāzītei jūsu mājās, — viņš sirsnīgi ierosināja.
Tas bija gandrīz aizkustinoši. Liliputs Džeks O'Sī uzņemas mana miesassarga lomu.
—- Norunāts! — es iesaucos.
Mēs iekāpām apakšzemes vilcienā.
Viņš pirmais iegāja manā istabā un uzdedzināja gaismu, bet nekas nenotika. Sūkdams ļoti vāju viskiju ar sodu, viņš klaiņoja pa istabu, pārbaudīja logu bultas, viras un ielūkojās visos kaktos.
— Krēsls labāk izskatītos šajā vietā, — viņš teica. «Sajā vietā», protams, nozīmēja tur, kur, šaujot no loga, nebija iespējams trāpīt.
Es to pārvietoju.
— Piesargieties, Mič, — viņš šķiroties sniedza man roku. — Jūsu jaukā sieva un draugi skums, ja kaut kas atgadīsies.
Atgadījās tikai tas, ka nobrāzu kāju, sastatīdams gultu, un tā nebija pirmā reize. Pat
Ketija ar savām apdomīgajām, noteiktajām ķirurģes kustībām nebija pratusi izvairīties no traumām, kas apdraud cilvēku pilsētas dzīvoklī. Katru rītu gulta jānovāc, katru vakaru jāsastata, galds brokastīm jāsaliek un, lai izkļūtu ārā pa durvīm, atkal jānovāc. «Nav brīnums, ka daži tuvredzīgi cilvēki ar ilgošanos atceras vecos laikus, kad cilvēkiem vietas bija papilnam,» es nodomāju, ar baudu izstiepdamies gultā.