Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

12

mana mazā Estere iztaisnoja plecus un devās prom, lai atkal pastrādātu brīnumus. Pēc desmit stundām mēs

jau sēdējām viens otram blakus kosmosa kuģī «Dāvids Rikardo» un stenējām no ne­ierastās sajūtas, ko rada paātrinājums. Viņa bija sevi aukstasinīgi uzdevusi par Sokena darbinieci, kura lido speciālā uzdevumā uz Mēnesi, un mani par Grobiju, sestās katego­rijas preču noieta statistiķi. Dabiski, ka, tvarstot devītās kategorijas ekspeditoru Gro­biju, nevienam neftāca prātā meklēt viņu kosmodromā «Astorija». Cilvēkam, kurš strādā kanalizācijas sistēmā un bēguļo par līguma laušanu un slepkavību, protams, ne­var būt tik daudz naudas, lai atļautos lido­jumu ar kosmosa kuģi.

Estere bija pasūtījusi mums atsevišķu ka­bīni un maksimālās uzturdevas. «Dāvids Ri­kardo» bija iekārtots tā, ka lielākā daļa pa­sažieru ceļoja kabīnēs un maksāja par mak-

simālajām uzturdevām. Tas nebija nekāds izpriecu brauciens dikdieņiem un nebija do­māts ari zemes iedzīvotāju nabadzīgajam vairākumam. Mēnesi apmeklēja galvenokārt tādēļ, lai kārtotu veikala darījumus — tie pa lielākai daļai saistījās ar izrakteņu ieguvi — un tikai pa retam tūrisma nolūkos. Mūsu ceļa biedri, kurus redzējām iekāpjot, bija pā­ris nevaļīgu inženieru, daži strādnieki raķe­tes ceturtās klases kabīnē un vairāki pār­bagāti vīrieši un sievietes, kuri gribēja palie­līties ar to, ka bijuši uz Mēness.

Pēc pacelšanās Estere kādu brīdi bija his­tēriski jautra, bet tad sākās reakcija. Viņa atbalstīja galvu uz mana pleca un šņukstēja, satraukta par ārkārtējo soli, kuru bija spē­rusi. Uzaugusi stingri tikumiskā ģimenē, kas bija iepotējusi meitenei bijību pret biznesu un tā likumiem, viņa nevarēja bez sirdsapziņas pārmetumiem samierināties ar to, ka lauzusi līgumu un tā pastrādājusi komercnoziegumu.

— Mister Kurtenej, — viņa vaimanāja, — Mič, ja vien es varētu būt pārliecināta, ka esmu darījusi pareizi. Zinu, ka jūs arvien esat bijis labs pret mani un ka uz jums var paļauties, bet esmu tik nobaidījusies un ne­laimīga!

Nosusināju ar kabatas lakatiņu meitenes acis un nolēmu uzticēties viņai.

— Es jums, Ester, visu izskaidrošu, — es teicu. — Tad spriediet man tiesu. Tontons izdarījis briesmīgu atklājumu. Viņš konsta­tējis, ka eksistē cilvēki, kuri ir ar mieru iz­darīt nepamatotu komercslepkavību un ne­baidās no smadzeņu piededzināšanas ar ce- rebrīnu. Viņš uzskata, ka misters Sokens no­zadzis viņam Venēras projektu, un tagad darīs visu, lai dabūtu to atpakaļ. Viņš jau vismaz divas reizes mēģinājis mani nogali­nāt. Reiz domāju, ka Ransteds ir viens no viņa aģentiem, kam uzdots sabotēt Sokena Venēras projektu. Bet tagad šaubos. Ran­steds iegāza man pa galvu, kad panācu viņu Dienvidpolā, brīnumainā ceļā ar svešu vārdu nogādāja mani uz savervētā darbaspēka transporta raķetes, manā vietā atstādams kādu līķi. Turklāt, — es pavisam čukstus teicu, — šajā lietā iejaukti arī «konsi».

Viņa klusi iekliedzās.

— Nezinu, kāda īsti ir viņu loma, — es turpināju, — bet pats arī biju vienā no «konsu» šūniņām.

— Mister Kurtenej!

— Tikai lai maskētos, — es steidzīgi pa­skaidroju. — Nekādi nevarēju izrauties no «Hlorellas» proteīna audzētavas Kostarikā, vienīgais ceļš uz Ziemeļiem veda caur «konsu» tīklu. Audzētavā viņiem bija šūniņa, es tajā iestājos, liku lietā savas dotības un panācu, ka mani pārceļ uz Ņujorku. Pārējo jūs zināt.

Estere ilgu laiku klusēja un tad ievaicājās:

— Vai jūs esat pārliecināts, ka tagad viss kārtībā?

Izmisīgi vēlēdamies, lai tā būtu patiesība, es apņēmīgi atbildēju:

— Protams, Ester!

Viņa man uzsmaidīja kā līdzzinātāja.

— Tagad atnesīšu mūsu devas, — viņa sacīja, atsprādzēdama sēdekļa siksnu. — Jūs labāk palieciet šeit.

Pēc četrdesmit stundu lidojuma es sacīju Esterei:

— Pie velna, tas nu ir par daudz, ko tas spekulants, tas mūsu stjuarts īsti iedomājas! Paskatieties! — Rādīju viņai savu ūdens termosu un ēdamvielu kārbiņu. Plombēs abiem iesaiņojumiem nenoliedzami bija bo­jātas un termosā acīmredzot trūka ūdensl

— Maksimālās devas skaitās nodrošinātas pret zagļiem, — es ar patosu turpināju, — bet kā gan to lai nosauc, ja ne par zā­dzību? Kā izskatās jūsu iesaiņojumi?

— Gluži tāpat, — viņa vienaldzīgi atbil­dēja. — Tur nekā nevar darīt. Varbūt ēdīsim mazliet vēlāk, mister Kurtenej? — Viņa uz­krītoši pūlējās būt jautra. — Vai tagad iz­spēlēsim partiju tenisa?

— Lai iet, — es norūcu un uzstādīju spē-1 Ies laukumu, ko bijām noīrējuši atpūtas kajītē. Estere spēlēja labāk par mani, bet šo­reiz es viņu uzvarēju pavisam viegli. Viņa nespēja koncentrēties. Mēģinādama raidīt bumbu šķērsām pāri laukumam, viņa bieži vien aizmirsa nospiest pogu vai arī iesita bumbiņu tīklā, nepaspēdama ar kreiso roku ieslēgt pietiekami spēcīgu strāvu reostatā.

Spēle nāca mums par labu. Pēc pusstundas viņas garastāvoklis uzlabojās, un mēs pa­ēdām.

Tenisa partija pirms ēdienreizēm izvērtās mums par tradīciju. Mūsu niecīgajā mitekli nebija daudz iespēju izklaidēties. Ik pēc as­toņām stundām Estere atnesa pārtikas devas. Katru reizi rūcu par iztrūkumiem un bojāto plombi, tad, izspēlējuši pa setam, ieturējām maltīti. Pārējais laiks pagāja, skatoties, kā uz sienām parādās un pazūd reklāmas, tikai Šokena asociācijas reklāmas.

«Gan viss būs labi,» es domāju. «Šokens atrodas uz Mēness, un tur es tikšu viņam klāt. Tas nav tik pārapdzīvots.» Mēness … Šokens… Ketija — un atkal ierunājās jū­tas. Es būtu varējis Esterei neuzkrītoši pa­vaicāt, ko viņa dzirdējusi par Džeku O'Šī, bet es to nedarīju. Baidījos, ka mani varētu apbēdināt tas, ko viņa zina par varonīgo punduri un tā triumfālo virzīšanos no pilsē­tas uz pilsētu un no sievietes pie sievietes.

Reklāmu raito virkni beidzot pārtrauca kāds garlaicīgs dienesta ziņojums:

PAVĀRIEM IERASTIES KUĢA VIR­TUVE! («Dāvids Rikardo» bija britu kuģis.) SAGATAVOT PĒDĒJĀS ŠĶIDRAS BARĪ­BAS DEVAS. ATRODAMIES ZONĀ H-8, LĪDZ LIDOJUMA NOBEIGUMAM NAV IETEICAMS NE ĒST, NE DZERT.

Estere pasmaidīja, paņēma paplāti un iz­gāja.

Ka parasti aizritēja vismaz desmit minūtes, pirins viņa atgriezās. Sāka iedarboties Mē­ness pievilkšanas spēks, turklāt pietiekami spēcīgi, lai man samestos nelaba dūša. Es­teri gaidīdams, es rīstījos kā nabags. Viņa atnesa divus kafita traukus un jautri pār­meta:

— Mič, kādēļ jūs neesat uzstādījis tenisa laukumu?

—. Man negribas. Labāk paēdīsim. — Snie­dzos pēc trauka. Vina man to nedeva.

— Nu?

— Tikai vienu setu! — viņa lūdzās.

—> Beidziet muļķoties, jūs taču dzirdējāt, ko teicu, — es skarbi izmetu. — Neaizmir­stiet, kas jūs esat! — Laikam gan tādus vār­dus nekad nebūtu teicis, ja nebūtu bijis ka­fita.

Redzot firmas «Starrzelius» sarkano ter­mosu, jutu, ka zarnas sagriežas, un šķita, ka tūlīt sākšu vemt. Ilgi nebiju baudījis šo dzērienu, bet kas tad atsakās no kafita?

Estere sarāvās.

— Piedodiet, mister Kurtenej …

Pēkšņi viņa saķēra vidukli, viņas seja sa­šķobījās. Pagalam pārsteigts, satvēru Es- teres rokas. Viņa bija pavisam bāla un šļau­gana un vaidēja no sāpēm.

— Ester! — es kliedzu. — Kas jums noti­cis? Kas …

— Nedzeriet to, — viņa gārdza, turēdama vēderu.

— Kafits… Inde… Jūsu devas… Es tās vienmēr nogaršoju. — Viņas pirksti pār­plēsa neilona veļu, pēc tam nepanesamas sā­pēs iecirtās ādā.

— Ārstu! — es kliedzu kabīnes mikrofonā.

— Seit mirst sieviete!

Vecākā stjuarta balss .man atbildēja:

— Kuģa ārsts tūlīt ieradīsies, ser. Esteres sāpēs savilktā seja lēnām atslāba,

un mani pārņēma drausmīgas bailes. Pavi­sam klusi viņa izdvesa:

— Draņķe Ketija. Viņa nodeva jūs … Mič. Jūs un šī draņķe… Dīvaini… Jūs esat vi­ņai par labu. Viņa to nebūtu darījusi. Mana dzīvība … Jūsējā,..

Esteres seja savilkās jaunā sāpju lēkmē.

— Sieva pret sekretāri… Smieklīgi. Tiešām. Jūs neesat mani pat noskūpstījis …

Arī šoreiz es to nepaguvu. Viņa jau bija mirusi, kad, turēdamies pie satiksmes tuneļa sienai piestiprinātas virves, atsteidzās kuģa ārsts. Viņš saduga. Mēs aiz­nesām Esteri uz medicīnas punktu, un ārsts pievienoja viņai sirds darbības atjaunotāju aparātu. Sirds sāka atkal pukstēt, krūtis ci­lāties, un Estere atvēra acis.

— Kur jūs esat? — ārsts jautāja skaļi un skaidri. Viņa mazliet pagrozīja galvu, un man atkal atausa cerība.

— Vai tā bija atbilde? — es čukstus vai­cāju ārstam.

— Tikai reflekss, —- viņš profesionāli lie­tišķi atbildēja. Viņam bija taisnība. Estere vēl mazliet pakustināja galvu, skropstas

nemierīgi ietrīsējās, bet viņa pati to neapzi­nājās.

Ārsts tomēr neatlaidās.

— Kas jūs esat?

Esteres lūpas ietrīsējās, starp acīm izvei­dojās grumbiņa, bet tas bija viss. Pēc īsa, mānīga dzīvības atgriešanās brīža Estere bija mirusi.

Ārsts mēģināja man saudzīgi paskaidrot:

—' Es tagad atvienošu aparātu. Nedomā­jiet, ka ir vēl kāda cerība. Seit acīmredzot iestājusies nenovēršama klīniskā nāve. Mēs bieži nespējam ticēt, ka no mums šķīries cil­vēks, kuru esam mīlējuši…

Skatījos, kā Esteres plakstiņi trīs, viens lēnāk, otrs ātrāk.

— Atvienojiet to, — es aizsmacis teicu.

Ar «to» es domāju Esteri, nevis mašīnu.

Viņš izslēdza strāvu un izvilka adatu.

— Viņai kļuva nelabi? — ārsts vaicāja.

Es pamāju ar galvu.

— Un šis bija viņas pirmais kosmiskais lidojums?

Es pamāju.

— Sāpes vēderā?

Es atkal pamāju.

— Vai agrāk konstatēts kas tamlīdzīgs?

Es pakratīju galvu.

— Reiboņi ir bijuši?

Es pamāju, lai gan to nezināju. Ārstam bija kaut kas padomā. Viņš turpināja izjau­tāt, un atbildes, kuras viņš cerēja saņemt, bija tikpat nepārprotamas kā spēļu kārts,

kuru jums pastumj burvju mākslinieks. Aler­ģija, slikta asins recēšana, galvas sāpes, mo­košas mēnešreizes, nogurums pēcpusdie­nās.. . un beidzot ārsts noteikti paziņoja:

— Esmu pārliecināts, ka viņai bijusi Fleiš- mana slimība. Pagaidām 1ā vēl maz izpētīta. Domā, ka tā rodas no traucējumiem virsnieru dziedzeru garozas funkcijās, kas savukārt iz­raisa neatbilstību audos un ietekmē mugur­kaula šķidruma sastāvu . ..

Viņš paskatījās uz mani un turpināja citā tonī.

— Man te ir spirts, — viņš sacīja, izņem­dams no skapīša kādu kolbu. — Varbūt jūs vēlētos …

Es jau pastiepu roku, -bet tad notikušā ietekmē teicu:

— Iedzeriet arī jūs kopā ar mani.

Viņš palocīja galvu un bez vilcināšanās iedzēra krietnu malku no kolbas. Es redzēju, kā rijot viņam kustas gāmurs.

— Tikai ar mēru, — viņš brīdināja. — Drīz nolaidīsimies.

Es vēl brīdi vilcinājos, turpinādams sarunu un viņu vērodams, tad vienā paņēmienā iedzēru gandrīz divi simti gramu tīra spirta un tikai ar mokām aizvilkos uz savu kabīni.

Paģiras, bēdas, bailes un birokrātiskā per­sonības pārbaudes ceremonija, kurai bija jā­pakļaujas, ierodoties uz Mēness, mani galīgi nomāca. Es droši vien uzvedos ļoti muļķīgi. Vairākas reizes dzirdēju apkalpes vīrus sa­kām lidostas darbiniekiem:

— Palaidiet šo puisi mazliet vieglāk. Vi­ņam lidojuma laikā nomira meitene.

Atbildot uz neskaitāmajiem jautājumiem pārpildītajā kontroles telpā, es apgalvoju, ka nekā nezinu par savu uzdevumu uz Mēness.* Es biju Grobijs, sestās kategorijas statisti­ķis, un pareizākais būtu nogādāt mani pie Faulera Šokena. Cik zināju, tad mums vaja­dzēja saņemt uzdevumu no viņa. Lidostas darbinieki tikai pasmējās un lika man ap­sēsties uz soliņa un gaidīt, kamēr pienāks atbilde no Faulera Šokena filiāles Lunasitijā Es gaidīju, vēroju un mēģināju domāt. Ta nebija viegli. Rosīgais laužu bars, kas pie pildīja kontroles telpas, sastāvēja no ciivē kiem, kuri ar attiecīgu norīkojumu kabata devās no vienas vietas uz otru. Es atšķīros no tiem. Es biju kā baltais zvirbulis. Mani te cauri nelaidīs …

Uz galda dažus metrus no manis ieklik šķējās un sāka darboties teletaips. Caur puspievērtiem plakstiem lasīju: «N-o F-a-u-l-e-r-a Š-o-k-e-n-a a-ģ-e-n-t-ū r-a-s f-i-l-i-ā-l-e-s. I-e-b-r-a-u-c-ē-j-u k-o-n t-r-o-l-p-u-n-k-t-a-m. P-i-e-p-r-a-s-ī-t-a i-z z-i-ņ-a. A-r š-o r-a-ķ-e-t-i n-e-v-i-e-n-u n-e g-a-i-d-ā-m. G-r-o-b-i-j-a m-ū-s-u š-t-a-t-o- n-a-v. Š-o-k-e-n-u š-ā-d-o-s j-a-u-t-ā-j-u- m-o-s n-e-a-p-g-r-ū-t-i-n-ā-m. Z-e-m-ā-k-ā-s k-a-t-e-g-o-r-i-j-a-s d-a-r-b-i-n-i-e-k-a i-e-r-a- š-a-n-ā-s s-l-e-p-e-n-ā n-o-r-ī-k-o-j-u-m-ā n-e-i-e-s-p-ē-j-a-m-a. R-ī-k-o-j-i-e-t-i-e-s p-ē-c

s-a-v-i-e-m i-e-s-k-a-t-i-e-m. A-c-ī-m-r-e- d-z-o-t n-a-v m-ū-s-ē-j-a-i-s. B-e-i-g-a-s.»

Patiešām beigas. Ierēdņi uzmeta man pāris aizdomīgu skatienu un klusi sarunājās. Tūlīt viņi pasauks Bernsa aģentūras detektīvus, kas neuzkrītoši grozījās tepat apkārt.

Es piecēlos no sola un iejuku pūlī. Man atlika tikai viens ceļš, un tas pats mani bie­dēja. Pacēlu roku un neuzkrītoši izdarīju kustības, kuras noteiktā secībā un tempā sa­stāda «konsu» ārkārtējo briesmu signālu.

Pēkšņi kāds detektīvs izlauzās cauri pūlim un uzlika savu plaukstu man uz pleca.

— Gribi sacelt nekārtības? — viņš nopra­sīja.

— Nē-, — es ar mokām izdvesu. — Rādiet ceļu.

Viņš familiāri pavicināja ar roku uz galda pusi, un ierēdņi smīnēdami pavicināja pretī. Detektīvs izveda mani cauri izbiedētajam pūlim, laiku pa laikam iebakstīdams ar steku mugurā. Mēmi ļāvu aizvest sevi no kontroles telpas uz tunelim līdzīgu ielu, kurā atradās daudz veikalu. LUNAS SUVENĪRI — VISLĒ­TĀKIE PILSĒTĀ.

UZ MĒNESS IR LAB' DZĪVO- SAN'

UN VĒL JO LABĀK' IEPIRK- sAN\

LASIET VIETĒJO AVĪZI.

ŠEIT IZNOMĀ MĒNESS TĒR­PUS.

GARANTIJAS LAIKS — piecdes­mit gadu.

* IZTURĪGU MĒNESS TĒRPU IZ­NOMĀŠANAS KOMPĀNIJA. Garantijas laiks — septiņdesmit trīs gadi.

MĒNESS MODES JAUNĀM MEI­TENĒM.

Žilbinoši paraugi. Pierādiet, ka esat bijuši uz Mē­ness.

V or ens A st rotīs — astrologs. Pieņem tikai pēc iepriekšējai pierakstīšanās.

Veikalu vitrīnās šīs reklāmas mirdzēja un vizuļoja, vilinādamas jaunatbraucējus, kuri,! mutes atpletuši, klaiņoja šurpu turpu.

— Stāvi! — pēkšņi norūca detektīvs.

Mēs apstājāmies iepretim Vorena Astronai izkārtnei, un viņš pēkšņi čukstēja:

— Izrauj man no rokām steku. Iekrauj pa-J matīgi pa galvu, vienu lādiņu ielaid ielas ap-* gaismojuma spuldzē. Meties iekšā pie Astronai un sarokojies ar slepeno rokas., spiedienu.I Labu veiksmi, un papūlies neiedragāt man galvaskausu.

— Jūs … jūs … — es stostījos.

— Jā, — viņš sausi izmeta. — Kaut esJ labāk nebūtu redzējis tavu signālu. Tas man maksās divas uzšuves un paaugstinājumu. Nu, ko gaidi!

Es negaidīju. Izrāvu viņam no rokām steku un iebelzu pa galvu ar tādu aprēķinu, lai si­tiens nebūtu ne pārāk viegls, ne arī pārāk smags. No steka viena gala izšāvu lādiņu skrošu, kas sadragāja spuldzi man virs gal­vas un garāmgājējiem lika izbailēs iekliegties. Velvētajā ielā šāviens atbalsojās līdzīgi pēr­kona grāvienam. Pēkšņajā aptumsumā es iedrāžos pa Astrona uzņēmuma šķīsti bal­tajām durvīm un apmulsis blisināju acis, ieraudzīdams gara auguma slaidu vīru ar kazas bārdiņu.

— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja. — Lasu horoskopus tikai pēc iepriekšējas pierakstī­šanās.

Saspiedu viņa roku ar zināmo tvērienu.

— Patvērumu? — viņš steidzīgi jautāja, pēkšņi atmezdams savu nervozo profesionālo toni.

— Jā. Tūlīt.

Cauri pieņemšanas istabai viņš aizveda mani uz mazu, augstu observatoriju ar caur­spīdīgu kupolu, kur bez dioptiskā teleskopa atradās hindu zvaigžņu kartes, vairāki pulk­steņi un galdi. Vienu no šiem galdiem viņš ar spēcīgu rāvienu pacēla, un tas apgriezās eņģēs. Zem galda atradās. bedre un tās ma­lās atbalsti rokām.

— Žigli zemē, — viņš steidzināja.

Vienā mirklī biju bedrē. Tā bija apmēram sešas pēdas dziļa, tikpat gara un pēdas čet­ras plata. Šķita, ka vēl pavisam nesen te kāds strādājis. Pie sienas bija piesliets lauznis un

lāpsta, tiem blakus atradās divi spaiņi ar Mēness klinšu šķembām. Acīmredzot darbs vēl nebija pabeigts.

Es apgriezu apkārt vienu spaini un tumsā apsēdos. Saskaitīju pieci simti septiņdesmit sešus pulsa sitienus, tad novietojos uz grīdas un pārtraucu skaitīšanu. Kad arī uz grīdas! kļuva pārāk neērti, mēģināju novākt Mēness klinšu šķembas sāņus un apgulties. Kad biju reizes piecas izgājis cauri visām šīm fāzēm, pēkšņi izdzirdu virs sevis balsis. Viena bija Astrofta nervozā, lietišķā balss, otra varētu piederēt untumainai, resnai sievietei. Viņi laikam bija apsēdušies pie galda, kas aiz­sedza manu paslēptuvi.

— … šķiet mazliet par daudz, mīļo dok­tor.

— Kā cienītā kundze vēlas. Ja atļausiet, atgriezīšos pie saviem astroloģiskajiem no­vērojumiem.

— Bet, mister Astron, es taču negribu teikt, ka …

— Cienītā kundze piedos manus pārstei­dzīgos secinājumus, bet es sapratu, ka jūs ne­vēlaties atalgot mani ar ierasto honorāru… Nu tad viss ir kārtībā. Jūsu dzimšanas diena un stunda?

Viņa kaut ko neskaidri nomurmināja, un man iešāvās prātā, ka Astronam droši vien tīrais negals ar sievietēm, kuras aizvien slēpj savu vecumu.

— Tā … Venēra Marsa stāvoklī… Mer- kurijs, kas uzaust trīskārtīgajā …

— Kas tad tas? — viņa spalgā, aizdomu pilnā balsī iesaucās. — Es zinu diezgan daudz par Lielo pareģošanas mākslu, bet kaut ko tamlīdzīgu vēl nekad neesmu dzir­dējusi.

Astrons vēsi, bet pieklājīgi paskaidroja:

— Cienītajai kundzei jāsaprot, ka Mēness observatorijā kļūst iespējams da'udz kas tāds, par ko jūs agrāk neesat dzirdējusi. Līdz ar novērojumiem uz Mēness kļuvis iespējams gūt Lielajā mākslā tādus panākumus, par ku­riem uz Zemes nevarēja pat sapņot, jo tur mūs traucēja biezais, netīrais atmosfēras slā­nis.

— Protams… protams. Es par to esmu dzirdējusi. Lūdzu, turpiniet, mister Astron. Vai man būs iespējams palūkoties jūsu te­leskopā un atrast savas zvaigznes?

— Mazliet vēlāk, cienītā kundze. Tātad… Merkurijs. Tā ir strīdu un intrigu planēta, bet, ja tā atrodas Jupitera, bagātības nesēja, ceļā, tad …

Pareģošana ilga apmēram pusstundu, tad sekoja vēl divi seansi, un pēc tam iestājās klusums. Es iesnaudos un gulēju, kamēr kāda balss mani uzmodināja. Galds atkal bija nobīdīts, un taisnstūrainajā lūkas cau­rumā asi iezīmējās Astrona galva.

— Kāpiet ārā, — viņš sacīja. — Tagad jūs divpadsmit stundas esat drošībā.

Gluži stīvs izrāpos no bedres un ievēroju, ka observatorijas kupols kļuvis necaurre­dzams.

— Jūs tātad esat Grobijs! — viņš noteica. ;

— Jā, — es aizkapa balsi atbildēju.

— Mēs saņēmām par jums ziņojumu ar kurjeru, kurš ieradās ar «Rikardo». Dievs vien zina, kas jums padomā. Man tas nav sa- j protams.

Ievēroju, ka viņš tur roku bikšu kabatā.

— Jūs pēkšņi uzrodaties «Hlorellā», izrā-' dāties dzimis reklāmu sacerētājs, jūs pārceļ uz Ņujorku, jūs nolaupa Metropolitēna durvju priekšā — pa īstam vai šķietami, kas lai zina, jūs nogalināt meiteni, pazūdat un tagad atro­daties uz Mēness. Dievs vien zina, kas jums padomā. Man tas nav izprotams. Drīz šeit ieradīsies Centra pārstāvis, lai noskaidrotu, kas jūs īsti esat par putnu. Vai varbūt gribat •! ko papildināt? Piemēram, atzīties, ka esat;' provokators? Vai arī ka esat pakļauts mania- j kāli depresīvām psihozēm?

Es neatbildēju.

— Nu labi, — Astrons noteica. Kaut kur atvērās un aizvērās durvis. — Tā būs viņa, —ļ Astrons paziņoja.

Un observatorijā ienāca mana sieva Ketija.