Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

14

ludzu, Fauler, — es teicu. — Šo­dien vēl ne. Rīt.

Iegāju blakus telpā pie O'Šī un atradu

viņu kā kaķēnu saritinājušos normālam cil­vēkam domātā guļvietā. Kad sīkais cilvēciņš pagriezās un pietūkušām acīm paskatījās uz mani, caur galvu izskrēja doma, ka viņš iz­skatās pavisam sašļucis.

— Mič, — viņš dobji iesaucās. — Nu jau atkal sāk rādīties.

— Džek! — es noteiktā balsī sacīju. — Mostieties, Džek!

Viņš kā bulta uzšāvās sēdus un blenza manī.

— Ko tas nozīmē? Sveiks, Mič. Ā-a, nu es atceros. Šorīt, kad atgriezos mājā, kāds man jau teica, ka jūs esot atradies.

Pēkšņi viņš aptvēra ar rokām savu mazo galviņu. — Ak, man ir beigas, — viņš vārgi izdvesa. — Sadabūjiet man kaut ko dze­ramu. Un pirms nāves došu jums labu pa­domu — necentieties kļūt par varoni. Tam jūs esat par labu.

Liliputs atkal iegrima pusnemaņā, viegli svārstīdamies līdzi katram pulsa sitienam. Devos uz virtuvi un pārtikas automātā iegā­dājos kafitu, minerālūdeni un šķēlīti sintē­tiskās maizes. Pusceļā atgriezos, iegāju bārā un paņēmu glāzīti viskija.

O'Šī skatījās uz paplāti un žagojās.

— Kas tas par draņķi? — viņš dvesa, rā­dīdams uz kafitu, minerālūdeni un sintētisko maizi. Viskiju viņš izmeta kā ogu un no­skurinājās.

— Ilgi neesam redzējušies, Džek, — es sa­cīju.

— Ai-ai, — viņš stenēja. — Tieši tas- man bija vajadzīgs. Kāpēc jūs savās reklāmās arvien tā apjūsmojat paģiras?

Viņš mēģināja piecelties un izslieties visā savā trīsdesmit piecu collu garajā augumiņā, bet tūlīt sabruka atpakaļ guļvietā un palika tur sēžam, kājas pār malu pārkāris.

— Mana nabaga mugura! — viņš gaudās. — Laikam būs jāiet klosterī. Cenšos dzīvot atbilstoši savai reputācijai, un tas mani pa­mazām iedzīs kapā. Ak, šī trakā tūriste no Jaunās Skotijas! Tagad ir pavasaris, vai ne? Vai jūs domājat, ka tas izskaidrojams ar to? Bet varbūt viņas dzīslās rit eskimosu asinis.

— Tagad ir vēls rudens.

— Hm. Varbūt viņai nav kalendāra… Pa­dodiet man kafitu.

Viņš neteica ne «lūdzu», ne «paldies». It kā visiem vajadzētu viņa priekšā dancot. Džeks bija pārvērties.

— Kā jums šķiet, vai būsiet spējīgs šorīt arī mazliet pastrādāt? — es atturīgi vaicāju.

— Var pamēģināt, — viņš vienaldzīgi at­bildēja. — Galu galā Sokens taču maksā. Bet kāds velns īsti bija jūs parāvis?

— Nodarbojos ar pētniecību, — es sacīju.

— Vai Ketiju esat saticis? — viņš intere­sējās. — Jā, ir gan jums jauka sieva, Mič. — Viņa smaids šķita patīkamu atmiņu izraisīts. Man tas nepatika, nemaz nepatika.

— Priecājos, ka esat pratis viņu novēr­tēt, — es strupi sacīju. — Atnāciet kādreiz ciemos.

Viņš aizrijās ar kafitu un tad, rūpīgi noli­cis tasīti, jautāja:

— Kas tas par darbu, ko jūs pirmīt piemi­nējāt?

Parādīju viņam savu sacerējumu. Viņš iz­dzēra minerālūdeni, sā^ka lasīt un acīm redzami atlaba. '

— Jūs te visu esat saputrojis, — viņš bei­dzot nicīgi iesaucās. — Es nekā nezinu ne par Līroidu, ne Holdenu, ne Makdžilu, bet varu derēt, ka viņi nebija nekādi pašaizliedzīgie pētnieki. Neviens uz Venēru nelido labprā­tīgi. Uz turieni aizsūta.

Viņš sēdēja sakrustotām kājām, domās iegrimis.

— Mēs pieņemam, ka tomēr labprātīgi, — es sacīju. — Un, ar jūsu atļauju, centīsimies par to pārliecināt arī publiku. No jums mēs prasām tikai to, lai jūs reklāmu izskaistinātu ar savām personiskajām izjūtām. Ja jums va­jadzētu atbildēt nedomājot, ko jūs teiktu, kā­das sajūtas jūsos izraisīja Venēra?

— Nelabumu, — viņš nožāvājās. — Pa­sūtiet man dušu, Mič. Desmit minūtes sald­ūdens, stipri karstu. Cena nekrīt svarā. Jūs arī varat kļūt par slavenību. Ja vien jums laimēsies tāpat kā man.

Viņš šūpoja īsās kājeles gar gultas malu un aplūkoja savus īkšķus, kas atradās kādas sešas collas no zemes.

— Tā ir, — viņš nopūtās, — jādzīvo, ka­mēr var.

— Un ka paliek ar rakstu? — es jautāju.

— Pameklējiet manos ziņojumos. Kā būs ar dušu?

— Pameklējiet sev sulaini, — es atteicu un, dusmās vārīdamies, aizcirtu durvis.

Savā kambarītī es nopūlējos pāris stundas, lai uzrakstītajam piešķirtu vairāk tiešuma, un tad miesassargu pavadībā devos iepirkties. Šoreiz negadījās saķerties ar patruļu. Ievē­roju, ka Vorena Astrona veikala skatlogu grezno jauns uzraksts:

Dr. Astrons ar nožēlu paziņo, ka neatlie­kamas darīšanas viņu pēkšņi aizsauku- šas atpakaļ uz Zemi.

Es pavaicāju vienam no saviem pavado­ņiem:

— Vai «Rikardo» ir jau aizlidojis?

— Pirms dažām stundām, mister Kurtenej. Nākamais būs «Pareto» — rīt.

Tagad man rokas bija brīvas.

Es izstāstīju Fauleram Sokenam visu, ko biju piedzīvojis.

Viņš neticēja nevienam vārdam.

Viņš izturējās smalkjūtīgi un centās mani neaizvainot.

— Neviens jums, Mič, neko nepārmet, — viņš laipni teica. — Jūs esat daudz pārdzī­vojis. Tāda nelaime šajā cīņā ar īstenību var piemeklēt ikvienu no mums. Bet nebaidie­ties, manu zēn, jūs neesat viens. Mēs to visu nokārtosim. Pienāk laiks, kad ikvienam ir vajadzīga palīdzība. Mans psihiatrs …

Šķiet, ka es viņam kaut ko uzbrēcu.

— Nekas, nekas, — viņš mani mierināja, būdams joprojām laipns un saprotošs. — Ne­speciālistiem gan nevajadzētu jaukties tā­dās lietās, bet es arī šo to saprotu šajā jomā un varu spriest pavisam objektīvi. Laiku īsi­nādams, pacentīšos jums visu izskaidrot…

— Izskaidrojiet labāk, ko nozīmē tas! — — es kliedzu, pagrūzdams viņam zem de­guna savu izmainīto sociālās uzticamības numura tetovējumu.

— Ar prieku, — viņš rāmi turpināja. — Tā ir tikai viena daļa no jūsu … kā sacīt… bēg­šanas no īstenības. Jūs acīmredzot pārdzīvo­jāt psiholoģisku šoku. Jūs bēgāt pats no se­vis. Jūs iedomājāties sevi cita cilvēka ādā un izvēlējāties personu, kas būtu, cik vien iespē­jams, tālu-no jūsu normālās, grūtās, smaga darba pilnās apdāvinātas personības ikdie­nas. Jūs izvēlējāties bezbēdīgo, laisko putu smēlēja dzīvi, miegaino darbu tropiskajā saulē…

Tagad man kļuva skaidrs, kurš bija zau­dējis sakarus ar īstenību.

— Cilvēkam, kurš… hm… kaut cik iz­prot reklāmu ietekmi uz cilvēka zemapziņu, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc jūs tik briesmīgi ap­melojāt Tontonu. Tas nozīmē, ka jūs atroda­ties pusceļā uz savu īsto «es». Kāds ir mūsu galvenais uzdevums — Mičela Kurteneja, reklāmu sacerētāja, galvenais uzdevums? Pie­veikt pretiniekus! Satriekt konkurējošās fir­mas! Iznīcināt tās! Jūsu izdomas par Ton- tonu … hm … kompetentam cilvēkam pie­rāda, ka jūs neapzinīgi tiecaties atkal kļūt par īsto Mičelu Kurteneju, reklāmas darbi­nieku. Izteikti simbolos, noslēpumainas zem­apziņas aptumšoti, jūsu aplamie murgi par Tontonu tomēr ir ļoti viegli izprotami. Bet jūsu iedomāto tikšanos ar «Hediju» varētu minēt kā klasisku piemēru mācību grāmatās.

— Pie joda, — es iebļāvos, — paskatieties uz manu žokli! Vai redzat dūriena pēdas? Rēta vēl joprojām sāp.

Viņš tikai smaidīja.

— Priecāsimies, ka jūs nenodarījāt sev ko ļaunāku, Mič. Jūs saprotat — iedoma…

— Un kā ar Ketiju? — es aizsmacis vai­cāju. — Kā ar sīko informāciju par «kon- siem»? Viņu rokas spiedieniem, sasveicinā­šanās veidiem, zīmēm, parolēm, satikšanās vietām?

— Mič, — viņš kļuva nopietns, — kā jau teicu, man nevajadzētu par to runāt, bet tur nav nekā reāla. Greizsirdība, kas radās per­sonības sašķelšanās rezultātā, jūsu iedomātā Grobija-Kurteneja dzīve lika'jums identificēt savu sievu ar visdrausmīgākajiem un ienīs­tākajiem ienaidniekiem — ar «konsiem». Un «Grobijs» rūpīgi izkārtoja visu tā, ka jūsu pieminētos datus par «konsiem» nav iespē­jams pārbaudīt un līdz ar to atmaskot. «Gro­bijs» panāca to, ka jūsu īstais «es» neizpauda šo noslēpumu tikmēr, kamēr «konsi» būs vi­sus savus simbolus izmainījuši. «Grobijs» tā rīkojās pašaizsardzības instinkta mudināts. Kurtenejs pamazām atgriezās un pats to labi apzinājās. «Grobijs» juta, ka tiek arvien vai­rāk «izspiests». Lai, viņš ir ar mieru gaidīt. Viņš izkārto visu tā, lai kuru katru brīdi va­rētu atkal ierasties …

— Es neesmu jucis!

. — Mans psihiatrs …

— Ticiet taču man!

— Šie zemapziņas konflikti…

— Es jums saku, ka Tontons uzpērk slep­kavas …

— Vai zināt, Mič, kas mani pārliecināja, ka jūs tiešām esat slims?

— Kas tad? — es ar rūgtumu balsī jau­tāju.

— Stāsts par «konsu» šūniņu Mazajā Vis­tiņā. Šis simbols… — viņš mazliet pietvīka, — to nekādā ziņā nevar pārprast.

Es vairs necentos neko pierādīt, tikai jau­tāju:

— Vai ļaudis vēl joprojām cenšas iztapt prātā jukušajiem, mister Šoken?

— Jūs neesat prātā jucis, manu zēn. Jums nepieciešama… palīdzība, tāpat kā dau­dziem …

— Izteikšos skaidrāk. Vai esat ar mieru izdabāt man vienā konkrētā punktā?

— Saprotams! — Viņš vēlīgi smaidīja.

— Sargājiet sevi un arī mani. Tontons uz­pērk slepkavas, tā tas ir. Vienalga, kas to apgalvotu — es, Grobijs vai kāds cits. Faktu, ka Tontonam ir algoti slepkavas, tas ne­groza. Ja jūs uzklausīsiet manu lūgumu un norīkosiet mums miesassargus, tad apsolu, ka uzvedīšos prātīgi — nerāpšos gar sienām, nerunāšu muļķības. Aiziešu pat pie jūsu psi­hiatra.

— Norunāts, — viņš tikpat vēlīgi atbil­dēja.

Nabaga vecais Faulers! Vai tad viņu va­rēja vainot? Katrs mans vārds taču grāva viņa iedomāto sapņu pasauli. Viss, ko stās­tīju, viņa ausīs skanēja kā Biznesa dieva zai­mošana. Viņš nespēja tam ticēt, ne arī ap­tvert, ka es, mans īstais «es», tam ticu. Kā gan Mičels Kurtenejs, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks, varētu teikt viņam acīs tādas briesmu lietas kā:

Ražotāju intereses neatbilst patērētāju in­teresēm.

Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir ne­laimīgi.

Strādnieki nemaz tik viegli neatrod sev atbilstošu darbu.

Uzņēmēji rīkojas negodīgi un neievēro li­kumus.

«Konsi» ir pavisam normāli, saprātīgi un labi organizēti.

Visi šie apgalvojumi bija kā vesera trie­cieni Faulera uzskatiem, bet šie uzskati iz­rādījās ārkārtīgi elastīgi. Veseris momentā atlēca atpakaļ, un trieciena pēdas ātri izlī­dzinājās. Visam atradās savs izskaidrojums, bizness nevarēja nodarīt cilvēcei nekādu ļau­numu. Un tādēļ tas nebija Mičels Kurtenejs, kas stāstīja viņam visas šīs pasakas. Tā bija Mičela Kurteneja ļaunā, neapvaldītā zemap­ziņa vai velnišķais «Džordžs Grobijs», vai vēl kāds cits, tikai ne Kurtenejs.

Sašķeltai personībai tik raksturīgā veidā, par ko Faulers Sokens un viņa psihiatrs būtu lielā sajūsmā, es sāku sarunāties pats ar sevi:

— Zini, Mič, tu tagad runā kā īsts «konss».

Un pats atbildēju: — Tāds jau es arī esmu. Tas ir šausmīgi.

— Ak tā? — es brīnījos. — Neesmu par to pārliecināts. Bet varbūt arī…

— Jā, — pats domīgi piebildu. — Varbūt arī…

Fakti kļūst saskatāmi tikai uz kontrastē­joša fona — tā ir viena no mana aroda aksio­mām. Piemēram, pašreiz Faulera Šokena uzskati un domas ir fons maniem uzskatiem un domām!

«Izdabā man, Fauler,» es klusībā lū­dzos. «Apsargā mani. Es nekad vairs nevēlos sastapties ar tādu savas fantāzijas augli kā Hedija. Iespējams, ka viņa bija tikai sim­bols, bet šis simbols man sāpīgi dūra ar savu mazo, simbolisko adatu.»